"Karš atklāj patiesās sejas!" Valts Dalbiņš uz Ukrainu devies jau 64 reizes

2022. gada 24. februāra rītu viņš atcerēsies visu mūžu: “Tas gan nebija pārsteigums, jo man ir draugi militāristi, kuri atklāti pateica: varbūtības, ka karš nesāksies, nav. Tajā rītā pamodos man toreiz netipiski agri, piecos, skatījos internetu un ieraudzīju, ka karš ir sācies.” Doma palīdzēt ukraiņiem radusies uzreiz, bet pašam ar Ukrainu toreiz nebija nekādu sakaru. Tikai darba darīšanās tur dažas reizes bijis un miglaini atcerējies, kāda izskatās Kijiva.

No nulles pieci busi

“Biju nolēmis, ka kaut ko vajadzēs darīt, ziedot naudu. Līdzīgi arī darīju, bet šķita, ka tas ir par maz un nebūtiski. Tā kā militārās pieredzes man nav, sapratu, ka doties karot nevaru. Drīzāk būtu apgrūtinājums nekā no manis jēga. Meklēju kādu iespēju, un variants pats atnāca pie manis. Sākumā braucu kopā ar Reini Pozņaku, ar tviterkonvoju,” stāsta Valts.

Viņš sāka ar palīdzību latviešu karavīriem: “Tas bija mans privātais projekts. Uzzināju,  ka starptautiskajam leģionam gandrīz nekā nav, un nedēļas laikā mēs no nulles izbraucām ar pieciem busiem.”

Pats galvenais, ko nogādā uz Ukrainu, ir automašīnas, visvairāk nepieciešami džipi. “Fronte nav tikai ugunslīnija, ir arī atbalstošie dienesti, un vajadzīgas visu veidu mašīnas,” skaidro Valts. Auto ir gan ziedoti, gan pirkti par ziedojumiem.

Līzingā droni

“Vedam visu pēc kārtas, kas vajadzīgs. Sākot no mobilajiem telefoniem, datoriem, “power” bankām, arī militāras un pusmilitāras lietas. Piemēram, Līvijas kundze no Mārupes noadīja apmēram simt vilnas zeķu pāru karavīriem.”

Valts pazīst vairākus latviešus, kuri strādā salīdzinoši vienkāršus darbus, bet katru mēnesi ziedo diezgan ievērojamu summu no saviem ienākumiem. 

“Es zinu vīru, kurš pērk dronus. Viņam ienākumi nav lieli, ņem līzingā, parasti divus, aizsūta uz fronti un pats pusgadu maksā. Gan jau tie droni pa to laiku gājuši bojā. Taču vīrs vienu izmaksā un pērk nākamo. Latviešu palīdzība ir ievērojama. Protams, latviešiem ir mode citam citu aprunāt, sastrīdēties, bet visu šo gadu laikā es esmu redzējis tikai pašaizliedzību.”

Briesmīgāk nekā filmās

Visa Ukraina nav izpostīta, rietumu pusē, daudzus simtus kilometru no frontes līnijas, pat reizēm varot aizmirst, ka notiek karš. Piemēram, Ļvivā, ja nebrauc tieši tur, kur trāpījušas raķetes, viss šķiet normāli, sastrēgumi, cilvēki brauc uz darbu.

“Protams, viss ir pakārtots kara situācijai, un, kad nonāc tuvāk frontes zonai, ir briesmīgāk, nekā rāda filmās. Ļoti daudzi palikuši bez savām mājām. 2022. gadā man bija pirmais brauciens uz fronti. Toreiz biju Harkivā, izdarījām lietas, un nakšņoju pie viena mācītāja. No rīta piecēlos agrāk, izgāju laukā padzert kafiju. Saimnieks iznāk ārā, sākām runāties, un viņš saka: es tev kaut ko parādīšu! Iegājām lielajā mājā no otra gala. Ēkai bija tiešais trāpījums. Tā bija trīsstāvu celtne. Mācītājs tur gan dzīvoja, gan tā vienlaikus bija draudzes viesnīca. Ja raķete būtu uzsprāgusi, pusrajons būtu pagalam,” nošausminās Valts.

Viņš ir redzējis pārsteidzošu strādīgumu: “Deg sabumbots lauks, bet zemnieks ar traktoru brauc un veido grāvi, lai uguns neiet tālāk. Vienalga, uzar lauku. Visur, kur iespējams, zeme tiek apstrādāta un graudi iesēti. Un milzīgie, kilometriem garie saulespuķu lauki izskatās ļoti skaisti. Iepriekš nekad tādus nebiju redzējis!”

Kā jebkurā sabiedrībā, ir dažādas situācijas, gan bagāti cilvēki, gan ļoti nabadzīgi. Laukos Valts pabijis tādās vietās, kādas Latvijā nav pat iedomājamas, kur vispār nekā nav.

“Būdiņā viss bija tīrs, mīt pajauna sieviete ar dēlu. Bija noziedots viens bērnu velosipēds, un es domāju, kur to likt. Atdevu šim puikam, viņš braukāja pa pagalmu ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu uzdāvināts rolsroiss,” atceras Valts. “Esot tur, tu novērtē, cik forši un mierīgi ir šeit. Cik labi ceļi, cik lielas algas un cik patiesībā esam bagāti.”

Valts saprot ukrainiski un kaut ko var arī pateikt, bet runā angliski, krieviski ļoti reti. “Pašos Ukrainas austrumos esmu piedzīvojis, ka krievu valodā ar visiem mātes vārdiem lamā krievus laukā no panckām. Diezgan smieklīga situācija. Bet rietumos saprot angliski, un vienmēr kaut kā tiekam galā.”

Pusgads biznesam, pusgads karam

Raksturīga Ukrainas īpatnība – jo vairāk uz Krievijas pusi, jo lielāka nabadzība. “Šajā valstī atradīsi no totālas nabadzības līdz milzīgai bagātībai, no labdarības līdz noziedzībai, no izcila biznesa līdz krāpšanai,” saka Valts. Šeit ir ap 40 miljoniem iedzīvotāju, no pēdējās padibenes līdz lielākajam varonim.

Valtam ir ukraiņu draugs, kurš septiņus gadus pirms kara gribēja braukt uz ASV studēt, bet palika Latvijā: “Mazais bizness, ģimene, viss kārtībā, bet nākamajā dienā, kad sākās karš, viņš paņēma mugursomu un ar sabiedrisko transportu devās uz dzimteni. Karā pazaudēja kāju, dabūja no prezidenta Zelenska ordeni, atbrauca atpakaļ ārstēties, ieguva protēzi un atkal aizbrauca atpakaļ karot. Tagad viņš ir tādā režīmā, ka apmēram pusgadu strādā savā mazajā biznesā, bet pēc tam karo.”

Tās pašas čekas metodes

Valts redzējis pilsētas, kuras pilnīgi noslaucītas no zemes virsas, palikušas tikai drupu kaudzes. “Lai cik tas ciniski neizklausītos, pie tā pierod. Kad esi tur, nedrīksti ļauties emocijām, citādi tās tevi sagrauj no iekšpuses. Esmu to redzējis un nemaz nerunāju par karavīriem. Es to kaut kā esmu iemācījies par kādiem 99 procentiem, jo citādi vispār nevarētu darīt to, ko šobrīd veicu. Braukt un piefiksēt: tas ir nošauts, tie ir gūstā! Tie man ir sausi fakti. Man ir paziņas, kas, atbraucot atpakaļ, vienkārši ierāvās sevī un  teica: es nevaru! Jo tu nespēj apjēgt, ka kas tāds vispār var notikt.”

Par okupantu pastrādātajām zvērībām ir zināms daudz, bet Valts to redzējis pastarpināti: “Ārprāts, kas tur notiek! Grupveida izvarošanas, slepkavības, nenormālākās spīdzināšanas. Viss tas, ko mēs zinām, ko darīja čekas pagrabos, notiek joprojām. Klāt nāk tikai modernākas metodes.”

Daudzi, kas izkļuvuši no krievu okupētajām teritorijām, tagad ir garīgi slimi. “Daudz kas šiem nomocītajiem cilvēkiem tikai pēc laika nāks laukā. Mazākais ļaunums ir alkoholisms,” saka Valts.

Valts vienmēr atcerēsies 2022. gadu, kad vienubrīd pastiprināti vāca mobilos telefonus un pats vēl visus mēģināja apbraukāt. Cilvēki vienmēr centās iedot arī naudu degvielai utt. Viņu vidū daudzi bija seniori.

“Un tu redzi šā cilvēka acis, ka viņš saprot, par ko ir runa, ka pats piedzīvojis krievu šausmas, bija šie briesmu atmiņu stāsti jāklausās. Tas, ko mūsu vecākā paaudze piedzīvojusi, notiek arī šodien. Viss ir – masu slepkavošanas, un tikai tāpēc, ka tie ir ukraiņi. Mēnešiem izvaroti bērni, maukti nost nagi, nagloti dzimumlocekļi, visas spīdzināšanas metodes, ko mēs par krieviem esam zinājuši un dzirdējuši. Tas viss tur šodien notiek.”

Gadu nevar apglabāt tēvu

Katrā ģimenē ir kāds traģisks stāsts. “Man ir draugi, piecdesmitgadnieki, kuriem vienīgais dēls kritis karā. Tēvs kaut kā turas, bet māte, jauka, skaista sieviete, ja ir kaut mazākā vibrācija – aiziet! Braucot cauri Ukrainai, visur ir kapi. Kad kritis karavīrs, ir karogs. Vislielākais iespaids man bija, braucot cauri mazam miestiņam, kur tikai dažas mājas. Taču malā masu kapi un karogu jūra. 2022. gadā tur bija apmēram pieci kapi.”

Martā uz Ukrainu devās divi Valti – Dalbiņš kopā ar fotogrāfu Kleinu. “Otrajam Valtam tas bija pirmais brauciens, un viņš bija nopietnā šokā. Nobraucām apmēram 6000 kilometru, bijām pie karavīriem, pie brīvprātīgajiem, satikāmies ar latviešiem, kuri karo.”

Bijuši arī vakariņās restorānā, un oficiants pēc mūsu viesmīlības principiem bijis pilnīgi garām. No rīta Kleins izstāstīja patiesību, ko bija uzzinājis no citiem, naktī tusējot – viesmīļa tēvs pirms gada gājis bojā karā, un viņš joprojām netiek klāt un nevar apglabāt, jo līķis atrodas krievu okupētajā teritorijā. “Puisis ar to psiholoģiski netiek galā,” sāpīgi nosaka Valts.

Latviju vērtē ļoti augstu

Ukraiņiem Latvija ir valsts numur viens, jo procentuāli palīdzam vairāk par visiem. Ceļu policija, ieraugot auto ar Latvijas numuru, pat neapstādinot, pat komandantstundas laikā naktī.

Katrā lielajā Ukrainas pilsētā Valtam tagad ir draugi un paziņas. “Cik nav lūzušas mašīnas, un es tad pat nakts laikā varu piezvanīt – velk laukā, labo. Cik esmu labojis auto Ukrainas servisos, samaksa man prasīta tikai vienreiz un tikai pašizmaksa. Viņi vienmēr ir pateicīgi Latvijai par palīdzību. Biju reiz piefrontes pilsētā pie zobārsta, un man neprasīja samaksu. Ja tev ko vajag, prasi, un palīdzēs iespēju robežās. Neesmu sastapies ar noraidījumu.”

“Taču nav jau ukraiņi visi balti un pūkaini, un tagad es sāku vairāk atšķirt,” atzīst Valts. “Piemēram, Ukrainas austrumos, manuprāt, situācija ir daudz sliktāka nekā pie mums dažviet Latgalē. Krievi tur ienāca, palika, daudzi teikuši, ka gaidījuši Putinu. Šajos rajonos ir vislielākās civiliedzīvotāju slepkavības un masu kapi.”

Arī mūsu karš

Valts nedzīvo ilūzijās – salīdzinot ar Ukrainu, Latvijā korupcijas vispār nav: “Ja 90. gados sākām apmēram vienādi, tad mēs esam gaismas gadu attālumā no Ukrainas, un ļoti bieži ukraiņi pat teikuši: kaut mums kādreiz būtu tāda valsts kā jums! To es gribu pateikt tiem latviešiem, kuri pukst, cik mums viss slikti.”

Lai nekas no atvestā neaizietu neceļos, mūsējie palīdzības kravas ved uz fronti un meklē kontaktus pa tiešo. “Korupcija tur pastāv, bet ukraiņi ļoti veiksmīgi ar to cīnās.”

Kas šobrīd visvairāk vajadzīgs? “Vislielākā problēma visām biedrībām, visiem, kuri darbojas, ir finanses. Cilvēki mazāk ziedo. Sākumā it kā nebija problēmu, bet šobrīd ir ļoti grūti. Es varētu izdarīt trīsreiz vairāk, ja būtu vieglāk ar finansēm. Vajadzības nemainās – mobilie telefoni, power bankas, gan ziemas, gan vasaras guļammaisi, atbilstošs sezonāls apģērbs, teltis, droni.  Mašīnas un riepas nepieciešamas kā dienišķā maize. Riepas tur neviens netaupa, braukšanas apstākļi nav labākie, bieži vien gargabali pa bezceļiem.”

Latviešu brīvprātīgajiem karavīriem ir stingra pārliecība, ka tas ir mūsu kopējais karš, Valts nevienu piedzīvojumu meklētāju tur nav redzējis. “Karš ir liels katalizators, vienmēr parāda tādas lietas cilvēkos, kuras vispār pat nevar iedomāties,” piebilst Valts. Ukraiņiem viņš novēl izturēt: “Viņiem neder nekas cits kā tikai uzvara. Galvenais, lai ukraiņi nezaudē savu neatkarību. Jādara viss iespējamais  un neiespējamais, lai tas izbeigtos. Ja karš atnāks šurp, ticiet man, tam visam, ko mēģinām sargāt, nebūs nekādas vērtības, jo karš savā ceļā noslauka visu.”