Labklājības ministrs Reinis Uzulnieks atklāj, ka mazsvarīgu jautājumu nav: "Primārais ir bērnu kopšanas pabalsts"

Labklājības nozarē teju visi jautājumi ir vienlīdz būtiski. Kā būs ar prioritātēm, un vai pietiks resursu visu jautājumu risināšanai?

Sociālajā jomā tiešām visi jautājumi ir svarīgi, bet ir jāizvirza kādas trīs prioritātes, ar kurām strādāt uz nākamo gadu.

Mēs zinām diezgan sliktos demogrāfijas rādītājus un mums ir jāveido kompleksi, lineāri pasākumi, lai mēs varētu ietekmēt drastisko iedzīvotāju skaita samazinājumu. Kas attiecas uz labklājības pusi, tad esam pārskatījuši visus pabalstus, un primārais ir bērnu kopšanas pabalsts, jo to saņem visi neatkarīgi no tā, vai ir veiktas sociālās iemaksas vai nē. Ja iepriekš tie bija 171 eiro, tad mūsu piedāvājums ir 420 eiro, jo tā ir puse no ienākumu mediānas jeb 840 eiro. Līdz ar to pabalsts būs pielikts pie kāda izmērāma skaitļa - ja kāpj vidējie ienākumi valstī, līdzi kāps bērnu kopšanas pabalsts, lai nebūtu tā, ka mēs piešķiram pabalstu un tad desmit gadus par to aizmirstam.

Tam būs vajadzīgi jau iepriekš pieminētie 150 miljoni eiro?

Tam ir vajadzīgi 72 miljoni eiro. 150 miljoni eiro ir paredzēti pasākumu kopumam, kur ietilpst bērnu kopšanas pabalsts, ārpusģimenes aprūpe un atbalsts audžuģimenēm, tāpat tur ietilpst piedzimšanas pabalsts un ģimenes valsts pabalsts.

Vai labklājībā ir arī jomas, kurām nākotnē varēsiet nepievērst tik lielu uzmanību, jo ir redzami uzlabojumi?

Es tā neteiktu. Labā lieta gan ir, ka pēc Satversmes tiesas sprieduma un tiesībsarga rekomendācijām bija jāpārskata garantētā minimālā ienākuma slieksnis, kuru no 20% paaugstinājām līdz 22%. Līdz ar to ir augstāks ienākumu slieksnis, līdz kuram cilvēks var saņemt atbalstu no pašvaldības. Tas ir izdarīts, Satversmes tiesas spriedums ir izpildīts, un tuvāko gadu laikā tam noteikti nevajadzētu pieskarties.

Kā ir ar Eiropas Savienības (ES) fondu projektu īstenošanu? Tur nauda nepaliks neizmantota? Piemēram, ir dzirdēts, ka pašvaldības nemaz tik raiti nepiesakās zemas īres māju būvniecības programmā.

Jā, tā sākumā bija, bet tagad pašvaldību aktivitāte ir pietiekami liela. Mēs pat pārdalījām līdzekļus no Labklājības ministrijas (LM) fondu naudas šai Ekonomikas ministrijas aktivitātei. LM ES fondu izmantošanā ir pionieris, un mums nav neviena iekavējuma struktūrfondu apguvē. Drīzāk pat, kā jau sociālajā sfērā, finansējums ir par mazu, un mēs labprāt uzņemtos lielākas saistības.

Nesen Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē uzsvēra, ka ir nepieciešams nodrošināt atskurbtuvju pakalpojumu nepilngadīgajiem ar atkarību problēmām un Rīgā pietrūkst šādas vietas. Jūsuprāt, pašvaldības iesaistās pietiekami?

Man jau liekas, ka tad, kad nākas cīnīties ar sekām, laicīgi ir jāidentificē tās riska ģimenes, kurās šie bērni aug, jo tas, ka bērni nonāk atskurbtuvē vai uz ielas, ir sekas tam, ko gan valsts, gan pašvaldība nav pamanījusi un sociālie dienesti nav identificējuši. Kas attiecas uz atskurbtuvēm, tad šis jautājums ir jārisina pašvaldībām savas kompetences ietvaros, bet problēma, it īpaši Rīgā un lielajās pilsētās, ir šie ielu bērni, un uz to pašvaldības ir vērsušas uzmanību. Šeit ir jāstrādā valstij kopā ar pašvaldību, lai šo problēmu risinātu, bet primāri ir jādomā par tās risināšanu pašā saknē. Problēmas noteikti būs arī turpmāk, bet tad tās noteikti samazināsies.

Bet kas tad ar šiem bērniem būtu darāms?

Mums jau ir ļoti daudz un dažādas programmas, kurās mēs šādus bērnus iesaistām. Tajās gan vienlaicīgi var iesaistīt mazu bērnu skaitu - sešus līdz desmit. Tomēr primāri ir redzams, ka strādāt var ar tiem bērniem, kuri paši to grib, vai arī viņus ir atveduši vecāki. Diemžēl ir daļa, kur problēmas jau ir ielaistas un kuri, iespējams, visu mūžu būs uz ielas.

Es nesen tieši tikos ar vienu mentori, kura strādā ar atkarībās nonākušajiem jauniešiem, un viņa teica, ka tie ir ļoti smagi bērni, problēmas ir ielaistas un tur ir vajadzīgs psihologs, narkologs, atbalsta persona, mentors, un tas ir tikai uz vienu bērnu, lai viņš vispār, iespējams, atgrieztos normālā dzīvē.

Protams, lielākās pilsētās tas ir grūtāk. Bet tas ir kopējais valsts un pašvaldību darbs, lai šo problēmu risinātu saknē, veidotu mentoru programmas un ar šiem jauniešiem strādātu.

Kā jūs kopumā vērtējat pašvaldību dienestu spēju reaģēt un laikus identificēt šīs riska ģimenes? Turklāt tas attiecas ne tikai uz ielu bērniem. Piemēram, arī februāra sākumā Rēzeknes novadā bojāgājušais bērns nebija no ģimenes, kura būtu bijusi sociālo dienestu uzmanības lokā.

Es ļoti cienu sociālo darbu, jo tas atalgojums… Sociālajiem darbiniekiem pašiem ir liels risks izdegt, tādēļ pašvaldībām būtu jādomā, kā atbalstīt savus sociālos darbiniekus. Viens ir apdrošināšana, jo joprojām 33% pašvaldību sociālo darbinieku nav apdrošināšanas.

Pašvaldībām ir jāsaprot, ka sociālais darbs ir papildu ieņēmumi pašvaldībām - jo mazāk būs cilvēku, kam nepieciešama sociālā palīdzība, jo pašai pašvaldībai būs vieglāk. Domāšana mainās.

Runājot par šo Rēzeknes gadījumu… Diemžēl tā tas notika, bet es domāju, ka pēc tam sociālais dienests un bāriņtiesa reaģēja adekvāti.

Sociālajā dienestā jau jārunā ne tikai par apdrošināšanu, bet arī par atalgojumu. Uz kā rēķina celt algas?

Sociālais dienests ir pakļauts pašvaldībām, un parasti pašvaldību lielākie izdevumi ir izglītībai un sociālajiem pakalpojumiem. Es sev esmu uzlicis vienu no prioritātēm arī apbraukāt visas pašvaldības, lai redzētu, kā notiek darbs uz vietas, nevis no Rīgas diktēt, kas būtu jādara. Noteikti runāšu ar pašvaldību vadītājiem, ar politiķiem un lūgšu iespēju robežās atbalstīt sociālos darbiniekus.

Ir aplēses, cik Latvijā trūkst sociālo darbinieku?

Ir ļoti dažādi. Es teiktu, ka ir salīdzinoši maz pašvaldību, kur ir nokomplektētas visas štata vietas. Zinu, ka lielākajā daļā pašvaldību, it īpaši Rīgā, sociālo darbinieku trūkst.

Ja turpinām par problēmām, tad sabiedrība noveco un nereti arī jaunāki cilvēki ir spiesti atstāt darbu, lai aprūpētu savus vecākus. Kā uzlabot pansionātu pakalpojumus?

Viena no manām trīs prioritātēm ir nodarbinātība. Tur ietilpst skolēnu vasaras nodarbinātība, kas ir fantastiska programma, kurā valsts sedz pusi no minimālās algas, un pagājušajā gadā tajā piedalījās 11 000 jauniešu. Šogad mēs programmu veidojām divās kārtās, rēķinoties ar 11 000 jauniešu. Tagad pirmajā kārtā uzņēmēji ir pieteikuši jau 12 000 vakanču. Un tie nav tikai tādi darbi kā, piemēram, puķu laistīšana. Vakances piesaka arī IT uzņēmumi, kas nozīmē, ka jaunieši jau 15 gados var iegūt ļoti labu pieredzi.

Otrkārt, es, braukājot pa reģionālajām vizītēm, apmeklēšu uzņēmumus un sapratīšu, kāds darbaspēks nepieciešams uzņēmumos, un tad Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) apmācīs šos darbiniekus.

Treškārt, kas attiecas uz sabiedrības novecošanos, mums ir jāskatās "sudraba ekonomikas" virzienā, kas ir darbinieki vecumā 55 plus. Mēs rīkosim sanāksmi kopā ar Ekonomikas ministriju un Izglītības ministriju, lai mēs mūžizglītību arī pārnestu uz NVA no Izglītības ministrijas un lai visas apmācības, visas programmas būtu vienā vietā. Tā mēs mazinām birokrātiju, tā mēs izveidojam vienu iestādi, kas pārkvalificē un apmāca darbiniekus.

Papildus tam es aktīvi iestājos par senioru skolas izveidi. Tikko bija Sabiedrības integrācijas fonda divu gadu projekts, kura laikā visā Latvijā tika dibinātas šādas senioru skolas, kurās seniori var integrēties, iegūt jaunas zināšanas. Mēs skatīsimies, kādas ir iespējas mūsu programmās ielikt šīs trešās paaudzes skolas budžetā jau pamata bāzē.

Tāpat nevalstiskais sektors mūs ir uzrunājis par prakses vietām, kas NVA līdz šim nav bijis. Ļoti daudzas nevalstiskās organizācijas labprāt ņemtu praksē jauniešus vai jebkuru cilvēku, un būs jārada bāze, kur viss fokusētos vienā vietā. Tad NVA būtu tā vieta, kur no 15 gadiem līdz pat dzīvildzes beigām var pārkvalificēties, iegūt zināšanas un darbu.

Tomēr jautājums bija par pansionātiem un sociālās aprūpes centriem. Cik daudzi varētu pārkvalificēties un iet tur strādāt, jo tur akūti trūkst darbinieku?

Šis ir darbs, ko dara NVA kopā ar pašvaldībām. Mēs rīkojam vakanču gadatirgus pa nozarēm. Mums gadatirgus ir bijis jau viesmīlības nozarē, jo NVA ir 800 vakances reģistrētas tieši viesmīlības nozarē. Vakanču gadatirgi ir fantastiska vieta, kur tiekas darba devēji un darba ņēmēji, un, ja saskan, var paspiest roku un jau nākamajā dienā doties uz darbu. Iespējams, viens risinājums varētu būt šāds formāts, kur ir pašvaldības, NVA, sociālie darbinieki, kuri stāstītu par šo darbu. Lai sociālajā dienestā varētu iegūt papildu darbiniekus, tā ir stāstīšana, nozares cildināšana. Bieži cilvēki nenāk, jo tas ir grūts darbs, ir reputācijas stāsts un viss pārējais. Mans uzdevums ir stāstīt pašvaldībām, stāstīt sabiedrībai, ka sociālais darbs ir palīgs cilvēkiem, tas ir prestižs darbs. Tas ir strādājis arī iepriekš, jo tieši tā mēs kampaņu veidā stāstījām par audžuģimenēm.

Bet nebūsim naivi, visas vakances mēs neaizpildīsim.

Vienlaikus virkne pašvaldību pansionātu uzturēšanas funkciju ir nodevušas Latvijas "Sarkanajam krustam", citām organizācijām. Tiek kontrolēts, kas notiek šādās iestādēs?

Ārpakalpojums ir ļoti laba lieta. Es arī pats agrāk esmu strādājis Latvijas Samariešu apvienībā, un jaunais centrs "Senlejas" ir fantastiska vieta. Tur ir gan Ukrainas bēgļi, gan pašvaldība maksā par to, lai tur varētu būt seniori. Es domāju, ka mums daudzās vietās ir jāizmanto ārpakalpojumi, jo tie bieži ir lētāki nekā pašvaldību nodrošinātie, un es teiktu, ka "Sarkanais krusts" un Latvijas Samariešu apvienība spēj nodrošināt kvalitatīvāku pakalpojumu.

Ir arī piemērs ar Tukumu, kur ir ļoti spēcīga sociālā dienesta vadītāja, kas visu sociālo centru funkciju ir nodevusi "Sarkanajam krustam", un viņi paši var pievērsties citām lietām. Tādēļ, ja nepietiek darbinieku, mēs atdodam ārpakalpojumā, un esošie darbinieki var pievērsties citām funkcijām.

Tomēr stāsts ir arī par infrastruktūru, un tā nereti paliek tāda, kāda nu tā arī bija.

Ja mēs runājam par valsts aprūpes centriem, ja neskaita vienu vietu Rīgā, tad mums ir renovētas pilnībā gandrīz visas ēkas. Es Rīgā esmu bijis katrā iestādē, un, piemēram, Pļavniekos, kur ir bērni, es pieļauju, ka 99% bērnu tik labos apstākļos nekad nav dzīvojuši savās ģimenēs, jo viņi nāk no smagām ģimenēm, no ģimenēm, kuras dažādu apstākļu dēļ netiek galā. Pļavnieki ļoti labi sadarbojas arī ar sponsoriem un viņiem ir jaunākās tehnoloģijas, ratiņi, apģērbi, nodrošinājums ir fantastisks.

Tomēr vai valsts un pašvaldību sociālās aprūpes centru tīkls ir pietiekams, ņemot vērā jau pieminēto sabiedrības novecošanos? Cilvēki tomēr stāv rindās.

Ar aprūpes centriem valstij bija problēmas, un mēs rīkojam jaunu iepirkumu uz šīm vietām. Tur bija tāds mazs pārrāvums. Valsts aprūpes centros joprojām ir rindas, bet tās tagad samazinās, kad iepirkums ir noslēdzies. Pašvaldību centros, man liekas, ir vieglāk tikt un rindas ir mazākas.

Jebkurā gadījumā sabiedrība noveco, un pieprasījums vairāk ir pēc pansionātiem. Bet Eiropā iet prom no šīm milzīgajām ēkām, veidojot namiņus, kur var dzīvot. Tagad mums ir arī ES struktūrfondu projekts, kurā mēs celsim 12 namiņus, kuros dzīvos 12 līdz 14 seniori, lai justos ģimeniskā vidē. Arī mēs ejam prom no tiem "monstriem", bet tas, ka novecošanās rezultātā pašvaldībām trūkst pansionātu, tā tas ir.

Ja atgriežamies pie tās demogrāfijas puses, kas ir saistīta ar dzimstības veicināšanu, tad viena lieta ir pabalsti un tie ir celti, bet vai jūs redzat arī cita veida pasākumus, ko īstenot?

Par pabalstu celšanu es teikšu, ka mums ir ļoti daudz pabalstu, kas nav celti pat 20 gadus. Bērna kopšanas pabalsts nav desmit gadus celts, apgādībā esošo pabalsts - no 2004. gada ir 54 eiro. Protams, ka pabalsts ir tikai viens no rīkiem. Lielākā problēma ir, ka no 2014. gada sieviešu skaits fertilajā vecumā ir samazinājies par 88 000. Tas nozīmē, ka mums ir daudz mazāks skaits sieviešu, kas bērnus var radīt. Tāpēc mēs mainām pieeju un gatavojam demogrāfijas plānu, šajā procesā iesaistot visas 14 ministrijas, jo, kā atzina ģimenes, primārais ir mājokļa jautājums, otrais ir pabalsti un trešais bija veselības aprūpe, pieredze pēc pirmā bērna piedzimšanas un pakalpojumi, lai jaunā māmiņa justos labi un būtu gatava domāt par otro bērnu. Protams, ka izglītībā komplekss jautājums ir bērnudārzu pieejamība.

Šeit gan es piekritīšu Valsts prezidentam, ka arī tad, ja iedotu miljardu eiro, vienā dienā pēkšņi nesāks dzimt vairāk bērnu. Bet mums ir kaut kas jādara un vismaz jāierobežo dzimstības kritums. Mēs arī paskatījāmies, ka pēc gadiem trijiem principā vajadzētu būt kāpumam, jo tad to vecumu, kad visbiežāk ģimenēs dzimst bērni, sasniegs tie, kas ir dzimuši 90. gadu beigās pēc šīs izteiktās dzimstības bedres 90. gadu vidū. 

Kāpēc man ir svarīgi pabalsti? Tas ir stāsts nevis par to, ka mums trūkst darbaspēka, mums vajag emigrantus un tā tālāk, bet par to, ka mums vajag ģimenes un tās vajag tagad. Ir ļoti labi redzams, ka no 2016. gada nav problēmu ar trešā bērna politiku, problēmas ir ar pirmā un otrā bērna politiku. Ja mēs gribam, lai ģimenē dzimst pirmais bērns vai otrais bērns, tad ar pabalstiem ir jāpalīdz ģimenēm, kas par to vēl nav izšķīrušās, un tas ir jādara tagad. Pētījumi liecina, ka pirmajam bērnam parasti grūti ir saņemties emocionāli, jo tas nozīmē, ka nākas atteikties, piemēram, no mācībām, no hobijiem, bet trešais bērns ir saistīts ar mantiskiem jautājumiem, jo tad ir jādomā par lielāku mājokli un daudzām no šī faktora izrietošām lietām.

Mums valstī ļoti nepieciešama, un tā būs viena no prioritātēm, ģimenes kā vērtības stiprināšana, jo, manuprāt, ES ar savu liberālo politiku kaut kur ir aizšāvusi greizi. Svarīgi ir dzīvot sev, un ģimene kā vērtība vairs nav svarīga. Un tad, kad laulātajam pārim ir jau ap 60, viņi saprot, ka kaut kas tomēr nav bijis īsti labi. Protams, ka ģimene prasa pārplānot dzīvi. Man pašam tagad ir trīs bērni, un tas viennozīmīgi prasa mainīt paradumus, loģistiku, darba ritmu, bet, manuprāt, nekas skaistāks dzīvē par bērniem nav izdomāts. Ir jāstāsta, ka ģimene un bērns nav apgrūtinājums, bet tā ir fantastiska iespēja un vērtība. Valsts uzdevums ir maksimāli ģimenēm palīdzēt.

Svarīgs jautājums ir par kredītu politiku, ja kāda ģimene nevēlas dzīvot, piemēram, Pierīgā, bet atgriezties savā dzimtajā pusē reģionos. Bankas kredītus nedod.

Mājokļu pieejamība ir jautājums, par ko mums ir un būs nopietnas tikšanās ar Ekonomikas ministriju par to, kādas programmas mēs varam īstenot. Kā es teicu, es esmu gatavs kā labklājības ministrs uzraudzīt visu ministriju politikas un koordinēt, bet katrai ministrijai ir jāizdara savs mājasdarbs. Ja mēs pasakām, ka demogrāfija vai atbalsts ģimenēm ir valstī otrā prioritāte aiz drošības, tad mums visiem ir jāstrādā vienā virzienā. Esmu gatavs to uzraudzīt. Nu tad skatāmies, kas mums ir - pašlaik mums ir "Finanšu attīstības institūcijas "Altum"" atbalsta programmas.

Par to, ka reģionos iepriekš bija sarežģīti, pat neiespējami saņemt kredītu, jums ir taisnība. Es no Ekonomikas ministrijas esmu dzirdējis, ka ir uzlabojumi, bankas pēdējā laikā ir atvērtākas. Tas ir mazs solis. Noteikti man būs vēl tikšanās ar Ekonomikas ministriju, lai izrunātu, kādus vēl jaunus atbalsta mehānismus saistībā ar mājokļu jautājumu - ar procentiem, ar atbalstu aizdevumiem - varētu īstenot.

Lielajās pilsētās problēma ir bērnudārzu pieejamība. Ko darīt?

Rīgā, par nelaimi, rindu vairs nav tikai tāpēc, ka bērnu dzimst mazāk. Savukārt, Pierīgā ir problēmas. Es redzu divus variantus. Viens ir celt jaunus bērnudārzus, otrs - pašvaldībai līdzfinansēt privātos bērnudārzus ar lielāku atbalstu.

Tomēr, ja dārziņā ir jālaiž divi bērni, tad tas, piemēram, Jelgavā, arī ar visu līdzfinansējumu prasa ap 400 eiro mēnesī.

Katrs iedzīvotājs pašvaldībai ir ienākumi. Līdz ar to, samazinoties kopējam Latvijas iedzīvotāju skaitam, pašvaldībām ir jābūt ieinteresētām saglabāt maksimāli daudz iedzīvotāju savā teritorijā. Līdz ar to, ja pašvaldībai pašai nav iespējas būvēt, mums ir privātie bērnudārzi, kur, pašvaldībai dotējot kādu summu, ir jānodrošina vieta katram pašvaldības bērnam. Man gribētos teikt, ka tā ir investīcija nākotnē. Te bija aprēķini, ka katrs piedzimušais bērns ilgtermiņā ienes vienu miljonu eiro ekonomikā. Un tā ir!

Es aicinātu arī Finanšu ministriju kļūt elastīgākai. Bija labs piedāvājums pagājušogad par 10 eiro pacelt ar nodokļiem neapliekamo minimumu visiem vai par 30 eiro par bērniem. Ģimenei tie būtu 7,5 eiro par bērnu, ja visiem iedzīvotājiem - tad 2,5 eiro. Izvēlējās celt visiem. 

Ko vēl taisāties darīt, lai veicinātu demogrāfiskās situācijas uzlabošanos?

Kas skar LM, kā jau esmu minējis, gribu stiprināt ģimeni kā vērtību. Mums ir pieejams arī struktūrfondu finansējums, tiesa, mazs - 36 000 eiro. Bet esmu jau uzrunājis vairākas organizācijas, tostarp "Mammām un tētiem", lai jau šogad kampaņveidīgi stāstītu, runātu par ģimeni kā vērtību. Es varbūt pat negribētu runāt kā politiķis, bet kā vienkārši sabiedrības loceklis, jo šī ir kritiska lieta iedzīvotāju skaita samazinājuma dēļ. Bet par to ir arī izpratne, ne velti, kad balsoja par ministru apstiprināšanu, es dabūju visvairāk balsu no opozīcijas partneriem. Man bija tikšanās ar Nacionālo apvienību, ar "Apvienoto sarakstu", tikos arī ar "Latvija pirmajā vietā" un "Stabilitātei", un mums ar Nacionālo apvienību un "Apvienoto sarakstu" sakrita šis vērtību jautājums, un man tā ir kā prioritāte. Šeit vairs nav jādalās opozīcijā un pozīcijā, bet mums visiem 100 Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem vienoti ir jāiet šajā virzienā, jo nav citu variantu. Tikai ar pabalstiem mēs neizvilksim.

Viens ir šis vērtību jautājums, bet, ja mēs palūkojamies kaut vai uz veselības aprūpes pusi, tad gan par dzemdību pieredzi, gan par mākslīgo apaugļošanu nevarētu teikt, ka tiek uzklausīta un ņemta vērā pacientu pieredze. Jā, valsts daudzas lietas apmaksā, bet vēl tikpat daudzas lietas nav sakārtotas. Piemēram, par to pašu mākslīgo apaugļošanu ģimenes saka, ka tiek apmaksāta mākslīgā apaugļošana, bet grūtniecība neiestājas. Tikpat svarīgi pirms tam būtu apmaksāt izmeklējumus, lai saprastu, vai grūtniecība maz ir iespējama.

Piekrītu. Ja mēs uzņemamies šo virsvadību, tad man ir skaidras katras ministrijas prioritātes, bet sliktākais, ka man nav pretī ciparu, cik kas maksā. 1. aprīlī ir Demogrāfijas lietu padomes sēde, ko vada premjerministre, un es gribētu, lai katra ministrija stāsta, ko viņi ir ieplānojuši. Tad, iespējams, šaurākā vai plašākā lokā vēlreiz tikties ar katru ministru, un mans jautājums, kas tieši tiek darīts demogrāfijas un ģimeņu ar bērniem atbalstam. Tad to saliekam kopā, un gribētos regulāras atskaites, kas ir izdevies un kas nē. Visu jau nekad neizdarīs un visam nebūs arī naudas, bet mums ir jāiet soli pa solim un ar kaut ko ir jāsāk.

Es gribētu, lai arī sabiedrība mainās. Piemēram, svarīga tēma ir darba apvienošana ar bērnu audzināšanu. Agrāk bija ierasts, ka ar bērniem mājās sēž sieviete, tagad arī vīrieši aktīvi iesaistās bērnu aprūpē, lai sievietes varētu pievērsties karjerai. Labā lieta ir, ka mums no 50% līdz 75% izdevās palielināt bērna kopšanas pabalsta daļu, ko var saņemt strādājot, bet es šogad gribētu to visu arī kritiski izvērtēt. Bieži šos pabalstus ņem vīri, jo diemžēl valstī vīriešiem ir lielāki ienākumi, un sieva paliek sociāli neaizsargāta. Šeit ir ļoti jābalansē, lai nav tā, ka vīrs pabalstu paņem uz sevi, piemēram, izšķiras un sieviete paliek pilnīgi neaizsargāta. Vientuļie vecāki jau tā daudz vairāk ir pakļauti nabadzības riskam, un šis ir vēl lielāks risks.

Premjere ir uzdevusi samazināt birokrātijas apjomu. Kā LM to taisās īstenot?

Nacionālā trīspusējās sadarbības padomes sēdē Latvijas Darba devēju konfederācija ierosināja veikt samazinājumu par 5% visiem, kas būtu 885 miljoni eiro. Man ļoti patika Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības komentārs, ka ir nozares, kur to var darīt, bet, piemēram, izglītība, veselība un sociālā joma ir tās, kuras nevajadzētu aiztikt. Es esmu par to, ka visiem ir nepieciešams iesaistīties, bet es arī negribētu, lai tas notiek lineāri. Ir pozīcijas, kur sociālais, izglītības un veselības aprūpes bloks izdevumus var samazināt. Mēs savu darbu jau optimizējam, piemēram, ir samazināts NVA filiāļu skaits, daudzi procesi ir digitalizēti. Mums tādēļ vairs nav brīvu vakanču Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā, NVA ir ļoti maz brīvu vakanču.

Vēl nav tāda valdības lēmuma samazināt izdevumus par 5% neatkarīgi no nozares, un es būtu piesardzīgs jutīgajās nozarēs, kurās tāpat trūkst finansējuma, griezt lineāri. Nu, piemēram, LM 2024. gadā palika pāri kāds pusmiljons eiro no bērnu pabalstu naudas, jo piedzima mazāk bērnu, bet tajā pašā laikā pietrūka finansējuma asistentiem un tad mēs varējām pārvirzīt. Iespējams, šoruden varētu trūkt naudas bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, jo ir lielāks pieprasījums, nekā ir paredzēts finansējums. Tas pats ir ar hospisa pakalpojuma nodrošināšanu. Es esmu gatavs digitalizēt, apvienot, bet lineāri griezt izdevumus par 5% es negribētu, jo mūsu izdevumiem pretī ir cilvēki, kuriem jāsaņem sociālie pakalpojumi. Nu tas var nonākt līdz absurdam, ka sociālās aprūpes centros nedosim pusdienās divas kotletes porcijā, dosim vienu. Mēs pensijas nesamazināsim, pabalstus nesamazināsim, pakalpojumus neatņemsim - tā ir mana sarkanā līnija!

Jūsu jaunā kolēģe izglītības ministre Dace Melbārde ir teikusi, ka trūkst darbinieku pat ministrijā. Kā ir jums?

Man arī bija saruna ar Melbārdes kundzi, kuru es cienu kā augstas klases profesionāli, un viņai tiešām pat nav laika domāt par izglītības, mūžizglītību jautājumiem, jo nav, kas strādā. Es LM pirmo reizi kā parlamentārais sekretārs strādāju no 2014. līdz 2016. gadam, un tagad aptuveni 70% ir tie paši darbinieki. Šajā ministrijā kompetence, pieredze un profesionālisms, es teiktu, ir visaugstākajā līmenī no visām ministrijām. Es ļoti augsti cienu gan ministrijas, gan nozares darbiniekus par kompetenci. Ja kāds saka, ka valsts pārvalde lieki ražo papīrus, tad te tas ir izskausts, un mēs bijām pirmā ministrija, kas ieviesa e-parakstu un vispār atteicās no papīra dokumentiem.

Ja pievēršamies jau Latvijas pensijām, tad jūs kā vienu no savām prioritātēm esat minējis bāzes pensijas ieviešanu. Latvijas Banka saka, ka tam būtu ceļami nodokļi. Arī eksperti saka, ka tas prasīs papildu līdzekļus. Vai tas nozīmē, ka bāzes pensiju, iespējams, beigās nemaz neieviesīs?

Varbūt sāksim ar to, kas ir izdarīts. No šā gada ar nodokļiem neapliekamais ienākumu minimums pensionāriem ir 1000 eiro. Ja pensionārs ir strādājošs, tad neapliekamais minimums tiek sadalīts 500 eiro strādājošam un 500 eiro darba devējam. Tāpat no šā gada 1. oktobra mēs indeksējam pensijas pilnā apmērā līdz apmēram 1500 eiro, līdz ar to 98% senioru pensijas tiks indeksētas pilnībā.

Mēs domājām, kas vēl ir tas rīks, kā seniorus atbalstīt no LM puses, un, zinot to, ka nākotnē darbspējīgo iedzīvotāju būs mazāk un ienākumu atvietojamības koeficients būs mazāks, ir nepieciešams ieviest bāzes pensiju vai pilnīgi vienalga, kā mēs nosaucam šo instrumentu. Tas gluži vienkārši būs atbalsts senioriem par darba stāžu pēc 1996. gada. Līdz šim piemaksas par darba stāžu bija "izstieptas" pa vairākiem periodiem, bet 2029. gadā tās izlīdzināsies visiem pensionāriem un tas ir gads, kad mēs varam sākt domāt par piemaksām no 1996. līdz 2029. gadam. Mēs esam apsvēruši vairākus variantus. Viens variants ir dubultot vai piemērot citu summu koeficientam līdz 1996. gadam, otrs - summa "x" par katru nostrādāto gadu pēc 1996. gada. Lietuva un Igaunija to ir izdarījusi. Igaunijā tie ir papildu 300 eiro pensionāriem, Lietuvā - ap 200 eiro. Ja mēs gribam atvietojamības koeficientu līdzsvarot, tad tas ir vienīgais veids, kā to varam izdarīt.

Summas ir lielas, piekrītu. Varbūt būs jāveido arī "trepe", kad pirmajos gados piemaksas saņem tikai seniori vecumā 80 plus vai 85 plus, skatoties no finansiālām iespējām. Ja mums izdosies panākt šo, tad principā mums paliek tikai veselības joma un digitalizācija.

Bet kur to naudu ņemt? Tas būs uz nodokļu celšanas rēķina? Tas jau ir galvenais jautājums.

Mums mazliet tam ir laiks, jo mēs to nevaram darīt ātrāk kā 2029. gadā. No sākuma mums ir jāsaprot, cik liela summa precīzi ir nepieciešama. Tāpat jāsaprot, kādu "trepi" mēs veidojam, ja tas ir pamatbudžets, un ko mēs vēl varam pārdalīt.

Nodokļu celšanu es gribētu likt kā pēdējo, bet Igaunija ceļ nodokļus, Lietuva ceļ nodokļus. Ja tas var palīdzēt senioriem, tad varbūt pievienotās vērtības nodoklis (PVN) ir jāceļ. 

Bet eksperti norāda uz to, ka arī bāzes pensija nekādi nepalīdzēs tiem pensionāriem, kuriem ir neliels darba stāžs. Kā tad ar viņiem?

Ir jautājums, kādēļ viņiem ir neliels stāžs. Lielākās senioru organizācijas arī ir nostājušās tajā pusē, kādēļ tiem, kas ir strādājuši 20 un vairāk gadu, ir jācieš to dēļ, kas, iespējams, ir strādājuši ēnu ekonomikā. Tomēr tādēļ no šī gada ir palielināts minimālās pensijas līmenis, minimālais maznodrošinātā statusa līmenis. Tas ir par kādiem 30% vairāk, nekā tas bija iepriekš. Nu, ja seniora darba stāžs nav sasniedzis 20 gadus, tad būs jāiztiek ar minimālo pensiju un jāvēršas pēc sociālās palīdzības.

Pašlaik uz trīs gadu termiņu no 6% līdz 5% sociālo iemaksu ir samazinātas iemaksas pensiju otrajā līmenī. Eksperti ir pauduši, ka neredz mehānismu, uz kā rēķina šīs iemaksas pēc trīs gadiem tiks atjaunotas. LM ir skaidrs, kā tas notiks? Vai arī būs tāpat kā pēc finanšu krīzes, kad solījumi par iemaksu atjaunošanu ļoti ilgi palika "solīts makā nekrīt" statusā?

Es pagaidām nespekulēšu un neskriešu pa priekšu notikumiem. Ja mēs skatāmies, kas notiks pēc trīs gadiem, tad atkal ir jāsēž pie galda un jārunā. Ir bijis dažādi - ir bijuši arī 2% un 4%, šī likme ir tikusi mētāta. Vērtējot, cik otrais pensiju līmenis ir efektīvs, tad varbūt ir jāizvērtē, vai ir jāatgriežas pie 6% vai nav. To tad varēsim rēķināt vienu gadu iepriekš, cik katrs pensiju līmenis efektīvi strādā. Un tad ir jāizvērtē, vai otrajā līmenī ir jāatgriež papildu līdzekļi atpakaļ. Tādēļ 2027. un 2028. gadā atkal ir jāsēžas un jālemj, vai ir jāceļ atpakaļ, vai mums tam ir resurss, vai arī pirmais līmenis strādā divas reizes efektīvāk nekā otrais.

Uz kā rēķina LM gatavojas turpināt līdzšinējā tempā indeksāciju pensiju 1. līmenī, ja apjomīgi līdzekļi būs nepieciešami aizsardzībai un netiek prognozēta arī strauja ekonomiskā izaugsme? Vai ir aprēķini, cik daudz naudas pensiju indeksācijai vajadzēs nākamajos gados?

2025.gadā speciālā budžeta izdevumi tam ir plānoti 70 miljonu eiro apjomā, 2026. gadā - 50 miljoni eiro, 2027. gadā - 52 miljoni eiro. Speciālais budžets strādā labi. Mums nav riska, ka mums beigsies speciālā budžeta līdzekļi un varētu neizmaksāt vecāku pabalstus, slimības lapas vai darba nespējas lapas. Protams, daudzi saka, ka jums tur bija miljards eiro uzkrājums, paņemiet no tās naudas. Bet mums ir bijušas arī mācības, un, ja pienāk "x" stunda, tad kas notiek ar pabalstiem un pensijām? Mums ir rezervēta noteikta summa, ko mēs varam katru mēnesi izmaksāt.

Tad, jūsuprāt, indeksācijai līdzekļi būs?

Jā.

Kā var veicināt to, lai sociālie nodokļi tiktu maksāti par visiem Latvijā esošajiem un nodarbinātajiem trešo valstu pilsoņiem?

Sociālais nodoklis nav atkarīgs no pilsonības, bet no nodarbinātības formas. Es jau esmu uzsvēris, ka mums pietiek resursu arī ar esošo iedzīvotāju skaitu, kas pie mums strādā. Ja finansējuma nepietiks un būs jāmeklē darbaspēks no trešajām valstīm, es gribētu, lai tie būtu cilvēki ar noteiktām kompetencēm un iemaņām konkrētā jomā. Bet es negribētu, lai šeit brauc tādi trešo valstu pilsoņi, kuriem mēs esam kā pieturvieta, vai riska grupas, kas var radīt dažādus nemierus.

Tomēr šie trešo valstu pilsoņi šeit jau ir un šeit strādā. Piemēram, pensiju pārvaldnieki teic, ka varēja redzēt, kā pieauga sociālie maksājumi, kad Latvijā ieradās Ukrainas bēgļi, bet par pārējiem to nevar teikt.

Tas ir jautājums, cik tu esi godīgs uzņēmējs. Nu ir jau šie pētījumi, ka par "Wolt" un "Bolt" kurjeriem iemaksas ir minimālas vai nav nemaz. Ja šie trešo valstu pilsoņi ir plānojuši palikt ilglaicīgi, tad, manuprāt, viņiem, pirmkārt, ir jāmāk mūsu valoda un jāciena mūsu tradīcijas, un, otrkārt, ir jāapzinās, ka, nemaksājot nodokļus, ja kaut kas gadīsies - trauma vai kaut kas cits -, tu esi sociāli neaizsargāts.

Taču kā šo vēstījumu līdz viņiem aiznest?

Es zinu, ka Finanšu ministrija, Valsts ieņēmumu dienests ir rīkojis dažādas kampaņas par nodokļu nemaksāšanu. Taču katrā uzņēmumā jau iekšā neielīdīsi, un, nebūsim naivi, vienmēr būs uzņēmumi, kuri izdomās, kā nodokļus nemaksāt.

Finanšu ministrija, protams, nav tā fleksiblākā iestāde, bet nu varbūt ir jādomā, ka ir vērts arī atvieglot nodokļu režīmu profesijām, kuras daudz ir ēnu ekonomikā, - piemēram, tiem pašiem frizieriem, manikīriem. Labāk no viņiem nodokļos iekasēt 10%, 15%, nevis, lai viņi ir ēnu ekonomikā.

Bija arī šis skaistais sauklis, lai bērnu namos nebūtu neviena bērna. Cik daudz bērnu pašlaik ir ārpusģimenes aprūpes iestādēs, un kas vēl būtu jādara, jo ne visās pašvaldībā ir attīstīts audžuģimeņu tīkls?

Valsts aprūpes centros ir vairāk nekā 100 bērnu, un pēdējo desmit gadu laikā šis skaits ir samazinājies trīs četras reizes. Ideālā pasaulē mēs gribētu, lai katrs bērns dzīvo ģimeniskā vidē, bet diemžēl bērnus ar smagu invaliditāti ģimenes negrib ņemt. Ģimenes grib ņemt mazuļus "ar gaišiem matiem un zilām acīm". Tādēļ es uzskatu, ka ir jābūt vienai divām, lielākais, trīs filiālēm visu laiku, jo situācijas mainās pa dienām. Pļavniekos tikko ieveda divus mazus zīdainīšus no narkomānu ģimenes ar iezīmēm, ka šiem bērniem būs visa mūža invaliditāte. Tādēļ mums ir jābūt filiālēm, kur šiem bērniem nonākt. Labāk šiem bērniem ir dzīvot renovētā centrā, ar regulāru uzturu un pieejamiem dažādu jomu speciālistiem nekā narkomānu ģimenē.

Ja runājam par audžuģimenēm, tad, jā, mums ļoti trūkst audžuģimeņu. Mēs divas reizes esam veikuši kampaņas, lai uzrunātu audžuģimenes un tam bija gan plusi, gan mīnusi. Audžuģimeņu kļuva vairāk, bet bija arī redzams, ka ne visas var būt audžuģimenes. Tas ir smags darbs, jo šie bērni nav tie vieglākie. Cilvēki izgāja apmācības, bet tāpat daudzas jaunās audžuģimenes izvēlējās atteikties no šī statusa. Kas stimulētu audžuģimenes? Tas viennozīmīgi būtu finansējuma pieaugums, kas ir mūsu 150 miljonu eiro plānā, jo 11 miljoni tiks atvēlēti ārpusģimenes aprūpei. Ir milzīgs pieaugums atalgojumā, sociālajā nodrošinājumā, atbalsts pašvaldībām uzturam. Tas varbūt motivēs kādu kļūt par audžuģimeni.

Tomēr viens ir audžuģimenes, bet arī mammas, kurām ir īpašie bērni, norāda uz lielām problēmām. Jautājums nav tikai par veselības aprūpi, bet arī par to, ka ir ļoti grūti šādu bērnu pieskatīšanu savienot ar darbu, lai nopelnītu kaut vai asistenta algošanai.

Tāpēc mans mērķis ir palielināt finansējumu, lai būtu pamats dzīvošanai. Specializētās ģimenes iepriekš saņēma 800 eiro mēnesī, mēs šo pabalstu dubultosim - līdz 1600 eiro mēnesī. Tad, ja tu esi specializētā ģimene, tad tu arī esi pilna laika darbinieks ar pietiekami pieklājīgu atalgojumu, un šim bērnam ar īpašajām vajadzībām savu mīlestību, laiku un prasmes vari veltīt pilnvērtīgi.

Tā ir specializētā audžuģimene, bet ko darīt parastajai ģimenei, kurā ir šāds bērns?

Ja runājam par ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti, tad šogad izdevās palielināt pabalstu par bērnu līdz viņa 18 gadu vecumam. Bija 313 eiro, tagad ir 413 eiro. Arī pēc 18 gadu sasniegšanas pabalsts ir 413 eiro.

Mīnuss ir tajā, ja invaliditāte tiek iegūta dzīves laikā, tad pabalsts ir 213 eiro, un es neredzu iespēju, ka tuvākā gada vai divu laikā šo pabalstu varētu celt. Otrs - ir palielināta asistentu stundas likme saistībā ar minimālās algas pieaugumu. Iespējams, tas joprojām ir nepietiekami, bet tas ir mazs solis pareizajā virzienā.

Pašvaldībās tagad ir arī "atelpas mājas", kuras var izmantot, un vecāki var kaut vai dažas stundas iegūt paši sev. Pagājušajā gadā ar lielu pašvaldību pretošanos, bet tomēr ieviesām vienoto pakalpojumu grozu, jo mēs gribam, lai visās pašvaldībās pamata pakalpojumi ir vienādi un nav tā, ka zināmi pakalpojumi ir pieejami tikai bagātākajās pašvaldībās. Šajā vienotajā pakalpojumu grozā ir arī divi "atelpas brīža" pakalpojumi, lai pie speciālistiem var atstāt savu bērnu un vecāks šo laiku var izmantot pēc saviem ieskatiem.

Vairākās pašvaldībās pastāvēja bažas par ēkām, kas uzbūvētas deinstitucionalizācijas projektā. Vai nav tā, ka tagad līdzekļu trūkuma dēļ viss, kas tika iepriekš ieviests, aizies nebūtībā?

Šis projekts tika sākts 2014. gadā. Bija ļoti daudz mītu, pašvaldības uztraucās, ka tagad "trakie" nāks dzīvot pie mums un kas tikai tādēļ nenotiks. Mums izdevās šos mītus kliedēt, un pašvaldības ir ļoti priecīgas, ka izdevās uzbūvēt šīs ģimeniskai videi pietuvinātās ēkas. Kādēļ uz otro kārtu skatās mazliet skeptiski? Jo 2023.gadā kopā sakrita energocenu kāpums, banku procenta likmju kāpums, un pašvaldībām tiešām ir grūti. 2025.gadā pašvaldībām ir vidēji par 10% lielākas dotācijas deinstitucionalizācijas projekta īstenošanai nekā 2024.gadā.

Pašvaldībām ir jāsaprot, ka tie ir viņu pašu cilvēki un ieguldījums sociālajā sfērā ir ieguvums pašām pašvaldībām. Es domāju, ka lielākā daļa to arī ļoti labi saprot. Noteikti pašvaldības uz otro kārtu skatīsies daudz kritiskāk savu budžetu dēļ, bet es esmu pārliecināts, ka deinstitucionalizācijas otrajā kārtā visa nauda tiks apgūta.