Mūsu senču gari - kas viņi ir? Nakts raganas, svētmeitas un veļu mielošana

Mūsu senču izpratne par mirušo pasauli nebūt nebija tik vienkāršota, kā to interpretē mūsdienās. Tas, ko tagad no plašsaziņas līdzekļiem zinām par senču gariem – veļiem, ir ļoti virspusējs priekšstats, varētu sacīt, veļi popkultūras glazūrā. Seno latviešu priekšstatos mita daudz un dažādi mirušo gari, kuru apdzīvotā telpa saplūda ar cilvēku pasauli un par kuriem zinām gaužām maz. Ielūkoties daudzslāņainajā pārdabisko, mitoloģisko būtņu pasaulē dodos uz Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur tikko pārcēlies Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Tur tiekos ar Latviešu folkloras krātuves pētnieku, grāmatas Raganu priekšstati Latvijā: nakts raganas autoru Sandi Laimi. Grāmata ar intriģējošo nosaukumu un kailām, dēmoniskām meitenēm uz vāka nav bestsellers, bet gan Sanda Laimes doktora disertācija, tātad akadēmisks un pētniecisks darbs, kurā autors aizstāv tēzi, ka nakts raganas ir mirušo dvēseles, kurām kādu iemeslu dēļ ir jāuzkavējas zemes virsū. Sandis ir jauns cilvēks ar plašām etnogrāfijas, etnoloģijas, folkloras un aeroloģijas zināšanām. Senču garu pasaulē viņš ievilina ar tādu aizrautību un atraktivitāti, ka viņa stāstījuma priekšā nobāl viskrāšņākie fantāzijas žanra trilleri.

Sandis Laime skaidro, ka mirušo garus var iedalīt divās lielās grupās: vienu pārstāv tā sauktās senču dvēseles, tostarp veļi, otrā ir nelaimīgās dvēseles, ko pārstāv grāmatā aprakstītās nakts raganas. Nākamais svarīgais, kas jāņem vērā, ir tas, ka latviešiem nav vienota, shematiska priekšstata par to, kas notiek ar cilvēka dvēseli pēc nāves. “Mūsu mitoloģijā mirušo pasaule nav bijusi tik skaidri konceptualizēta kā, piemēram, skandināvu vai grieķu priekšstatos, kur skaidri aprakstīta Aīda jeb mirušo valstība, kurā nokļūst, laivā pārceļoties pāri Stiksas upei, kas nodala dzīvo un mirušo pasauli. Arī kristiešiem bija skaidrs, kur cilvēks paliek pēc nāves: debesīs vai ellē. Turpretī mūsu senčiem pat blakus novados skatījums varēja atšķirties, tāpēc likumsakarīgu, vienojošu priekšstatu par viņsauli pētniekiem nav izdevies atrast. Ir arī vairākas versijas par mirušo pasaules lokalizēšanās vietu: rietumos, kur saule noriet, pazemē vai debesīs, kur var nonākt pa garo pupu jeb debesu kāpnēm,” stāsta Sandis.

Visizplatītākais tomēr bijis priekšstats, ka turpat vien kapos mirušie dzīvo, tātad tur paliek gan ķermenis, gan dvēsele. Iespējams, tāpēc svētie meži – elku birzis, svētbirzis – sakrīt ar senajām kapu vietām. Tur nedrīkstēja medīt, cirst kokus, lauzt zarus un vispār iet iekšā bez īpašas vajadzības, jo mirušo zonu vajadzēja respektēt. Ja cilvēks ko tādu izdarīja, viņu ķēra sods.

Ja pieņemam, ka senču dvēseles nonāca mirušo valstībā, kas bija tie, kas klīda pa zemes virsu? “Ir trīs svarīgi priekšnoteikumi, lai nonāktu mirušo pasaulē. Pirmkārt, cilvēkam jānomirst savā nāvē, tas ir, dabiski, bez mokām, otrkārt, savā vietā – mājās, treškārt, savā laikā. Svarīgi bija veikt arī atbilstošu apbedīšanas rituālu. Ja tāda nebija, visu varēja sabojāt,” skaidro Sandis. Izredzes kļūt par nelaimīgo, apkārt klimstošo dvēseli arī bija visai augstas. Pie šīs kategorijas piederēja visi tie, kas nenomira savā nāvē, – tika nogalināti, izdarīja pašnāvību, pārdzērās, noslīka, nosala, nomira dzemdībās un tamlīdzīgi.

Pēc mūsu senču priekšstatiem, tā nebija sava nāve. “To ievēroja ļoti strikti, pat baznīca bija izstrādājusi priekšnoteikumu listi, pēc kuras bija jāvadās mācītājam, jo ne visus mirušos drīkstēja apglabāt svētītā zemē – kapsētā. Ir saglabājušās liecības, ka tie, kas krogā pārdzērušies vai pakārušies, tika apglabāti turpat aiz kapu sētas vai kapu nomalē bez mācītāja klātbūtnes. Kādā teikā stāstīts, ka mežā nosalusi sieviete turpat arī aprakta. Savukārt pašnāvniekus varēja iemest purvā, aprakt krustcelēs vai uz zemju robežām. Latvijā nav atrasti tā sauktie purva līķi, atšķirībā, piemēram, no Dānijas, kur purvos tādu atrasts desmitiem, pat no bronzas laikmeta. Tomēr arī pie mums viduslaiku baznīcu grāmatās ir ieraksti, ka, piemēram, vecais žūpa “tāds un tāds” ir iemests purvā, aprakts kāpās utt. Tērvetē arheologi pārsimt metru aiz parastās kapsētas atrada vietu, kur apraktie cilvēki gulēja dažādās dīvainās pozās, apbedīti, kā pagadās. Cilvēkus, kam izpildīja nāvessodu, it īpaši viduslaikos, raganu sodīšanas periodā, kapsētās neapglabāja.”

Spriežam, ka tradīcija ceļmalās uzlikt krustu, iezīmējot traģiska nelaimes gadījuma vietu, savā ziņā ir pārmantota no tiem tālajiem laikiem, kad mirušie tika aprakti turpat, kur viņus atrada. “Tā ir ne vien piemiņa, bet arī sava veida aizsardzība – nelāgas nāves vietas attīrīšana, uzliekot krustu. Latviski sakām laiks un nelaiks, laime un nelaime, diena un nediena, tāpat arī vieta un nevieta. Vietas, kur atrasti miruši cilvēki, kļūst par nevietām.”

Šie priekšstati ir universāli, raksturīgi daudzām pasaules tautām. Piemēram, indonēziešu priekšstati ir viens pret vienu – tādi paši kā Eiropā. Tomēr dažās kultūrās par normālu tika uzskatīta nāve, kurai bija acīm redzams iemesls, piemēram, ja cilvēkam nocirta galvu vai kāju un viņš noasiņoja. Tad viss bija skaidrs – bez galvas dzīvot nevar. Par pretdabisku tika uzskatīts, ja sprigans cilvēks pēkšņi apgūlās gultā, nīkuļoja un nomira. Tad tā bija netīra lieta, ko acīmredzot uzsūtījuši burvji. Tomēr lielākajā daļā tautu par netīru mirušo tomēr tika uzskatīts vardarbīgi no dzīves šķīries cilvēks.”

Senos laikos sievietes dzemdībās nomira bieži. Vai tiešām arī viņas piepulcējās nelaimīgajām, pa zemes virsu klīstošajām dvēselēm? Šajā brīdī sākas stāsts par nakts raganām. Mēģināsim izprast, kas tās tādas. Ar vārdu ragana parasti saprotam ciema raganas, tātad dzīvus, nevis mirušus cilvēkus. Lasot un analizējot teikas par raganām, Sandis ievērojis, ka reizēm tajās netiek runāts par sievām “ar miesu un asinīm”, bet gan drīzāk par pārdabiskām būtnēm. Piemēram, visā Ziemeļvidzemē un Ziemeļlatgalē ar šo vārdu vēl 20. gadsimta sākumā tika domāti gari.

Sākot pētījumu, Sandis saskāries ar to, ka tekstos nebija iespējams identificēt garu izcelsmi. “Redzams, ka raganas dzīvo akmens plaisā, ezerā, kapu kalnā, purvā, bet nav skaidrs, kas tie ir par gariem un no kurienes radušies. Tikai viens teksts liecināja, ka raganas rodas no to sieviešu dvēselēm, kuras dzīves laikā ir nogalinājušas savus bērnus. Pēc nāves šīs dvēseles, nerodot miera, klīst pa zemes virsu un kutina līdz nāvei vai žņaudz dzīvos,” stāsta Sandis Laime.

Ņemot vērā, ka Latvijas iekļaujas plašākā Eiropas tradīcijas areālā, pētnieks līdzīgas pārdabiskas būtnes – nakts velētājas – apzināja no Igaunijas līdz pat Portugālei. “Vidzemē raganu galvenā nodarbošanās ir velēšanās jeb simboliska attīrīšanās. Tekstos teikts, ka viņas velē zīda audeklus un lentes, kādā teikā tā arī stāstīts, ka velē dvēseles. Skatot citu Eiropas tautu folkloras materiālu, man izdevās atrast nakts raganām līdzīgus sieviešu garus, kas naktī mazgā veļu, respektīvi, šķīstās. Nakts mazgātājas jeb velētājas bija labi pazīstamas visā katoliskajā Eiropā. Izrādījās, ka par tādām pēc nāves pārtop arī dzemdībās mirušo sieviešu gari. Tika uzskatīts, ka nomirt brīdī, kad kādam tiek dota dzīvība, ir pretdabiski. Dēmonizētas tika arī sievietes, kas dzīves laikā nebija apprecējušās, tātad vecmeitas, un agrā jaunībā mirušas sievietes. Par nakts mazgātājām kļuva pašnāvnieces un savu bērnu slepkavas.”

Termins nakts raganas nav aizgūts no tautas terminoloģijas, tas ir zinātnisks apzīmējums visā Eiropā sastopamām līdzīgām būtnēm. To ieviesa Eiropas pētnieki, lai nešķīstos miroņus atšķirtu no dzīvajām kaitnieciskajām sievietēm. Jautāju, kas liek domāt, ka velēšanās ir dvēseles šķīstīšanās. “Senajos ķeltu materiālos skaidri un gaiši ir pateikts, ka šīm sieviešu dvēselēm pēc nāves ir jāveic šķīstīšanās. Tām sievietēm, kas izdarījušas to un to, ir jāvelējas, lai nokļūtu mirušo valstībā. Senatnē velēšanos saprata ļoti tieši. Viduslaiku kapsētās ir atrasti apbedījumi, kur mirušajam blakus nolikta pirtsslota. Ir ticējumi, ka pirtī jāatstāj ūdens un dvielis, lai mirušie pirms došanās uz mirušo pasauli var nomazgāties, attīrīties,” paskaidro Sandis. Lūk, tā: ja esi aptašķījies, jānotīrās, tas arī viss.

“Zīmīgi, ka teritorijās, kur sastopama nakts velētāju tradīcija, kādreiz bija vai joprojām ir izplatīta katoliskā ticība. Līdz ar to ir pamats domāt par paralēlēm ar katoļu baznīcas mācību, kurā kopš 12. gadsimta atšķirībā no pareizticības un protestantisma ir ideja par šķīstītavu – vietu, kur iespējams attīrīties no grēkiem, lai nokļūtu paradīzē.” Sandis piebilst, ka arī seno latviešu mitoloģija ir katoliskās kristietības caurvīta. Tomēr iespējams, ka baltiem dvēseles attīrīšanās koncepts bija zināms arī pirms kristīgās ticības ienākšanas viņu teritorijās. Par to liek domāt tas, ka, piemēram, Lietuvā pāris gadījumos līdzās pirmskristietiskajiem senkapiem atrodas raganu kalni un turpat arī blakus purvi, ko sauc čīšča – šķīstītava. Sandis saka, ka šajā sakarā viņam ir kāda pagaidām nepierādīta hipotēze: “Uzkrītoša ir skaniskā līdzība starp vārdiem velis un velēties. Un, ja nu veļi ir tie mirušie, kas ir izvelēti, attīrīti, tātad šķīstītās dvēseles?”

Savā grāmatā bērnu zagšanu Sandis piedēvējis nakts raganām, jo arī Eiropā ar šo rūpalu nodarbojās pārdabiskas būtnes. “Te ir interesanta nianse: bērna nozagšana nenozīmē, ka paliek tukša vieta. Ragana vietā vienmēr atstāj savu bērnu.” Sandis uzskata, ka šādā veidā senās tautas izskaidroja smagi slimu, garīgi atpalikušu bērnu piedzimšanu. “Teikās aprakstīts, ka bērni ir ar lielu galvu vai arī tikai ēd, aug, bet nerunā. Nojaušams, ka stāstīts par bērniem ar Dauna sindromu vai kādām garīgās attīstības problēmām. Stāstot teikas par raganu apmainītajiem bērniem, ļaudis senāk izskaidroja šādu slimu bērnu piedzimšanu, jo neizprata šo slimību medicīniskos iemeslus.”

Kādas izskatās nakts raganas? Ļoti skaistas vai vecas, līkas, krunkainas, pinkainiem matiem, tomēr dominē estētiski pievilcīgās. Viņām ir izlaisti dzelteni mati, līdz papēžiem. Te jāatceras, ka kādreiz precētas sievas apsedza galvu, bet neprecētas meitas, ja nenēsāja lakatu, matus sapina bizē. Staigāt ar vaļējiem matiem bija nepieklājīgi, tāpēc, ja kāds ieraudzīja sievieti ar plandošiem matiem, bija skaidrs, ka viņš saticis pārdabisku būtni. Teikās šī detaļa ir uzsvērta, bet zeltainums pieder pie seno latviešu skaistuma ideāla. Būtiskākais bija aprakstīt nakts raganas vilinošas, jo viņas varēja būt arī jaunu, neprecētu sieviešu dvēseles, kas medī preciniekus, tātad viņām bija jābūt spējīgām savaldzināt, skaidro autors. “Mūsējām nav lietuviešu, somu un poļu nakts raganām raksturīgā elementa – krūtis līdz ceļgaliem. Mūsu raganas velējās ar vālēm, bet citās zemēs – arī ar krūtīm. Lai krūtis netraucētu kustēties, nakts raganas tās pārmeta pār pleciem.”

Sendienās valdīja uzskata, ka dzīves laikā cilvēkam jāizdara trīs galvenās lietas: jāsaņem vārds, ar kuru viņš tiek uzņemts sabiedrībā, jāapprecas, jānodibina ģimene un normāli jāaiziet no dzīves. Ja bērns nomira pirms kristībām, viņa dvēsele kļuva par dēmonisku būtni, piemēram, lietuvēnu. Kas vēl pārtapa atraktīvajā un dzīvelīgajā latviešu mitoloģijas tēlā – lietuvēnā? Sandis saka, lietuvēniem varēja piepulcēties gan pašnāvnieki, gan žūpas. Turklāt latviešu lietuvēns esot salīdzinoši nekaitīgs un miermīlīgs salīdzinājumā ar skandināvu patiesi briesmīgajām būtnēm. Par lietuvēniem kļuva nogalināti zīdaiņi.

Sandis skaidro: “Līdz noteiktam vēsturiskam periodam bērna nogalināšana nebija nekas tik ārkārtējs vai nosodāms. Tikai kopā ar kristīgajām vērtībām ienāca priekšstats, ka bērnu nogalināšana ir grēks. Piemēram, Grenlandē vēl 19. gadsimtā sliktā zivju gadā masveidā nogalināja bērnus, jo bija skaidrs, ka visi sabiedrības locekļi izdzīvot nevarēs. Bērniem nebija nekāda ekonomiska pamatojuma, toties bija skaidrs, ka pēc tam viņus varēs dzemdēt vēl un vēl. Bija speciālas alas, kur mazos aiznesa un atstāja.

Latvieši šajā ziņā nebija izņēmums. Ne velti jau 1684. gadā latviešu valodā tika izdota plāna grāmatiņa Sodu likums pret to bērnu mušināšanu, kurā bija paskaidrots, kāpēc nevajadzētu nogalināt savus bērnus un kāds sods par to draud. Tas nozīmē, ka problēma bija. Mēs īsti nezinām, kā senie latvieši uztvēra bērnu nogalināšanu, jo tik senu tekstu nav, bet varam pieņemt, ka viņi tomēr apzinājās, ka nogalina cilvēku, un līdz ar to kaut kur bija jāpaliek mazā dvēselei. Problēma ir pat mūsdienās – vēl deviņdesmitajos gados jaundzimušos meta miskastēs, bet tagad zīdaiņu nogalināšanu civilizēti aizstāj ar glābējsilītēm,” secina pētnieks.

Līdzīgas lietuvēnam ir svētmeitas, turpina Sandis. “Par svētmeitām Kurzemē sauca ne tikai garus, bet arī to uzlaistās pumpas. Svētmeitu nodarbošanās bija vērpšana, ko varēja saklausīt mājas sienā. Ja kāds izdzirdēja, kā svētmeitas vērpj, tā bija nāves zīme. Visticamāk, tas bija ķirmis, kas grauzās guļbūvē. Arī svētmeitās bija kaut kas no nakts raganām, tomēr atšķirībā no nakts raganām, kuras velējas, bet nekad nevērpj, svētmeitas gan vērpj, gan velējas. Vārds svētmeita nevar būt īpaši sens, jo vārdus meita, meitene latvieši ir aizguvuši no vācu Mädchen. Senāk latvieši, visticamāk, teica dukura un marga.”

Ar daudzajiem gariem mūsu senči sadzīvoja pavisam dabiski. “No tiem bija jāuzmanās, piemēram, ievelkot lietuvēna krustu mājas paksī. Varēja izmantot pīlādzi, kura galā, ja uzmanīgi ielūkojas, redzama piecstaru zvaigznīte. Pētot nakts raganas, konstatēju, ka viņas kļuva bīstamas tikai tad, kad cilvēks nelaikā – pēc saulrieta un pirms saullēkta – aizgāja uz to dzīvesvietu. Ārpus savas teritorijas nakts raganas negāja un ļaunus darbus nedarīja. Viņas uzturējās visiem zināmās vietās – raganu kalnos, purvos, pie dīķiem un lieliem akmeņiem. Lietuvēns gan klīda, kur ienāca prātā, tāpēc mums ir lietuvēna, nevis raganas krusts.”

Jāsecina, ka mūsu gari nav sevišķi bīstami – pakutina, papurina, pasēž uz pakrūtes, paskrubina sienā, paziņo par nāvi, bet tiešā veidā miršanu nevienam neuzlaiž.

Filozofs un literāts Roberts Mūks (1923–2006), kas latvju veli pētījis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā, rakstīja: “Velis ir dvēsele, kas uzturas vidū starp garu un matēriju. Tā ir subtīla, imagināla viela, kas savieno divas abstrakcijas: tīri garīgo un rupji materiālo. Katrai dvēselei (lasi: velim) ir sava astrālā miesa. Dzīve veļu valstī ir zemes dzīves turpinājums. (..) Velis pats par sevi vēl ir instinktīvi saistīts ar šo (fizisko) pasauli, tas ir piesaistīts jutekliskām atcerēm un alkām. Veli vai dvēseli dažreiz var arī redzēt. Arī viņā saulē ir vairāki attīstības slāņi vai loki.”

Tātad Mūka skatījumā velis ir auguma pavadonis, neredzamais dvīnis, starpnieks starp dvēseli un miesu, kas ir tik dažādas, ka kopā pārāk labi neturas. Respektīvi, cilvēks sastāv no dvēseles, veļa un auguma. Mirstot katrs aiziet savu ceļu.

“Mums ar tiem veļiem...” Sandis apvelk gaisā zīmīgi žestu. “Neviens bagātīgo materiālu par veļiem līdz šim nav apkopojis. Pētot latviešu mitoloģiju, galvenais akcents vienmēr ir likts uz tautasdziesmām, uzskatot, ka tas ir īsteni latviskais folkloras žanrs, kurā atspoguļoti tipiski latviski priekšstati. Tomēr tautasdziesmās ir bagātīgi pārstāvēta debesu mitoloģija – Saules meitas, Dieva dēli, Pērkons, bet mums ir neskaitāmi mirušo tēli – lietuvēni, raganas utt. –, par kuriem tautasdziesmās ir pavisam maz pastāstīts. Veļi bieži minēti teikās, kas diemžēl nav uztvertas par nopietnu izpētes avotu, uzskatot, ka teiku sižeti klejo pa visu Eiropu un tātad nesatur specifiski latviskus priekšstatus. Padomju laikos latviešu mitoloģijas pētniecība bija apstājusies un vēl īsti nav atdzīvojusies, pētniekus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Vienīgā pētniecība notika trimdā,” iemeslus, kāpēc tik maz zinām par veļiem, skaidro Sandis. Tas nozīmē, ka mirušo senču gari gaida savu stundu un pētnieku.

“Mēs lietojam vienu terminu: veļi, veļu laiks, lai gan senču gariem ir daudz sinonīmu: vecajie, velēnieši, ēni, māžekļi, manikļi, iļģi, pauri, ķauķi un tā tālāk,” turpina Sandis. “Skaidrs, ka šajos priekšstatos ir bijušas reģionālās atšķirības. Lai tās noskaidrotu, ir jāapkopo visi teksti un jāsāk analizēt. Materiālos ir daudz pretrunu, piemēram, vienos tekstos par veļiem tiek sauktas senču dvēseles, bet ir arī tādas teikas, kur šajā vārdā sauc mājas garus. Mūsdienās izplatītais priekšstats par veļu valstību, kur valda krēsla un, saplūstot ar miglas vāliem, kā ēnas slīd veļi, ir mīts par mītu, jo tik skaidru aprakstu, kur detalizēti būtu raksturota veļu valsts, mums nav. Paretam veļu dzīvē ļauj ielūkoties, piemēram, tautasdziesmas: “Lietiņš lija saulītē, velēnieši kāzas dzēra.”

19. gadsimtā visā Latvijā ir fiksēts ticējums, kas ap šo laiku vēl ticis īstenots: ja nomira jauns cilvēks, pirmajā dienā aizgājējam nosvinēja kāzas. Mirušo sēdināja goda vietā, un visi apkārt lustējās. Kad mirušais bija apprecināts, varēja rīkot bēres. Cilvēki centās mironi apprecināt, lai tas iemantotu mieru viņsaulē. Tas nozīmē, ka veļa statusā nemaz nevarēja nonākt, ja nebija precējies, – par to liecina teikas, kurās stāstīts par neprecēto jauniešu nelaimīgajām dvēselēm, kas klīda pa zemes virsu, meklēdamas preciniekus, un mirušo valstībā nonāca tikai tad, kad pienāca viņa īstais miršanas laiks. Tas raksturo lielo priekšstatu dažādību un nozīmē to, ka mēs nezinām, kā seno latviešu pasaules modelī iekļaujas veļi, jo mums nav viena liela kanoniska teksta par mirušajiem, to paveidiem un mirušo valstību.”

Veļu mielošana

Jezuītu pārskatos un draudžu vizitāciju protokolos jau kopš 16. gadsimta sākuma iezīmējas skaidra aina, kur un kā norit veļu mielošana. “Šajā laikā nedarīja nekādu darbu, sevišķi nekūla labības, domādami, ka veļu laikā kulta labība nedīgst.” Kristīgā baznīca pret šo paražu cīnījās, bet bez sevišķām sekmēm. Tomēr Latgales mācītājiem izdevās noturīgo tradīciju transformēt.

“Etnomuzikologs Mārtiņš Boiko ir aprakstījis, kā veļu godināšanu Latgalē ir aizstājusi kristīgo psalmu dziedāšana. Mācītāji savā laikā meistarīgi pārvilināja zemniekus savā pusē, sakot: “Kāpēc jūs nesat ēdienu senču gariem? Labāk nāciet, uzdziediet par godu mirušajiem.” Psalmu dziedāšana pārdzīvoja visus padomju gadus un Latgalē ir dzīva vēl mūsdienās,” stāsta Sandis.

Laika izteiksmē var runāt par īsajiem veļiem jeb garu dienām un garajiem veļiem. Veļu laiks varēja ilgt no trim dienām līdz piecām nedēļām un pat vēl ilgāk, skaidro Sandis. Atskaites punkti ir Miķeļi un Mārtiņdiena. Garākais veļu laiks ilga no Miķeļiem līdz Meteņiem (februārim). Šajā gadījumā veļu laiks sakrita ar dabas nomiršanas laiku.

“Veļi tiek gaidīti tikai noteiktā laika periodā – viņus sasauc, pabaro un tad dzen projām. Tieši tā īstenībā tas arī varēja notikt. Saimnieks iejūdza ratos zirgu, aizbrauca līdz kapiem, kur atvēra vārtus un ar noteiktiem vārdiem aicināja veļus uz mielastu. Kad veļi ir sakāpuši ratos, zirgs knapi varēja pakustēt. Tā lopiņš kaut kā atvilka ratus mājās, kur veļiem bija klāt galds. Trīs dienas veļi lustējās, pēc tam viņus sadzina atpakaļ ratos un veda uz kapiem. Mūsu senči to uztvēra ļoti reālistiski. Vispār jau viņi baidījās no mirušajiem, un, nedod Dievs, ja senča gars atnāca citā laikā, tas varēja paķert līdzi kādu no dzīvajiem. Arī bērēs ir vairāki rituāli (krusta iegriešana kokā, dziesmas), kas domāti tam, lai gars aiziet un nenāk atpakaļ. Gadā ir tikai viens brīdis, kad veļu vārti ir vaļā, kad divas pasaules – dzīvo un mirušo – saplūst vienā, kad izzūd visas robežas, kad mirušie apciemo dzīvos, būdami gaidīti ciemiņi. Tas ir veļu laiks.”

Savukārt pa pasauli klīstošo dvēseļu laiks esot vasaras saulgriežos un Ziemassvētkos. Mēs reizēm varam pabūt tur un te, jo, kā no saviem filozofijas augstumiem rakstīja Rainis: “Starpība starp dzīvi un nāvi nau tik liela, kā to domā.”