Pagātnes rēgi: kas patiesībā bija KPV ("Kam pieder valsts?") LV

Pirms jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām Jauns.lv iepazīstina ar politiskajiem spēkiem Latvijā. Šoreiz par projektu "Kam pieder valsts?"

Taču monstriem ir raksturīgi atdzimt – būtībā nemainoties, vien jaunos veidolos un ar jauniem personāžiem vadībā. Turklāt tagadējās valdošās koalīcijas un Evikas Siliņas Ministru kabineta pašapmierinātā impotence tādai atdzimšanai cītīgi veido dāsnu augsni. Tajā uz nākamajām Saeimas vēlēšanām gluži vai neizbēgami solās uzrasties Joahima Zīgerista (†), Valda Zatlera "pelēko kardinālu/-ļu" vai Artusa Kaimiņa & Arigo Toro (Alda Gobzema) veiksmīgs mantinieks. Droši vien – tikpat artistisks vai "artustisks"…

KPV LV kļuva par faktisko 13. Saeimas vēlēšanu uzvarētāju, 2018. gada oktobrī saņemot 120 264 jeb 14,25 procentus nodoto balsu. Tās politprojektam konvertējās 16 mandātos. Sociāldemokrātiskās partijas "Saskaņa" 23 mandāti (19,8 procenti balsu) valdības veidošanā ierasti "neskaitījās". Arī Jaunā konservatīvā partija tika pie 16 deputātu vietām, taču, salīdzinot ar KPV LV saņēma par vismaz piecarpus tūksošiem balsu mazāk. 

Partijas vēlēšanās panākumu pamats bija kareivīga vēršanās pret Latvijas valdošo eliti jeb, politoloģiski izsakoties, "anti-establišments". Pati KPV LV gan sevi definēja kā centriski labēju "fiskālā konservatīvisma, nodokļu maksātāju tiesību aizstāvības un sociāldemokrātijas" politisko spēku. 

Tās vēlēšanu lozungs "Valstij jāsāk ar sevi!", šķiet, ir līdz šim pats efektīvākais šī žanra paraugs mūsu politiskajā teātrī. Tas precīzi trāpīja pietiekami lielā Latvijas sabiedrības daļas noskaņojumā – novelt uz valsts varu jebkādu personisko līdzatbildību – un mobilizēja šos cilvēkus protesta balsojumam.

Turklāt augsni partijas veiksmīgam uznācienam gatavoja uzvaras skurbulī dzīvojošā "Vienotība". Ar tās līderes Solvitas Āboltiņas "nopirkto" 12. Saeimas mandātu (tika tenkots par 100-150 tūkstošiem eiro, ko it kā saņēmis malā pagājušais tā "īpašnieks"). Ar Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas "dzīvošanu mākoņos", sirdsšķīsti ticot, ka Latvijas sabiedrība kopā ar viņu jūsmo par pusgadu ilgo valsts prezidentūru Eiropas Savienībā. Ar intrigām "Vienotībā", kas gāza Straujumas valdību.

Zīmīgi, ka par KPV LV nobalsoja vairāk kā puse ārpus valsts dzīvojošo pilsoņu, kuri aizdevās uz iecirkņiem. Ekonomiskie emigranti tā ļāva vaļu – īstam vai tēlotam – aizvainojumam pret "pamāti Latviju, kas mūs padzina no mājām". Arī politiskā projekta īstenotāji centīgi un prasmīgi uzrunāja diasporu.

KPV LV pats aizsākums bija kādreizējā Nacionālā teātra aktiera un raidieraksta programmas "Suņu būda" veidotāja Artusa Kaimiņa veiksmīgs starts politikā. Viņš 2014. gada 12. Saeimas vēlēšanās Latvijas Reģionu apvienības Rīgas sarakstā tika iekļauts teju vai "joka pēc". Ar prasmīgu individuālo kampaņu Kaimiņš izcīnīja šajā vēlēšanu apgabalā sev vienu no partijas trijiem (pavisam astoņiem) gūtajiem mandātiem. Turklāt viņš no Rīgas saraksta 35. jeb pēdējās pozīcijas balsojumā – saņemot 17455 plusus – kļuva par tā līderi!

Fenomenālā deputāta un partijas sadarbība ilga nedaudz vairāk par gadu. Kaimiņš 2015. gada decembrī pameta frakciju, pārmetot reģionāļu vadībai atbalstu Āboltiņas vēlmei kļūt par premjeri, lai paši tiktu valdībā. Ārpusfrakciju deputāts, demonstratīvi filmējot Saeimas ikdienu ar tiešsaistes kameru, bija citu politiķu un mediju izsmiekla un netīksmes objekts.

Kaimiņš ar saviem sekotājiem KPV LV izveidoja 2016. gada maijā, un jau pēc gada partija piedalījās pašvaldību vēlēšanās ar 15 sarakstiem. Tā ieguva desmit mandātus astoņās municipalitātēs, arī Jelgavas un Jēkabpils domēs. (2021. gadā – vairs tikai vienu mandātu Dobeles novadā.)

Tikmēr advokāts Aldis Gobzems – kādreizējais Maksātnespējas administrācijas direktors (2005-2009) – krāja sev politisko kapitālu. Viņš aizstāvēja cietušo civiltiesiskās intereses tā dēvētajā "Zolitūdes lietā" – tiesas prāvā par lielveikala "Maxima" sabrukšanu 2013. gada novembrī. Tajā mira 54 cilvēki un apmēram tikpat guva ievainojumus. (Gobzema kritiķi uzsver, ka viņš – pretēji paša apgalvotajam – saņēmis no cietušajiem samaksu. Turklāt, iesaistoties politikā, kavējis tiesas sēdes, un tādēļ civillieta izbeigta.)

Advokāts – iestājies KPV LV 2018. gada pavasarī – tika pieteikts par tās kandidātu Ministru prezidenta amatam. Gobzems pat saņēma iespēju veidot valdību – pēc tam, kad tas neizdevās konservatīvo līderim Jānim Bordānam. Koalīcijas sarunas bija neveiksmīgas, un "stafetes kociņu" pārņēma Krišjānis Kariņš.

Lai kāda būtu citu partiju attieksme pret KPV LV, tā nebija apejama valdības veidošanā. Partija saņēma trīs ministru portfeļus no pavisam 13 – ekonomikas (Ralfs Nemiro), iekšlietu (Sandris Ģirģens), labklājības (Ramona Petraškeviča). Taču balsojumā par uzticību valdībai pieci Saeimas frakcijas deputāti balsoja pret, "paraujot vaļā galu maisam" – tās un partijas pakāpeniskam sairumam. 

KPV LV (populismam tradicionāli) izrādījās gan tās politiķu nesavaldāmas lielummānijas apsēsta, gan tādēļ iekšēji trausla un sašķeļama. Tāds liktenis piemeklēja gan zīgeristiešu Tautas kustību "Latvijai", gan Zatlera Reformu partiju. Frakcijai novājinoties iekšējos konfliktos, koalīcija 2021. gada jūnijā izslēdza šo "suņubūdu" no sava vidus, pārdalot atbrīvojušos ministru amatus.

No KPLV LV frakcijas pirmo padzina premjerkandidātu Gobzemu – jau 2019. gada februārī, viņam inkriminējot jaunas partijas veidošanu. Politiķis savu lielo iespēju saskatīja cīņā ar Covid-19 vakcīnām, nodibināja sīkpartiju "Katram un katrai" (3,67 procenti balsu 14.Saeimas vēlēšanās), kļuva arvien neprātīgāks sociāltīklu izpausmēs un "devās trimdā" uz Spāniju. Gobzema pārstāvētais saraksts "Jaunlatvieši" Eiropas Parlamenta pērngada vēlēšanās saņēma 2,13 procentus balsu. 

Partijas "tēvam" Kaimiņam nācās pēc nepilna gada iet Gobzema pēdās, un 2020. gada februārī viņš pameta arī partiju. Taču līdz pat 13. Saeimas beigām ārpusfrakciju deputāts – kaut reputācija palika arvien skandalozāka – bija ietekmīgs politiķis. Viņš visu sasaukumu veiksmīgi nostrādāja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja postenī.

Skaidrojums ir vienkāršs (to redzam arī 14.Saeimā) – Kaimiņa mandāts stutēja Kariņa valdību. Iespējams, tieši par to, nevis par virzītajiem likumprojektiem, Valsts prezidents Egils Levits apbalvoja populistu ar savu medaļu. No politikas aizgāja, kā skaidroja, ģimenes apstākļu dēļ – atgriezās teātra mākslā, strādā uzņēmējdarbībā.

KPV LV atliekas – partija "Par cilvēcīgu Latviju" – šīs Saeimas vēlēšanās saņēma 0,33 procentus balsu.