Latvijas Nacionālajā teātrī uzstāsies "mūslaiku Mocarts" - poļu izcelsmes kanādiešu pianists Jans Liseckis

Jans Liseckis ir poļu izcelsmes kanādiešu pianists. Sācis koncertēt 5 gadu vecumā un jau 15 gados parakstīja ekskluzīvu līgumu ar "Deutsche Grammophon". "BBC Music Magazine" aprakstījis viņu kā "iespējams, "ideālākais" savas paaudzes pianists". Jans ir jaunietis, kura stāja un apņēmība liecina par briedumu, kas krietni pārsniedz viņa gadus, tomēr pamanāmais mirdzums acīs un enerģiskais galvas mājiens atklāj jaunības prieku, ko viņš ienes klasiskajā mūzikā.

Pirms vairāk nekā diviem gadiem Lisecka koncerts Rīgā bija pilnībā izpārdots, apstiprinot viņa reputāciju kā mūziķim, kura koncertus nedrīkst palaist garām. Toreiz pianists Rīgā izpildīja sava "galvenā" komponista Frederika Šopēna noktirnes un etīdes; šoreiz Šopēnam pievienosies Johans Sebastians Bahs, Sergejs Rahmaņinovs un vēl viens poļu komponists, modernists Karols Šimanovskis.

30 gadus vecais Jans Liseckis ir viens no pieprasītākajiem un atzītākajiem pianistiem pasaulē. Viņš sniedz 10–15 koncertus mēnesī un labprāt brauc viesizrādēs, katru jaunu vietu uzskatot par iedvesmas avotu un iemeslu fotografēt, kas ir viņa aizraušanās.

Neraugoties uz jaunību, viņu jau salīdzina ar Mauricio Pollīni, Arturo Benedeti Mikelandželi un Kristianu Cimermanu. Viņu pat ir dēvējuši par "mūslaiku Mocartu". Liseckis noraida "ģēnija" vai "brīnumbērna" birkas, atzīstot, ka šāda kategorizācija uzliek lielu slogu jaunajam māksliniekam, jo pasaule vēro, “ko viņš darīs, par ko viņš kļūs?”. Un tāds spiediens noteikti “nenāk par labu bērnam”. Viņa pieeja mūzikai ir atsvaidzinoša kombinācija, kas apvieno centību, prasmi, entuziasmu un reālistisku skatījumu uz mūziķa karjeru.

"Liseckis spēlē ar maigu apdomību, aristokrātisku atturību un pieskārienu, kas šķiet ēnaini pieklusināts, nezaudējot skaņas dzidrumu," viņu novērtējis "The New York Times".

Lai gan varētu šķist, ka Mocarts un Šopēns jaunajam pianistam ir sava veida apsēstība, kas aizņem salīdzinoši lielu daļu no viņa interešu loka, Lisieckis uzsver, ka viņa intereses ir daudzveidīgas un dažādos laikos viņš ķeras pie dažādiem komponistiem. Tieši salīdzinājums ar jauno Mocartu vai Šopēnu ir radījis publikas apziņā asociāciju, ka viņš šos meistarus iekļauj mūsdienu klavierspēlē. Runājot par savu pieeju stilam, Liseckis apgalvo, ka viņa mērķis vienmēr ir izpildīt mūziku tā, lai turpinātu oriģinālā skaņdarba skaistumu un spožumu, nevis izcelt kādas īpašas dīvainības vai efektus, kas piešķirtu viņam atpazīstamu stilu. Šādā veidā viņš ir pierādījis, ka spēj atskaņot oriģinālu skaņdarbu ļoti tuvu tam, kā to bija iecerējis atskaņot pats komponists.