"Ir svarīgi cilvēkiem dot cerību!" Edijs Pipars par labdarību, palīdzību līdzcilvēkiem un izdegšanu

"Darbs prasa daudz un es pārsvarā dodos gulēt ap četriem no rīta," norāda Edijs, kurš 2021. gadā par savu darbu tika apbalvots ar “Latvijas Lepnuma” godalgu nominācijā “Atbalsts līdzcilvēkiem”.

"Palīdzības lūgumi ir tik daudz, ka vēlies maksimāli palīdzēt visiem. Tāpat ir ļoti daudz gadījumu, jo sevišķi medicīnas jomā, ko nevari atlikt uz rītdienu," norāda vīrietis. "Un man ir ļoti grūti kaut ko palaist vaļā vai menedžēt darbu tādā veidā, lai tas nekaitētu pašam," atzīst Edijs, atklājot, ka nepārtraukti cīnās ar izdegšanu un citām veseslības likstām.

Viņa dibinātā biedrība “Palīdzēsim viens otram” no nelielas "Facebook" grupas, kuras dalībniekus saistīja vēlme palīdzēt grūtībās nonākušiem cilvēkiem nu izaugusi par vienu no lielākajām labdarības organizācijām valstī, ar reģionālajām nodaļām Latvijas reģionos.

"Ir svarīgi cilvēkiem dot cerību!"

Pipars atklāj, ka organizācija darbojas daudzos virzienos, bet ļoti smags sektors ir cilvēki ar dažādām onkoloģijas un autoimūnajām saslimšanām. "Pie mums parasti vēršas cilvēki, kuriem onkoloģiskās saslimšanas jau ir ceturtajā stadijā. Un mēs par viņiem cīnamies, jo tas ir svarīgi."

"Ja cilvēkam cerība ir zudusi, tad es viņam vaicāju: "ko viņš savā dzīvē vēl vēlētos izdarīt?". Mums bija viens gadījums, kad sieviete uz šo jautājumu atbildēja, ka "viņa gribot brilles". Sieviete apzinājās, ka viņai vairs nav atlicis daudz laika un vēža metastāzes ir konstatētas visā viņas ķermenī, tomēr viņa izteica vēlēšanos beidzot redzēt".

"Tā nu mēs iesēdāmies mašīnā, un braucām uz veikalu, lai iegādātos viņai brilles. Un viņa par to bija neizsakāmi laimīga. Šis bija tas veids, kā mēs varējām viņai sniegt palīdzību," norāda Pipars.

Tāpat vīrietis atklāj, ka biedrība ir segusi arī bēru izdevumus onkoloģijas pacientiem un šogad vien ar biedrības atbalstu tika zemes klēpī guldītas divas jaunas sievietes. "Mums [biedrības pārstāvjiem] kā cilvēkiem ir grūti šos cilvēkus palaist - mēs ar viņiem strādājam un ikdienā ar viņiem komunicējam un cenšamies viņus uzmundrināt."

"Cilvēciskā saite ar šiem cilvēkiem izveidojas, un tajā brīdī, kad viņi dodas mūžībā - ir smagi... Arī šī gada gadījumos - abas bojāgājušās sievietes bija jaunas, abām bija mazi bērni... Un bērēs pamatīgi "sita ārā korķus". Neviens mūsu organizācija nav veidots no betona," norāda vīrietis.

"Cilvēki aizdomājas, kad nelaime jau ir notikusi..."

Edijs atzīst, ka darba apjoms šobrīd ir milzīgs, tādēļ biedrība cenšas savu enerģiju un resursus veltīt dzīvajiem cilvēkiem. Tomēr savulaik tā nodarbojās arī ar bojāgājušo iedzīvotāju repatriāciju uz Latviju. "Vairākus gadus atpakaļ Anglijā no vēža nomira labs draugs, un viņa vienīgā vēlme bija - tikt apbedītam Latvijā. Tā nu iesākās arī mūsu ceļš uz līdzekļu piesaistīšanu iedzīvotāju repatriācijai".

Tomēr vīrietis atzīst, ka biedrība ar to vairs nenodarbojas, un šobrīd šīs izmaksas ir nesamērīgi augušas. "Repatriācija no Eiropas valstīm vien var izmaksāt pat padsmit tūkstošus eiro. Tāpat mēs esam novērojuši, ka uz šāda veida ziedojumiem atsaucīgāk iedzīvotāji reaģē, ja ziedot aicina bojāgājušā draugi vai tuvinieki, nevis labdarības organizācijas."

Lai paglābtu tuviniekus no finansiālā sloga potenciālas nelaimes gadījumā, Edijs aicina iedzīvotājus iegādāties dzīvības vai ceļojuma apdrošināšanu, jo tādā gadījumā visas repatriācijas izmaksas segtu apdrošinātāji. "Kad es braucu ceļojumā kaut vai uz četrām dienām, es vienmēr iegādājos apdrošināšanu, lai gadījuma, ja kaut kas ar mani notiek, maniem vecākiem nebūtu jādomā, kā atgādāt manu ķermeni atpakaļ uz Latviju. Tomēr skumjā realitāte mūsu sabiedrībā ir tāda, ka mēs par kaut ko aizdomājamies tikai tad, kad nelaime jau ir notikusi," norāda Pipars.

"Labais vairo labo!"

Edijs atklāj, ka darba gaitā viņam nācies saskarties ar daudz izaicinošiem gadījumiem, un viņa mērķis ir palīdzēt iedzīvotājiem tajās situācijās, kur valsts nevar panākt pretī. "Piemēram, pirms trīs gadiem mēs vienu sievieti ārzemēs izglābām no prostitūcijas. Ārlietu ministrija nespēja apmaksāt viņas nokļūšanu atpakaļ Latvijā, tādēļ mēs, sadarbībā ar Valsts policiju, nodrošinājām šīs sievietes atpakaļceļu uz mājām."

"Tās situācijas, kuras mēs redzam ikdienā - mēs par tām publiski nerunājam, bet tas ar ko mēs ikdienā strādājam - tās lietas ir šausmīgas, un sociālajos tīklos var redzēt labi, ja 5% no visa tā, ko mēs ikdienā patiesībā darām," norāda Edijs.

Jautāts, kā šī regulārā saskarsme ar krīzes situācijām atsaucas uz viņa garīgo veselību, Edijs skaidro, ka "izdegšana jau kļuvusi par viņa ikdienu". "Dažkārt tu to neapzinies, bet cilvēks tomēr daudz ko uzsūc sevī, un tad zempaziņa vienā brīdī to visu palaiž vaļā".

"Tas uz mani atsaucas kā izdegšana un kā veselības likstas. Esmu gājis pie ārstiem, meklējot iemeslus, kādēļ man ir šāda vai tāda veselības problēma, bet viņi nereti nevarēja atrast iemeslus. Un tad es sapratu, ka tas, ko es piedzīvoju ikdienā, atspēlējas uz mani psiholoģiski," norāda Edijs.

"Bet es pie tā esmu pieradis, tādēļ iekļauju ikdienā sporta zāles apmeklējumu vai grāmatu lasīšanu, kas nedaudz palīdz. Un, lai gan darbs prasa daudz, tas ir arī neticami atalgojošs. Dažos brīžos [kad kādam sniegta palīdzība] tu sajūti, kā sirds ieplešas plašāk un dvēsele sakustas - tajos mirkļos tu atceries, kādēļ tu dari to, ko dari," norāda Edijs.

Vairāk par biedrību, tās projektiem un iespējām palīdzēt lasi ŠEIT.