Dabā gājējs un mežu plānotājs

Pat kopumā visai kolorītajā mežsaimnieku saimē Kārlis ir pamanāms – viņš ne tikai pilda savus tiešos pienākumus, bet arī vada podkāstu “Dabā gājējs”, brīvajā laikā organizē 3x3 ģimeņu saietus, vada pats savu “Meža skoliņu” bērniem un pat savām rokām uzbūvējis kārtīgu lauku māju. Ja ne gluži cilvēks-orķestris, tad kaut kas uz to pusi.

Par vecāko plānotāju akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži” (LVM) Kārlis Taukačs strādā jau gandrīz desmit gadu. Pēc izglītības mežinieks, sākumā strādājis mežzinātnes institūtā “Silava” par zinātnisko asistentu, taču akadēmiskā vide likusies pārāk garlaicīga, tādēļ meklējis darbu ar praktiskāku ievirzi. Tādu atradis LVM. Kā pats atceras, vienā nedēļā aicināts pat uz trim pārrunām, no kurām divās izbrāķēts, bet trešajās atzīts par noderīgu esam. Sākumā strādājis Kuldīgas pusē, bet nu jau kādu laiciņu Vidusdaugavas reģionā.

Ciršana kā dabas procesu imitācija

Ko tad īsti dara mežu plānotājs?

Īsi sakot, domā, ko darīt ar konkrētām mežu platībām. Piemēram, šajā ceļa pusē ir bērzi, kuriem nepieciešama retināšana, lai tie izaugtu par lieliem kokiem ar taisniem stumbriem. Mans uzdevums ir šo retināšanu ieplānot un savietot ar kopējo mežu apsaimniekošanas plānu, lai meža tehnikai nebūtu jābrauc pēc pāris kokiem. Ir arī citi darbi, jāsagatavo ne tikai kopšanas cirtes, bet arī cirsmu fonds. Jādomā, ar kādiem kokiem atjaunot mežu, proti, kur der egles, kur priedes. Vēl arī staigāju un skatos, vai kokiem nav bojājumu. 

Cik kilometrus dienā sanāk nostaigāt pa mežu?

Vakarā parasti ir kādi 8–10 tūkstoši soļu. Re, tagad diena ir pusē un ir jau 6000 soļu.

Vasarā un pavasarī jau droši vien jauki tā pa mežu pastaigāt, bet kā ir ziemā, kad ap trijiem pēcpusdienā jau satumst?

Darbi jau ir dažādi. Pašlaik, agrā pavasarī, esmu koncentrējies uz lapukoku apsekošanu, jo vasarā to būs grūtāk izdarīt – priekšā būs zaļa siena. Bet tagad, kamēr nav lapu, var jau pa gabalu visus kokus saskaitīt. Nupat nobridos pa vienu bebru noplūdinātu grāvi un tā arī netiku klāt, kur vajadzētu. Bet pirms divām nedēļām būtu ticis, jo ledus vēl būtu virsū. Patiesībā jau agrs pavasaris ir pats labākais laiks, jo vēl nav odu, nav arī karsti. Ko darīt var atrast visu gadu, un manā amatā labi ir tas, ka pats lielā mērā varu plānot savus darbiņus – atbilstoši sezonai. Protams, gadās jau sniegs un lietus, taču man ir labs darba apģērbs.

Kam meža plānotājam krāsu baloniņi – gluži kā tādam grafiti māksliniekam?

Grafiti šī krāsa nederēs, jo ir pulverveida. Pat sētu nevarēs glīti nokrāsot, jo tā ir domāta dažādu atzīmju izdarīšanai uz kokiem. Vēl šim nolūkam var izmantot mietiņus un lentītes, taču Latvijas meži ir ļoti apmeklēti un tie mietiņi parasti ātri vien pazūd.

Sabiedrībā visai bieži izskan viedoklis, ka Latvijas meži tiek pārāk izcirsti. Tā tiešām ir?

Mežu nevis izcērt, bet nocērt! Jā, tā tas notiek, taču jāsaprot, ka katram mežam ir savs dzīves ilgums, pēc kura tas vairs neaug. Patlaban ir izauguši tie koki, ko sastādīja pēc kara. Mums jātiecas pēc mežu vecuma izlīdzināšanas, lai būtu dažādi meži – gan jaunaudzes, gan augoši, gan izauguši koki. Protams, mežs var dzīvot ilgi un dikti, taču tad būs nākamais jautājums – kāpēc tur ir tik daudz sakritušu koku? Liels, pieaudzis koks – tie ir savi 100 eiro! Piemēram, šī teritorija otrpus ceļam, kur ir tie kritušie koki, ir aizsargājams biotops, to neviens neaiztiks. Līdzīgs bija paredzēts arī ceļa otrā pusē, kur tagad ir izcirtums, taču atnāca mizgrauzis un visu apēda. Nekas cits neatlika, vajadzēja to nocirst, lai saglābtu pārējo.

Par ciršanu nevajadzētu uztraukties, jo, ielūkojoties Valsts meža dienesta statistikā, redzēsim, ka no visām mežu platībām viena trešdaļa ir jaunaudzes, otra trešdaļa ir vidēja vecuma audzes, bet pārējais – pieaugušas un pāraugušas audzes. Ja gribam, lai mežs mums nestu naudu, tad tas ir jāapsaimnieko un kādā brīdī jācērt. Savukārt, ja gribam parku, tad tajā naudu nāksies investēt. Vienkārši jāizdara izvēle, ko mēs īsti gribam. Nav jau mežinieki tendēti uz to, lai mežu iznīcinātu. Pēc definīcijas mežs ir izsmeļams, taču atjaunojams resurss, tātad, saprātīgi apsaimniekojot un atjaunojot, meži mums būs vienmēr.

Cilvēkiem ļoti patīk piesaukt dabas daudzveidību, piemirstot pāris lietu.  Pirmkārt, Latvijā faktiski vispār nav dabisko mežu, – mazāk par vienu procentu no visas platības. Pārējie ir cilvēku stādīti un apsaimniekoti. Otrkārt, runājot par dabas daudzveidību, varu piedāvāt vienkāršu uzdevumu. Ja mēs neko nebūtu cirtuši un mums viss mežs būtu pieaudzis – visi 100 procenti –, tad kur dzīvotu tās dzīvnieku un augu sugas, kam patīk mitināties jaunaudzēs, vidēja vecuma mežos vai degušos mežos? Putnu, kas dzīvo koka dobumā, jaunaudze neinteresēs, taču, piemēram, meža zemenes vecā mežā neaugs, jo tām vajag sauli. Arī priedes lielajā mežā nespēs atjaunoties, jo tām pietrūks gaismas. Tātad, lai saule varētu piekļūt priežu stādiem, ir nepieciešama brīva teritorija. Tieši tādēļ tiek veidotas kailcirtes, kas būtībā ir dabas procesu imitācija. Agrāk mežs laiku pa laikam vienkārši nodega un pēc tam atjaunojās, tagad degšanu aizstāj kailcirtes. Cilvēki jau nav izdomājuši neko jaunu, vienkārši atdarina dabas procesus, pa vidu paņemot kaut ko sev.

Pārmaiņu vēji

LVM notiek iekšējā restrukturizācija un pārmaiņas, kas izraisījušas dažu darbinieku neapmierinātību. Izveidota arī arodbiedrība, kas sūdzas par informācijas trūkumu un iebiedēšanu no vadības puses. Kas jums tur uzņēmumā īsti notiek?

Teikšu tā – LVM gadu no gada ir ieguvis dažādas prestižas balvas kā viens no labākajiem darba devējiem Latvijā, taču jārēķinās, ka jebkurā uzņēmumā cikliski notiek kaut kādas pārmaiņas. Bez tām gluži vienkārši nevar iztikt, jo parādās jaunas tehnoloģijas un jauns skatījums uz meža apsaimniekošanu. Visiem darbiniekiem ir iespējas iesaistīties šajā pārmaiņu procesā, ir pat izveidota speciāla e-pasta adrese, uz kuru ikviens var sūtīt savas idejas. Es īsti neizprotu, kādēļ ap šīm pārmaiņām sacelts tāds troksnis, un pats nejūtu, ka no darba devēja puses tiktu kaut kā apspiests. Tas, ka pārmaiņas nepieciešamas, manuprāt, ir pašsaprotami. Piemēram, agrāk visi brauca ar zirgiem, tad pārgāja uz automašīnām. Arī tās bija pārmaiņas, kurām ir muļķīgi pretoties.

Cik var noprast, arodbiedrība vispār izveidota tikai šā gada februārī, tātad būtībā kā reakcija uz iecerētajām pārmaiņām LVM.

Tā izskatās. Es neesmu šajā arodbiedrībā, un diez vai tā varētu pārstāvēt visus uzņēmuma darbiniekus. Neesmu arī drošs, vai es vispār gribētu iesaistīties tādā arodbiedrībā, jo visu var risināt, runājot pa tiešo, turklāt man ir labs tiešais vadītājs, kurš ir pieejams, kuram atklāti var izstāstīt problēmas un tad kopīgi tās risināt. Ir naivi cerēt, ka kāds atnāks un visu izdarīs tavā vietā.

Sēdēt mājās pie televizora – tas nav labākais ceļš

Bez darba LVM un mežu plānošanas tu vadi arī 3x3 saietu, rīko nodarbības bērniem un pat veido savu podkāstu “Dabā gājējs”. Pa kuru laiku visu paspēj?

Tas jau vairāk ir nevis mans, bet LVM projekts, un to veidot mani uzaicināja tādēļ, ka, darbojoties ar bērniem, esmu uzkrājis zināšanas par to, kā veikt skaidrojošo darbu. Kaut kas podkāstā ir arī par mežu apsaimniekošanu, taču vairāk tas tiešām atbilst nosaukumam “Dabā gājējs” – kā saprast dabu, ejot pārgājienā.
Savukārt 3x3 kustībā es, var teikt, ieprecējos, jo sieva Laura ar savu ģimeni ir uzaugusi 3x3 saietos. Un pienāca laiks, kad viņai uzticēja šos pasākumus arī rīkot. Tagad viņas ziņā ir saturiskās un organizēšanas lietas, es savukārt vairāk nodarbojos ar tehniskiem jautājumiem. 

3x3 saieti ir brīvprātīgais darbs, tieši tāpat kā mans privātais projekts “Meža skoliņa”, kas darbojas jau trešo sezonu. Doma ir tāda – ejam dabā kopā ar meitu Trīni, bet līdzi ņemam draugus un entuziastus. Cenšamies katrā gadalaikā noorganizēt pa pārgājienam, lai paskatītos, kas tad dabā notiek, teiksim, ziemā vai pavasarī. Pirmos gadus pētījām tikai dabas procesus, bet nu jau esam sākuši mācīties arī apieties ar karti un kompasu. Kamēr vien Trīnei tas interesēs, turpināsim to darīt. Man tā šķiet laba doma, jo, ja tu esi kādas nozares pārstāvis, tad kādēļ nepadalīties ar savām zināšanām? 

Tu taču esi arī zemessargs?

Tas, manuprāt, ir katra spēka gados esoša vīrieša pienākums – būt ja ne Zemessardzē, tad vismaz iziet rezerves karavīra apmācības kursu. Kā man mācīja, “brīvība” ir darbības vārds, un, lai to saglabātu, katram ir nepieciešams kaut ko darīt. Sēdēt mājās pie televizora un pukstēt – tas nav labākais ceļš. Kā visam atrast laiku? Ja kaut kam nepietiek, vajag pārkārtot prioritātes.

Turklāt tu pats savām rokām esot sev uzbūvējis māju?

Kad pieteicās Trīne, nospriedām, ka gribam māju laukos. Nekādu īpašu variantu nopirkt jau gatavu nebija, tādēļ nolēmu atsvaidzināt jaunībā gūtās zināšanas; kādu laiku nostrādāju celtniecībā. Māja jau principā ir liels lego, kura salikšanai nepieciešama vienkārša loģika – nemūrē to sienu šķībi, noliec taisni! Mūsdienās ir pieejamas ne tikai grāmatas, bet arī YouTube un daudzi citi avoti, kur var noskaidrot vajadzīgo. Ja ieiesi jebkura ražotāja mājaslapas sadaļā, kas domāta arhitektiem, atradīsi visus rasējumus, pamācības, savienojumus. Pie ziemu domājām, ko un kā darīt, bet vasarā būvējām. Rudenī ielikām pamatus, nākamajā gadā uzbūvējām sienas un uzlikām jumtu, tad pavasarī ielikām logus – kopā visa būvniecība prasīja trīs gadus. Ļoti daudz tēvs palīdzēja, jo tieši tobrīd bija kļuvis par bezdarbnieku. Nu jau četrus gadus dzīvojam šajā mājā.