Sieviete ar pilnvaru pārdod īpašumu sev - par 21 reizi zemāku cenu nekā ir nekustamā īpašuma vērtība
Senāta Civillietu departaments atteicis ierosināt kasācijas tiesvedību lietā par pirkuma līguma atcelšanu. Attiecīgi stājies spēkā Vidzemes apgabaltiesas spriedums, ar kuru prasība apmierināta.
Lietā izskatīta prasība, kuras pamatojumā prasītājs norāda, ka izdeva atbildētājai universālpilnvaru pārvaldīt un pārzināt visa veida viņam piederošos kustamos un nekustamos īpašumus, kā arī rīkoties ar tiem. Dažus mēnešus vēlāk prasītājs uzzināja, ka atbildētāja, izmantojot pilnvaru, prasītājam piederošo nekustamo īpašumu pārdevusi sev par cenu, kas ir 21 reizi zemāka par nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību. Šis darījums netika saskaņots ar prasītāju, un prasība celta par tā atcelšanu pārmērīga zaudējuma dēļ.
Atbildētāja atsaucās uz prasītāja solījumu atstāt nekustamo īpašumu viņai, uz to, ka veikusi ieguldījumus īpašumā un to, ka viņas rīcība nav ļaunprātīga, kā arī to, ka pirkuma maksa var būt atkarīga no pušu personiskām attiecībām.
Apelācijas instances tiesa savā spriedumā vērtējusi pilnvarojuma saturu, atbildētājas rīcības atbilstību Civillikuma noteikumiem par pilnvarnieka pienākumu pārstāvēt pilnvaras devēja intereses, rīkoties nevis pēc savas iegribas, bet saskaņā ar pilnvaras devēja rīkojumiem un tā, kā viņš būtu rīkojies pats. Tiesa atzina atbildētājas rīcību par ļaunprātīgu tāpēc, ka viņa pārdeva nekustamo īpašumu sev par nesamērīgi zemu cenu, neņemot vērā, ka pilnvara nepiešķir tiesības gūt tiešu labumu sev.
Tiesas spriedumā arī norādīts, ka faktiski pati atbildētāja kā pilnvarniece ir izlēmusi, ka viņa kā pircēja ir pelnījusi prasītāja labvēlību, kura dod tiesības iegūt nekustamo īpašumu par zemāku cenu. Tiesa secināja, ka šāda labvēlības izrādīšana ir pārdevēja personiska tiesība, kura nepāriet pilnvarniekam, ja vien tas pilnvarojumā nav īpaši atrunāta.
Atbildētāja par apelācijas instances tiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību, taču Senāta Civillietu departaments atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, jo senatoru kolēģijai nebija acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā.
