Vasaras sākumā Latvijā pirmo reizi uzstāsies džeza mūziķis Uri Keins

Ar šo koncertu Peronā tiek aizsākta jauna iniciatīva - "Brīnumu laukums". Pasākumu cikls, kurā negaidīti un pārsteidzoši atklāties latviešu populārajai jeb, kā savulaik bija ierasts to dēvēt, "estrādes mūzikai". Kā šajā, pirmajā reizē - neklātienē satiekoties dažādu paaudžu izcilniekiem džezā, kuri, iespējams, viens par otra eksistenci līdz šim nav nojautuši, bet kuru pienesums žanrā atšķirīgos mērogos un kontekstos ir nepārvērtējams. Seriāla "Brīnumu laukums" scenogrāfiju veido mākslinieks Rūdolfs Bekičs (Rudolf Bekic).

Lieki būtu joprojām censties darināt poētiskus tekstus, lai Latvijas klausītāju iepazīstinātu ar Maestro vai lai džeza cienītājam paskaidrotu apzīmējumu "leģendārs" un "virtuozs" lietojumu, runājot par Uri Keinu. Bet, skaidrības labad, atsaukšanās uz faktiem un jau pieejamu informāciju gaidāmā notikuma paskaidrojumam par ļaunu nenāks.

Ir 1956. gada 8. jūnijs, kad Filadelfijā, ASV pasaulē nāk Uri Keins. Kā daudzi pasaulē, puika kopš 7 gadu vecuma sāk apgūt klavierspēli un nu, 62 gadus vēlāk, klausītāji viņu pazīst kā vienu savas paaudzes spilgtākajiem un brīvdomīgākajiem pianistiem, džeza mūziķiem un mūzikas autoriem. Tas tāpēc, ka viņš bezbailīgi, bet ar pietāti ceļo starp žanriem, te uzkavēdamies klasikā, te pievēršoties saknēm klezmerā, te elpojot vienā ritmā ar laikmetu un sadarbojoties jungle, drum ‘n’ bass un citu urbāno mūzikas žanru mūziķiem un dīdžejiem, te to visu sametot vienkop un kā izaicinājuma cimdu nosviežot pie kājām konservatīvajiem pūristiem. Viņa "džezīgais" skats uz Māleru satracināja ne vienu vien tradicionālistu, bet neapturēja pa savam interpretēt Baha "Goldberga variācijas", Bēthovena "Diabelli variācijas" un citu klasicisma un romantisma autoru daiļradi. Daudzuprāt tieši šī svaigā, ar citiem nesajaucamā, taču pazemīgi cieņpilnā pieeja neaizskaramajam un kanonizētajam ir tā Uri Keina meistarības šķautne, kas padara viņu tik īpašu. Nav nejaušība, ka tieši Keina kungs ar kolēģiem uzrunāti citādi pavērties, no jauna "iedomāties" Latvijas klausītājam tik labi pazīstamā Maestro mazāk zināmo agrīno daiļradi.

Proti, atpakaļ laikā uz 1964. gadu. Uz laiku, kad mazais Uri tikko sācis apgūt klavierspēli. Tobrīd Raimonds Pauls kļūst par Rīgas Estrādes orķestra (REO) līderi un 1965. un 1966.gadā viņš kopā ar savu trio ieraksta instrumentālas svītas Latvijas Radio studijā. Kā vēsta avoti, "tās ir stilistiski daudzveidīgas kompozīcijas, kas pirmo reizi tikušas izpildītas Latvijas Filarmonijas Lielajā zālē 1967.gadā". Jau krietni vēlāk, 2021.gadā, izdevniecība "Jersika Records" restaurē un pārizdod albumu, kas no jauna uzsver šo svarīgo lapaspusi no Maestro dzīves - melodiski vienkāršas un emocionāli siltas kompozīcijas, kur sentiments mijas ar virtuozitāti un eleganci. Nav pārspīlēts apgalvojums, ka ‘The Lost Latvian Radio Studio Sessions 1965/ 1966’ ir paliekoša liecība tam, ka Latvijas mūzikas vēstures arhīvos Raimonds Pauls paliks ne tikai kā klausītāju iecienītu popdziesmu autors, bet arī lielisks džeza komponists un pianists ar īpašu stilu.

Ir 2025.gada 23.februāris un saksofonists Kārlis Auziņš saņem Lielo mūzikas balvu - augstāko Latvijas valsts apbalvojumu mūzikā kopš 1993.gada, par izcilu sniegumu džezā. Lai arī nenoliedzami vērtīgi un patīkami, ne jau minētais datums vai mākslinieka Armanda Jēkabsona veidotā statuete padara Auziņu par spilgtu, interesantu un nu jau gluži oficiāli - ievērojamu! - savas paaudzes mūziķi. Tas ir mērķtiecīgi un pacietīgi cirsts ceļš savam talantam no Madonas līdz Kopenhāgenai un atpakaļ, un rāma, brīžiem atturīgi nemanāma vērība pret pasauli, kas pēkšņi izvirst uz skatuves vai nošu rakstos gan kā bezbailīgam izpildītājmāksliniekam, gan jau nobriedušam un grodam komponistam.

Ar vārdu "bezbailīgs" šis mazais aplis šeit noslēdzas. Divi bezbailīgie - Uri Keins un Kārlis Auziņš - ar kolēģiem satiekas uz vienas skatuves, lai, visticamāk, vienīgo reizi koncerta apstākļos ar savu, citādu skatu pavērtos uz vienu no rindkopām Latvijas mūzikas vēsturē. Uz Raimonda Paula savulaik radītajām, ar Aivaru Timšu, Haraldu Brando, Gunāru Gailīti un Aleksandru Piščikovu ieskaņotajām un daļai klausītāju mazāk pazīstamajām džeza svītām.