Rūdolfa Piņņa izstāde “Starp Parīzi un Rīgu” galerijā “Jēkabs”
Vēl tikai dažas dienas – līdz piektdienai, 7. martam, Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) skatāma izcilā latviešu glezniecības vecmeistara Rūdolfa Piņņa (1902-1992) izstāde “Rūdolfs Pinnis. Starp Parīzi un Rīgu”, kurā eksponēti darbi no dažādām privātkolekcijām. Mākslinieka dzīve un mākslas esamība noritēja starp Parīzi un Rīgu, tāpēc arī šāds izstādes nosaukums.
“Lai gan cilvēks nevar būt divās vietās vienlaicīgi, Rūdolfa Piņņa dzīve un māksla bija konstanta esamība starp Parīzi un Rīgu. Dzimis Madonas novadā, mācījies Rīgā, bet reizē 30. gados bijis tīrs parīzietis, II pasaules kara laikā atgriezies dzimtenē, taču uzturēja centienus Parīzē atgriezties. Šī kustība un duālā dzīve izglītībā un vidē kaut kādā mērā ir tas, ko atspoguļo Rūdolfa Piņņa gleznas,” Jauns.lv informē galerijas pārstāvji.
Mākslinieka radošā rokraksta pamatā ir franču impresionisms, kas, trauksmainajam 20. gadsimtam attīstoties, aizvien vairāk savijās ar izteiktu ekspresiju un dramatismu. Dekonstruētais ikdienišķums gleznās frontāli izvirza Rūdolfa Piņņa emocionālo un garīgo pasaules uztveri caur kontrastainajām, spilgtajām krāsām, kas saspēlējas ar bagātīgajiem melnās un baltās krāsas laukumiem. Rūdolfa Piņņa darbi ir aktīvi un konstanti kustīgi pateicoties brīvai pieejai formu atveidā un triepiena dažādībai. Lai gan tehniskais izpildījums mākslinieku ļauj pieskaitīt Rietumeiropas mākslas videi, sižetiski Rūdolfu Pinni vienmēr vilināja dzimtenē tik ļoti pazīstamā ainavu glezniecība. Šo faktoru mijiedarbība ļāva radīt samērā unikālu radošo mantojumu, kas iemiesoja sevī kaut ko no avangardiskās, krāšņās Parīzes un reizē kaut ko no Rīgas mākslinieciskās dzīves.
Mākslinieks izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā (1921-1922), pēc tam papildinājies Itālijā (1927-1929) un Parīzē (1929-1935), apgūstot Rietumu gleznieciskos principus. Izstādēs piedalījies kopš 1930. gada. Parīzes periodā mākslinieks strādāja interjera noformētāja un dekoratora amatā Biankūras kinostudijā. Atgriežoties Latvijā, Rūdolfs Pinnis vairākkārtīgi bija Starptautiskās tirdzniecības izstādes noformētājs Padomju Savienības paviljonā. Mākslinieks kopš 1946. gada darbojās arī Latvijas PSR Mākslinieku savienībā, ieņēma dažādus nozīmīgus amatus. Viņš savas dzīves laikā piedzīvoja neskaitāmas personālizstādes Latvijā, Krievijā, Vācijā, kā arī Lietuvā un vairākkārtīgi saņēma Latvijas PSR goda rakstus un apbalvojumus.
Par glezniecību Rūdolfs Pinnis savulaik izteicies: “Sevis pārvarēšana, sevis nežēlošana - tas ir galvenais māksliniekam. Gleznot tas ir tikpat kā būt grāvracim. Smags fizisks un arī vēl garīgs darbs. Jāatrod jauna forma, jo tā nosaka mākslas darba dzīvīgumu. Es tik traki strādāju tādēļ, ka jūtu, mūsu laiks ir tik trauksmains, tādu pretrunu pilns, ka neder maigas bildītes. Mani uztrauc pelēcība, kas krājas glezniecībā apkārt. Nevis pelēkā krāsa, pats gribu vienu darbu uzgleznot ar pelēko. Uztrauc nogalinātā krāsa. Atzīstu, ka katrā darbā jābūt jaunam atklājumam. Ja tas tā nav, darbs ir veltīgs.”
