Pasaulē unikālā tradīcija, ar ko var lepoties latvieši: Lieldienu šūpoles

Lieldienu šūpoles nav tikai jautra izklaide, tām ir arī sava maģiska nozīme. Un galvenais – tās nav vienkāršas, parastas šūpoles. Lieldienu šūpoles kar tikai reizi gadā un pēc svētkiem tās ir jānojauc un jāsadedzina. Pretējā gadījumā tu atstāsi vietu, kur šūpoties raganām, un tas jau neko labu nesola.

Jāšūpojas, lai nekož čūskas un lai būtu brangas aitas

Šūpošanās Lieldienu rītā ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu. Šūpošanās rituāla dalībnieki uzskata, ka viņi tādejādi palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai. Tādēļ nozīmīga ir vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta tām parasti ir augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma. Jāpiebilst, ka šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.

Senāk Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienu dienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Tautas ticējumi arī norāda gluži praktiskas lietas, kādēļ vajag daudz šūpoties: lai visu gadu nenāk miegs; lai izvairītos no ļauniem gariem; lai nekož odi, dunduri un čūskas; lai būtu brangas aitas un gari lini.

Visvairāk latvju dainās apdziedātā Lieldienu izdarība ir šūpošanās. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos – auglības veicināšanu. Ir gan maģiskas, gan arī jautras dainas par šūpošanos. Lūk, pāris:

* Augsti mani bāleniņi,
Augsti kāra šūpulīti;
Tautu meita zema resna,
Tai vajaga palēceknes.

* Lieldien gāju šūpoties,
Lai liniņi gari aug;
Pīrāgus čūšināt,
Lai telītes raibas aug.

* Sen gaidīju, nu atnāca
Diženais lielais rīts,
Nu varēja šūpoties,
Jaunas meitas skatīties.

Lieldienu šūpoles pēc svētkiem jāsadedzina

Nedrīkst piemirst, ka pēc Lieldienām šūpoles obligāti jānojauc un jāsadedzina. Pretējā gadījumā mājā būs nelaime un neraža. Ir vairāki ticējumi, kāpēc svētku šūpoles pēc svinībām jāiznīcina:

* Pēc šūpošanās beigšanas šūpoles nedrīkstēja atstāt, jo tad putniem neizdodoties perēšana, bet vārnas aiznesot cāļus.

* Šūpoles jāizjauc un jāsadedzina, lai raganām nebūtu kur šūpoties.

Tāpat šūpošanās tradīcijas nedrīkst pārtraukt:

* Ja kāds, kas agrāk Lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to.

* Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.

Pavasara šūpošanās citur Eiropā

Šūpošanās kā Lieldienu tradīcija ir visizteiktāk raksturīga tieši Latvijā un Lietuvā, un daļēji arī Igaunijā - tātad Baltijas kultūrtelpā. Šī paraža ir ļoti sena un cieši saistīta ar pavasara saulgriežu un auglības rituāliem, kas vēlāk saplūda ar kristīgajām Lieldienām. Citviet Eiropā šī tradīcija nav tik izplatīta. Dažās valstīs var atrast līdzīgas paražas, bet tās nav tik rituāli svarīgas kā pie mums:

* Polijā un Slovākijā dažos reģionos Lieldienu laikā bērni un jaunieši arī šūpojas, bet tas vairāk saistīts ar jautrību, nevis ar rituālu nozīmi.

* Ukrainā dažos ciemos šūpošanās notiek pavasara svētkos, bet tā nav tik masveidīga tradīcija kā Baltijā.

* Slāvu zemēs dažviet pavasara svētkos (ne obligāti Lieldienās) jaunieši izmanto šūpoles, bet tā vairāk ir kā izklaide, nevis auglības rituāls.

* Līdzīga ideja kā Latvijā – “jo augstāk, jo labāk raža” - pastāv arī dažos Balkānu un Kaukāza reģionos, kur pavasarī cilvēki mēdz šūpoties vai lēkāt, bet tas nav tik cieši saistīts tieši ar Lieldienām.

Lieldienu šūpošanās ir unikāli baltiešu tradīcija, un citur pasaulē tā vairāk ir izklaides elements, bez dziļākas simboliskas nozīmes. Toties Latvijā un Lietuvā tā ir viena no centrālajām Lieldienu rituālu daļām, kam piešķirta ļoti senatnīga un simboliska nozīme.