"Informatīvais karš ir tikpat svarīgs kā militārais," eksperts par Izraēlas un Irānas konfliktu

Mēs redzam, ka paralēli aktīvajai karadarbībai tikpat aktīvi norisinās arī informatīvais karš. Šķiet, ka pēdējā laikā Izraēla tajā bija zaudējusi iniciatīvu un publiski skaļāk skanēja Palestīnas aizstāvju balsis. Līdz ar uzbrukumu Irānai arī informatīvajā karā sākusies jauna fāze. Kā jūs vērtējat šo kara aspektu – vai tajā ir kāds uzvarētājs? Un kādas metodes izmanto abas puses, lai stiprinātu savu pozīciju?

Metodes principā ir tās pašas. Katra puse mēģina stāstīt sev izdevīgāko pozīciju savos medijos, un arī internetā notiek ļoti spraigas diskusijas. Es to redzu kā esošās situācijas turpinājumu. Es nebūtu tik skaļš un neteiktu, ka palestīniešu naratīvs uzvarēja, jo arī Izraēlas naratīvs bija ļoti spēcīgs. Īpaši Latvijā mēs redzam, ka mediju telpā ļoti spēcīgi dominēja pro-Izraēlas viedoklis. Manuprāt, informatīvā telpa ir tiešs atspoguļojums tam, kas notiek kaujas laukā. Sākumā, iespējams, pirmajās kara nedēļās, bija lielāks atbalsts Izraēlai, jo Hamas rīcība bija ļoti zvērīga – viņi nogalināja nolaupītos cilvēkus. Taču pēc tam Izraēla, sākot savu bombardēšanas kampaņu un tēmējot gan uz militāriem, gan diemžēl uz civilajiem mērķiem, pati aptraipīja savu vārdu. Tas deva munīciju palestīniešu atbalstītājiem, kuri varēja norādīt uz to, ka Izraēla, lai gan apgalvo, ka darbojas humāni, nogalina daudz civiliedzīvotāju un atstāj daudzus bez mājām.

Daudzi gan Izraēlā, gan ārpus tās uzskata – šī Irānas bombardēšana lielā mērā ir saistīta ar to, ka Gazā lietas neiet tik labi, kā gribētos, un Netanjahu ir nepieciešamas jaunas uzvaras, jo Izraēlas sabiedrība ir ļoti sašķelta. Kā jums šķiet, cik lielā mērā šīs kara fāzes sākums ir saistīts ar politiskām ambīcijām, cik – ar vēlmi iznīcināt kodolieročus vai varbūt gāzt režīmu? Kāda ir šī konflikta galvenā motivācija?

Šeit visi trīs faktori spēlē vienlīdz lielu lomu, un būtu nepareizi mēģināt tos atdalīt. Irānas kodoljautājums ir briedis ļoti ilgi, diskusijas par Irānas bombardēšanu notiek jau kopš 2000. gadu sākuma, pat kopš 90. gadu beigām. Vienmēr ir bijusi diskusija, ko darīt ar Irānas kodolprogrammu – risināt ar militāriem vai diplomātiskiem līdzekļiem. ASV prezidenta Baraka Obamas laikā 2015. gadā tika noslēgts visaptverošs rīcības plāns, kas paredzēja urāna bagātināšanas ierobežojumus un starptautisku kontroli. Izraēlas ieskatā šis plāns nebija pietiekams, jo tas neatrisināja vairākus viņiem svarīgus jautājumus. Viena no versijām ir tāda, ka viņi centās nepieļaut jauna, tikpat neefektīva darījuma noslēgšanu, ko virzīja Donalds Tramps.

Jautājums ir par to, ko Izraēla vēlas sasniegt ilgtermiņā. Vienkārši bombardējot infrastruktūru, ļoti iespējams, Irānas režīmā radīsies vēl lielāka vēlme pēc kodolbruņošanās. Tāpēc nevar izslēgt, ka Izraēla ar savu kampaņu vēlas radīt priekšnoteikumus, lai Irānas sabiedrība varētu gāzt režīmu. Par to liecina arī Netanjahu retorika, piemēram, viņš ir teicis, ka Irānas režīms tagad ir vājāks nekā jebkad, un cilvēkiem vajadzētu izmantot šo stāvokli.

Papildus tam jāsaprot, ka Netanjahu ir apsūdzēts korupcijas skandālos un viņam ir nepieciešama krīzes situācija, lai noturētos pie varas. Un mēs redzam, ka kopš Gazas kara sākuma notiek nepārtraukta eskalācija. Sākumā runājām tikai par Hamas un Izraēlas konfrontāciju, pēc tam Izraēla jau tiek galā ar Hezbollah Libānā. Nākamā problēma ir divas vai trīs ļoti skaļas Izraēlas un Irānas raķešu apmaiņas epizodes, kas paceļ latiņu vēl augstāk. Un tagad mēs runājam par nākamo kara fāzi, kad jau notiek ilgstoša bombardēšanas kampaņa, kurā iesaistītas abas puses.

Izskatās, ka šobrīd absolūti nav nekādas gaismas tuneļa galā, jo pat tad, ja Izraēla, pieņemsim, iznīcina Irānas galveno kodolobjektu, nekas pēc būtības nemainās – turpina eksistēt ietekmīga valsts ar milzīgiem resursiem, kas par savu pamata uzdevumu uzskata nelielas valsts iznīcināšanu. Bez režīma gāšanas viss turpināsies, tikai ar kaut kādu laika nobīdi.

Es teiktu vēl skarbāk. Irānas režīms vienmēr bijis sadalīts mērenajos un radikālajos. Radikāļiem būs vairāk munīcijas, lai teiktu – paskatieties, mūs bombardē, tāpēc mums ir vajadzīgs kodolierocis, lai atturētu no šāda scenārija atkārtošanās nākotnē! Tāpēc es pilnīgi piekrītu, ka, ja Irānas režīmā kaut kas kardināli nemainītos, visticamāk, tas nākotnē vēl vairāk vēlētos iegūt kodolieročus. Mēs nevaram izslēgt, ka Izraēlas stratēģija būtu potenciāli destabilizēt Irānas režīmu līdz tādam līmenim, ka tauta pret to saceļas. Taču šeit jāatceras vēl viens faktors – ja jums uzbrūk cita valsts, jūs nevainosiet pie tā savu režīmu, bet gan agresoru. Politikā to bieži sauc par rally around the flag efektu – krīzes situācijās tauta apvienojas ap līderi. Tāpēc nevaram izslēgt, ka, par spīti tam, ka Netanjahu un Tramps, iespējams, skatās uz Irānas režīma maiņu, viņi var panākt arī tieši pretējo – tauta vēl vairāk saliedēsies ap režīmu.

Tieši to apgalvo gan Irānas varas atbalstītāji, gan tie, kas dzīvo Rietumos un ir opozicionāri. Viņi saka, ka tie, kas uz jumtiem kliedz: “Nāvi ājatollām!”, ir neliela grupa. Principā notiek sabiedrības saliedēšanās, jo īpaši tāpēc, ka atkal tiek skarti civilie objekti, televīzija un ir civiliedzīvotāju upuri, un tas automātiski nozīmē, ka tauta solidarizējas ar savu varu, ko līdz šim īpaši neieredzēja. Izskan arguments – Pakistāna, kas nebija pievienojusies kodolieroču neizplatīšanas programmai, mierīgi uztaisīja savu atombumbu, bija sīkas sankcijas, toties tagad ir drošībā, un arī Irānai vajadzētu no šīs programmas izstāties. Saprotu, ka šis ir mazliet naivs jautājums, bet ir svarīgi to piefiksēt – kāpēc pret Irānas atombumbu ir tik liela ņemšanās, salīdzinot ar iepriekšējām atombumbām?

Tas ir jautājums par to, kuras valstis ASV un Rietumi uzskata par lielāku draudu un kuras par mazāku. Irāna bija ASV sabiedrotā līdz 1979. gadam, kad pie varas bija karaliskais šaha režīms. Toreiz Irāna bija viens no ASV atslēgas spēlētājiem Tuvo Austrumu reģionā. 1979. gadā režīms mainās un pie varas nāk pašreizējie islāmisti, kuri savā ideoloģijā traktē, ka Tuvie Austrumi jāatbrīvo no ASV imperiālisma, ka visi pārējie ASV sabiedrotie ir “ielikteņi”, “sapuvuši” un ka Izraēla nav nekas vairāk kā ASV imperiālisma produkts, kas jānoslauka no zemes virsas, jo viņi okupē senās arābu zemes.

Visu šo faktoru kopums, ieskaitot ķīlnieku krīzi 1979. gadā, un tas, ka ASV Irānas–Irākas karā bruņoja Sadama Huseina režīmu, lai iegrožotu Irānas islāma revolūcijas izplatību, pozicionē Irānu kā būtisku draudu ASV interesēm reģionā. Kaut vai tāpēc, ka Irāna atrodas pie Hormuza šauruma, caur kuru notiek milzīgs daudzums pasaules naftas tirdzniecības. Ja Irāna nobloķētu šo šaurumu, tas radītu lielas problēmas enerģētikas cenām, kas būtiski ietekmētu pasaules ekonomikas attīstību. ASV nevēlas pieļaut šādu scenāriju. Kodolbruņota Irāna tiek uzskatīta par faktoru, kas visu šo faktoru iespaidā vēl vairāk destabilizēs reģionu, jo tas var pamudināt Līča valstis, piemēram, Saūda Arābiju, iegūt kodolieročus, un tad var būt situācija, kad sākas nekontrolēta kodolsacensība. Papildus tam visiem zināms, ka arī Izraēlai, kura to it kā oficiāli noliedz, ir kodolieroči. Ja tādi būtu arī Irānai, tas principā varētu atvērt Pandoras lādi saistībā ar kodolbruņošanos visā reģionā.

Tuvo Austrumu valstis lielākoties ir nosodījušas Izraēlas darbības, bet tajā pašā laikā ir diezgan izplatīts uzskats, ka tām aiz muguras ir dūrītē satverts īkšķis, lai Izraēlai izdodas, jo Irānu neviens īpaši nemīl. Vienlaikus skaidrs – tās baidās, ka karš var kaut kādā veidā skart arī pašas, tostarp naftas infrastruktūru. Kā jūs vērtētu pašreizējo dispozīciju Tuvajos Austrumos?

Jā, tā ir, kā jūs pilnīgi pareizi teicāt, ka atšķirībā no 20. gadsimta 50., 60., 70. gadiem mūsdienās arābu valstis tiešām traktē Irānu kā savu galveno draudu. Tas ir nedaudz atbīdījis otrajā plānā Izraēlas un Palestīnas konfliktu, kas vienmēr ir bijis centrālais jautājums Tuvajos Austrumos. Viss, protams, ir aktuāls, jo arābu sabiedrībās ir milzīgs atbalsts palestīniešiem un solidaritāte ar palestīniešu ciešanām.

Taču, ņemot vērā, ka Irāna pagaidām ir galvenais drauds un Izraēlas–Palestīnas konflikts ir nobīdījies otrajā plānā, mēs varam novērot situāciju, ka dažas arābu valstis ir sākušas normalizēt attiecības ar Izraēlu Ābrahāma nolīguma ietvaros, kurus atbalstījis ASV prezidents Tramps. Šīs valstis sāka atzīt Izraēlu. Šis process gan šobrīd bremzējas, jo arābu valstu režīmi nevar ignorēt būtisko atbalstu palestīniešiem savās sabiedrībās. Piemēram, Saūda Arābija gribētu attiecību pilnīgu normalizāciju ar Izraēlu, bet nevar pilnībā paredzēt, kā reaģētu sabiedrība. Iespējams, būtu protesti pret režīmu ar saukļiem – jūs nododat mūsu brāļus Palestīnā!

Principā mēs esam jaunā Tuvo Austrumu reģionālās politikas attīstības fāzē, kurā reģiona valstis, vismaz arābu valstis, kaut kādā veidā mēģina vairāk sadarboties, koordinēties, normalizēt attiecības ar Izraēlu un ļoti baidās no konflikta eskalācijas. Tas atšķiras no tā saucamā Arābu pavasara perioda (no 2011. līdz apmēram 2018. gadam), kad reģionā notika aktīvs starpniekkarš starp Irānu un Saūda Arābijas atbalstītajām pusēm. 2023. gadā mēs pat redzējām, ka Ķīnas mediācijas rezultātā tika panākta attiecību normalizācija starp Irānu un Saūda Arābiju. Tas bija tāds liels signāls, ka visi baidās no lielākas eskalācijas, visi ir noguruši no konfliktiem, visi vēlas dzīvot vairāk vai mazāk kontrolētā vidē.

Tad sākās Izraēlas–Hamas karš, normalizācijas process palika otrajā plānā, un tagad visi vienkārši mēģina panākt, lai šī putra neietu plašumā. Var saprast, jo visi baidās, ka šī konfrontācija starp Izraēlu un Irānu beigu beigās varētu skart arī visas pārējās reģiona valstis, kas izraisītu jaunu plašu konfliktu reģionā. To neviens nevēlas.

Ir uzskats, ka Hamas iebrukums Izraēlā lielā mērā bija vērsts uz to, lai bremzētu Ābrahāma vienošanos, lai izraisītu šo konfliktu un lai šie nolīgumi nenotiek, jo Irāna tomēr ir ļoti neieinteresēta attiecību normalizēšanā.

Jā, tā ir viena no versijām. Protams, otra versija ir, ka mēs nevaram izslēgt, ka Hamas bija plānojuši mazāka mēroga uzbrukumu, bet tad sajuta, ka nav pietiekami lielas pretestības no Izraēlas puses. Izraēlas izlūkdienesti nebija laikus un pienācīgi identificējuši Hamas draudus, un Hamas izmantoja situāciju, lai veiktu plašāku uzbrukumu, nekā sākotnēji plānots.  

Protams, ļoti grūti ielīst Hamas galvā, bet tas, cik zvērīgi viņi uzvedās, lai maksimāli “uzvārītu asinis” pretiniekam, liek domāt, ka viņi izaicināja, cik vien varēja.

Arī tas varētu būt liels iemesls, bet zināms, ka patiesībā Izraēlas lielā pretreakcija ir radījusi būtiskas problēmas pašai Hamas, jo viņi tagad ir nospiesti pazemē. Es domāju, ka viņi, ja varētu, labprāt atgrieztos vecajā pozīcijā, kur vismaz varēja operēt virszemē, un Gazas sektors nebija pilnībā sagrauts. Hamas arī nav izdevīgi, ka Izraēla tos pastiprināti bombardē.

Ja ieskatāmies kristāla bumbā un iedomājamies situāciju, ka, piemēram, Irānas režīms krīt un pie varas nāk “kaut kas normālāks”, pēc būtības tajā reģionā vairs nav nevienas izteiktas agresorvalsts. Protams, ir grūti pateikt, kā Sīrijā tālāk viss attīstīsies, jo pie varas nav nekādi ģimnāzijas absolventi, bet vīri ar nopietnu pagātni, tomēr viņi pašlaik it kā vismaz cenšas normalizēt attiecības ar visu pasauli. Tad arī Hamas, Hezbollah un citiem Irānas satelītiem būtu zaudēts finansējums. Tā visa rezultātā reģions tiešām varētu sakārtoties, bet efekts var būt arī pilnīgi pretējs.

Nu jā, tā ir. Vēl vienmēr ir jautājums – par kādu cenu? Iepriekšējais karalis (šahs) krita tāpēc, ka sabiedrība uzskatīja – viņš pārāk aktīvi sadarbojas ar Rietumiem un nav nekas vairāk kā Rietumu pakalpiņš. Un tad, iedomājieties, nāk jauns režīms, kas principā ir ielikts mākslīgi. Liels jautājums, vai Irānas sabiedrība tik vienkārši šo režīmu atbalstīs. Jā, protams, šis vecais režīms ir ļoti nepopulārs, bet jautājums, vai kaut kas jauns varēs saliedēt Irānas sabiedrību.  To mēs redzējām arī Irākas gadījumā – ASV nomainīja Irākas valdību ar cerību izveidot demokrātisku valsti. Pašlaik Irāka ir pavisam nestabila. Valstij ir vāji funkcionējoša valdība, un tā ir sadalīta konkurējošās ietekmes sfērās, kas gan tagad varētu būt mazāk izteikts. Tāpēc tā tiešām ir zīlēšana kristāla bumbā.

Arī pašas Irānas sabiedrība ir sašķelta – neskaitāmi etniskie un reliģiskie grupējumi, katrs ar saviem uzskatiem par pasauli… Tiešām grūti iedomāties, kā to vispār var kādreiz sakārtot un apvienot, bet teorētiski, ja mērķis būtu dzīvot labklājībā, Irānas iespējas ir diezgan plašas.

Irāna kopš režīma maiņas, kopš revolūcijas vienmēr ir bijusi pakļauta starptautiskajām sankcijām. Tā ir spējusi ekonomiski attīstīties, bet, protams, tas notiktu daudz straujāk, ja viņi varētu bez problēmām piekļūt Rietumu tirgiem, ja būtu lielākas iespējas piesaistīt starptautiskās investīcijas. Tas uzreiz atvērtu investoriem lielākas iespējas iesaistīties Irānas ekonomikā. Es domāju, ka interese ienākt Irānas tirgū būtu daudziem. To mēs redzējām kaut vai tad, kad 2015. gadā tika noslēgta kodolvienošanās. Eiropieši uzreiz gāja iekšā un saslēdza līgumus. Irānai ir liels potenciāls. Tā ir valsts ar 90 miljoniem iedzīvotāju. Liels tirgus, bagāta ar dabas resursiem, izglītota sabiedrība – Irānai tiešām ir liels potenciāls. Šaha laikā tā tika uzskatīta bezmaz par vienu no pasaules ekonomiskajiem tīģeriem. Potenciāls ir, bet realitāte ir tāda, kāda ir.

Arī šahs jau nebija nekāds demokrāts un visas tautas mīlēts. Cik noprotams, atmiņas tautā par viņu nav nekādas gaišās.

Jā, jo šaha lielā problēma savulaik bija tā, ka viņš it kā ātri modernizēja Irānu, bet viņa reformas izraisīja milzīgu nevienlīdzību sabiedrībā. Līdzīgi kā mums treknajos gados vienkārši bija ļoti liela plaisa starp augšējo slāni un zemāko slāni, bet vidusslānis kļuva arvien mazāks un mazāks. Lielu lomu spēlēja arī Irānas straujā attālināšanās no tās islāma mantojuma. Ja paskatāmies vecās bildes no Irānas pirms revolūcijas, varam redzēt sievietes minisvārkos, ļoti demokrātisku, rietumniecisku sabiedrību, bet daudziem konservatīvāk noskaņotiem cilvēkiem tas nepatika. Un tad saliekam kopā visu šo stāstu – šahs ir Rietumu ieliktenis, ir pieaugoša plaisa starp sabiedrības slāņiem, vēl arī kulturālie faktori –, un mēs iegūstam augsni Irānas islāma revolūcijai, kuru vadīja ājatolla Homeinī. Viņš ieguva popularitāti ar to, ka viens no pirmajiem piedāvāja funkcionējošu modeli, kas būtu balstīts uz islāma principiem tieši valsts pārvaldei.

Turklāt revolūcijā piedalījās daudz plašāka sabiedrība, ne tikai islāmisti. Bija arī marksisti un citi grupējumi.

Tieši tā. Tur bija ļoti daudz grupējumu, bet islāmisti uzvarēja, varētu teikt, iekšējā spēlē. Viņiem ļoti palīdzēja Irānas un Irākas karš. Ja Sadams Huseins nebūtu uzbrucis, viņiem būtu daudz grūtāk mobilizēt sabiedrību atbalstam savam režīmam. Tur ļoti spilgti redzējām šo rally around the flag efektu – ja mums kāds uzbrūk, mēs turamies kopā ap esošo varu, kamēr draudi beigušies.

Visā šajā vienādojumā ir vēl divi lieli aktieri. Parunāsim par Putinu. No vienas puses, viņam šis karš ir izdevīgs, jo ceļas naftas cenas. No otras puses, skaidrs, ka pat ļaunākajos murgos Putins negrib redzēt Irānas režīma krišanu, ja tā būtu ne tikai sabiedrotā zaudēšana, bet arī nelāgs piemērs, ka tiek gāzts diktators, un viņam tādi nepatīk. Atkal, no vienas puses, mazinās fokuss uz Ukrainas karu un viņš var atļauties ļaunākus uzbrukumus ar mazāku rezonansi, bet, no otras puses, no Irānas viņš joprojām saņem ballistiskās raķetes un detaļas droniem. Kāda ir kopējā bilance?

Runājot par droniem, Krievijā ir iemācījušies arī paši tos ražot, bet kaut kādas detaļas no Irānas joprojām saņem. Protams, ka tagad Irānai pašai ir vajadzīga visa munīcija un nav būtisku iespēju dalīties ar Krieviju. Tas ir viens. Otrs – tagad ir lielas diskusijas, vai Putins varētu būt mediators šajā konfliktā, jo viņam ir normālas attiecības ar Izraēlu un labas attiecības ar Irānu. Pagaidām gan neizskatās, ka kāds gribētu redzēt Krieviju kā mediatoru. Krievijai vēsturiski ir bijusi tendence iesaistīties pasaulei svarīgu jautājumu risināšanā, lai pamatotu, kāpēc ar Krieviju ir jāsadarbojas un kāpēc Krieviju nedrīkst izolēt.

Šķiet, ka Krievijai ir nevis labas attiecības, bet situatīva sadarbība, jo sakrīt intereses. Netanjahu allaž uzskatījis, ka ir svarīgi uzturēt labas attiecības ar Krieviju, īpaši, kad tai bija liela ietekme Sīrijā, lai gan Izraēlas sabiedrībā tam nav vienota atbalsta, bet islāma pasaulei Krievija ir gandrīz tāds pats sātans kā ASV un Izraēla…

Jā, tā ir, bet tajā pašā laikā mēs arī nevaram noliegt, ka gan Irānai, gan Ķīnai, gan arī Krievijai ir kopīgs galvenais ienaidnieks – ASV. Principā visas šīs trīs valstis uzskata, ka ASV starptautiskā kārtība ir negodīga, un mēs ejam uz multipolaritāti, un mums visiem trim kopā ir jāsadarbojas, lai šo multipolaritāti veicinātu. Tā ka, jā, tas ir situatīvs sabiedrotais, piekrītu, bet nevar noliegt, ka tas tomēr ir sabiedrotais – vismaz pagaidām esošā režīma kontekstā. Arī par Izraēlu es piekrītu – tas lielā mērā ir stāsts par Sīriju. Runa noteikti nav par kaut kādu lielu stratēģisku sadarbību, bet kopumā visas reģiona valstis cenšas uzturēt attiecības ar Krieviju. Neviena no tām nav stingri nosodījusi Krievijas agresiju, visas ir palikušas vairāk vai mazāk neitrālas. Un tas arī ir iemesls, kāpēc, piemēram, Saūda Arābija tagad var būt mediators starp Krieviju un Ukrainu. Ja viņi būtu stingri nostājušies Ukrainas pusē, Krievija teiktu – mēs zinām, ka jūs atbalstāt mūsu pretinieku; kāpēc mums ļaut, lai jūs mediējat?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas ""Informatīvais karš ir tikpat svarīgs kā militārais," eksperts par Izraēlas un Irānas konfliktu" saturu atbild "Izdevniecība Rīgas Viļņi".