Atklās izstādi “Miervaldis Polis: Atslēgas caurums uz paradīzi. Egocentriķa klejojumi”

Miervalža Poļa izstādes uzmanības fokusā ir mākslinieka ceļojumu piezīmes laikā un telpā, kur viņš (vai Līga Purmale) pozējis starp milzu kolosiem – senas kultūras drupām, klejojis pa Venēciju, Ameriku un svešām gleznām – esot klātesošs gan Žaka Luija Davida gleznotajā “Marata nāvē”, gan sveicinot Napoleonu Bonapartu Alpos. Polis pats saka, ka “jebkurā mirklī varēju “aizlaisties” uz jebkuru gadsimtu, uz jebkuru vietu.”

Miervaldis Polis ir vērotājs un apzināts provokators, kas 1987. gadā pirmo reizi Rīgas ielās parādījās ielīdis Zelta cilvēka ādā. Viņš pats to nesauc par performanci, bet gan par izrādi. “Tā sākas ar ķermeni, ar emocijām, ar visu cilvēka būtību un beidzas ar instalāciju, kas pēc savas būtības arī ir performance. Tikai izrāde ar aksesuāriem.” Tā bijusi gan pašizpausme, gan vēlme izzināt apkārtējo reakciju – “ko viņi teiks, kad es tāds parādīšos”.

Latvijas mākslas ainā Miervaldis Polis pazīstams arī kā portretu gleznotājs. Taču šī ir reize, kad izstādes ietvaros tiks eksponēts tikai viens portrets. Vienīgais, kur gleznotājs ļāvies visām savām dziņām un kaislībām. Kādu labi zināmu personību katapultējot pasaulē, kur vienkopus sapulcējušies Rembrants un viņa jaunā sieva Saskija, Velaskēza punduris, Ticiāna meitene ar augļu paplāti, Bušē Odeliska, Tenīra suns un tēli no Engra Turku pirts.

“Manu darbību kopumā, manu dzīvi un līdz ar to mākslu un visu, kas ar to saistās, nosaka kaut kas, ko aptuveni varētu nosaukt par dziņu. (...) es nenodalu savu dzīvi no mākslas, nestādu vienu pāri otrai. Tās atrodas nepārtrauktā cēloņu un seku mijiedarbībā. Kā es gleznoju, tā es dzīvoju,” rakstīja gleznotājs Miervaldis Polis 1988. gadā intervijā pats ar sevi žurnālā “Māksla”.

Izstādē eksponēti darbi no Jāņa Zuzāna, Gunta Belēviča un Ainara Gulbja kolekcijas. Izstādes kuratores ir Una Meistere un Daiga Rudzāte, izstādes arhitekts ir Martins Vizbulis, grafisko dizainu veidojis Krišs Salmanis.