"Atpakaļ ceļa mums nav," Ketija jau 20 gadus dzīvo Īrijā un atklāj, kāpēc nekad neatgriezīsies dzimtajā Latvijā
"Šodien, tieši pirms 20 gadiem, es ar trīs mēnešus veco Kristianu atlidoju uz Īriju," savu stāstu sociālajā tīklā "Facebook" iesāk Ketija Segliņa. Viņas ieraksts saņēmis jau vairāk nekā tūkstoti atzīmju "patīk", bet komentāru sadaļā izskan dzimtenes mīlestības tēma un parādījušies daudzi līdzīgas pieredzes stāsti.
Ketija uz Īriju devusies ar domu "padzīvot, pastrādāt, lai varētu uz dēla skolas laiku atgriezties un dzīvot savā valstī." Taču liktenim bijuši citi plāni. "Un varbūt tā ir labāk," viņa atzīst. "Nežēlojos. Ilgojos pēc Latvijas dabas, bet tas laikam arī ir viss, kas man pietrūkst. Gribu Latvijas lauku klusumu, esmu lauku meitene, bet varbūt kaut kad atradīšu arī šeit Īrijā tādu vietu," spriež Ketija.
Sarunā ar portālu Jauns.lv sieviete apliecina, ka Latvijā "noteikti neatgriezīsies": "Dēls iegūst profesiju, meita pamatskolā. Angļu valoda ir stiprāka nekā latviešu. Un nav jau kur atgriezties... Mēs ar dzīvesdraugu abi esam bez vecākiem, un nekas jau prātīgs Latvijā mums nebija. Īrēts dzīvoklītis laukos. Un dārza traktoriņš, kuru pārdevu, lai nopirktu biļeti mums ar dēlu. Un es tiešām neilgojos pēc dzīves Latvijā, man pietrūkst vienīgi daba."
Vaicāta, ar ko Īrijā nodarbojas, agrāk Ventspils pusē dzīvojusī sieviete saka: "Es jau deviņus gadus darbojos savā online biznesā, esmu rokdarbniece. Pirms tam strādāju viesnīcā, veļas mazgātuvē. Pēc meitas piedzimšanas esmu pati sev priekšniece. Pagaidām neplānoju atgriezties darbā, bet iespējams, ka atgriezīšos, kad meitene būs patstāvīgāka jeb tad, kad varēšu savienot darbu ar meitas skolas laikiem. Iespējams, nevajadzēs atgriezties, viss atkarīgs no mana veikaliņa."
Komentāru sadaļā daudzi atbalsta Ketijas lēmumu par nobāzēšanos ārvalstīs, bet citi apgalvo, ka "nekur nav tik labi kā mājās." Lietotāja ar nosaukumu Evelyn Dombrovska raksta: "Raksts labs priekšstata ziņā par Īrijas dzīves ritmu. Bet pamatā visi šie raksti man liek domāt par latviešiem. Latvieši, kuri aizbrauc, bet runā par mājām. Kam šī valsts ko nozīmēja, tas bija vēl pirms vecvecmāmiņas, kad par tēvzemi cīnījās un šie vārdi viņiem nozīmēja. Bet tagad — tie, kam "mājas" nav sentimentāls vārds no tālienes, tie nav aizbraukuši. Aizbraukušie vien skaisti runā. Kā tukša muca, kas tālu skan."
Par dzimtenes mīlestību runā arī autors ar nosaukumu Deglava Autocentrs: "Brīvam cilvēkam — brīva izvēle... Žēl tikai, ka latvietis pamet savu dzimteni, par kuru viņa senči lēja asinis, lai viņa vietā te saknes dzītu citu zemju ļaudis ar savu līdzpaņemto kultūru, paradumiem, kas latvietim ir nepieņemami..."
Bet Baiba Zieberga raksta: "Man jūlijā jau paliks 22 gadi, kā dzīvoju Īrijā. Bērni šeit dzimuši un aug, un šeit jau sen ir manas mājas. Es arī esmu ļoti pieradusies pie šīs īru kultūras un ritma, un kā nekā bērni man ir īri. Un mēs esam tur, kur mums ir lemts būt."
Ilzes Pindres komentārs: "Es Īrijā jau esmu 25 gadus... un te ir mani bērni un mazbērni... bet kaut kad jau es atgriezīšos savās mājās Latvijā." Ēriks Pudulis paslavē Ketijas izvēli: "Un tomēr Jūs esat laimīga. Jo no visa mums palicis tikai nosaukums. Jums gudra izvēle bij’ toreiz un tagad!!!!" Vija Lauberte norāda uz acīmredzamo, ka daudz latviešu aizbrauc uz neatgriešanos.
