Ieraudzīt kopējo bildi. Saruna ar gleznotāju Ritumu Ivanovu

Kādi ir jūsu nospiedumi jeb aizķērieni, atskatoties uz izstādi Rotko muzejā?

Kad vienojāmies par šo sarunu, izstāde vēl bija tapšanas stadijā. Tas ir radošs process, kas var vainagoties ar labākiem panākumiem, nekā esi iecerējis, bet varbūt arī ne. Rotko muzejs ir fantastiska izstāžu vieta, un tā māksliniekam prasa ārkārtīgi nopietnu koncentrēšanos. Tā nav neliela “galerijas izklaide”, kur brīvi var justies telpā, varbūt pajokot. Mana darba pamatā ir kontakts ar cilvēku. Šoreiz uzstādījums bija izstādi veidot kā stāstu par portreta glezniecības analīzi vai kā iedziļināšanos sevī dažādos līmeņos, kā to mēdz darīt mākslinieki, bet tieši par to, kā es uztveru un izveidoju stāstu muzeja līmenī, lai tas būtu piedzīvojums cilvēkam, kas ir atbraucis vai atnācis un tērējis savu laiku, lai to apskatītu. Katra zāle, katra kapela izstāžu zālē manā izstādē piedāvā kādu piedzīvojumu.  

Kā sākās jūsu sadarbība ar muzeju? Un kāda bija idejas atslēga?

Draudzība ar Rotko muzeju sākās pēc piedalīšanās vienā no simpozijiem. Gleznu izstādē galvenais ir glezna, to sērija vai mākslinieka rokraksts kā tāds, bet šajā gadījumā likās svarīgi uztaisīt izstādi kā vienu veselumu, līdzīgi kā kino, mūzikā vai grāmatā,  kas ir viens veselums. Tas ir kopums. Un tā sastāvdaļas sāka likties kopā. Protams, galvenā sastāvdaļa bija Rotko. Un tad mēs ar kuratoru Aivaru Baranovski domājām, kā to pasniegt. Kā izstāstīt stāstu par Rotko? Tagad jau visiem ir zināma izrāde un daudzi drīzāk zina, cik maksā Rotko glezna, nevis to, kas ir viņa vēstījums, un vēl mazāk – kas ir viņš kā personība. Tāpēc man likās, ka ir svarīgi pasaules kontekstā iepazīstināt ar Rotko. Un šajā gadījumā tā, protams, ir mana interpretācija. Neiepazīts mākslas formāts, mākslas iespēja pateikties, sarunāties, veidot dialogu. Un tālāk tad arī veidojās tas pārējais.

Rotko bija jaudīga, taču arī pretrunīga personība, un izstādes kontekstā šajā trīsvienībā ir arī Rembrants... Vai tādēļ, ka portretists? 

Arī tāpēc, bet Rotko daudz ceļoja pa Eiropu, un viena no viņa spēcīgākajām ietekmēm mākslā bija Rembrants. Kāpēc? Viņš lauza tradīciju, no figurālās glezniecības pārstāvja kļūstot par gaismēnas meistaru. Viņš radīja ko jaunu, balstoties visā Rietumu civilizācijas mantojumā. Un tāda bija visa itāļu renesanse, ieskaitot Rembrantu. Kolorīts, krāsa, tonalitāte. Te mēs pat varam runāt par psihoanalītisko pieeju mākslai. Skolā māca, kas ir gaismēna, un skolēns ņem un glezno apjomu. Bet varbūt ēnā ir tā dziļākā doma? Bet varbūt gaismā? Ko arī tālāk Rotko parādīja krāsas risinājumā. Viņš ar vārdiem negribēja izstāstīt, kas tur tieši ir.

Bet kāds ir tas nospiedums, ko abas personības jums ir atstājušas, ar ko aizskārušas? Jo droši vien bija daudz domu, veidojot izstādi.

Tāds, ka mākslinieks, no vienas puses, pakļaujas mākslas diktātam un ir ļoti nežēlīgs pret sevi. Un tajā pašā laikā patiess, ko es arī novēroju. Rembrants visas dzīves laikā veica lielu pašizpēti, kas nebija pasūtījums. Agrāk māksla bija balstīta pasūtījumā un arī daudzi viņa paralēli radītie darbi bija pasūtīti. Bet, teiksim, ar pašportretiem viņš nebija īpaši zināms un īsti neiegāja vēsturē. Biežāk liek priekšā viņa figurālos darbus, lielos pasūtījumus. Un to mākslinieks pats sev uzdod kā konceptuālu uzdevumu, ir jārisina šī problēma visas dzīves garumā. Tieši to pašu darīja arī Rotko, to apliecina dzīves pieraksti, ko vēlāk apkopoja viņa dēls Kristofers Rotko.

Runājot par komunikāciju ar skatītājiem, kas atnāk uz izstādi, muzeju. Pārsvarā jau cilvēks viens komunicē ar darbu, tā nav pļāpāšanas vieta. Aktieri un mūziķi ir teikuši, ka dažkārt var izturēt ļoti grūtas un smagas izrādes, jo izrādes vai koncerta beigās publika iedod ārkārtīgi lielu emocionālo lādiņu, ar kuru pēc tam atkal ir motivācija darīt tālāk. Māksliniekam laikam tā nav. Es gan saprotu, ka jūs ļoti labprāt komunicējat ar cilvēkiem. 

Mākslinieku izstādes ir līdzīgs akts, bet lielāko daļu dzīves viņi pavada savā darbnīcā. To kaut kādā mērā var salīdzināt ar meditāciju, celli vai pašizziņas vietu, tādu kā savu templi, kurā tu nevienu neielaid. Lai kaut kas notiktu, tev pašam viss ir jāatrisina. Un tad, kad esi kaut ko atrisinājis, vari likt to publiskā telpā. Tas, protams, ir patīkams brīdis, kad tu pats novērtē rezultātu un ļauj arī citam to novērtēt. Tāds kā atdzimšanas process.

Vai ir gadījies, ka cilvēki jums ir pateikuši kaut ko tādu, kas jūs pārsteidzis, piemēram, ka viņi uztver vai izjūt jūsu darbus pavisam citādi, nekā jūs to bijāt iecerējis? Varbūt pat pretēji tam, ko pats domājāt?

Vienmēr ir. Tas negaidītais jau bieži vien ir kā apliecinājums tam, ka mēs visu nemaz nevaram paredzēt. Un reizēm tas ir patīkami – tāds labs pārsteigums, kad cilvēks ierauga un sajūt vairāk, nekā tu pats esi vēlējies ielikt. Enerģijas līmenī viss kaut kā transformējas. Arī informācijas lauks ir plašs, un mākslai piemīt tieši šis plašuma potenciāls. Kad biju jaunāks, no tā pat nedaudz baidījos – domāju, ka darbs jāuztver tieši tā, kā tas ir radīts, ka tam jābūt precīzi saprastam. Bet patiesībā tā jau ir brīvība. Tāpat kā ar bērnu – tu viņu vari audzināt, ielikt viņā savu enerģiju, bet tālāk viņš attīstās pats.

Bet cilvēki nebaidās nākt jums klāt un jautāt vai ko teikt?

Es domāju, ka nē. Ir patīkami aprunāties arī ar cilvēkiem no ļoti dažādām vidēm, ar dažādiem sapratnes līmeņiem. Un tas īstenībā pārsteidz visvairāk – nav svarīga profesionālā sagatavotība, lai cilvēki būtu patiesi. Varbūt viņos ir kaut kāds naivums, bet tas neizslēdz to, ka enerģētiski viņi saprot un kaut kā tāpat izveido savu kontaktu. Vienmēr ir patīkami to dzirdēt.

Par portretiem. Jūs tik ilgu laiku ar tiem strādājat. Vai, satiekot kādu cilvēku pirmo reizi, jūs redzat vairāk nekā citi?

Tas  man ir jāprasa citiem, bet jebkuram vizuālam māksliniekam vai pat arī citu nozaru pārstāvjiem ir tendence vienkārši skatīties, vērot. Man patīk vērot. Un ne vienmēr es to varēšu tieši izmantot. Ne vienmēr man uzreiz ir pieejams attiecīgais materiāls, ar ko ideju realizēt, bet, ja es kādu laiku tai ļauju nogulsnēties un pats iedziļinos, pienāk tāds intīmāks brīdis – tāda kā tikšanās ar ideju.

Jā, to es gribēju tieši jautāt. Jūs tiekaties ar tiem cilvēkiem tanī brīdī, kad top portrets, piemēram, Helēnu Heinrihsoni, Valdi Zatleru?

Kaut kādā procesā es tikos. Taču gleznošanas process ir tā īstā iepazīšanās.

Bet nav tā, ka tas jums obligāti būtu nepieciešams?

Es veidoju fotosesiju vai tās sēriju, analizēju video vai foto, kā nu kurā reizē nepieciešams. Tas ir mirklis. Un fotogrāfija ļoti veiksmīgi ļauj fiksēt mirkļus, līdz ar to man ir, no kā izvēlēties. Ja tas ir video,  es varu to kustināt un atrast īsto kadru, kas pēc maniem uzskatiem rezonē ar vēstījumu. Tad nāk klāt bildes konstruēšana un kompozicionālie risinājumi, kurus es veidoju gan savus, gan vispārpieņemtos. Un mēģinu savā veidā, tā teikt, runāt ar portretu.

Jūsu  pirmā izstāde, par kuru atradu informāciju presē, bija deviņdesmit devītajā gadā – Būt un skatīties. Ja skatāmies uz to kā līdzību – būt un skatīties toreiz un tagad –, kā jūs teiktu, kas ir mainījies? Kāds šobrīd ir jūsu iekšējais moto? Vai joprojām jūtaties kā vērotājs?

Vērošana kā metode jau neizbēgami paliek. Tā ir aktuāla. Neizbēgami arī novecošana, nobriešana, pieaugšana, kaut kāda vērtību nostabilizēšana vai izkristalizēšana. Tajā laikā es biju krietni jauns. Bet nu nezinu, darbi man joprojām nemaz nešķiet novecojuši, tie dzīvo paši savu dzīvi. Kaut kādā mērā es arī pēdējā izstādē to turpinu, arī tur man ir pašportretu sērija. Tāpēc izjūtu ļoti ciešu kontaktu ar to laiku.

Ko, jūsuprāt, nozīmē pieaugšana? 

Man šķiet, daudziem cilvēkiem tas ir traumējošs process, jo mēs visu laiku gribam būt jaunības posmā, kas ir tāds brīnumu un piedzīvojumu laiks. Un, protams, bērnībā mēs negribam palikt, jo tur esam ļoti ierobežoti. Bet pēc būtības jau visi šie posmi piedāvā kaut kādas audzināšanas vai izglītošanās modeļus. Un tiem visiem ir jāiziet cauri. Un pieaugšana nozīmē saprast, ka kaut kāds posms ir beidzies un ir jāieiet nākamajā. Un tā ikdienišķā nomiršana, jauna sevis atrašana ir ļoti būtiska. Ja mēs visu laiku dzīvosim jaunietī vai bērnā, tad skaidrs, ka mēs sevi neatrodam un sevi noliedzam. Es arī padziļināti esmu interesējies par filozofiju un dažādiem sevis izprašanas veidiem, un māksla patiesībā ir viens no pirmajiem ceļiem, kas pie tā aizved, – bieži vien pat neapzināti. Un ir interesanti, ka visa mākslas vēsture patiesībā ir stāsts par cilvēku. Tā vai citādi. Mēs pat ļoti agrā vecumā, apgūstot visu lielo mākslas vēsturi, izejam cauri cilvēces attīstības dažādiem posmiem. Un tādā ziņā interesanti ir tas, ka mākslinieki, no vienas puses, ir priviliģētā situācijā, jo profesija tevi noliek cellē. Tu pats darbojies ar sevi. Tagad ļoti daudz runā par ārstēšanu, traumu atrisināšanu. Daudz mākslinieku būtībā nodarbojas ar terapiju visas dzīves garumā, jo tu nevari to nedarīt, citādi sajuksi prātā. Citam tā ir dziļāka atklāsme, cits var uzrakstīt filozofisku traktātu vai jaunu koncepciju. Vai apgriezt mākslas pasauli riņķī. Bet, sekojot sev vai patiesi ieklausoties sevī, tu vari nobriest. 

Mēs šobrīd dzīvojam pasaulē, kuru grūti nosaukt par sakārtotu. Drīzāk tā ir dienas kārtība, ar ko jārēķinās. Cik lielā mērā jūs esat spējīgs kontrolēt patērēto informāciju, lai nesajuktu prātā, nesāktos depresija, neiegrimtu bezcerībā un tukšumā? 

Tā, protams, arī ir daļa no darba ar sevi – apzināties, ka viss pastāv vienlaicīgi. Jautājums ir tikai par to, vai tu reaģēsi uz katru sīkumu. Ja mēs sadarbosimies, ja spēsim būt līdzvērtīgi, tad arī mūsu kopā būšana būs vērtīgāka. Tiklīdz cilvēki sāk drusku pievērsties kaut kādai pašizziņai, viņi saprot, kur atrodas ziņu dienesti un kur atrodas viņš pats. Tu vari sakārtot informāciju un sekot līdzi notiekošajam, nevis sākt “vārīties”. Jo, ja  sāksi reaģēt ar nepamatotām emocijām vai vienkārši svārstīties, vari kļūt ļoti ietekmējams. Kādreiz ir nācies nolikt pie malas ziņu skatīšanos. Visam ir nepieciešama noteikta deva.

Runājot par emocijām, bet par tām, kas ir mākslas radītas. Kas no citām mākslām – kino, teātris, mūzika – jūs vairāk uzrunā? Un varbūt arī – kāpēc? 

Šis ir ļoti plašs lauks. Es arī mākslas vēsturē varu ieiet, teiksim, dzīvot renesansē. Vai, piemēram, Holandē dzīvot kopā ar Rembrantu. Tomēr mani laikam visvairāk uzrunā kustīgā māksla – kino, mūzika, vibrāciju māksla. Kad iesaisties kolektīvā procesā, piemēram, kino radīšanā, tad jāveido milzīga vide, jāstrādā komandā, un tas jau ir cits mērogs. Lai gan rezultāts var būt ļoti spēcīgs – kino, protams, ir gan spēcīgs ierocis, gan ārkārtīgi interesants rīks.

Kur jūs pats sev smeļaties iedvesmu? Varbūt tas ir sports vai māksla, pastaigas, ceļojumi? Vai jums ir tādas prioritāras lietas, ko vienmēr darīsiet?

Es domāju, ka ceļošana laikā un telpā noteikti ir ļoti būtiska un bagātinoša pieredze. Man vienmēr ir paticis būt galerijās, kad esi tur viens pats. Ieej galerijā – neviens tevi netraucē, vari kaut meditēt, būt nesteidzīgs. Ieejot citās sabiedriskās telpās, tev uzreiz ir klāt pārdevējs un prasa, ko vēlies. Bet galerijas tādā ziņā ir ļoti forša vide, tur atveras dažādas pasaules, kaut arī ne vienmēr saprotamas, arī tas ir kā izaicinājums.

Noteikti jums vēlējos pajautāt par sapņiem. Es lasīju, ka jūs arī  sapņojat krāsainus sapņus un kādreiz kaut kas derīgs no tā tiek pierakstīts un varbūt tālāk attīstīts kā ideja. Pazīstu daudz radošu cilvēku, mākslinieku, kuri sapņo krāsainos sapņus un no rīta tos pieraksta. Kā ir jums?

Man bija izstāde Sapņotājs. Bet sapņu darbība ir ļoti intīma, un man tā vairāk ir kā sevis izpēte un saprašana. Es vairāk interesējos par Jungu un viņa pētījumiem par sapņiem. Un man šķiet, ka tas ir apslēptais arsenāls, ar ko darboties. Mēs aizvadām trešdaļu laika sapņu valstībā. Vai mēs tiešām varam no tā iegūt kādu skaidrību? Grūti pateikt, bet tas noteikti ir interešu loks, kam ir vērts pieskarties. Man vienmēr licies pārsteidzoši, kad mākslinieki saka: “Jā, es to nosapņoju un uzgleznoju.” Vai arī zinātnieki, kas no sapņiem rada teorijas, veic atklājumus. Bet sapņu teritorija ir mistiski interesanta, kas, ja ne tiešā veidā, tad netiešā gan jau ietekmē manu radošo dzīvi.

Un visbeidzot – kas šobrīd dzīvo jūsu prātā un sirdī? Vai drīkstam ielūkoties nākotnes iecerēs?

Šis ir klasiskais radošo cilvēku tirdīšanas jautājums, kas man nepatīk, jo nav iespējams runāt par to, kas nav izdarīts. Var teikt, ka es turpinu iesākto darbu un nekas nav beidzies. Gribētos domāt, ka vēl interesantas lietas notiks un tiks radītas, un tieši pašā procesā ir tas noslēpums, ka tu reizēm pārsteidz pats sevi. It kā īsākā laika posmā varbūt neredzi pārmaiņas, bet garākā laika posmā tās parādās. Reizēm nāk klāt kādas jaunas atziņas. Arī radošais process, domāšana ir izaicinājums, un pašlaik jau top dažas izstādes.