"Kopumā bijuši vismaz septiņi pašnāvības mēģinājumi..." Luīzes atklātais stāsts par vēlmi beigt dzīvi, un to, kas atturējis
Pašnāvība nav vienkārša vēlme pārtraukt dzīvi – bieži vien tā ir pēdējais solis cilvēkam, kurš ilgstoši cīnījies ar emocionālām sāpēm, psihiskām saslimšanām, sociālu izolāciju vai neatrisināmām dzīves grūtībām. Ar savu stāstu atklāti dalās Luīze Elizabete Ladiga.
Viņa ir jauna sieviete, kura savā dzīvē pieredzējusi gan vardarbību, gan vientulību, gan arī smagu depresiju ar atkārtotiem pašnāvības mēģinājumiem. Savu dzīvesstāstu viņa atklājusi Latvijas Televīzijas rubrikā “Dzīvei nav melnraksta”.
Vardarbīga bērnība un atbildība jau agrā vecumā
Luīze stāsta, ka bērnība bijusi salīdzinoši normāla līdz aptuveni 10–12 gadu vecumam, kad māte sāka lietot alkoholu un ilgstoši pameta bērnus bez uzraudzības. “Man bija jākļūst pieaugušai, kad man pašai vēl bija tikai desmit. Es pieskatīju savas māsas, kamēr mamma nakti pavadīja naktsklubos,” viņa saka.
Viņa pieredzēja ne tikai emocionālu, bet arī fizisku vardarbību: “Grāmatas lidoja manā virzienā, krēsli… un māsām tika stāstīts, ka es esmu slikts piemērs.” Vēlāk viņa piebilst: “Es sapratu, ka man vairāk nesāp. Mani varēja sist, bet es to nejutu.”
Vientulība un cīņa par dzīvību
Luīze atzīst, ka viņai ir diagnosticēta vidēji smaga depresija ar pašnāvnieciskām tieksmēm. “Kopumā bijuši vismaz septiņi mēģinājumi. Pēdējais – pavisam nesen, februārī. Bet, laikam, paldies Dievam, ka nesanāca.” Viņa skaidro, ka daudzkārt tieši atbildības sajūta pret jaunākajām māsām viņu noturējusi dzīvē.
Neapskaužamā sistēmas realitāte
“Kad piedzīvoju pašnāvnieciskas epizodes katru dienu, zvanīju uz uzticības tālruni. Man atbildēja – pierakstieties uz valsts apmaksātām konsultācijām… Bet tiksi tikai pēc 2–3 mēnešiem,” viņa stāsta. Šī pieredze izgaismo Latvijas psiholoģiskās palīdzības sistēmas trūkumus akūtos gadījumos.
Mātes zaudējums un lēmums kļūt par aizbildni
Viņas māte, pēc ilgstošas cīņas ar alkohola izraisītu aknu cirozi, nomira 2021. gadā. “Pēdējās dienās viņa vairs nesaprata ne rītu, ne vakaru... un es mammai nepaspēju pateikt daudzas lietas, tostarp – cik ļoti es viņu mīlu.” Tajā brīdī Luīze bija tikai 18 gadus veca, bet pieņēma lēmumu uzņemties rūpes par savām māsām: “Negribēju viņas atdot ne bērnunamam, ne krīzes centram. Man bija skaidrs – es viņas neatstāšu.”
Cerība, kas nāk no mazajiem mirkļiem
Neraugoties uz smago dzīvesstāstu, Luīze uzsver, ka viņa joprojām turpina virzīties uz priekšu. “Šī intervija varētu būt pagrieziena punkts manā dzīvē,” viņa saka. Viņas sapnis ir atgriezties pie uzņēmējdarbības domas, iedvesmot jauniešus un reiz piedzīvot arī klasisko sievietes sapni – mīlestību, kāzas, māju.
“Es varu būt jautrākā draugu lokā, bet mājās – klusumā,” viņa atzīst. “Taču šodien es spēru soli – lai arī ar bailēm un šaubām, bet soli pretī dziedināšanai. Jo varbūt pēc gada es spēšu teikt: jā, es esmu patiesi laimīga.”
Luīze Elizabete secina, ka cilvēkiem, kuri atrodas uz pašnāvības sliekšņa – arī sev tādos brīžos – viņa vēlas atgādināt: iespējams, sajūta, ka neviens nesaprot, ir tikai ilūzija. Viņa uzskata, ka mēs katrs varam mēģināt paskatīties apkārt un ieraudzīt savus līdzcilvēkus. Viņa aicina spert pirmo soli – vērsties pie tuva cilvēka, atklāti pasakot, ka ir slikti, ka vajadzīgs kāds, ar ko parunāties, kāds, kas saprot. Tāpat viņa uzsver – ir vērts saņemties arī uz sarunu ar speciālistu, jo uz spēles ir paša dzīve. Un mēs nekad nevaram zināt, kā tā attīstīsies pēc gada vai diviem, kad sāpes būs izrunātas un šis grūtais posms – pārvarēts.
Kur meklēt palīdzību?
Krīzes brīdī iedzīvotājiem ir pieejams diennakts "Skalbe" krīžu tālrunis 67222922 (vai 27722292), kurš darbojas visu diennakti, un kurā iedzīvotājiem iespējams anonīmi izklāstīt savus pārdzīvojumus un saņemt esmocionālo atbalstu no īpaši apmācītiem speciālistiem.
Tāpat visā Eiropas Savienībā iedzīvotājiem pieejams krīžu tālrunis 116123, kurā iespējams saņemt tūlītēju emocionālu atbalstu, vai arī veikt pierakstu pie sertificēta psihologa.
Palīdzības tālrunis bērniem un pusaudžiem ir: 116111. "Ja Jums ir domas par pašnāvību, nekautrējieties par to runāt ar sev tuviem cilvēkiem un vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem - ģimenes ārsta, psihiatra, psihologa, psihoterapeita, krīzes centra speciālista vai sociālā darbinieka," aicina Nacionālais psihiskās veselības centrs. Biedrība “Saules zīmes” piedāvā atbalsta grupas cilvēkiem ar depresiju katru sestdienu un svētdienu, kā arī sniedz privātas konsultācijas pacientiem un to tuviniekiem: tālr.26123019 (no plkst. 10.00 – 19.00).
