Kādas ir Krievijas ekspansīvās ambīcijas Eiropā? Skaidro analītiķis

Analītiķis uzsver, ka Krievija jau ilgstoši īsteno karu ar Eiropu, bet hibrīda formā. “Ja iepriekš tas tika slēpts, tad šobrīd tas tiek aizvien mazāk maskēts - ar sabotāžām Baltijas jūrā, uzbrukumiem infrastruktūrām un iestādēm, ar informatīvo karu, sabotāžām armijās, propagandu, valsts apvērsumu organizēšanu un citam metodēm,” norāda Fors.

“Krievija zina, kā iebrukt, un zina arī, kā okupēt iekarotās valstis pēc iebrukuma. Kā nekā, tā ir otrā koloniālistiskākā valsts pasaules vēsturē aiz Anglijas, un Krievija šobrīd ir teritorijas ziņā lielākā valsts pasaulē. Tomēr, ja līdz Otrajam pasaules karam tā, galvenokārt, koncentrējās, lai izvērstos uz austrumiem, tagad tā ir ieinteresēta rietumos,” norāda analītiķis.

No 2000. - 2007. gadam Krievija īstenoja stratēģiju, kuras mērķis bija mūsu valstu vadītājus “iemidzināt”, tai skaitā, Putins deva mājienus par savu vēlmi it kā iestāties Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Viņam piemita inteliģence un talants, kas ļāva Rietumiem viņu novērtēt par zemu. Tomēr Putina patiesie plāni dzima jau pirms 25 gadiem, kad pēc PSRS sabrukuma viņš pārņēma varu Krievijā. Turklāt no 2007. gada viņa komunikācija kļuva tiešāka un viņa patiesie nodomi kļuva aizvien skaidrāk redzami,” uzsver analītiķis.

“Vācijas kanclere Angela Merkela tika brīdināta, bet neklausījās!”

“Kā liela Eiropas kļūda šajā laikā, jāatzīmē gāzessvadu “Nord Stream” un “Nord Stream 2” izveide. Kamēr Merkele to uzskatīja par komerciālu darījumu, Krievijai tas vienmēr bija strateģisks darījums, lai vairotu mūsu atkarību no Krievijas. Tā zināja, ka Vācijas rūpniecība lielā mērā ir atkarīga no gāzes, un ja tā apstātos - Eiropu gaidītu ekonomisks sabrukums.”

“Lai gan Vācijas izlūkošanas dienests bija informēts par reālajiem draudiem un vairākkārt brīdināja Merkeli, aicinot kaut vai izveidot plānu "B" noslēgtajam darījumam ar Krieviju, viņa neklausījās. Šajā laikā vairāki Merkeles diplomāti izveidoja ciešas cilvēciskas attiecības ar Krievijas oligarhiem un uzņēmējiem, tādā veidā tiekot pilnībā “anestezēti”. 

“Tā kā Eiropa ir lielā mērā atkarīga no Vācijas industrijas, “Nord Stream” projekti raisīja raizes visiem. Merkele jau tajā laikā tika brīdināta arī par iespējamo Krievijas militāro agresiju Ukrainā, kas varētu būt Krievijas globālas stratēģijas sākums… tomēr viņa neklausījās un apstiprināja gāzesvada izbūvi. Šī projekta dēļ Eiropai pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma bija jāpārgrupē resursi un šis bija viens no iemesliem, kādēļ mūsu reakcija uz karu bija novēlota.”

Eiropas šķelšana un “Amerikas impērijas” iznīcināšana

Fors uzsver, ka “Putinam jau kopš PSRS sabrukuma bija ilgtermiņa vīzija par globālās kārtības izmainīšanu, un viņa ekspansijas mērķi bija konsekventi un pakāpeniski, jau kopš viņa nākšanas pie varas”. “Krievija sāka ar savas ietekmes izvēršanu Āfrikā, Dienvidamerikā un Tuvajos Austrumos."

"Šobrīd tā cenšas pakļaut arī Armēniju un Gruziju, lai izveidotu koridoru ar Irānu, kurai ir viens no lielākajiem karaspēkiem pasaulē. Krievijas mērķis ir pisaistīt daļu Irānas karaspēka karadarbībai Ukrainā, lai Krievija no valsts varētu atbrīvot lielu daļu sava karaspēka citu ofensīvu īstenošanai."

“Jāatzīmē, ka viens no galvenajiem Krievijas ilgtermiņa mērķiem ir sašķelt Eiropas Savienību, un tā izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai šo mērķi sasniegtu. Interesanti, ka, lai panāktu ES šķelšanos Putins pat noslēdzis neticamu aliansi ar ASV - nāciju, kas viņam līdz sirds dziļumiem riebjas. Putins nekad nav slēpis savu naidu pret, kā viņš pats to dēvē, “Amerikas impēriju” un viņa stratēģiskais mērķis ir šīs impērijas iznīcināšana.”

“Tomēr Putins ar saviem ekspansijas plāniem nepiedāvā valstīm nedz jaunu filozofisko pieeju, nedz ideoloģiju, kā to savulaik darīja tādi politiskie līderi kā Robespjērs vai Ļeņins, kas īstenoja pasaules mēroga revolūcijas. “Putinisms” iestājas par: demokrātisko vērtību iznīcināšanu, realitātes sagrozīšanu, masveida manipulācijām, represijām, personības kultu, sieviešu retrogrādu stāvokli sabiedrībā, vēršanos pret homoseksuāliem cilvēkiem un minoritātēm, neatļautu ieroču testēšanu un neierobežotu ģeogrāfisku ekspansionismu.”

“Putins neierosina jaunu sabiedrības modeli, bet pozicionē sevi kā slēpto pārstāvi tiem iedzīvotājiem, kas reizēm vēlējušies izpausties varbūt agresīvākā veidā, bet sevi apturējuši, apzinoties, ka tā nebūtu sociāli pieņemama rīcība. Viņš ir šo vērtību netiešais pārstāvis,” uzsver analītiķis.

Krievijas interesēs nav militāri vērsties pret Centrāleiropu

Krievija, izvirzot savus ekspansīvos mērķus, ņem vērā tā saucamo “iebrukuma ieguvumu attiecību”, kas ietver sekojošus faktorus: valstī dzīvojošo iedzīvotāju blīvumu, iedzīvotāju naidīguma jeb pretestības pakāpi, valsts ģeogrāfisko novietojumu, kā arī dabas un ekonomiskos resursus. Saskaņā ar šo, un pretēji daudzu pseidoekspertu sacītajam, Krievijas interesēs nav vērsties pret Centrāleiropu vai Balkānu valstīm, jo tas radītu negatīvu “iebrukuma ieguvuma attiecību”.

“Piemēram, Polija ir militāri spēcīga, ar ierobežotiem resursiem un ļoti naidīgu (pretestīgu) sabiedrības attieksmi pret Krieviju, tādēļ šāds iebrukums izmaksātu ļoti dārgi un tas būtu sarežģīts. Arī nesenie piemēri Afganistānā un Irākā pierāda, ka pat visspēcīgākajām armijām ir grūti ieņemt apgabalus, kuros mīt pret viņiem naidīgi noskaņoti iedzīvotāji.”

“Putina interesēs nav iebrukt valstīs, kurās ir negatīva “iebrukuma ieguvuma attiecība”, un Putins, visticamāk, uzskata, ka pietiks ar dažu eksrēmistu partiju atbalstīšanu un finansēšanu, kā arī propagandas medodēm, lai ievēlētu šajās valstīs līderus no “savas nometnes”. Jāatcerās, ka liela mēroga propagandas operācijas valsts destabilizēšanai izmaksā vismaz 12 reizes lētāk nekā militārs iebrukums,” uzsver analītiķis.

Tomēr viņš norāda, ka nevar izslēgt iespēju, ka Krievija kādām no šīm valstīm varētu uzbrukt, lai radītu diversiju un konkrētos apgabalos mobilizētu Eiropas spēkus. Tāpat viņš uzsver, ka pastāv milzīga atšķirība starp iebrukumu kādā valstī un okupāciju. “Lai gan Krievija ir spējīga iebrukt un kādu laiku noturēt kontroli pār kādu teritoriju, okupācija jau ir daudz sarežģītāk panākama,” uzsver Fors.

Visneaizsargātākā pašlaik ir Ziemeļeiropa

“Eiropas ziemeļi šobrīd ir visneaizsargātākie no potenciāliem nākotnes konfliktiem. Piemēram Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā kopumā mīt 27,5 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 10 miljoniem mazāk nekā Ukrainā šobrīd. Šo valstu kumalatīvā platība, neskaitot Grenlandi, ir 1216000 kvadrātmetri un Skandināvijas iedzīvotaji ir salīdzinoši mazāk naidīgi noskaņoti pret Krieviju nekā robežvalstis.”

“Tāpat šajās valstīs koncentrējas milzīgas koksnes, derīgo metālu, gāzes, naftas un citu materiālu ieguves, šīm valstīm ir efektīva rūpniecības nozare un tās piedāvā piekļuvi Arktikas zonai, kas ir gan nozīmīgs stratēģisks punkts, gan dabas resursiem bagāta teritorija. Krievija par Ziemeļpola kontroli ir sapņojusi jau kopš padomju laikiem,” piebilst analītiķis.

Jautāts vai pastāv korelācija starp Krievijas vēlmi pakļaut Dāniju un ASV prezidenta Donalda Trampa plāniem pārņemt Grenlandi, Fors atbild, ka “tas ir vairāk nekā iespējams”. “Tāpat pastāv liela iespējamība, ka abu valstu starpā jau is noslēgta vienošanās par Ukrainas sadalīšanu vai vismaz kopīgu tās resursu izmantošanu,” uzsver analītiķis, piebilstot, ka līdzīgus jautājumus iespējams uzdot arī par Meksiku, Kanādu un Panamu.

Latvijai iespējami dažādi scenāriji

“Latvija jau gadiem ir Krievijas mērķis un tikusi pakļauta provokācijām, maldinošai propagandai un iejaukšanās valsts darbībā,” uzsver Fors. “Jāpiebilst, ka Putins uztur īpašas attiecības ar Latviju kopš pirmo reizi to apmeklēja 1967. gadā ar komunistisko skautu organizāciju „Pionieri”. Viņš jau tolaik Rīgu dēvēja par vienu no lielākajām padomju impērijas vēsturiskajām galvaspilsētām.”

“Skaidri apjaušot Krievijas draudus, bijušais ASV prezidents Baraks Obama tieši pirms Baltā nama atstāšanas 2016. gadā parakstīja līgumu par tanku, karaspēka un munīcijas nosūtīšanu uz Eiropu, galvenokārt Baltijas valstīm. Šī operācija bija reakcija uz Krievijas agresiju Ukrainā, un pastāvošo drošības apdraudējumu Baltijas valstīm.”

"Šobrīd Eiropā oficiāli ir 90 tūkstoši ASV karavīru, kaut gan tiek lēsts ka realitātē tie ir 140 tūkstoši. Ja no Eiropas šis karaspēks aizies, tad Latvijas jautājumā daudz kas būs atkarīgs no ES armiju stratēģiskās pozīcijas. Tomēr, arī šādā situācijā iespējami vairāki attīstības scenāriji. Savas lokācijas dēļ [Eiropas perifērija, Suvalku koridors] Baltijas valstis varētu tikt izolētas no Eiropas un tādēļ de facto tikt pakļautas Krievijai, pat bez militāras iejaukšanās.”

“Arī ja ASV armija Eiropu atstātu, šis process nebūs zibenīgs un prasīs vairākus mēnešus. Tomēr svarīgi sev arī uzdot jautājumu, kādi šajos ģeopolitiskajos apstākļos nākotnē būs šo karavīru mērķi. Tomēr, japiebilst, ka Eiropā ir vairākas spēcīgas armijas, un ja runājam par šo konkrēto brīdi, Baltijas valstis šobrīd ir vienas no loģistikas ziņā visvairāk aizsargātajām valstīm pasaulē.

Krievija savu patieso budžetu aizsardzībai slēpj zem ieguldījumiem zinātnē

Lai gan Krievijas aizsardzības budžets šķietami ir ierobežots, salīdzinot ar Amerikas Savienotajām Valstīm, publiski pieejamie dati neatspoguļo reālo summu, ko Krievija faktiski iegulda aizsardzībā. Viens no veidiem, kā tā jau gadiem slēpj savu patieso izdevumu apmēru, ir ar, piemēram, investīcijām zinātnē, tehnoloģiju attīstībā un citās jomās, kas patiesībā veido daļu no militārā budžeta.

Tāpat Krievijas budžets, neskatoties uz dažiem korupcijas skandāliem, pēdējo 25 gadu laikā ticis optimizēts konkrētam mērķim, kamēr mūsu valstis gadu gaitā vairākkārt mainījušas valdības, politisko orientāciju un prioritātes. Tāpat Krievijā un viņu sabiedrotajās valstīs ir zemākas darbaspēka un materiālu izmaksas, kas nozīmē, ka tur ieročus iespējams saražot par zemākām izmaksām.”

Krievija 2024. gadā aizsardzībā oficiāli ir ieguldījusi 146 miljardus dolāru, kas ir vairāk nekā visu ES valstu investīcijas kopā, turklāt Krievijā ir zemākas ražošanas izmaksas. Tāpat Krievija ir oficiāli pārgājusi kara ekonomikā, un Putins apzināti ir iesācis ciklu, kurā karš ir būtisks, lai viņš varētu saglabāt kontroli pār savu administrāciju, stratēgiskajiem partneriem un iedzīvotājiem.