FOTO: savs sviestiņš, siers un krējums - kā dzīvo ļaudis “Rožkalnos”, kas ir unikāls ciems cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem

Latvijā tas ir vienīgais “Camphill” ciemats. “Kas Jauns Avīzei” ierodoties, “cieminieki” sarokojas, valda neviltota sirsnība un draudzīgums. Mūsu gide ir izpilddirektore Anitra Šatrovska, pēc izglītības sociālā darbiniece ar maģistra grādu, beigusi arī bioloģiskās lauksaimniecības kursus.

Ar pieredzi no Norvēģijas

Anitra atklāj tapšanas vēsturi: “1999.  gadā Vilnis un Inga Neimaņi, pēc intensīvas apmācības un guvuši pieredzi “Camphill” kustības ciematos Norvēģijā, atgriezās dzimtenē un ar draugu un brīvprātīgo palīdzību izveidoja pirmo un šobrīd vienīgo ciematu Latvijā vienkāršā lauku mājā “Rožkalnos”. Pirmsākumos šeit mājas sajūtu un ģimenisko atbalstu atrada jaunieši no bērnu namiem. Vēlāk ciemata jauniegūtie draugi no kustības Norvēģijā brauca uz “Rožkalniem” palīdzēt izveidot otru dzīvojamo namu, “Zentas Mauriņas māju”.”

Nodibinājums Rožkalni gadu gaitā no viensētas saimniecības izveidojies par 30 hektāru ciematu ar divām dzīvojamām mājām, divām kūtīm, darbnīcām un pat kultūras centru.

Nepalikt četrās sienās

“Camphill” kustība ir starptautiska, mērķis ir izmaiņas sabiedrībā, jo iepriekš cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem atradās vai nu aprūpes namos, vai arī bija noslēgti ģimenēs un dzīvoja vien četrās sienās. Pirmsākumos Rožkalnu veidotāji uzrunāja pašvaldību vadītājus, bērnunamus, internātskolas, meklējot iemītniekus, paši pirmie ciematnieki vēl joprojām šeit dzīvo.

Šobrīd “Rožkalnos” ir desmit pilngadīgi iemītnieki ar intelektuālās attīstības traucējumiem un tikpat arī darbinieku. Arī darbinieki dzīvo turpat, nevis tikai nostrādā noteiktās stundas un dodas projām, atrodoties šeit, arī paši kaut ko saņem no šejienes.

“Camphill” balstās uz filozofiju, ko radījis vācu publicists Rūdolfs Šteiners (1861–1925). “Viņš ir antropozofijas mācības izveidotājs un Valdorfpedagoģijas aizsācējs, biodinamiskā pašpietiekamība saskaņā ar dabu, kosmosu. Šteiners savā filozofijā apvienoja šķietami neiespējamo: ticību, reliģiju, kultūru un zinātni,” skaidro Anitra.

Rīta aplis darbu sadalei

Esam “Rožkalnu” viducī, un izpilddirektore parāda īpašu vietu, kur ciematniekiem notiek rīta aplis. Tas risinās ik rītu, izņemot pirmdienas, jo tad ir darba sapulces uz stundu kultūras namā. “Pārējos rītos pulksten deviņos mēs tiekamies šeit. No visām malām sanākam pēc brokastīm un tad vienojamies, kurš dosies uz pilsētu, kuram darbi dārzā, kurš rosīsies darbnīcās. Sadalām pienākumus un tad izklīstam,” teic vadītāja.

Netālu atrodas “Zentas Mauriņas māja”, kura šobrīd vēl tiek atjaunota pēc 2023. gada maija ugunsgrēka. “Tajā nelaimīgajā rītā Viktorijai, vienai no iemītniecēm, apritēja 18 gadu, un viņa devās uz Rūjienu, uz saldējuma svētkiem. Krāsnī sildīja ūdeni, bija viegls vējiņš, un izlēca dzirkstele. Tas bija viens mirklis. Tur dzīvoja 13 cilvēku, paldies dievam, neviens necieta, bet visi zaudēja iedzīvi, daudz dokumentācijas sadega,” atceras Anitra. Labi, ka nenodega arī blakus māja, liesmas jau iemetās jumtā.

Cilvēkus bija iespējams izvietot dažādās vietās, pašvaldības nedaudz palīdzēja ar finansējumu, bija arī apdrošināšana un ziedojumi. Pēc tam nopirkts īpašs apkures konteiners, lai iekštelpās nekurinātu, iegādāta arī pajumtei paneļu māja.

Savs sviestiņš, siers un krējums

Tālāk dodamies uz tēju un garšvielu darbnīcu, ierīkotu veco laiku klētiņā. Šeit tiek žāvēta un fermentēta vasarā ievāktā tēja, ko “cieminieki” lasa gan tuvējās pļavās, gan daudz kas tiek audzēts dobēs. Top īpašs zāļu tēju “mikslis” un arī īpaša paldies tēja dāvanām.

Atbilstoši noteikumiem iekārtota sertificēta piena pārstrādes darbnīca, kurā top ļoti daudzveidīgs klāsts – krējums, sviests, biezpiens, jogurts, svaigpiena siers, ķimeņu siers, arī populārais Gaudas siers, kas trīs mēnešus jānogatavina. Saražotais ikdienā tiek likts pašu saimes galdā un var nodrošināt arī pasūtījumus pastāvīgajiem klientiem.

Darbnīcas vadītāja Aisma Legzdiņa stāsta: “Pie manis visu laiku strādā Andrejs, kuram darbus var uzticēt. Pēc būtības viņš veic gandrīz visus darbus, protams, ne pašus svarīgākos. Pati pēc profesijas esmu pavāre un pedagoģe.”

Andrejs sirsnīgi atzīst: “Man ļoti patīk strādāt piena darbnīcā. Es gatavoju biezpienu, mazgāju visus traukus. Šeit man patīk viss, jo visu laiku ir ko darīt.”

Arī olas un dārzeņi

Saimniecībā saražo arī olas, izaudzē dažādus dārzeņus, ja paliek pāri, drīkst pārdot mājražotāju tirdziņos. Projekta “Pats savam saimes galdam” ietvaros šogad iegādāts jaudīgāks sukāžu žāvētāju, būs pašiem savas “končas”.

Anitra mūs vedina uz kūti, kurā nemaz nejūt govs smaku. Ciemata saimniece paskaidro: “Esam ne tikai bioloģiskā saimniecība, bet arī biodinamiskā, kas ir antropozofijas mācības pamatā. Skatāmies, ko lopiem dot ēst, un barība ir tikai no mūsu saimniecības. Līdz ar to govju sūdi pat smaržo.”

Saimniecībā var būt līdz astoņām slaucamām govīm, šobrīd ir piecas Latvijas brūnās un arī teliņi.  Teļus audzē gaļai, ja ir vairāk, tad arī pārdod.  Viena telīte un govs ir Latvijas vecā brūnā, tiek saglabāta šķirne. “Rožkalnos” mīt arī apmēram 75 vistas ar gaiļiem, inkubatorā aug cālīši, bet zosis ir gandrīz kā savas teritorijas sargi.  

Top burtnīcas valdorfskolām

Papīra darbnīcā top burtnīcas Latvijas, Igaunijas un nedaudz arī Somijas valdorfskolām. “Burtnīcas ir īpašas ar to, ka tām nav ne līniju, ne rūtiņu. Tā ir pievienotā vērtība, jo šeit nodarbināti cilvēki ar īpašām vajadzībām. Rūta strādā šeit, arī Andrejs un citi jaunieši. Darbnīca vēl varētu attīstīties, un mēs spētu ne tikai valdorfskolām, bet arī citām mācību iestādēm ražot burtnīcas. Gadā izgatavojam apmēram 13 tūkstošus,” atklāj Anitra.

Meža ielokā atrodas biodinamiskās attīrīšanas iekārtas ar dažādiem filtriem – projām aiztek pilnīgi tīrs ūdens. Turpat klimst ēzelis Hugo, kurš šeit mīt jau 21 gadu, savulaik atceļojis no Vācijas Camphill ciemata, un šeit ir Alvila pārziņā. “Hugo ir mūks, viņš vientulībā meditē,” pasmaida Anitra.

Rožkalniem pieder desmit hektāru meža, un pašu spēkiem sagatavo malku ziemai. Šobrīd pie zāģa darbojas Dzintars, viens no šejienes “ilgdzīvotājiem”. Puisis šeit ieradies 18 gadu vecumā, atradis savu otro pusīti un apprecējies. Ziemā jānes malka, jātīra sniegs, visu laiku ir ko darīt. Ir arī dziedāšana, dejošana, vingrošana. “Notiek tas, kas tajā brīdī ir aktuālākais, ļoti daudzveidīgas nodarbības. Jau otro gadu ir arī bites, atnākusi darbā kolēģe, kurai pašai pieder bišu saimes. Sākām ar divām, bet tagad mums ir jau pieci stropi, par kuriem rūpējamies,” priecājas Anitra.

Darbs un gars līdzsvarā

Ciemata viducī iekārtota mājīga āra lapene, tā tapusi šopavasar.  Kokmateriālu firma “Bitus” ziedojusi materiālus, Cīruļu ģimene no Zilākalna uzbūvējusi. “Mums vajadzēja telpu, kur satikties, jo mājās viss šobrīd ir saspiesti. Tur arī reizi mēnesī mums notiek atklātās lekcijas ar zinošo zāļu sievu Zeltīti Kavieri, un šobrīd arī ik dienu tējas pauzes. Vide vidē radīta, lai varētu darboties.”

Mums klātesot, Rita uzliek skaistu puķu kompozīciju uz lapenes lielā galda, jo vajag ne tikai vēderam, bet kaut ko arī dvēselei.  Anitra teic, ka Ritai skaistuma izjūta piemīt dabiski un nemaz nevajag īpaši mudināt.

Iekārtota arī zāle, šeit tāpat visas sarunas vienmēr notiek aplī un katrā tikšanās reizē tiek aizdegta svece. “Pie mums nav tikai nodarbinātība, dzīvesvieta, bet ir arī kultūras dzīve, attiecības. Dodamies uz dažādiem pasākumiem, koncertiem, arī projekta ietvaros pie mums ierodas ciemiņi koncertēt. Ziemassvētkos vienmēr paši veidojam svētku programmu, notiek Ražas svētki un daudz kas cits. Tikpat svarīgi, cik strādāt, ir arī atpūsties. Tā ir gara attīstība, visu jāprot noturēt līdzsvarā,” uzsver Anitra.

Galvenais ir vide, kur darboties, mazāk svarīga ir pašpietiekamība, spēja sevi nodrošināt ar produktiem, un tikai treškārt, ka saražoto arī pārdod. Cilvēki šeit jūtas noderīgi, un tā ir pievienotā vērtība.

Pārvarēt nevarēšanu

Jaunākajam “cieminiekam” ir 20, vecākajam 47 gadi. “Tie ir cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, arī dzīves laikā iegūtiem. Katrs dara to, ko spēj. Neskatāmies uz nevarēšanu, bet uz to, ko var. Mēģinām atrast to īpašo vibrāciju, lai pārvarētu fiziskos likumus – nevarēšanu. Ja uzmanīgāk pavērosiet šos cilvēkus, vide ir tik droša, ka pat nepateiksi, ka viņiem ir kādas problēmas,” Anitra uzsver, ka šeit visi ir kolēģi un darbinieki ir tikai palīgi plānošanā un organizēšanā.

“Rožkalnos” ir darbojušies brīvprātīgie no Nīderlandes, Čehijas, Lielbritānijas, Šveices, Vācijas, būs arī no Azerbaidžānas. “Tas ir jauki, jo mēs iepazīstam dažādas kultūras, iemācāmies pieņemšanu, elastību. Es šeit ne tikai dodu, bet arī saņemu daudzas dažādas atziņas, mācības un pieredzi,” teic Anitra.

Kas darbiniekiem maksā algas? “Šis ir sociālais pakalpojums, un “cieminieki” šobrīd ir no piecām pašvaldībām – Valmieras, Rīgas, Ogres, Saulkrastiem un Valkas. Latvijā šis pakalpojums pašlaik darbojas projekta ietvaros. Tādā formā kā lauku vide mēs joprojām esam inovatori. Lielākā daļa ir sociālais pakalpojums, nelieli ienākumi ir no darbnīcām, no saražotās produkcijas. Šobrīd kārtojam sabiedriskā labuma statusu. Viens nav cīnītājs, bet man ir ideja attīstīt Latvijā jaunu pakalpojumu. Šobrīd mūsu grupu mājas tam atbilst un visu esam sakārtojuši,” skaidro izpilddirektore.

Nebūt tikai patērētājiem

Anitrai pašai izaicinājums ir rast laiku savai atpūtai: “Man netālu ir lauku saimniecība, ir aitiņas, diezgan daudz puķu dobju, mana terapija un relaksācija. Protams, arī komunikācija ar draugiem. Nav vienkārši – mācīties nedarīt, apzināties, ka drīksti nedarīt, ka visu nespēj.”

Pirms “Rožkalniem” viņa strādāja valsts sociālās aprūpes centrā, sagatavoja šos cilvēkus patstāvīgai dzīvei, taču daudziem nebija izpratnes, kā tas var īstenoties, bija pat protesti – viņi tur staigās, turpat būs mūsu bērni!

“Tagad ir pagājuši vairāki gadi, viss ir labi, un šie cilvēki arī paši noticējuši, ka viņi var būt daļa no sabiedrības. Piemēram, mūsu Kaspars nāk no aprūpes centra, kur es agrāk strādāju, un redzu, kā viņš ir “audzis”. Domāju – cik puisim būtu labāka dzīve, ja viņš uzreiz būtu ticis veselīgākā vidē! Jo valsts šos cilvēkus ir pataisījusi par aprūpējamiem, bet viņi var un spēj dot, un mēs varam nokārtot, ka viņi nav tikai patērētāji, ka nav tikai jāmaksā pabalsts,” pārliecināta ir Anitra.
 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "FOTO: savs sviestiņš, siers un krējums – kā dzīvo ļaudis “Rožkalnos”, kas ir unikāls ciems cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.