Kamēr Ekonomikas ministrs Viktors Valainis paredz ilgu darbu pie “nepieciešamā tiesiskā regulējuma”, rīki pārtikas cenu salīdzināšanai jau sen ir pieejami

Ļoti ilgu laiku tika runāts par to, ka valstij būtu aktīvāk jāiesaistās sabiedrības interešu aizstāvībai šķietami nerimstošā pārtikas cenu kāpuma jautājumā. Šī gada maija beigās lepni tika prezentēts tas, ko Ekonomikas ministrija pozicionē kā konkrētu soli pretī pārtikas cenu samazināšanai – memorands, kuru 27. maijā parakstīja ekonomikas ministrs Valainis, Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, kā arī Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.

Tāpat memorandu parakstīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis, biedrības "Zemnieku saeima" valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš, Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore Zaiga Liepiņa un citi partneri.

Memorands, protams, ir tikai dokuments un reālu, jūtamu izmaiņu ieviešanai ir nepieciešams kas vairāk, tostarp, efektīvs, patērētājiem pieejams instruments, kas ļautu salīdzināt pārtikas cenas dažādos veikalos, tādējādi neļaujot tirgotājiem tik viegli paļauties uz to, ka cilvēki vienkārši tērēs tik, cik būs prasīts cenas zīmē.

Ekonomikas ministrija uzreiz uzsvēra, ka cenu salīdzināšanas rīks veicinātu tirgotāju konkurenci. Tā darbība paredzētu, ka tirgotāji reizi dienā nodotu informāciju par zemākajām cenām Centrālās statistikas pārvaldei (CSP), kas tos publicēs. Dati būs pieejami gan dažādiem cenu salīdzināšanas rīkiem, gan tie tiks publiskoti Ekonomikas ministrijas (EM) mājaslapā.

Taču ar šāda oficiāla rīka ieviešanu gan tik viegli nebūšot – vajadzīgs laiks un attiecīgs tiesiskais regulējums, lai valsts “varētu publiski norādīt, ka šis rīks ir oficiāls”, tāpat kā tas esot ar iniciatīvu iesniegšanas rīku “Manabalss.lv” (kurš gan nevar palepoties ar pārāk daudzu iniciatīvu nonākšanu līdz Saeimas dienaskārtībai).

Jāsaka, ka ir grūti saprast, par ko tieši runā Valainis, jo faktiski šādi cenu salīdzināšanas rīki vairumā eksistē jau sen. Tos varbūt valsts vēl neatzīst “oficiāli”, bet, turpinot lietot, atzīst un Valaiņa piesaukto leģitimitāti piešķir patērētāji – tie, kuri reālajā dzīvē paļaujas uz šiem interneta rīkiem, plānojot iepirkšanos.

Ministra pausto apspriež arī sociālajos tīklos, vienlaikus daloties ar šādiem rīkiem, tostarp vietni Letapartika.lv, aplikāciju “Cenu depo”.

Raugoties uz to, ka sāpīgo pārtikas cenu jautājumu risinot, valsts atkal bīda diskusiju virzienā uz laikietilpīgu regulējumu izveidi, gribas smagi nopūsties par regulāri piesaukto apņemšanos mazināt birokrātiju. Vienlaikus rodas retorisks jautājums – vai Ekonomikas ministrijas politika tik tiešām ir uz rezultātu vērsta vai tikai plika populistiska retorika? Vai sabiedrības piebarošana ar stāstiem un cerībām rezultātā neizrādīsies kā vienkārša Latvijas un Eiropas Savienības naudas apgūšana?

Kas vēl – zinot to, cik ļoti valsts iestādēm “patīk” smagi un ilgi izstrādāt defektīvus e-risinājumus un vēl atgūstoties no nesenā pašvaldību vēlēšanu e-fiasko, kas maksāja amatus no ierēdņiem līdz pat ministrei – lieku reizi tomēr jāatgādina, ka vēl martā ministrs Viktors Valainis runāja par jau esošu, privātā sektora izstrādātu rīku “atzīšanu”, un nevis jaunu, potenciāli dārgu sistēmu izstrādi.

Memorands paredz zemo cenu pārtikas groza ieviešanu, cenu salīdzināšanas rīka ieviešanu, kā arī vietējās izcelsmes produktu īpatsvara veicināšanu veikalos. Zemo cenu pārtikas groza izveide paredzēs, ka 10 preču kategorijās katrā tiks nodrošināts vismaz viens produkts ar zemāko cenu kategorijā, un ar zināmu regularitāti produkti tiks mainīti pret citiem produktiem no tās pašas kategorijas.

Iepriekš gan Latvijas banka uzsvēra, ka tirgotāji Latvijā nav gatavi samazināt pārtikas cenas. Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste norādīja, ka Latvijā izveidojušies pārtikas tirgus līderi, kuri nav gatavi iesaistīties konkurences cīņā, un nosaka augstās pārtikas cenas. Līdz ar to galapatēriņa cenas Latvijā aug straujāk nekā ražotāju cenas.