Nenovērtējamais sanitāra darbs. Anda par slimnieku kopēju Andri Ozolu

Tas bija pirms trijiem gadiem, kad mana māte savu pēdējo, ļoti smago dzīves mēnesi pavadīja Gaiļezera slimnīcā. Viņu bija ķēris insults, paralīze un pie tā visa arī gūžas lūzums.

Tuvinieku smaga saslimšana vienmēr šokē, kaut ar prātu ir skaidrs, ka gadi un citas vainas dara savu. Un tad, kā nekad citreiz, ir alkas pēc brīnuma. Pēc tā, ka mamma varētu izveseļoties. Bet prāts saka – tas, visticamāk, ir beigu maratons. Šādām domām riņķojot galvā, vēlā vakarā devos ārā no slimnīcas. Man pa priekšu gāja slaids, jauns vīrietis gariem rūsganiem matiem – līdzīgs, kā gleznās mēdz attēlot Jēzu. Uztveršu to kā labu zīmi, nodomāju un nomierinājos. Nākamajā dienā man bija liels pārsteigums šo pašu vīrieti sastapt nodaļā, kur viņš veica sanitāra pienākumus.

Rāms, iejūtīgs un ļoti cilvēcīgs, ar savu īpašu, filozofiska miera pilnu starojumu un prasmēm, kas ir ārkārtīgi noderīgas šajā darbā. Jau pašā sākumā saņēmu noderīgus padomus, kā ērtāk pagriezt paralizēto mammu uz sāniem un netraumēt savu muguru. Tā katru dienu apguvu kādu jaunu slimnieku kopšanas knifu. Bet pats galvenais bija iejūtīgs miers un cilvēciska neuzbāzīga sirsnība. Šķita, pats Dievs man šim grūtajam dzīves posmam sūtījis eņģeļus cilvēku izskatā, lai es pati varētu saglabāt gaismu, harmoniju un ar mīlestību darīt visu labāko savas mātes dzīves pēdējā mēnesī. Viens no viņiem – Andris Ozols.

Pašlaik Andrim ir 35 gadi, un no tiem medicīnā nostrādāti 17. „Sāku 18. gados. Vajadzēja pabeigt vidusskolu, naudiņu arī vajadzēja. Dienā strādāju, vakarā mācījos vakarskolā. Kāpēc izvēle saistīta ar medicīnu? „1997. gadā bija diezgan grūti atrast darbu. It sevišķi jaunam cilvēkam bez specialitātes. Saņēmu piedāvājumu strādāt par sanitāru Šmerļa slimnīcā. Mamma teica – paprovē vismaz trīs mēnešus nostrādāt. Tie trīs mēneši ieilguši,” rāmi pasmaida Andris un piebilst, ka tie viņa karjeras laikā bijuši grūtākie.

Šmerļa slimnīcā tika nostrādāti piecarpus gadi, un 2003. gadā Andris sāka strādāt Gaiļezera slimnīcas uzņemšanas nodaļā. „Dzīvē daudz kas mainījās. Tas bija ļoti smags gads – aizgāja bojā mans brālis, un dzīve iegrozījās drusku citādi. Bet kas ir pagājis, tas pagājis. Es nenožēloju, ka atnācu uz šejieni strādāt. Uzņemšanas nodaļā guvu labu pieredzi,” atzīst Andris.

Tur strādājot, jo sevišķi attīstījis rāmumu un mieru, kas tik ļoti nepieciešams pacientiem. „Visbiežāk, tikko nokļuvis slimnīcā, pats pacients ir nervozs, uztraucies. Ja vēl sanitārs sāk uztraukties, tas neko labu nedod. Nevajag trakot, jādara savs darbs,” atzīst Andris.

„No tā laika, kad kaut ko iznāk gaidīt, sāku vērot cilvēkus – gaitu, kustības, ādas krāsu, kādreiz – ķermeņa aromātu, izturēšanos. Vērīgam skatītājam tas daudz pasaka par cilvēku un viņa kaitēm,” atklāj Andris.

Andri medicīna interesē, un viņš to ir arī mācījies, taču, lai iegūtu medicīnas māsas specialitāti, pietrūka vai nu naudas, vai laika. Sākumā bija iestājies Sarkanā Krusta medicīnas koledžā. Pēc tam mācības turpinājis tepat, Gaiļezerā, LU Medicīnas koledžā. Ticis līdz pusei – otrā kursa vidum. Pēdējā reizē patraucēja tas, ka nebija sava datora. „Man visi darbi bija jāraksta ar datoru. Tam vajadzīgs papildu laiks, ja jāmeklē, kur to uzrakstīt. Vai nu tu pērc sev datoru, vai arī nav laika mācības apvienot ar darbu. Sapnis par izglītību vēl pilnībā nav atmests,” atzīst Andris. Godīgi sakot, pirmajā kursā neko daudz nemācījos – daudz kas jau no darba pieredzes bija zināms.

Man pēdējā gadā ļoti labi klājās. Piemēram, prezentāciju sagatavoju bez datora un, neraugoties uz to, saņēmu deviņas balles. Tā bija par kaulu lūzumiem – tīri no prakses. Meitenes pat aplaudēja.

Ja būtu laiks un līdzekļi, Andris labprāt studētu psiholoģiju. Savukārt skolas laika sapnis kļūt pat mākslinieku keramiķi nu pārtapis hobijā. „Eksperimentēju, gleznoju ar visu kaut ko – ar flomāsteriem, zīmuļiem, pildspalvām, guašu un akvareļkrāsām.”

Otrs Andra hobijs ir maratonskriešana – noskrieti vairāk nekā 90 maratoni. Tas palīdzējis attīstīt koncentrēšanās spēju ilgā laika posmā, un tā lieti noder, kad jāstrādā diennakti ilgas dežūras.

Tas palīdz saglabāt līdzsvaru? „Es vienkārši tāds esmu. No skolas laikiem un bērnībā domāšana man stipri atšķīrās no citiem cilvēkiem. Citāda ir  sajūta, ka es esmu kā indigo bērns.

Skolā teicamnieks nebiju. Padevās zīmēšana, bez mācīšanās zināju bioloģiju, ģeogrāfiju. Sešus gadus gāju uz Austrumu cīņām. Tur apgūtā ergonometrija man reizēm šeit lieti noder. Daudzi brīnās, kā es tik viegli varu pacelt pacientu.”

Andris ir jauns, spēcīgs vīrietis, tāpēc jautāju, vai nav bijusi doma pelnīt vairāk kādā citā specialitātē. Izrādās, viņš šad un tad piepelnās celtniecībā, bet tas nav viņa sirdsdarbs, un no medicīnas prom iet negrasās.

„Man patīk palīdzēt cilvēkiem. Tā ir otra alga. Vienmēr saku – ja man te jātīra tikai naudas dēļ, tad man te nav, ko darīt. Pāris cilvēkiem esmu dzīvību izglābis.”

Vienā reizē pacients Andri pasaucis un pēkšņi sācis gārgt. „Mans uzdevums ir uzreiz visus sasaukt, pašam nekur daudz neskraidīt, bet sākt visu pirmās palīdzības ABC, arī sirds masāžu. To māca māsu skolā, bet, ja tu nobīsties, laikus nesāc glābt, tam nav jēgas.”

Gandarījums, ja esi kādam dzīvību izglābis, palīdzēja. Ne vienmēr visus vari izglābt. Katram savs laiks. Tomēr slimnīcā cilvēki mirst. Nevaru teikt, ka esmu pieradis, bet vienkārši to pieņemu kā darba sastāvdaļu.

Andris atklāj, ka labs sanitāram jābūt izdarīgam, jādomā dažus soļus uz priekšu, un visu laiku ir jāpiedomā, kā ar pacientu runāt. Cilvēki un situācijas mēdz būt ļoti dažādas. „Kādreiz vajag kaut ko skarbāk pateikt, bet ne jau tāpēc, ka tu esi dusmīgs, tikai vienkārši tāpēc, ka tā vajag. Un ir brīži un cilvēki, kas drusku jāpalutina.

It kā nav iemesla to darīt, bet es redzu, ka tam pacientam tas ir ļoti svarīgi. Tad labāk izdaru. Kādreiz aizeju uz veikalu, izpildu kādu vēlmi. Citreiz to pašu bomzīti ielieku baļļā un nomazgāju. Nav jau tas nekas patīkams, bet viņš pēc tam ir sakopts un arī pats mainās. Tur gan ir jābūt izturībai, un man ir tāds rūdījums.

Nesen parēķināju, ka savā dzīvē esmu vismaz kādus 15 – 16 tūkstošus gultu saklājis – vidēji dežūrā iznāk desmit gultas. Nav brīnums, ka man tas sanāk ātri.

"Tautas Veselības Avīzes" lasītājiem Andris novēl nekad nenokļūt viņa darbā kā pacientiem.