“Roka ar šaujamo cēlās viegli…” Vēsturniece Līga Lapa par 1905. gada revolūciju un tās nežēlību

1905. gada revolūcija laikam izcēlās ar īpašu nežēlību, brīžam pat bezjēdzīgu. Piemēram, atceros jūsu grāmatā minētu epizodi, kad kāds revolucionārs grib novākt skolotāju, kuru uzskata par nodevēju, taču nevar sagaidīt un tad vismaz nošauj viņa sievu, kura pilnīgi noteikti ne pie kā nav vainīga…

Jā, atceros šo gadījumu. Šīs absurdās un neloģiski cietsirdīgās situācijas dēļ policijas uzmanības lokā nonāca dzejnieks Jāņa Akuratera brālis Pēteris, kurš vēlāk glābās no represijām emigrējot. Tomēr uz Krievijas valsts labi organizētā plānveidīgā terora fona, kas bija vērsts pret mierīgajiem iedzīvotājiem, jo parasti īstie vainīgie jau bija gabalā, revolucionāru terors nemaz nebija tik vērienīgs. Taču, protams, arī revolucionāriem roka ar šaujamo cēlās diezgan viegli.

Pētnieki mēģina izvērtēt to postu, materiālo un kultūrvēsturisko vērtību zudumu, ko radīja muižu dedzināšanas, taču uz to var paraudzīties arī no otras puses. Līdz kam gan bija jānoved pacietīgais latviešu zemnieks ar savu darba mīlestību, dabas un skaistuma izjūtu, lietišķās mākslas pūru un taisnības izjūtu, lai viņš saņemtos un pielaistu muižai sarkano gaili? Pētnieks Ivars Ijabs atgādina, ka 1905. gada revolūcija ir arī nacionālās atbrīvošanās kustības daļa.

Kāpēc tieši Latvijas teritorijā 1905. gada revolūcija bija tik spēcīga?

Arī citur tā bija spēcīga, mēs vienkārši par to mazāk zinām. Piemēram, Igaunijā tā bija ne mazāka. Ārzemju vēsturnieki, kuri šo tēmu ir pētījuši, uzsver, ka tieši Krievijas impērijas nacionālajās nomalēs – Baltijā, Polijā, Aizkaukāzā –revolucionārās aktivitātes bija lielākās. Zināmā mērā tas bija saistīts ar Krievijas agresīvo rusifikācijas politiku, ko tā īstenoja no 1885. gada, mēģinot multietnisku valsti pārvērst par monoetnisku. 1905. gada priekšvakarā skolās latviešu valodā nemācīja vairs praktiski neko, ja nu vienīgi ticības mācību. Būtiskākais iemesls tomēr bija neatrisinātais agrārais jautājums, dominējošais un nesamērīgi lielais muižnieku zemes īpašums un tikpat nesamērīgi lielais bezzemnieku skaits.

Tātad 1905. gada revolūcija bija izteikti latviska?

Man savulaik Nikolajs Kabanovs recenzijā pārmeta, ka grāmatā par 1905. gada revolūciju gandrīz neesmu pieminējusi citas tautas – ne krievus, ne ebrejus. Taču tajā apjomīgajā avotu klāstā, ko esmu izpētījusi, par krieviem un ebrejiem ir ārkārtīgi maz ziņu. Policijai jau bija pilnīgi vienalga, kādas tautības revolucionārus ķert.

Pēc universitātes beigšanas strādāju grupā, kas veidoja Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmatu, un izdevās vēl tikties ar pašiem Piektā gada revolūcijas dalībniekiem, kuri par krievu strādniekiem, kas bija ieradušies Rīgā darba un labākas dzīves meklējumos, saistībā ar pagrīdes kustību bija ļoti sliktās domās: sak, kur krievi, tur uzreiz ir provokācijas, arī pratināšanas viņi neiztur un uzreiz visu izstāsta. Atceros, ka piemiņas grāmatā bija liels raksts par bijušo Rīgas politehniskā institūta studentu, kara organizācijas vadītāju Nikolaju Atabekovu, kur viņš tika ļoti slavēts. Jau krietni vēlāk es atradu viņa lietu, izrādās, savā Bolderājas dzīvoklī viņš bija glabājis Daugavgrīvas cietokšņa kara organizācijas biedru sarakstu ar visām adresēm! Kad policija jau otro reizi pie viņa atnāca, Atabekovs aizmuka pa sētas durvīm, bet visus šos sarakstus pameta. Konspirācija nulles līmenī! Viņa dēļ pagaidu kara tiesa Rīgā 1906. gada jūlijā uz mūža izsūtījumu Sibīrijā notiesāja sešus cilvēkus.

Visu interviju ar Līgu Lapu lasi žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstu par Astrīdas Kairišas kinolomām, nepelnīti aizmirstajiem gaisa akrobātiem Drullēm, Liepājas filantropiem, kuri iekārtoja Bāreņu namu, pašnāvību epidēmiju starpkaru Latvijā un kamaniņbraucējas Veras Zozuļas triumfu Leikplesidas olimpiskajās spēlēs pirms 45 gadiem.

FOTO

 Soda ekspedīcijas ierašanās Gulbenē. Foto: Latvijas Kara muzejs.