Mīnu lauki gar Latvijas robežu: cik tas ir reāli
Latvija virzās uz izstāšanos no Otavas konvencijas, kas aizliedz pretkājnieku mīnu ražošanu un izmantošanu. Vai tas nozīmē, ka pierobeža ar Krieviju pārvērtīsies par nāvējošu mīnu lauku?
Uzreiz jāsaka, ka konkrētu atbildi par mīnu izmantošanas plāniem iegūt nav iespējams, jo saprotamu iemeslu dēļ tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Tomēr šādas tādas atziņas var izlobīt no neoficiālām sarunām ar militārpersonām un Ukrainas kara pieredzes. Raudzīsim šīs atziņas salikt pa plauktiņiem un saprast, kādi tad ir iespējamie notikumu attīstības scenāriji.
Mīnas un miera laiki
Sāksim ar pašu galveno: diezgan droši var apgalvot, ka masveidīgus mīnu laukus pierobežā vismaz miera laikā neviens neveidos. Iemesli ir vairāki. Sākot jau ar to, ka pilnīgi visu robežu nomīnēt nav jēgas (nerunājot nemaz par astronomiskajām izmaksām), jo daļu tās sedz tādi brikšņi un purvi, ka tiem cauri lāgā netiks pat kājnieki, nerunājot nemaz par tehniku.
Tas nozīmē, ka galvenās zonas, ko vajadzētu mīnēt (pirmām kārtām ar prettanku mīnām, kājnieku mīnas izmantojot kā papildu ieroci), ir šosejas, lauku un mežu ceļi, pa kuriem iespējama pretinieka karaspēka kustība, plus šo ceļu tuvākā apkaime. Tātad plaša mēroga mīnēšana miera laikā nav iespējama kaut vai tāpēc, ka ārpus divus kilometrus platās pierobežas joslas šos ceļus var izmantot vietējie iedzīvotāji, vismaz kamēr valstī nav izsludināta ārkārtas situācija.
Tādēļ visticamāk varbūt izveidos dažas aizsargjoslas ar prettanku aizsprostiem un prettanku mīnām pašās kritiskākajās vietās, taču vairums pārējās pierobežas teritorijas miera laikā netiks mīnēts. Tādu risinājumu diktē arī veselais saprāts, jo pretējā gadījumā pierobežas rajonos par ikdienišķu parādību kļūtu dzīvnieku bojāeja no mīnām, nav arī izslēgti civiliedzīvotāju upuri.
Visus austrumus nenocietināt
Plaša teritoriju mīnēšana miera laikā ir grūti īstenojama vēl kāda iemesla dēļ: ja veidojam nopietnu aizsardzības līniju, tad tai jābūt dziļi ešelonētai jeb dziļi valsts teritorijā. Piemēram, slavenās somu Mannerheima līnijas dziļums bija 60 līdz 70 kilometri: te bija gan ložmetēju ligzdas, gan dažādi šķēršļi, gan mīnu lauki (vidēji 400 mīnu uz kilometru), gan betona nocietinājumi. Somi to varēja atļauties, jo Karēlijas šaurums bija ļoti mazapdzīvots, savukārt Latvijā, novelkot 70 kilometru līniju no robežas, nonākam Rēzeknē un Gulbenē.
Pārvērst visu teritoriju uz austrumiem no šīm pilsētām par vienlaidus nocietinājumu rajonu ir praktiski neiespējami gan resursu dēļ, gan arī tādēļ, ka nāktos atsavināt neskaitāmus privātīpašumus – diez vai kāds Latgales zemnieks piekritīs atdāvināt savu tīrumu mīnu lauka ierīkošanai miera laikā. Ārkārtas situācija un kara laiks, protams, uzreiz būtiski maina šos spēles noteikumus, paverot armijai ievērojami plašākas iespējas.
Ienaidniekam liks padomāt
Tomēr vismaz pāris pierobežas mīnu laukus (droši vien pamatā ar prettanku mīnām) būtu vērts izveidot tīri audzinošu un propagandas apsvērumu dēļ: jo skaidrāk Krievijai liksim saprast, ka mums ir mīnas un mēs tās esam gatavi likt lietā, jo nopietnāk krievu ģenerāļiem nāksies padomāt, vai ir vērts šeit bāzties. Kaut arī krievu TV propagandisti publiski smīkņā par poļu un baltiešu iecerēm, varam būt droši, ka Krievijas armijas ģenerālštābā nevienam smiekli nenāk un tur šo faktoru ņem vērā.
Te gan jāņem vērā, ka mīnu lauks nav brīnumnūjiņa, kas pasargās no ienaidnieka; tas ir tikai viens no aizsardzības kara elementiem. Ar vienkāršu mīnu lauku ir diezgan vienkārši tikt galā: vispirms to apšauda ar artilēriju, detonējot daļu mīnu, bet pēc tam īpaši pretmīnu traļi novāc atlikušās mīnas, lai izveidotu drošus ceļus.
Taču mīnu neitralizēšanas uzdevums kļūst ievērojami sarežģītāks, ja teritorijas aizsardzībai bez kājniekiem un mīnām tiek izmantoti droni, aviācija un artilērija – tādā gadījumā pat daļēji neitralizēta mīnu lauka pārvarēšana kļūst par ļoti sarežģītu uzdevumu, kā to varēja redzēt Ukrainā. Nav pamata domāt, ka līdzīgu aizsardzības plānu nav arī Latvijas militāristiem.
Nomīnēt var visai ātri
Runājot par mīnu lauku ierīkošanu, iztēle prātā zīmē ainas, kur sapieri rok zemē desmitiem mīnu, rūpīgi tās nomaskējot ar zāli un zariem. Patiesībā tā ir jau aizvakardiena, jo Ukrainas karā izmanto modernākus un ātrākus paņēmienus. Piemēram, izšaujot mīnu konteinerus ar raķetēm vai haubicēm: tā pa lielu gabalu var nomīnēt tieši to teritoriju, pa kuru virzās pretinieka karaspēks, nepiedrazojot pārējo apkaimi.
Vēl vienkāršāks un lētāks risinājums ir padomjlaikos izstrādātā pretkājnieku mīna "POM-2" un tās analogi: ar vienkārša, apmēram pusmetra gara cilindra palīdzību 20 līdz 40 metru attālumā tiek izšautas vairākas mīnas, kas pašas automātiski ieņem kaujas stāvokli, raidot uz visām pusēm četras tievas aukliņas, kuru aizskaršana izraisa eksploziju, šķembām lidojot 16 metru rādiusā. Turklāt tās iespējams ieprogrammēt, lai mīna būtu aktīva noteiktu laiku, piemēram, piecas dienas. Pēc tam tā pati sevi neitralizē un vairs nav bīstama.
Cinisks aprēķins
Vēl viens ļoti nepatīkams kājnieku mīnu veids ir līdzīgā veidā – kā kasešu munīcija – izplatāmās padomju parauga mīnas "PFM-1" jeb "ļepestok" (lapiņa). Tā ir mazītiņa mīna plastmasas korpusā, ko ir grūti pamanīt (arī metāla meklētājs uz to nereaģē), taču 37 grami sprāgstvielas ir pietiekami, lai norautu pēdu tam nelaimīgajam, kurš uzkāps virsū.
Pirmie šāda tipa mīnas izmantoja amerikāņi Vjetnamas karā, un aprēķins bija ļoti cinisks: labāk, lai mīna pretinieka karavīru nevis nogalina, bet gan sakropļo, jo ar ievainoto būs lielāka noņemšanās – jāved uz hospitāli, jāārstē, pēc tam jāsagādā protēze, turklāt liels skaits šādi sakropļotu cilvēku atstāj demoralizējošu iespaidu. Šāda tipa mīnas tiek izmantotas arī Ukrainas karā un arī tur pierādījušas savu efektivitāti.
Traģikomiski, bet 2022. gada augustā Krievijas vēstnieks ANO Vasilijs Ņebenzja sasauca preses konferenci, lai nosodītu Ukrainu par šo mīnu izmantošanu krievu okupētajās teritorijās – kamēr paši krievi bombardē dzīvojamās mājas, slimnīcas, skolas, slepkavo civiliedzīvotājus un karagūstekņus.
Visdrīzāk jāražo pašiem
Ukrainā mīnu lauku izveidošanā izmanto ne tikai artilēriju un aviāciju, bet arī dronus, kas nogādā mīnas tur, kur vajag. Tātad nav obligāti jāveido mīnu lauki nedēļām iepriekš, to var izdarīt ļoti operatīvi. Ja vien armijas rīcībā ir aprīkojums mīnu lauku izveidošanai attālināti, nav nekādas vajadzības ņemt rokās lāpstu un iet rakt mīnas pierobežā jau tagad, jo ārkārtas situācijas gadījumā noteiktas teritorijas mīnēšana neprasīs daudz laika.
Taču ir arī kāds būtisks bet. Pat ja mēs rīt nolemtu nomīnēt ar pretkājnieku mīnām visu pierobežu 50 kilometru dziļumā, tuvākajā laikā to izdarīt nav iespējams – kājnieku mīnas gluži vienkārši nav pieejamas. Lielākā daļa valstu ir pievienojušās Otavas konvencijai un nedrīkst ražot šāda tipa ieročus, tādēļ atliek vien burtiski uz pirkstiem skaitāmas valstis, kas to turpina.
Turklāt daļu uzreiz varam izsvītrot no potenciālo piegādātāju sarakstiem: Krieviju, Ziemeļkoreju, Irānu un Kubu. Teorētiski atliek, piemēram, Indija, Pakistāna, Ķīna, Vjetnama, Mjanma un Dienvidkoreja. Ar kādu no tām, piemēram, Dienvidkoreju, droši vien būtu iespējams runāt, taču, ja nopietni domājam par totālu un visaptverošu aizsardzību, tad varbūt labāk pašiem apsvērt iespēju izveidot mīnu ražotni. Tas nav pats sarežģītākais ierocis, ja varam saražot patronas, ko darām jau tagad, un pošamies ražot artilērijas munīciju, tad noteikti spēsim izgatavot arī mīnas.
Kas ir Otavas konvencija
Otavas konvencijas kampaņas seja bija princese Diāna, un viņas vārdu nekavējas piesaukt opozīcijas partijas, kam valsts aizsardzība nav pirmajā vietā. "Latvija pirmajā vietā" un "Stabilitātei!" Saeimā balsoja pret izstāšanos no konvencijas.
Konvenciju oficiāli pieņēma pēc Kanādas ierosinājuma 1997. gadā, kad pirmās 122 valstis parakstīja vienošanos par kājnieku mīnu aizliegumu (patlaban jau 164 valstis). Latvija pievienojās 2005. gadā. Dalībvalstis apņēmās iznīcināt visus savus kājnieku mīnu krājumus un turpmāk tās neražot un neiepirkt. Ārpus konvencijas palika 33 valstis. Ukraina konvenciju parakstīja, taču 2014. gadā, sākoties tobrīd vēl ierobežota mēroga Krievijas agresijai, ierobežoja savu dalību un patlaban izmanto vairākus mīnu veidus.
Šī vienošanās attiecas uz kājnieku mīnām, ko nevada cilvēks, proti, dumjajām mīnām, ko izvieto, piemēram, ierokot zemē, un tur tās paliek, līdz kāds uzkāpj virsū – vienalga, vai ienaidnieka karavīrs, alnis vai sēņotājs. Konvencija neattiecas uz vadāmām mīnām, kuru mehānismu iedarbina cilvēks.
