
Ukrainas pierobežu slimnīcās izveidotas speciālas nodaļas krievu karavīru ārstēšanai. "Ārstiem tas bija izaicinājums..."

Krievija Ukrainā nevilcinās upurēt savus karavīrus stratēģisku mērķu sasniegšanai. Piemēram, kad Krievijas karaspēks 2022. gada vasarā atkāpās uz Dņepras kreiso krastu, viņi tūkstošiem savu ievainoto karavīru pameta kaujas laukā. Šis bija viens no iemesliem, kādēļ Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis deva rīkojumu pierobežas slimnīcās izveidot nodaļas krievu karavīru ārstēšanai, norāda franču psihologs, humanitārais darbinieks un analītiķis Patriks Fors.
Franču humanitārais darbinieks norāda, ka vairākkārt pieredzējis situācijas, kas liecina, ka Krievijas armija kaujas laukā ir gatava upurēt savus karavīrus, tomēr viņš uzsver, ka vispirms būtiski pieminēt abu valstu atšķirīgo pieeju munīcijas jautājumā. “Krievijas karaspēks kaujas laukā pārsvarā izmanto 7,62 milimetru kalibrus, un to mērķis ir ienaidnieku nonāvēt. Tikmēr NATO un sabiedrotās valstis pielieto 5,56 milimetru kalibru ieročus ar rotējošo tehnoloģiju, ar ko paredzēts pretinieku ievainot, nevis nogalināt".
"Ja šāda 5,56 milimetru kalibra lode skar, piemēram, ienaidnieka ceļgalu, tā pēc tam turpina rotēt, un var nodarīt ienaidniekam neprognozējamus ievainojumus. Galvenā doma šo ieroču izstrādē bija tāda, ka ievainots karavīrs ir vērtīgāks par mirušu karavīru, proti, armijai nepieciešama lielāka loģistika, lai tiktu galā ar ievainotiem karavīriem. Tomēr Krievijas gadījumā šāda stratēģija nedarbojas.”
“Piemēram, 2022. augustā, kad Ukraina frontē guva panākumus, un Krievijas karaspēks Ukrainas dienvidos bija spiests atkāpties uz Dņepras kreiso krastu, kaujas laukā mēs pamanījām tūkstošiem ievainotu krievu karavīru. Viņi tur bija pamesti, bet armija bija devusies tālāk. Kaut kas tāds Eiropas vēsturē iepriekš nebija ticis novērots,” norāda Fors.
“Viņu vidū manīju daudzus jaunus puišus, nedaudz vecākus par 20 gadiem. Viņi pat nebija profesionāli karavīri. Pēc notikušā Zelenskis [Ukrainas prezidents Volodimirs Zelensksis] izdeva rīkojumu pierobežas slimnīcās izveidot īpašu nodaļu, krievu karavīru ārstēšanai.”
“Sākotnēji šādas nodaļas ieviest nebija viegli, jo varat iedomāties ukraiņu ārstu vai medmāsu, kura vairākus mēnešus atradusies netālu no frontes zonas, glābusi ukraiņu kareivjus, un kura, iespējams šajā karā zaudējusi kādu tuvinieku. Tomēr daudzi no viņiem šādu piedāvājumu pieņēma. Tāpat šim uzdevumam tika piesaistīti ārsti un medmāsas no citām valstīm. Šīs slimnīcas zonas, protams, aizsargāja arī Ukrainas militārā policija”.
Šī gada 21. janvārī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents Donalds Tramps, runājot par Ukrainas kara upuriem, norādīja, ka Ukrainā dzīvības ir zaudējuši vairāk nekā miljons krievu karavīru. Jautāts, vai Krievija šos zaudējumus neizjūt, analītiķis norāda, ka “nosacīti”. “Krievija uz fronti sūta salīdzinoši maz pieredzējušus karavīrus, kurus tā nevilcinās upurēt stratēģisku mērķu vārdā. Vienīgā problēma ar ko viņi šajā ziņā saskarās, ir šo karavīru tuvinieku jautājumi."
"Tomēr Krievijai vēl ir 120 tūkstošu elites vienību karavīru, tai skaitā 35 tūkstoši “Spetsnaz” karavīru, kas atrodas Krievijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GU) pakļautībā, vienība "Africa Corps" un citas grupas, kuru skaits katru gadu palielinās. Liela daļa šo vienību karadarbībā Ukrainā nav iesaistījušās, bet epizodiski nelielas grupas tiek piesaistītas atsevišķu uzdevumu veikšanai."
“Ukraina Krievijai ir tāds kā testa tirgus!”
Runājot par frontē izmantotajiem ieročiem, Fors norāda, ka “Ukraina Krievijai ir tāds kā testa tirgus, caur kuru viņi pēta sabiedroto spēku aizsardzības tehnoloģijas, un tām pielāgojas. Līdz ar to sabiedrotajiem ir jāmeklē pareizais veids, kā palīdzēt Ukrainai stāties pretī spēcīgajai Krievijas armijai, tajā pat laikā neatklājot pārāk daudz no savām jaunākajām tehnoloģijām.” “Tomēr pieļauju, ka arī mēs vērojam viņu tehnoloģijas!” piebilst Fors.
Bez artilērijas un raķešu uzbrukumiem, Krievija nereti masveidā uzbrūk savam mērķim ar droniem. “Šo dronu pašizmaksas ir salīdzinoši zemas, savukārt aprīkojums, lai tos pārtvertu, ir dārgs un nav ekonomiski izdevīgs. Līdz ar to, mums jāatgriežas pie vecajām, labajām ložmetēju sistēmām, lai šos dronus iznīcinātu,” uzsver analītiķis.
Tāpat Fors bijis liecinieks nekonvenciālo ieroču izmantošanai un norāda, ka “vairākās Ukrainas slimnīcās līdz pat 50% ievainoto vai bojāgājušo cietuši vai tikuši nonāvēti no šādiem ieročiem”. “Nekonvenciālo ieroču grupā ietilpst, piemēram, termobariskās bumbas, ķīmiskie, bioloģiskie un cita veida ieroči. To izmantošana, saskaņā ar dažādām starptautiskajām konvencijām, ir aizliegta, tomēr Krievija šādus ieročus jau izmēģināja Sīrijā pirms vairāk nekā 10 gadiem.”
Ukrainas drošības dienests (SBU) 2024. gada 16. decembrī vietnē “Telegram” ziņoja, ka “Ukrainā kopš kara sākuma konstatēti 4800 gadījumi, kuros agresorvalsts cīņas laukā izmantojusi ķīmiskos ieročus un tas tika darīts pēc ģenerāļa Igora Kirillova pavēles". Pēc SBU izmeklēšanas datiem, okupanti bīstamās ķīmiskās vielas izmanto galvenokārt karadarbībai tā saucamajos "karstākajos rajonos", kur zem spēcīgas artilērijas uguns cenšas slēpt ķīmisko vielu pēdas.
Vairāk par Patrika Fora piedzīvoto frontes zonā lasi stāsta nākamajā sērijā.