Paziņots spriedums lietā par 27 gadus vecā Egila nāvi - jauno vīrieti sarāva gabalos graudu kalte
Paziņots spriedums lietā par 27 gadus vecā Egila Pūcēna traģisko nāvi Dobeles novadā, Bērzes pagastā. Jaunais vīrietis 2018. gada 24. jūlija rītā agrofirmas "Zelta druva" kaltē uzkrita uz elektromotora un tika sarauts gabalos.
3. jūnijā Zemgales rajona tiesa Dobelē pasludināja spriedumu, ar kuru darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanā, kas izraisījusi cilvēka nāvi, par vainīgu tika atzīts uzņēmuma struktūrvienības vadītājs Artūrs G. Viņam tika piespriesta probācijas uzraudzību uz diviem gadiem. Spriedumu vēl iespējams pārsūdzēt.
Artūrs G. “Agrofirmā Zelta druva” strādāja par agronomu, bet 2017. gadā noslēdza vienošanos ar darba devēju, apņemoties pildīt augkopības nozares vadītāja pienākumus. Ar amata aprakstu viņam bija noteikts: organizēt un vadīt nozares darbu un kontrolēt darba aizsardzības un ugunsdrošības noteikumu ievērošanu. Artūrs G. bija atbildīgs par darbinieku apmācībām, instruktāžām, veselības pārbaudēm, u.t.t.
Kā tika norādīts prokurora celtajā apsūdzībā, Egils Pūcēns darbu agrofirmā "Zelta druva" uzsāka 2018. gadā, un viņš uzņēmumā veica dažādus pienākumus, tai skaitā, strādāja pie transportiera lentes. Egilam ar uzņēmumu nebija noslēgts darba līgums.
Esot solīti 5000 eiro
Liktenīgajā dienā Egils strādāja viens, un viņu pēc kāda laika atrada pārinieks. “Brālis bija uzkritis uz elektromotora, un tā zobrati, ar lielu jaudu strādājot, viņu burtiski samala. Jāteic, ka brālim gan vietā, kur atradās elektromotors, nevajadzēja atrasties, grūti pateikt, ko viņš tur darīja. Bet elektromotors nebija ne norobežots, ne tur izliktas drošības zīmes vai barjeras. Brālis arī nebija iepazīstināts ar darba drošību un parakstījis dokumentus par drošības noteikumu ievērošanu,” teic Ieva.
"Zelta druvas" pārstāvis viņai esot netieši piedāvājis 5000 eiro, lai nevienam nestāsta, ka brālis strādājis bez darba līguma, bet gan teiktu, ka Egils tur ieradās pirmo dienu, meklējot darbu. “Es to negrasījos darīt un uzrakstīju iesniegumu policijai, kurā visu izklāstīju. Bet "Zelta druvā" pēc nelaimes gadījuma visi it kā teica, ka mani brāli nepazīstot un nezina, kā viņš nonācis kaltē, kaut gan viņš tur strādāja un ir vietējais iedzīvotājs,” apgalvo Egila māsa.
Pēc traģēdijas - motors tika norobežots
Pēc traģēdijas ap elektromotoru tika uzliktas norobežojošas zīmes un neviens tam vairs nevarēja piekļūt. “Pie elektromotora tika uzmetināts aizsargs un saliktas gumijas, kuru nebija tad, kad mans brālis gāja bojā,” turpina Ieva. “Pēkšņi bija saliktas zīmes, ka kaltē aizliegts ieiet nepiederošām personām, kaut gan pirms tam brāļi un draugi nāca pie Egila ciemos uz kalti – vienkārši viņu apciemot, parunāties, atnest pusdienas. Vai viņi [Zelta druva] laikā, kad notika negadījuma izmeklēšana, drīkstēja veikt šādus uzlabojumus kaltē? Kā visus šos gadus vecā padomju laika kalte varēja darboties bez atbildīgo institūciju pārbaudēm?” vaicā Pūcēna.
“Morāli esam vainīgi”
Agrofirmas "Zelta druva" valdes loceklis Edgars Silakalns norādīja, ka par nelaimes gadījumu klīst dažādas versijas.” Par Egilu Silakalns 2018. gadā izteicās sekojoši: “Es tādu darbinieku darbā neesmu pieņēmis. Nezinu, kā viņš kaltē ticis iekšā, viņam tur tēvs strādā. Klāt nebiju. Bet kalte ir veca – no padomju laikiem, domājām to slēgt. 40 gadus tā darbojās, un nekas nebija noticis, bet tagad... Taisnība – kalte bija veca un nebija norobežota, tai visi varēja piekļūt, tur visu laiku iekšā ārā staigāja lieki cilvēki. Tagad gan norobežojās zīmes esam uzlikuši.” Par Ievas Pūcēnas pieminēto klusēšanas naudu Silakalnam bija cita versija: “Māsa teica, ka viņa no mums attiesāšot 100 000 eiro.”
Tomēr "Zelta druvas" līdzīpašnieks atzina: “Mēs gan esam morāli vainīgi. Kaut arī viņš pie mums nestrādāja, nelaime notika mūsu teritorijā.” To, ka "Zelta druva" vismaz morāli jūtas atbildīga, liecina fakts, ka agrofirma segusi Egila bēru izdevumus.
