Sistēma strādā arvien labāk: Latvijas tiesās nonāk sarežģītākas lietas

Aprīlī jūs tikāt ievēlēts par Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētāju. Kāda bija jūsu motivācija kandidēt uz šo amatu?

Vispirms pastāstīšu par pašu procesu, un tad arī kļūs skaidrāk, kāda bija mana motivācija. Februārī iepriekšējā departamenta priekšsēdētāja paziņoja, ka nekandidēs uz otru termiņu. Tad, protams, kļuva aktuāls jautājums, kurš būs viņas pēctecis.

Departamenta vadība tika izvēlēta demokrātiski. Sākumā tika noskaidrots departamenta darbinieku viedoklis par to, kurš, viņuprāt, būtu vispiemērotākais kandidāts, ņemot vērā autoritāti un saskarsmes spējas. No aptaujas rezultātiem sapratu, ka man ir kolēģu atbalsts - viņi novērtē manas darbaspējas, un esmu autoritāte kolēģu vidū. Tas mani iedrošināja pieteikties. Arī manas zināšanas un darba pieredze dažāda līmeņa tiesās, kā arī seši gadi Senātā deva pārliecību, ka es šos jautājumus pārzinu un spēšu sekmīgi organizēt departamenta darbu. Tāpēc arī piekritu šim izaicinājumam - uzņemties departamenta vadību.

Kādas ir jūsu prioritātes nākamajiem pieciem gadiem? Kad stājāties amatā, vai domājāt par plašām reformām, vai arī departaments kopumā jau darbojas labi?

Ir noteiktas Augstākās tiesas prioritātes, un katrs departaments darbojas šo prioritāšu realizēšanā. Galvenās prioritātes ir efektīva kasācijas procesa nodrošināšana, stabilas judikatūras veidošana, dialogs starp departamentiem un ar zemākas instances tiesām.

Protams, arī sabiedrības izglītošana un saziņa ar presi.

Uzsākot darbu, es sapratu, ka jau ir daudz padarīts. Iepriekšējā priekšsēdētāja Anita Poļakova bija izveidojusi labas iestrādes. Viņa veiksmīgi veicināja kriminālprocesa grozījumus, kas atvieglo departamenta darbu. Piemēram, ir gadījumi, ka lietās nav nepieciešama pierādījumu pārbaude, persona piekrīt apsūdzībai, un tiesa pārliecinās, ka lietā esošie materiāli apstiprina viņa vainu, tad šādas lietas Senātā vairs netiek skatītas. Aptuveni trešdaļa tādu lietu, kas bija pārsūdzētas, agrāk nonāca līdz Senātam. Nedomāju, ka Senāta kompetencē būtu skatīt tikai piemērotā soda atbilstību likumam. Taču šādos gadījumos advokāts vai prokurors var iesniegt pieteikumu Senātam par spēkā esošo nolēmumu jaunu izskatīšanu, ja ir pieļauts Kriminālprocesa likuma būtisks pārkāpums vai nepareizi piemērots Krimināllikums. Tā nav vispārēja kārtība, bet iespēja atcelt spēkā stājušos nolēmumus, kas noveda pie notiesātās personas stāvokļa nelikumīgas pasliktināšanas. Bijusī departamenta priekšsēdētāja arī ļoti labi ir iestrādājusi termiņu uzraudzības mehānismu. 

Tādējādi darbu iestrādnes jau ir, un man tas atvieglo darbu. Zinot, kādas ir tiesas prioritātes, kādas iestrādes jau mums ir departamentā, tagad mans uzdevums ir to turpināt, pievienot savu skatījumu, uzlabot iekšējos procesus, turpināt iniciatīvas par kriminālprocesa grozījumiem, lai darbs kļūtu vēl efektīvāks.

Kā jau minēju, viena no prioritātēm ir efektīva kasācijas procesa nodrošināšana, kas nozīmē, lai pēc iespējas mazāk lietu atkārtoti nonāk Senātā. Tas varētu būt likumdošanas jautājums, kas ļautu pieņemt lēmumu, ar kuru varētu atcelt apelācijas instances nolēmumu un atstāt spēkā pirmās instances nolēmumu. Šobrīd, ja Senāts konstatē, ka apelācijas instances spriedums nav pamatots, lieta tiek sūtīta atpakaļ apelācijas instancei, lai tā izlemj to no jauna. Rezultātā rodas lieks process, jo apelācijas tiesa pēc būtības atkārto to, ko Senāts jau ir pateicis.

Kā šī likumdošanas iniciatīva virzās uz priekšu? Vai esat šo iniciatīvu piedāvājis Augstākās tiesas priekšsēdētājam?

Šobrīd, nē. Ir vasara. Mēs vēl neesam šo jautājumu pilnībā izdiskutējuši departamentā, tāpēc nevaru teikt, ka jau esam gatavi spert tādu soli. Sākumā mums jāizvērtē, vai, grozot vienu normu, nerodas pretruna ar citām, piemēram, ar to, ka šobrīd mūsu kompetencē ir apelācijas instances tiesas spriedumu pārskatīšana. Jāapsver visas nianses. Bet mēs noteikti šo jautājumu izdiskutēsim un domāju, ka arī virzīsim tālāk. Kāds būs rezultāts, to šobrīd grūti pateikt, bet mans personīgais viedoklis ir, ka būtu jāvirza un jāiniciē izmaiņas Kriminālprocesa likuma 587. panta papildināšanai. Tas attiektos tieši uz to, kādus lēmumus Senāts var pieņemt kasācijas procesā.

Minējāt un arī Augstākās tiesas plēnumā runājāt, ka efektīva kasācijas procesa nodrošināšana ietekmē kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Kāds šobrīd ir vidējais lietas izskatīšanas termiņš un kādam tam būtu jābūt, lai to varētu uzskatīt par saprātīgu?

Statistika liecina, ka tie ir 3,6 mēneši, ņemot vērā arī tās lietas, kurās tiek pieņemts lēmums par atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību. 75% gadījumu Senāts atsaka ierosināt kasācijas tiesvedību, šādus lēmumus pieņemam 2,3 mēnešu laikā, un šajos gadījumos tas jau ir galīgais nolēmums - punkts tiek pielikts nepilnu trīs mēnešu laikā. Bet, protams, ir apjomīgas lietas, juridiski sarežģītas lietas. Un ja tādos gadījumos būtu iespēja atstāt pirmās instances tiesas spriedumu negrozītu, tas samazinātu lietas apriti un ilgumu. Piemēram, ja kasācijas instancē varētu pielikt punktu divus vai trīs gadus agrāk, tad tas nozīmīgi samazinātu tiesas resursu patēriņu, gan arī kriminālprocess būtu saudzīgs iesaistītajiem cilvēkiem. Ja cilvēkam vēl divus vai trīs gadus jādodas uz tiesas sēdēm, tad tās nav tikai neērtības, bet es pat teiktu, ka tās ir ciešanas.

Atbilstoši Tieslietu padomes vadlīnijām ierosinātās lietas ir jāpabeidz 10 mēnešos. Rakstveida procesā tie ir tie paši 10 mēneši, mutvārdu procesā apmēram gads. Taču, ņemot vērā izskatāmo argumentu apjomu un sarežģītību, dažreiz iekļauties termiņā nav iespējams.

Tagad, raugoties pēc statistikas, kopējais lietu skaits nav būtiski pieaudzis, jo mums ir samazināts lietu piekritības skaits, Senātam vairs nevar pārsūdzēt lietas, kurās nav veikta pierādījumu pārbaude, kā arī lietas, kurās panākta vienošanās par vainas atzīšanu un sodu.

Krimināllietu skaits nav ļoti pieaudzis, taču jūtams, ka tiesībaizsardzības iestādes strādā labāk, atklāj vairāk sarežģītāku lietu, piemēram, krāpšanas, naudas legalizācijas gadījumus, izvairīšanos no nodokļiem. Jo komplicētākas lietas, jo tās ir darbietilpīgākas un prasa vairāk resursu, lai tās izskatītu. Lai gan šādu lietu ir tikai apmēram 15% no visām, tās ir ļoti resursu ietilpīgas. Tas nav tas pats, kas izskatīt, piemēram, vienkāršu zādzību veikalā, kur viss ir skaidrs un nav juridisku sarežģījumu.

Kāda ir jūsu sadarbība ar tiesām? Vai dialogs starp Senātu un citām tiesām ir pietiekams?

Mums saziņa notiek regulāri, ar katru apgabaltiesu tiekamies, braucam un pārrunājam problēmjautājumus. Piemēram, viens no pēdējiem jautājumiem bija par dzimumnoziegumiem, noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Jautājums bija par apsūdzētā tiesībām uz taisnīgu tiesu, konkrēti, tiesības nopratināt liecinošo personu, kas parasti ir nepilngadīgais cietušais. Svarīgi ir līdzsvarot šīs tiesības ar cietušā aizsardzību, lai nepieļautu atkārtotu cietušā viktimizāciju. Mums bija jautājums par to, un mēs skaidrojām savu viedokli, kā šajos gadījumos rīkoties. Judikatūra šajos jautājumos mums ir ļoti laba, nav nekādu pretrunu. Senāta lēmumos ir sniegtas vadlīnijas, kā zemākas instances tiesām rīkoties konkrētās situācijās. Nav tā, ka, piemēram, cietušais apriori netiek pratināts. Tā gluži nav. Apsūdzētajam ir tiesības uz taisnīgu tiesu un uz iespēju iztaujāt liecinošo personu. Bet katrs gadījums jāvērtē individuāli, jāņem vērā, kādā vecumā ir bērns, kāds bijis pāridarījums, kādas ir sekas. Tas viss vērtējams, balstoties uz psihologa atzinumu vai psiholoģiskās ekspertīzes rezultātiem. Eksperts padziļināti izvērtē situāciju un norāda, kādas būtu sekas no atkārtotas pratināšanas. Tad tiesnesis pieņem lēmumu, vai cietušā persona pratināma vai nē.

Psiholoģe Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē teica, ka Krimināllikuma nodaļā ietvertā jēdziena "bezpalīdzības stāvoklis" interpretācija būtu jāizvērtē atkārtoti. Ko jūs par to domājat?

Šis jautājums aktualizējās saistībā ar grozījumiem Krimināllikumā, kuros ir noteikts, ka persona, kas nav sasniegusi 14 gadu vecumu, atrodas bezpalīdzības stāvoklī. Agrāk bija uzskats, ka bezpalīdzība ir vērtējams jautājums, skatāmies uz cilvēka psihisko un fizisko stāvokli. Tā var būt bezpalīdzība, piemēram, bērnam, kurš vecuma dēļ nesaprot, kas ar viņu notiek. Vai arī fiziski cilvēks nevar pretoties, jo ir, teiksim, alkohola vai narkotiku ietekmē, vai arī ir kādi fiziski traucējumi, kas liedz reaģēt. 2023.gadā Senāts paplašinātā sastāvā bija aktualizējis šo jautājumu. No Senāta lēmuma bija izsecināms - ja bērna vecums ir tuvāk 14 gadiem, tad tā jau ir vērtēšanas joma. Ja bērnam ir, piemēram, 10 gadi, tad neviens nešaubās, ka viņš nespēj izprast, ka pret viņu tiek veikts seksuāls uzbrukums. Taču 13-14 gadu vecumā katram pusaudzim dzīves pieredze un izpratne par seksuālajiem jautājumiem ir dažāda. Ir bērni ar ļoti smagu dzīves pieredzi, diemžēl negatīvu, bet viņiem tā ir. Viņi nāk no pavisam citas vides nekā bērns, kurš varbūt nekad ar to nav saskāries. Tāpēc katrs gadījums būtu jāvērtē individuāli. Jo īpaši šajā vecumā. Mēs dzīvojam reālā pasaulē un zinām, ka ir tāds laika posms, kad pusaudžiem savā starpā veidojas pirmā seksuālā pieredze. Un gadījumā, ja starp 14 un 13 gadus veciem bērniem ir seksuāla rakstura attiecības, tad formāli mēs nonākam situācijā, kur viens var tikt saukts pie kriminālatbildības. Un jā, tagad Krimināllikuma grozījumi mums faktiski neļauj citādi interpretēt šo bezpalīdzības stāvokļa jēdzienu. Jau minētajā Senāta lēmumā mēs šo jautājumu pētījām un norādījām, ka principā līdz 14 gadiem aizsardzība bija vērsta uz bērnu pasargāšanu no pieaugušajiem. Tāds mērķis bija arī norādīts starptautiskajos normatīvajos aktos - nevis bērnu aizsardzība no citiem bērniem. Tas ir mans viedoklis.

Kāda ir situācija ar tiesnešu trūkumu tieši jūsu departamentā? Un kā jūs plānojat risināt, piemēram, tiesnešu novecošanās jautājumu?

Ja runājam tieši par mūsu departamentu, tad šobrīd mums situācija ir stabila. Ir viena vakance, bet jau notiek atlases process. Konkurss ir izsludināts, kandidāti jau ir pieteikušies, tuvākajās dienās viņiem būs eksāmens. Gribētos domāt, ka rezultāts būs pozitīvs, un ja arī kopsapulcē kādu no kandidātiem atzīs par atbilstošu, tad jau pavisam drīz būs pilnībā nokomplektēts tiesnešu sastāvs. Tas attiecas tieši uz mūsu departamentu, nevis uz Augstāko tiesu kopumā. Es neredzu problēmu atrast labus kandidātus mūsu līmenī - proti, atlasīt tiesnešus uz vakanto vietu ar augstas raudzes juristu pieredzi. Cita situācija ir rajona un apgabala tiesās, tur gan viņiem ir problēmas saistībā ar paaudžu maiņu.

Ja runājam par vecumu un iespējamo novecošanu Senātā, tad negribu piekrist tam, ka Senāts noveco. Salīdzinot ar agrākiem laikiem, vidējais vecums tagad ir krietni jaunāks. Statistika liecina, ka Senāta tiesnešu vidējais vecums ir 50-53 gadi. Ņemot vērā, ka uz senatora amatu var pretendēt no 40 gadu vecuma, tad teorētiski senatoram varētu būt 40 gadi. Bet praksē tādu gadījumu nav daudz, jo jāsasniedz noteikts zināšanu un iemaņu briedums.

Krimināllietu departamentā paaudžu nomaiņa notiek pakāpeniski. Es pats atnācu 2019.gadā - toreiz vienlaikus aizgāja četri senatori. Tad bija lielāks paaudžu maiņas vilnis. Tagad mums ir senatoru grupa ap 50 gadiem, citi ir ap 60, un paaudžu maiņas process notiek pakāpeniski . Man šķiet, ka mums šobrīd ir ļoti laba situācija - jaunie pārņem zināšanas no pieredzējušajiem kolēģiem, un tas ir ļoti vērtīgi.

Kāda ir situācija ar tiesnešu palīgiem departamentā?

Šobrīd mums arī notiek konkurss gan uz padomnieku, gan uz tiesnešu palīga vakancēm.

Darbinieku maiņa ir biežāka, bet ne tik liela kā rajona vai apgabala līmenī - to es spriežu pēc kolēģu teiktā. Darbinieku maiņai ir loģisks izskaidrojums - šeit strādā jauni, zinātkāri cilvēki, kas grib mācīties, iegūt pieredzi un attīstīties tālāk. Un tas ir labi.

Mums departamentā nav kritiskas situācijas. Ja ir 10 tiesnešu štata vietas, tad arī 10 palīgi - brīvas vietas ir varbūt viena vai divas, un tās pakāpeniski aizpildās. Nekādas krīzes nav. Ja pēkšņi pieci aizietu prom, tad varbūt būtu grūtāk, bet tādas situācijas nav bijušas. 

Augstākās tiesas priekšsēdētāja vēlēšanās daudzi kandidāti izteicās par mākslīgā intelekta integrēšanu tiesu darbā. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Es uz to skatos pozitīvi. Jebkas, kas atvieglo darbu, ir atbalstāms. Sākot no veļas mašīnām līdz telefoniem - tagad telefons mums aizstāj visu - saziņu, finanšu pārvaldību, visu. Tāpēc jebkuras tehnoloģijas, kas palīdz efektīvāk veikt darbu, taupot resursus, ir labs solis. Protams, vienmēr jāizsver, kādu tehnoloģiju varam izmantot, kā tas ietekmēs datu aizsardzību. Mums nevar būt tā, ka kaut kādā sistēmā vienkārši "iepludinām" nolēmumu ar visiem personas datiem, lai mākslīgais intelekts izvelk kaut kādus tiesību jautājumus vai automātiski raksta aprakstošo daļu. Tam vajadzīgi milzīgi resursi, un tur ir arī riski.

Tiesā padomnieki jau izmanto specializētas programmas tiesu prakses apkopojumos. Ar šīm programmām viņi atlasa nolēmumus par konkrētiem jautājumiem. Tagad tiek plānots jauns iepirkums, lai padarītu meklēšanu vēl efektīvāku - nevis pēc juridiskiem kritērijiem, bet vienkārši pēc atslēgvārdiem, piemēram, "automašīnas zādzība", lai sistēma pēc teksta spētu atrast atbilstošos nolēmumus.

Es nākotnē redzu labas iespējas, piemēram, izmantojot mašīntulkošanas rīkus. Mums ir jātulko nolēmumi, bet šobrīd mēs vēl nevaram pilnībā paļauties uz mašīntulkojumu kvalitāti, īpaši tiesību tekstos. Tomēr saziņai, pavadrakstiem un vienkāršākai informācijai mašīntulkošana jau tiek izmantota. Mēs sekojam līdzi, kā tehnoloģijas attīstās, un izvērtējam to kvalitāti. Runājot par nākotni, es domāju, ka apjomīgā darba posmos, piemēram, informācijas apstrādē, mākslīgais intelekts varētu ļoti palīdzēt. Protams, pilnus nolēmumus gan viņš vēl nerakstīs.

Kādas ir tendences Senātā, kādas lietas visbiežāk pie jums nonāk? Kādas mazāk?

Pēc statistikas, ja skatāmies kopumā pēc noziegumu veidiem, tad visvairāk ir īpašuma jeb mantiskie noziegumi - zādzības, krāpšanas, tādas lietas. Šo lietu ir vairāk par pusi. Tas ir tāds stabils skaits, kas gandrīz nemainās.

Ja runājam par noziegumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību, tad aptuveni katra desmitā šāda lieta tiek mums pārsūdzēta. No tām katrā ceturtajā lietā nolēmums ir atcelts.

Pieaug lietu skaits, kas saistītas ar komplicētām nodokļu izkrāpšanas shēmām, noziedzīgi iegūtās mantas legalizāciju, un tas, kā jau teicu, liecina, ka tiesībaizsardzības iestādes - Valsts policija, Valsts ieņēmumu dienests, Finanšu izlūkošanas dienests - strādā arvien efektīvāk. Šie ir noziegumi tautsaimniecības jomā, un šo noziegumu ir vairāk nekā, piemēram, noziedzīgi nodarījumi pret tikumību.

Pašlaik lielākā daļa resursu tiek veltīta tieši šiem lietu veidiem - kontrabanda, izvairīšanās no nodokļu nomaksas, noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācija, valsts amatpersonu noziegumi. Lai arī to skaits, iespējams, nav ļoti liels - apmēram katra devītā lieta -, taču tās ir juridiski sarežģītas un apjomīgas lietas. Vai tiek izdarīts vairāk šādu noziegumu, precīzi nevaru pateikt, bet var redzēt tiesībaizsardzības iestāžu spēju uzlabojumus - spēju atklāt, nostiprināt pierādījumus un nosūtīt lietas uz tiesu.

Kā jūs kā tiesnesis vērtējat prokuratūras darbu - tieši attiecībā uz apsūdzībām? Strupiša kungs iepriekš arī minēja, ka bieži vien apelācijas instance atceļ pirmās instances spriedumu tieši tāpēc, ka prokurori ir slikti sagatavojuši apsūdzību.

Es negribētu teikt, ka prokuratūra kā sistēma strādā slikti vai ka sistemātiski tiek pieļautas nekvalitatīvas apsūdzības. Tā noteikti nav. Jā, protams, kļūdas ir - gan apsūdzību noformulējumā, gan juridiski aprakstot noziedzīgo nodarījumu sastāvu. Ir problēmas arī ar kasācijas vai apelācijas protestu kvalitāti, tā varētu būt labāka. Mani vairāk satrauc tieši apsūdzību kvalitāte. Protams, kļūdas ir, tagad ir arī likuma grozījumi, kas dod tiesnesim iespēju pirmajā instancē reaģēt uz šīm nepilnībām.

Ja runājam par apelācijas un kasācijas protestiem, dažreiz kvalitāte tiešām ir nepietiekama. Prokuratūra nespēj juridiski precīzi noformulēt, kādi tieši pārkāpumi ir konstatēti, kāpēc spriedums būtu atceļams. Savukārt kasācijas instances tiesa nevar meklēt papildu argumentus un iejaukties apsūdzības uzturēšanā. Tas nebūtu taisnīgs process. Mums jābalstās tikai uz tiem argumentiem, kas ir kasācijas protestā norādīti. 

Skatot kasācijas lietas, kādas visbiežāk ir zemāko instanču pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā? Vai tās parasti ir apzinātas vai neapzinātas?

Ja teiktu, ka tās ir apzinātas, tad katrā šādā gadījumā, mazākais, būtu jārosina disciplinārlieta. Es to negribētu apgalvot, jo apzināti nelikumīga nolēmuma taisīšana jau būtu krimināli sodāms nodarījums ar citu kaitīguma pakāpi.

Kļūdas, protams, ir. Aptuveni katrā ceturtajā lietā mēs atceļam apelācijas instances nolēmumu. Kādas ir šīs kļūdas? Gan materiālo normu piemērošanā, gan procesuālos jautājumos. Piemēram, tiesa nosaka sodu lielāku, nekā likumā noteikts maksimālais sods. Viena no visizplatītākajām kļūdām ir tāda, ka apelācijas instances tiesa neizvērtē visus apelācijas sūdzības vai protesta argumentus. Lai arī tiesai nav jāsniedz atbilde uz katru jautājumu, taču par nozīmīgiem jautājumiem, kas var ietekmēt nolēmuma rezultātu, tiesai ir jāsniedz sava argumentācija.

Kā ar politisko vai sabiedrisko spiedienu? Vai pats esat ar to saskāries, pieņemot lēmumus?

Politisko spiedienu nekad neesmu sajutis. Strādāju jau vairāk nekā 20 gadus, un mani vienmēr izbrīna, ka kāds iedomājas, ka varētu piezvanīt kāds ministrs vai politiķis. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Es pats to neesmu pieredzējis un neesmu dzirdējis arī no kolēģiem par politisko spiedienu.

Sabiedriskais spiediens, protams, pastāv, bet tā ir netieša ietekme. Sabiedrība izsaka viedokļus, īpaši lietās ar lielu rezonansi. Bet tiesai ir jāspēj no tā norobežoties. Mēs esam daļa no sabiedrības, bet mums jāspriež taisnīgi. Mums ir atklāti procesi, jebkurš var nākt, klausīties, bet mēs nedrīkstam ļauties sabiedrības viedoklim. Protams, no procesa dalībniekiem reizēm ir spiediens, viņi katrs mēģina panākt sev vēlamo rezultātu, bet tiesnešiem jābūt neatkarīgiem un objektīviem, jāspēj norobežoties.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs minējis, ka darbnespējas lapas tiesas procesā ir sērga. Vai, jūsuprāt, tā ir, un vai jums ir idejas, kā šo problēmu risināt?

Tiesas pašas to atrisināt nevar. Tās var darīt tikai tik daudz, cik tai ļauj likums. Darba nespējas lapu izsniegšanas pamatotību kontrolē Veselības inspekcija. Ja ārsts norāda, ka persona nevar piedalīties tiesas procesā, mums nav pamata to apšaubīt. Ja rodas šaubas, tiesa var nozīmēt ekspertīzi, bet tas bieži vien nedod rezultātu, jo persona jau ir izveseļojusies.

Varu dalīties ar savu pieredzi par procesa darba organizāciju. Nozīmējot lietas izskatīšanai, ņēmu vērā arī to, ka lietas, iespējams, būs jāatliek, tādēļ šādiem gadījumiem atvēlēju laiku lietu izskatīšanas kalendārā, tādējādi panācu ātrāku lietas izskatīšanu. No savas pieredzes varu pateikt, ka bieži vien ātrāku lietas izskatīšanu var panākt ar pārdomātu lietu nozīmēšanas darba organizāciju.

Vai bieži atsakiet savu akceptu operatīvās darbības pasākumiem? Ja jā, tad kādi ir iemesli?

Operatīvo darbību akceptēšana ir Krimināllietu departamenta tiesnešu papildu pienākums. Cik bieži atsakām - tā statistika diemžēl ir ierobežoti pieejama. Bet varu pateikt, ka mēs katru lēmumu ļoti rūpīgi izvērtējam. Lēmumā obligāti jābūt pamatojumam, kāpēc operatīvās darbības pasākums ir veicams. Ir jābūt norādēm, ka persona, iespējams, gatavojas izdarīt vai jau ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Turklāt mēs izvērtējam samērīgumu - vai tas noziedzīgais nodarījums ir pietiekami nopietns, lai iejauktos personas privātajā dzīvē.

Ja tas ir tikai mazsvarīgs kriminālpārkāpums, mēs neakceptējam šādus pasākumus. Ja pieteikumā nav pietiekama pamatojuma, nav skaidri argumenti, kāpēc nepieciešami operatīvie pasākumi, kas ierobežo cilvēktiesības, tiek pieņemts lēmums neakceptēt šādu operatīvās darbības pasākumu.