Ko ilgi nespēja komunisti, to ātri paveica Tramps: kā darbojās un savas beigas sagaidīja leģendārā raidstacija "Amerikas balss"?
Daudzo dīvaino Donalda Trampa pieņemto lēmumu gūzmā gandrīz nemanāma palika ziņa par radio Amerikas balss slēgšanu. Tā beidzās vesela ēra radio un ideoloģiskās cīņas vēsturē – no laikiem, kad padomju pilsoņiem Amerikas balss un citas Rietumu radiostacijas bija vienīgais tās puses informācijas avots, līdz jaunajai pasaules kārtībai, kuras sekas vēl īsti neaptveram.
"Gadās tā: jūs ieslēdzat radioaparātu un pagrozāt kloķus. Un pēkšņi – mūzikas un runas vietā skaļrunī atskan uzbāzīga, apnicīga, salkani viltota balss. Runā krieviski, latviski, runā ukraiņu un lietuviešu mēlē, un tomēr tā nav nedz krievu, nedz latviešu, nedz ukraiņu un lietuviešu valoda. Tie ir pazīstami vārdi nesaprotamā valodā. Valodā, kas sēj naidu, valodā, kas provocē, nomelno un apmelo tos, kam adresēti tās vārdi. Šī melu balss sevi dēvē par Amerikas balsi," tik tēlaini 1959. gadā laikraksts Rīgas Balss aprakstīja padomju pilsoņiem adresētās Rietumu radiopārraides. Te gan avīze mazliet liekuļoja, jo tā vienkārši, "pagrozot kloķus", Rietumu raidstacijām vairumā gadījumu nemaz nevarēja uzdurties. Padomju vara darīja visu, lai to raidīto signālu noslāpētu un pilsoņi nedzirdētu, ko "ļaunie imperiālisti" stāsta.
Radioviļņu slāpēšanas mode
Komunistu ideoloģiskā cīņa ar visu pārējo pasauli sākās jau uzreiz pēc varas sagrābšanas 1917. gadā un pēc tam nerima ne mirkli līdz pat padomju impērijas sabrukumam. Jau divdesmitajos gados tā izvērtās arī radioviļņos, jo no padomju teritorijas raidīja Kominternes radio, musinot cilvēkus tuvākajās kaimiņvalstīs. Vācija jau divdesmito gadu beigās uz to reaģēja, slāpējot attiecīgo radiovilni un pa virsu tam translējot troksni. Savukārt Kremlis trīsdesmitajos gados slāpēja gan Vācijas, gan Rumānijas un pat Vatikāna radio. Taču tie vēl bija tikai ziediņi, īstais radiokarš sākās pēc Otrā pasaules kara beigām.
"Amerikas balss" kā ASV finansēta radiostacija, kuras raidījumi domāti ārvalstu auditorijai, sāka darboties jau Otrā pasaules kara laikā. Doma bija ļoti skaidra un loģiska – iedarbināt propagandas kanālu, kas raidītu vācu okupēto teritoriju iedzīvotājiem. Karš beidzās, taču sadalītā informācijas telpa nekur nepazuda, jo drīz vien sākās Rietumu un PSRS ideoloģiskais karš, kurā radio spēlēja lielu lomu. Tādēļ "Amerikas balss", kurai drīz vien pievienojās līdzīgas radiostacijas – Brīvība un Brīvā Eiropa, nerunājot nemaz par jau agrāk pastāvējušo britu BBC, gatavoja pārraides padomju impērijā iekļauto nāciju valodās, tostarp arī latviešu.
Padomju vara uz šādu "ideoloģisku diversiju" reaģēja ar savdabīga ētera aizsardzības tīkla izveidošanu. Proti, Sakaru ministrijas pakļautībā tika izveidota nodaļa, kas nodarbojās ar radioraidītāju izvietošanu, kuru uzdevums bija slāpēt "naidīgās radiobalsis". Piemēram, Viļņā 1951. gadā darbojās 18 šādi raidītāji, bet Lietuvas kompartijas vadība lūdza to skaitu palielināt. Kremlis uzklausīja šo lūgumu, un piecdesmito gadu nogalē Lietuvā bija jau pussimts radio slāpēšanas iekārtu, bet visā Padomju Savienībā ap pusotru tūkstoti. Protams, bešā nepalika arī Latvija, kur uzstādīja virkni slāpētāju, jo ārvalstu radiostacijas raidīja arī latviešu valodā. Savus radio slāpēšanas tīklus veidoja arī Kremļa satelīti, piemēram, Čehoslovākija, Austrumvācija un Polija.
Jauni raidītāji, jauni slāpētāji
Zinot, ka krievi Rietumu raidstaciju signālus slāpē, amerikāņi būvēja arvien jaunus raidītājus, ko izvietoja Eiropā. Komunisti savukārt uzstādīja arvien jaunas slāpēšanas stacijas, un šai sacensībai gals nebija redzams. Laiku pa laikam gan padomju puse Rietumu radiostaciju slāpēšanu piebremzēja. Piemēram, piecdesmito gadu pašās beigās, kad PSRS līderis Ņikita Hruščovs viesojās ASV. Tiesa, jau pēc dažiem mēnešiem slāpēšana atsākās, taču tur pa daļai vainīgi bija paši amerikāņi – kad 1960. gadā virs PSRS teritorijas tika notriekta Gerija Pauersa pilotētā izlūklidmašīna U2, tad abu valstu attiecības saprotamu iemeslu dēļ pasliktinājās. Bija arī brīži, kad paši amerikāņi apsvēra domu par finansējuma pārtraukšanu vai vismaz samazināšanu – tā tas bija septiņdesmito gadu sākumā, kad vienubrīd pat pastāvēja draudi, ka "Amerikas balss" neraidīs latviešu valodā, tomēr beigu beigās finansējumu atrada.
Izteikti antikomunistiski noskaņotā ASV prezidenta Ronalda Reigana valdīšanas laikā astoņdesmitajos gados Rietumu radiostaciju finansējums ievērojami pieauga un tika izveidoti vairāki jauni jaudīgi radio centri, kuru uzdevums bija raidīšana sociālisma bloka valstīm. Protams, Padomju Savienība nepalika atbildi parādā un vēl astoņdesmito gadu vidū, kad pie varas jau bija nācis Mihails Gorbačovs, turpināja uzstādīt arvien jaunas slāpēšanas iekārtas. Problēma gan bija tā, ka padomju impērija bija tik plaša, ka visu to nosegt fiziski nebija iespējams, un Valsts drošības komitejas vadītāji bija spiesti atzīt, ka ar "aizsardzības līdzekļiem" ir nodrošināti reģioni, kuros dzīvo 100–130 miljoni iedzīvotāju. Tātad vēl gandrīz 100 miljoni vismaz teorētiski varēja uztvert ārzemju radioraidījumus.
Atšķirībā no mūsdienām, kad katrai radiostacijai ir noteikta frekvence, kurā tā raida, Amerikas balsij, Brīvajai Eiropai un pārējām Rietumu raidstacijām aukstā kara gados tā nebija. Labi zinot, ka komunistu režīms raidījumus slāpē, raidstacijas iespēju robežās mainīja frekvences, taču klausītāji tāpat zināja – kaut kur tepat tai Amerikas balsij vajadzētu būt! Un grozīja radioaparāta pogu, līdz atrada meklēto. Taču tieši to pašu darīja arī padomju radio slāpēšanas iekārtu operatori: filtrēja ēteru un, tikko uzdūrās "naidīgajai balsij", tā ziņoja visiem pārējiem kolēģiem, ka nepieciešams "nosegt" konkrētu vilni. Parasti šīs kaķa un peles rotaļas beidzās ātri, jo jau pirmo pāris minūšu laikā sākās raidījuma slāpēšana, tādēļ vairumā gadījumu cilvēki neko daudz vairāk nedzirdēja, kā vien: "Te raida radio "Amerikas balss". Jaunākā informācija par notikumiem Kremlī ļauj prognozēt..." un sekojošu ilgu un apnicīgu "šššššššššš...".
Metodes radiopārraižu slāpēšanai bija dažādas. Kaut gan zobgaļi apgalvoja, ka slāpēšanai tiek izmantota atslēdznieka darbagalda radītā skaņa, patiesībā viss bija sarežģītāk. Viens no variantiem bija ģeneratoru radīti trokšņi, bet septiņdesmitajos gados sāka izmantot padomju diktoru balsu ierakstus – īsus samontētus fragmentus, kas atgādināja pūļa murdoņu, cauri kurai bija ļoti grūti saprast radiostacijas raidīto runu. Šis paņēmiens izrādījās pat efektīvāks par ģeneratoru šņākoņu un dūkoņu, ko tautā iedēvēja par "čekas džezu".
Pareizo vilni meklējot
Lai kā komunisti centās noslāpēt Rietumu radiobalsis, padomju pilsoņi tikpat spītīgi centās savos radiouztvērējos tās sameklēt. Lietā tika liktas visdažādākās viltības. Piemēram, piestiprināja radioaparāta antenai garu drāti, ko centās uzvilkt pēc iespējas augstāk – laukos varēja mēģināt uzvilkt kokā, bet pilsētā pie griestiem. Lauku rajoni vispār bija izdevīgākā situācijā, jo tur radioviļņu slāpētāji darbojās vājāk. Kādus tik paņēmienus neizmēģināja klausītāji: staipīja radioaparātu no viena istabas stūra uz otru, grieza kājām gaisā, pavērsa antenu kaut kādā pavisam šķībā virzienā... Laiku pa laikam šīs metodes tiešām palīdzēja un cauri slāpētāja šņākoņai varēja sadzirdēt vājas balsis.
Daudz bija atkarīgs no radiouztvērēja modeļa. Privileģētā situācijā bija tie padomju pilsoņi, pie kuriem ciemos bija atbraukuši ārzemju radiņi un uzdāvinājuši valūtas veikalā nopirkto Sony vai Panasonic magnetolu (ideālā variantā – ar divām kasešu ligzdām, kas ļāva viegli kopēt mūzikas ierakstus), jo tām radiouztvērēja skala atšķīrās no padomju ražojuma aparatūras. "Naidīgās radiobalsis" raidīja īsviļņu diapazonā, tādēļ radioaparātos Made in USSR ilgu laiku šis diapazons bija pamatīgi apgraizīts. Tamdēļ lielā vērtē bija VEF radioaparātu eksporta versijas, kurām īsviļņu skala bija plašāka un tātad varēja mēģināt uztvert ārzemju radiostacijas. Bija arī pagrīdes meistari, kuri prata paplašināt īsviļņu skalu. Leģenda vēsta, ka piecdesmito gadu radiolas Sakta konstrukcijā latviešu inženieri esot paredzējuši slepenu veidu, kā tomēr uztvert ārzemju pārraides īsviļņu diapazonā – šim nolūkam vajadzējis vienlaikus nospiest podziņas KVI un KVII, kas ļāva ne tikai pārslēgties uz īsviļņiem, bet arī tikt klāt tam diapazonam, kas oficiāli padomju pilsoņiem bija slēgts. Ej nu sazini, varbūt tā ir tikai leģenda, bet varbūt tiešām "slepenā" pogu kombinācija aizliegumu apiešanai pastāvēja...
1984. gadā, tātad neilgi pirms Gorbačova nākšanas pie varas, padomju valdība pieņēma lēmumu vispār izbeigt ražot radiouztvērējus, kuriem bija īsviļņu skala. Taču plānveida padomju ekonomika bija tik lēnīga un neveikla, ka šo lēmumu dzīvē īstenot tā arī nepaspēja – jau pēc gada sākās perestroika, mazliet vēlāk arī glasnostj un demokratizācija, kas līdzi atnesa arvien vairāk pieaugošu vārda brīvību un nozīmēja cenzūras beigas.
Luksemburga, Seva un pārējie
Tiek lēsts, ka septiņdesmitajos gados un astoņdesmito pirmajā pusē vairāk vai mazāk regulāri Rietumu radiobalsis Padomju Savienībā klausījās apmēram 30 miljoni cilvēku. Liela daļa no viņiem nebija disidenti, bet gan vienkārši jaunieši, kurus galvenokārt interesēja Amerikas un Rietumeiropas mūzikas jaunumi. Padomju valstī informācija par Rietumu rokmūziku un popmūziku bija pieejama ļoti ierobežotā apjomā, tādēļ to nācās meklēt pašiem ārvalstu radioviļņos. Šim nolūkam lieti noderēja gan leģendārais Luksemburgas radio, kas orientējās uz izklaidi un tādēļ PSRS to īpaši necentās slāpēt, gan arī britu Radio BBC, kur krievu raidījumu blokā teju vai pati populārākā bija Sevas Novgorodceva vadītā rokmūzikas programma. Tās džinglu "Seva, Seva Novgorodcev, gorod London, BBC" zināja gandrīz ikviens dzelzs priekškara austrumu pusē dzīvojošais jaunietis, ja vien viņš kaut mazliet interesējās par mūziku. Sevas raidījumus klausījās arī tie, kuri par politiku vispār neinteresējās. Turklāt ne tikai klausījās, bet iespēju robežās arī mēģināja ierakstīt magnetofona lentē, jo kur gan citur tiksi pie rokmūzikas jaunumiem.
Vai par Rietumu radiostaciju klausīšanos draudēja sods? Staļina laikos par to tiešām varēja nonākt aiz restēm, taču Brežņeva un viņa pēcteču valdīšanas laikā tik bargas sankcijas īsti nedraudēja. Neviens prātīgs cilvēks gan arī publiski Amerikas balsi neklausījās, to darīja aiz aizvērtām durvīm, tādēļ iekrišanas risks bija minimāls – ja nu vienīgi bija sadomājis to darīt pilnā skaļumā komunālajā dzīvoklī, kur kaimiņi varēja nostučīt. Taču arī tādā gadījumā vainīgajam cietums gluži nedraudēja, drīzāk vien nepatīkamas pārrunas ar čeku, nepatikšanas darbā un sabojāta karjera.
Ienaidnieku reitings
Paradoksālā kārtā "Amerikas balss" nebija Kremļa pašu nīstāko Rietumu raidstaciju galvgalī. Lielāku uzmanību pievērsa radio Brīvība, kā arī Izraēlas balss un Tirānas radio slāpēšanai. Par pirmo viss tā kā būtu skaidrs – jau pats vārds Brīvība komunistiem uzdzina šermuļus, nerunājot nemaz par pārraižu saturu –, bet par abām pārējām var rasties jautājumi. Izraēla skaitījās viena no PSRS naidīgākajām valstīm, uz kuru turklāt sapņoja pārcelties daudzi padomju pilsoņi, kuriem bija kaut lāsīte ebreju asiņu, tādēļ Izraēlas balss Kremļa saimniekiem saprotamu iemeslu dēļ īpaši riebās. Savukārt Tirānas radio nepatika citu iemeslu dēļ: Albānija jau kopš piecdesmitajiem gadiem bija izvēlējusies tik ultrakomunistisku kursu, ka pat PSRS un Ķīnu uzskatīja par komunisma ideālu nodevējām un šo viedokli uzsvēra arī Tirānas radio pārraidēs. Skaidrs, ka tādas radiobalsis Kremlim nevarēja iet pie sirds.
"Amerikas balss", BBC un Deutsche Welle bija nākamo kaitīgāko radiostaciju grupā, kuru slāpēšanai veltīja vienkāršākus tehniskos līdzekļus, piemēram, pa virsu attiecīgajam vilnim laida padomju radio Majak programmas. Savukārt Zviedrijas vai Francijas radiostacijas netika uzskatītas par bīstamām, un tās neslāpēja. Reizēm gan gadījās arī kuriozi, piemēram, Lietuvas PSR komunistiskie vadītāji septiņdesmitajos gados pavisam nopietni ierosināja sākt slāpēt brālīgās Polijas televīziju, ko varēja uztvert pierobežas rajonos, jo tā, lūk, rādīja kapitālistisko valstu filmas. Līdz slāpēšanai lieta gan nenogāja, toties Lietuvas televīzijai uzlika par pienākumu piektdienu un sestdienu vakaros padarināt savu programmu par pāris stundām, lai novērstu skatītāju uzmanību no Polijas TV raidījumiem. Līdzīgi privileģētā stāvoklī bija Tallinas iedzīvotāju, kuri varēja mēģināt uztvert Somijas televīziju.
