Ko arhīvi tev pastāsta: Baibas Bražes jaunības dienu “slepenā” autobiogrāfija. DOKUMENTU FOTO

Baibas Laizānes (Bražes) darbības laikā LJPS centrālajā aparātā no 1990. gada augusta līdz 1993. gada augustam kādreizējā LĻKJS pirmā sekretāra Jāņa Urbanoviča (partijas “Saskaņa” vadītājs un deviņu Saeimas sasaukumu deputāts) arī Latvijas politiskajā retorikā pirmo reizi parādījās vārds “saskaņa”, kas veicināja Jāņa Urbanoviča iesēšanos Saeimas deputāta krēslā. Baiba Laizāne (Braže) pirms 35 gadiem bija kreisās politikas atbalstītāja, gluži pretēji nekā pašreiz viņas pārstāvētā partija “Vienotība”.

Dokumenti liecina, ka 1990. gada 13. augustā Baiba Laizāne 24 gadu vecumā kļuva par LJPS Centrālās komitejas (CK) Jaunatnes sociāli ekonomisko problēmu nodaļas sektora vadītāju, bet 1991. gada 8. novembrī viņa jau sāka strādāt par LJPS koordinatori starptautiskās sadarbības jautājumos. Līdz tam, vēl esot kā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentei, viņai bija tikai gadu ilgs darba stāžs kā sanitārei Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas Ceturtās pārvaldes poliklīnikā (specpoliklīnika augstākajai padomju elitei). 1993. gada vasarā Baibas Laizānes rosīšanos par labu atzina Ārlietu ministrija un tā viņu aicināja darbā par ministrijas galveno speciālisti starptautisko tiesību departamentā. Tā nu Baiba Laizāne (Braže) jau 32 gadus ir saistīta ar Latvijas ārlietu dienestu. Bet pirms tam viņa darbojās LJPS, kurai, stājoties darbā, viņa 1990. gada 8. augustā iesniedza savu autobiogrāfiju. Tajā viņa rakstīja:

“Es, Baiba Laizāne Ojāra m., esmu dzimusi 1966. gada 4. decembrī Rīgā.

Mācījos Rīgas 49. vidusskolā, kuru absolvēju 1985. gadā. Šā paša gada rudenī iestājos Latvijas Valsts Universitātes Juridiskajā fakultātē.

1981. gadā iestājos komjaunatnē. Aktīvi nodarbojos ar sportu. Biju LPSR izlasē vieglatlētikā.

1988. gadā apprecējos. Vīrs - Andris Laizāns Jāņa d., dz. 1965. gada 8. aprīli, jurists (bijušais apdrošināšanas akciju sabiedrības “Balta” prezidents – Red.).

Māte – Ņina Braže Roberta m., dz. 1932. gada 26. aprīlī, personālā pensionāre, pašlaik strādā par Republikāniskā Zinību nama (tagad - Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle Esplanādē, kuru ticīgajiem konfiscēja 1963. gadā, bet atpakaļ atdeva  1991. gadā – Red.) direktori. Tēvs – Ojārs Bražis Frica d., miris 1980. gadā, apglabāts I Meža kapos.”

Šī autobiogrāfija ir visnotaļ skopa un daudz ko neatklāj par Baibas Laizānes darbību ne skolas, ne studentijas gados. Bet viņas biogrāfija dīvainā kārtā sakrīt ar 1968. gada padomju kulta kinokomēdijas “Kaukāza gūstekne jeb Šurika jaunie piedzīvojumi” viena no galvenā varoņa, “līgavas zadzēja” Saahova, spārnoto frāzi: “Студентка, комсомолка, спортсменка  наконец, она просто красавица!” (“Studente, komjauniete. Sportiste un visbeidzot - vienkārši skaistule!” – kr.).

Jauns.lv jau rakstīja, ka pēc Latvijas Augstākās Padomes deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā pieņemšanas Baiba Braže (tolaik – Baiba Laizāne) sāka aktīvi darboties Latvijas Jaunatnes progresa savienībā (LJPS), kas bija okupācijas laika komjaunatnes (Latvijas Ļeņina Komunistiskā jaunatnes savienība; LĻKJS) saistību pārņēmēja un uzņēmās atbildību par visām darbībām, ko komjaunieši bija paveikuši okupācijas laikā.

Atmodas laikā, kad visi nacionāli un demokrātiski noskaņotie Latvijas iedzīvotāji pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas vairāk vai mazāk centās izstāties, norobežoties vai vismaz aktīvi nelīdzdarboties okupācijas laika izveidotajās politiskajās organizācijās, Baiba Laizāne gluži pretēji pievienojās Latvijā trešās visnepopulārākās organizācijas štatam. Tolaik LJPS CK sekretārs Aivars Markots LJPS plēnumā bija spiests atzīt, ka 1990. gada septembrī LJPS bija ar trešo viszemāko reitingu jeb atbalstu sabiedrībā. Vēl zemāk bija kritusi tikai LPSR kompartija un Interfronte. Jāpiebilst, ka 1990. un 1991. gadā LJPS uzturēja, ja ne draudzīgas, tad darījumu attiecības ar Alfrēda Rubika vadīto Latvijas PSR kompartiju. Tā 1990. gada 16. jūnijā Jānis Urbanovičs aicināja: “Ņemot vērā lēmumus, ko pieņēma LĻKJS XXIV kongress aicinām Latvijas KP CK atbalstīt mūsu centienus konstruktīva risinājuma panākšana”, bet tā paša gada oktobrī LJPS lūdz iespēju no kompartijas nopirkt tās rīcībā esošās automašīnas.

Zīmīgi, ka tieši pēc tam, kad LĻKJS kļuva par LJPS, Latvijas politiskajā leksikonā skaļi ieskanējās vārds “saskaņa”. LJPS paziņoja, ka tās sauklis ir “Līdzdalība. Progress. Saskaņa”, kurā “saskaņa” ir nepieciešama “dažādu nacionalitāšu un dažādu politisko pārliecību jauniešu vidū,” kas LJPS izpratnē bija galvenais priekšnoteikums Latvijas Republikas tālākai attīstībai, kurā tiek ievērotas cilvēka politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības. Dokumenti liecina, ka 1990. gada 13. augustā Baiba Laizāne 24 gadu vecumā kļuva par LJPS Centrālās komitejas (CK) Jaunatnes sociāli ekonomisko problēmu nodaļas sektora vadītāju, bet 1991. gada 8. novembrī viņu jau iecēla par LJPS koordinatori starptautiskās sadarbības jautājumos.

Ar to, kā LJPS darbojās “ārlietu sektors” var iepazīties kādā Jāņa Urbanoviča referāta, kur uzskaitīti LJPS starptautiskie panākumi. Patiesībā jau tie nebija diez ko diži, jo organizācija tikai sāka dibināt starptautisko darbību un bieži vien aprobežojās ar pieredzes braucieniem, piedalīšanos konferencēs, sporta spēlēs un tamlīdzīgi. Galvenā LJPS rosība bija Latvijā, kas galvenokārt saistījās ar komercdarbību (okupācijas laikā iegūto īpašumu un uzņēmumu apsaimniekošanu, kā arī jaunu uzņēmumu veidošanu), kā arī sporta un izklaides pasākumu organizēšanu. Tāpat LJPS viens no “uzdevumiem” bija nemitīgi kritizēt jauno Latvijas valdību, ka tā jaunatnes problēmām nepievērš pienācīgu uzmanību. No daudzu desmitu tūkstošu organizācijas 1995. gadā LJPS rindās bija palikuši vairs tikai pāris simti un drīz vien tā arī savu darbību izbeidza.

Arhīva dokumentos gan neatrast Baibas Laizānes parakstu zem šiem lēmumiem jeb paziņojumiem, bet tajos norādīts, ka tie pieņemti LJPS CK biroja sēdēs vai plēnumos, kuros teju vai visos arī piedalījusies vai kā ziņotāja bijusi Baiba Laizāne. 1993. gada vasarā Baibas Laizānes rosīšanos pamanīja Ārlietu ministrijā un tā viņu aicināja darbā par ministrijas galveno speciālisti starptautisko tiesību departamentā.