Viesturs Zeps stāsta par plānoto īres dzīvokļu programmu Rīgā, zemo izmešu zonu un mājokļu problēmām

Gadumijā sabiedrībā izskanēja bažas, ka Rīgā tiek samazināts finansējums palīdzībai nelaimē nokļuvušajiem dzīvniekiem. Pašvaldība skaidroja, ka notiek jauns iepirkums. Atklājās, ka iepirkumā "Palīdzības sniegšana dzīvniekiem, kas nokļuvuši nelaimē" pieteicies tikai viens pretendents. Vai šāda situācija ir normāla?

Stāsts ir nedaudz garāks. Atbilstoši normatīvajiem aktiem ikvienai pašvaldībai ir jānodrošina, ka tās teritorijā tiek galā ar bezsaimnieka un savvaļas dzīvniekiem. Rīgā, izmantojot iepirkumu procedūru, šo funkciju uzticam profesionāļiem - dzīvnieku patversmēm, veterinārām klīnikām, kurām ir atbilstoša pieredze un spējas. Vēsturiski šos pakalpojumus mums ir nodrošinājuši vairāki tirgus spēlētāji, visbiežāk "Ulubele" un "Labās mājas". Viņi savā starpā ir arī cīnījušies - gan iepirkumos, gan publiskajā retorikā. Savukārt attiecībā uz šo dzīvnieku atrašanu un nogādāšanu uz patversmi, kā arī dežūrtelefonu līgumattiecības ir bijušas ar SIA "Sociālais uzņēmums Zoopolicija".

Šobrīd, kad tiek izsludināti iepirkumi, bažas rodas tāpēc, ka ir tikai viens pretendents, kā arī cenas, salīdzinot ar iepriekšējo līgumu, vairākās pozīcijās ir pieaugušas dramatiski. Pirmā šāda pozīcija ir dežūrtelefona nodrošināšana, pa kuru iedzīvotāji var ziņot par atrastiem, ievainotiem vai klaiņojošiem dzīvniekiem. Šī pakalpojuma izmaksas pretendenta piedāvājumā pieauga 100 reizes, un mēs lēmām, ka šī servisa nodrošināšanu organizēs pati pašvaldība, izveidojot vienoto tālruņa numuru 80001201, uz kuru cilvēki var zvanīt par dažādām lietām, tostarp par dzīvniekiem. Tāpat ir pieaugušas cenas gan par dzīvnieku eitanāziju, gan par aizbraukšanu, savākšanu utt.

Šobrīd, lai nodrošinātu pakalpojuma nepārtrauktību, iepirkuma, kas noslēdzās 7.janvārī, rezultāti visdrīzāk tiks pārvērsti līgumā, bet Rīgas domes speciālistiem ir uzdots vērtēt, kāpēc, pamatā nemainoties dzīvnieku skaitam, ar kuru jāstrādā, tik būtiski mainās cenas.

Iepriekš bija arī tā, ka ir divi pakalpojumu sniedzēji. Viens nosacīti nodarbojas ar dzīvnieku savākšanu, otrs sniedz patversmes pakalpojumus. Tagad tirgus ir konsolidējies, un abas šīs daļas nodrošina savstarpēji saistīti spēlētāji, kas mums rada pamatotas problēmas, lai visu procesu uzraudzītu, bet viņi faktiski var diktēt cenas. Iepriekš tomēr bija arī citi tirgus dalībnieki, bet tagad viņi nolēmuši nepiedalīties, un no tā, ka nav normālas konkurences, cieš visa nozare kopumā. Tādēļ pašlaik mēs analizējam dažādas alternatīvas, līdz pat tam, vai dzīvnieku savākšanas darbu nevarētu nodrošināt Pašvaldības policija. Lēmumi vēl nav pieņemti, bet mēs esam situācijā, kurā pēkšņi ir dramatiski augušas cenas un mums nav īstu alternatīvu, kā šo pakalpojumu nodrošināt. Vidēji gadā rīdzinieki par šo pakalpojumu nodrošināšanu tērē 300 000 eiro.

Vēl jāmin, ka ir dažādas dzīvnieku kategorijas - tradicionāli tie ir suņi un kaķi, bet Rīgā atšķirībā no dažām citām pašvaldībām nodrošina arī mirušu vai ievainotu putnu savākšanu, un tieši putni veido ļoti lielu izdevumu komponenti, bet realitātē, protams, svarīgāk strādāt ar kaķiem un suņiem vai savvaļas dzīvniekiem, kas var apdraudēt iedzīvotājus, nevis izķert putnus. Tādēļ mums būs jādomā, ko darīt šajā jautājumā.

Tiek apsvērts, ka šo funkciju no pašvaldībām varētu pārņemt Valsts meža dienests, kas jau tagad kontrolē savvaļas dzīvnieku populāciju, un tad tie jau būtu iepirkumi valsts mērogā, kas radītu pavisam citu konkurenci. Zemkopības ministrija jau sagatavojusi secīgus likuma grozījumus un iesniegusi Ministru kabinetam.

Ir noteikts, ka suņi un kaķi obligāti ir jāčipē. Vai to kāds kontrolē?

Šobrīd tas ir suņu un kaķu saimnieku brīvprātīgs pienākums. Rīgas dome strādā pie jauniem mājdzīvnieku labbūtības saistošajiem noteikumiem, kas lielā mērā attieksies tieši uz jautājumu par suņu un kaķu reģistrāciju un čipēšanu. Tālāk jau tas ļaus apkopot informāciju par mājdzīvnieku skaitu un tam nepieciešamo infrastruktūru - piemēram, cik daudz pilsētā ir jābūt suņu laukumiem utt.

Saistošos noteikumus februārī vajadzētu nodot sabiedriskajai apspriešanai. Es jau tagad prognozēju, ka šie noteikumi izsauks plašu rezonansi, jo visiem ir viedoklis, kā to labāk darīt. Tādēļ ir svarīgi iziet konsultāciju procesu ar nevalstiskajām organizācijām un iedzīvotājiem, lai nonāktu līdz kompromisam.

Tomēr kā tas tiks kontrolēts? Policija taču nestaigās pa mājām un nemeklēs, vai tur mitinās suņi un kaķi?

Es domāju, ka kontrole notiks selektīvi, proti, ja pašvaldības policija redzēs, ka tiek staidzināti suņi, varēs pieiet un pārbaudīt. Policijai faktiski arī šobrīd ir tādas iespējas. Protams, ja godīgi, tad policijai ir svarīgāki pienākumi, ar ko nodarboties, tādēļ šis būs tikai papildu pienākums. Redzēsim, kāda būs saistošo noteikumu gala redakcija.

Šos noteikumus paspēs pieņemt vēl šis domes sasaukums?

Domāju, ka sabiedrisko apspriešanu mēs noteikti sāksim. Vai tiks pieņemta noteikumu gala redakcija, vēl ir grūti pateikt.

Ja turpinām par vides jautājumiem, tad Rīgā vienmēr aktuāla ir bijusi gaisa kvalitāte, īpaša uzmanība bieži pievērsta Sarkandaugavai blakus esošo ostas termināļu dēļ. Kāda pašlaik ir situācija?

Mums vairākās vietās ir monitoringa stacijas. Ja skatāmies uz pagājušo gadu, tad Sarkandaugavā gaisa kvalitāte bijusi normas robežās. Ir datumi, kad reģistrēts lielāks gaisa piesārņojums, un tad mēs mēģinām saprast, kas šajos datumos ir noticis. Tas, ko mēs pašlaik darām, ir monitoringa kapacitātes stiprināšana, lai saprastu, kur ir piesārņojums un kādā veidā tas pārvietojas. Tālāk jau ir jāstrādā pie tā, lai identificētu, kas rada piesārņojumu un kā to novērst.

Protams, nav nekāds jaunums, ka lielākie piesārņojuma radītāji pilsētā ir apkure un automašīnas. Attiecībā uz apkuri - jau gada sākumā virzīju jaunus noteikumus par apkures avotiem, lai mazinātu apkures ietekmi uz vides piesārņojumu. Pētnieki cita starpā analizēja arī putekļu sastāvu Brīvības ielā, un tika konstatēts, ka putekļos tur pat vairāk ir apkures izmešu un ar automašīnu ritošo daļu saistītu materiālu, nevis izplūdes gāzu. Daudz bija arī smilšu. Ja ilgu laiku nav bijis lietus, putekļi nonāk cilvēku elpceļos. Pretpasākumi mikrolīmenī ir laistīšana un slapjā uzkopšana, kā arī koku un krūmu stādīšana. Tāpat tā ir smagā autotransporta novirzīšana ārpus centra un sabiedriskā transporta elektrificēšana.

Nākamais solis ir politiski jutīgs, un es baidos, ka šī domes sasaukuma laikā tas izdarīts netiks. Proti, tā ir zemo izmešu zonas veidošana, kas nozīmē, ka pilsētā ir apgabali, kuros ir ierobežota transporta ar dīzeļdzinējiem kustība. Ir vairāki transporta plūsmas modeļi, un te ir svarīgi nekrist no viena grāvja otrā. Piemēram, kļūda būtu, ja transportam tiek slēgtas noteiktas ielas, kā rezultātā automašīnas novirzās uz citām ielām un tur veidojas lieli sastrēgumi. Tad kopējais nospiedums uz vides kvalitāti būs vēl lielāks, nekā nedarot neko. Šobrīd Rīgas domes Attīstības departamentam ir līgums ar konsultāciju kompāniju EY, kuri strādā pie modelēšanas un plāna. Maijā jūnijā būtu jābūt sasniegto rezultātu prezentācijām.

Ir jau versijas, kur šīs zemo izmešu zonas varētu atrasties?

Vecrīga, noteikti apgabali vēsturiskajā centrā. Tomēr šobrīd par to runāt ir pāragri, par to priekšstats veidosies, kad būs veikta modelēšana.

Tas nozīmē, ka nākamajam domes sasaukumam būs gatavs pētījums, saskaņā ar kuru varēs lemt?

Pētījums gatavs būs arī šim sasaukumam, bet faktiskie lēmumi būs jāievieš dzīvē nākamajam domes sasaukumam.

Vēl viens jautājums ir zaļo teritoriju kopšana un uzturēšana. Kas ir plānots šogad?

Pagājušajā gadā mums bija diezgan daudz pasākumu, kas ietvēra sakārtošanu, zaļināšanu, bērnu laukumu veidošanu, un šogad mēs turpinām, 2025.gadā man ir izdevies gandrīz dubultot "zaļināšanas" budžetu. Un svarīgi piezīmēt, ka zaļināšana un apstādījumu veidošana ir reāla nepieciešamība pilsētvidē, jo redzam, kāda vērtība ir katrs koks, it īpaši, kad ir lielās lietavas vai liela saule un karstuma viļņi. Bet svarīgi ir nepārprast - Rīga ir galvaspilsēta un nebūs nekāds brīvdabas muzejs, svarīgi ir rast līdzsvaru starp ekonomikas attīstību, ražošanu un vidi, kādā gribam dzīvot un atpūsties.

Šogad mēs vēlamies noturēt jau pērn izvirzīto mērķi un gadā iestādīt vismaz 1000 jaunu koku, krūmus un citus stādus. Vēsturiskajā centrā tiks stādīti dižstādi, kas ir bijis pietiekami sarežģīts projekts, jo katram dižstādam ir nepieciešams, izrādās, savs būvprojekts.

Kādēļ?

Jo vieta ir ļoti ierobežota, un apkārt un zem zemes ir visdažādāko veidu komunikācijas, kuras nedrīkst tikt skartas. Kopumā vēsturiskajā centrā mēs gribam iestādīt 50 kokus. Vietas ir atrastas, projekti ir sagatavoti, līdz ar to visa birokrātija ir izieta un pavasarī vajadzētu stādīt.

Tāpat koki tiks stādīti parkos, ko darīsim kopā ar "Rīgas mežiem" gar atjaunotajiem un remontētajiem ceļiem un ietvēm. Ideja, kas nāca no Klimata asamblejas (īpašs formāts, kur ar iedzīvotājiem runājām par Rīgas zaļināšanu), bija, ka arī pilsētas iedzīvotāji labprāt paši piedalītos stādīšanā un uzlabojumu veikšanā. Tādēļ Lielajā talkā vai laikā ap to varētu sagatavot stādus, instrumentus un aicināt to darīt pašus apkaimju iedzīvotājus. Arī uz priekšdienām skatoties, ja es pats to kociņu esmu stādījis, tad man ir personīgs prieks redzēt, kā tas aug.

Tālāk jau ir lielie labiekārtošanas projekti - Uzvaras parkā, turklāt visās tā daļās, Ēbelmuižas parkā, Viesturdārzā. Tostarp top interesants projekts Uzvaras parka teritorijā izveidot specializētu skriešanas parku ar dažādu reljefu, objektiem vingrošanai.

Cik šāds projekts varētu maksāt?

Ir organizācija, kas ir gatava zināmu apjomu dāvināt, kas būtu ap 300 000 eiro, un dome tad liktu klāt vēl 200 000-300 000 eiro. Pilnīga skaidrība par šo projektu varētu būt janvāra beigās.

Tad vēl milzīgs labiekārtojams objekts ir Dreiliņkalns, un te ir runa ne tik daudz par naudu, cik par spēju projektu īstenot, jo nepieciešama īpaša attieksme. Tā tomēr savulaik ir bijusi izgāztuve, lai gan ļoti labi pārklāta ar aizsargslāni. Un kamēr mēs kopā ar Valsts vides dienestu uzmanīgi domājam, ko tur drīkst un ko nedrīkst darīt, cilvēki izdara savas izvēles un paši tur iestaigā taciņas. Mūsu uzdevums ir labiekārtot infrastruktūru, lai šīs cilvēku izvēles vedinātu pareizā virzienā

Un ko tur drīkst darīt? Slēpošanas kalnu var ierīkot?

Var. Bet nedrīkst veikt urbumus un bojāt pārklājuma membrānu.

Tas nozīmē, ka pacēlāja pāļus iedzīt nedrīkst.

Nedrīkst. Bet, ievērojot noteiktus svara parametrus, varētu domāt par iekārtu novietošanu uz kalna. Tagad tehnoloģijas tomēr mainās, un līdz ar to var domāt par pacēlājiem, kas ir novietoti, nevis ierakti zemē. Šāda veida risinājumus var veidot. Šogad pat pilsētas budžetā ir paredzēts finansējums distanču slēpošanas trases izveidei ar reljefu, bet diemžēl šoziem tam nav piemērotu laikapstākļu. Vasarā savukārt tur var ierīkot riteņbraukšanas trasi ar nobraukumiem. Doma ir pamazām Dreiliņkalnu iedzīvināt, ņemot vērā to, ko tur darīt nedrīkst.

Svarīgākais ir tas, lai netiek bojāta pārklājuma virskārta un lai zem tās netiek klāt lietus, kas savukārt var nonākt gruntsūdeņos. Tādēļ mums kalna pakājē ir monitoringa stacijas, un situācija tiek uzraudzīta.

Šim kalnam arī teorētiski ir jānosēžas. Tas nevar radīt problēmas?

Dreiliņkalns sēžas jau desmit gadus, tādēļ šogad tika veikti mērījumi, kuros mērīja aizsargmembrānu, sēšanos un citus parametrus. Ir redzams, ka kalna maksimālā sēšanās jau ir piedzīvota, un šobrīd ekspertu skatījumā tas jau ir diezgan stabils. Tāpat tiek rēķināts, kādas ir pieļaujamās slodzes, piemēram, cik smaga un kāda veida tehnika drīkst uzbraukt uz kalna, lai veiktu labiekārtošanas darbus. Līdz ar to mēs visu to vērtējam, jo tuvējā apkārtnē jau nav daudz alternatīvu, kur brīvā dabā atpūsties, un tādēļ šī vieta ir ļoti pieprasīta.

Gada sākumā mēs izstrādāsim koncepciju, konsultējoties ar apkārtējiem iedzīvotājiem un tehniskajiem ekspertiem, ko Dreiliņkalnā un tā apkārtējā teritorijā varētu ierīkot. Nākamais solis jau tad būs labiekārtošanas projekts.

Tāpat šogad dažādās apkaimēs ir paredzēts ierīkot jaunus bērnu laukumiņus. Turpināsim attīstīt Vakarbuļļu pludmali. Palīdzēsim makšķerniekiem - esam pabeiguši slipu jeb laivu ielaišanas vietu Juglas ezerā un iesim uz priekšu ar slipu arī Ķīšezerā.

Ir jāpiemin vēl viens aizsākts projekts - Bābelītes ezera apkaimē savulaik tika izveidota distanču slēpošanas un pastaigu/skriešanas infrastruktūra, bet to varētu attīstīt tālāk. Te arī jautājums ne tik daudz par finansējumu, cik par birokrātisko procedūru, jo tas ir mežs un tur ir savi īpašie nosacījumi, ko drīkst un nedrīkst darīt. Tomēr mēs redzam, ka šeit varētu veidoties viena no brīvā laika pavadīšanas vietām ar reljefu. Protams, ir forši slēpot Uzvaras parkā vai Lucavsalā, bet tur nav reljefa. Turklāt šogad ezera labiekārtošanā tika ieguldītas investīcijas, un tagad tā ir zilā karoga kategorijas pludmale, kuru ziemā izmanto arī ziemas peldētāji jeb roņi.

Vēl viena liela jūsu komitejas atbildības sadaļa ir mājokļu jautājums. Ir jauna programma - īres dzīvokļi. Kas ar to notiek?

Mēs plānojam iet divos virzienos. 2025.gada budžetā 450 000 eiro ir paredzēti divu programmu izstrādei. Pirmā ir īres dzīvokļi jaunajiem speciālistiem, otra - dienesta viesnīcas speciālistiem. Dome nevis kaut ko pati būvēs, bet slēgs līgumus jau uzbūvētās daudzstāvu mājās par dzīvokļu īri.

Uzreiz jāprasa - kas ir jaunais speciālists?

Tas ir tieši jautājums, kura dēļ šāda veida programmas bieži "uzkaras". Jauns ne vienmēr ir gados jauns, bet arī pārkvalificēts, kritēriji un prioritātes vēl būs publiski jāapspriež. Vismaz programmas sākumā mēs koncentrēsimies uz jaunajiem pedagogiem.

Tas nozīmē, ka jaunie pedagogi šogad varētu saņemt pašvaldības līdzfinansējumu, lai īrētu dzīvokļus jauno projektu mājās?

Jā. Kā alternatīvs risinājums ir tā saucamā "vaučeru" sistēma, kur var izvēlēties īrēt jebkur brīvajā tirgū - vērtēsim, kas ir ekonomiski izdevīgāk un efektīvāk.

Ar pedagoga algu? Jaunajā projektā?

Pašvaldība līdzfinansēs pusi no īres maksas. Runa ir par standarta vienas vai divu istabu dzīvokļiem. Pie konkrētiem nosacījumiem kolēģi vēl strādā. Mēs šogad projektu tikai uzsāksim un skatīsimies, kāds ir efekts. Ir arī jāvērtē, vai, atbalstot jaunos speciālistus, mēs neradīsim apgrieztu iznākumu, radot nepatiku pieredzējušākos speciālistos. Programma top, un mēs gribam nošaut ar vienu šāvienu divus zaķus - saprast, kā pašvaldība var sadarboties ar attīstītājiem jau uzbūvētās mājās vai/un kādā veidā veidot savu īres dzīvokļu politiku, būvējot tā saucamos īres namus, jo viens virziens ir sadarbība ar nekustamo īpašumu attīstītājiem par to jau uzbūvētajām mājām. Otrs virziens ir vērtēšana, vai varam pretendēt uz struktūrfondu finansējumu, kur jau pati pašvaldība ceļ īres namus. Es pats personīgi gan šo modeli īpaši neatbalstu, jo uzskatu, ka labāk ir sadarboties ar komersantiem.

Kopā ar Finanšu ministriju, Valsts nekustamajiem īpašumiem un citām pašvaldībām esam uzsākuši darbu pie publiskās un privātās partnerības (PPP) projekta. Jau ir izvēlētas trīs adreses, kurās tiks būvētas jaunas mājas ar īres dzīvokļiem.

Cik jaunajiem pedagogiem šogad būs pieejami īres dzīvokļi?

Savukārt PPP projekts jau ir apjomīgāks?

Jā, tur ir runa jau par 1000 dzīvokļiem, bet šī projekta īstenošanas termiņš ir ilgāks - 2028., 2029.gads -, un tas nerisina šodienas problēmas. Tomēr tas nenozīmē, ka mums uz to nav jāstrādā.

Tiesa, tas, ko rāda pētījumi un citu galvaspilsētu pieredze, un arī man ne visai patīk šis nodalījums - īres nams vai sociālais nams. Labāk ir tad, ja šie dzīvokļi ir integrēti un daudzdzīvokļu namā, piemēram, 20% dzīvokļu ir specifiski paredzēti kādai grupai. Citādi var veidoties tāda situācija, kāda ir Dreiliņos ar sociālajām mājām, ka to tur ir daudz un šie cilvēki īsti nenāk ārā no šīs vides, nenotiek integrācija.

Otrs virziens, par ko tiek domāts, ir dienesta viesnīcas speciālistiem, kuri ierodas strādāt uz Rīgu dažas dienas nedēļā. Piemēram, mēs redzam, ka skolās, kurās ir skolotāju iztrūkums, tiek nodarbināti noteiktu priekšmetu skolotāji, kuru pamata darba vieta ir citur, un viņi ierodas novadīt stundas noteiktās dienās. Mēs gribam papētīt, vai pēc šādām dienesta viesnīcām būtu pieprasījums sistēmiski. Tāpat konsultējamies ar vairākiem viesnīcu operatoriem, vai nesezonā, kas sakrīt ar mācību gadu, izdevīgāk nav īrēt numuriņus viesnīcās. Mums tas savukārt nozīmētu, ka nav jānodarbojas ar dienesta viesnīcu būvēšanu, apsaimniekošanu, kas, ņemot vērā visu birokrātiju, var prasīt pat vairāk resursu, un mēs tad arī ātrāk tiekam pie rezultāta.

Vēl ir jāmin, ka lielu finansējumu - vairāk nekā 20 miljonus eiro - mēs esam piesaistījuši sociālajām mājām. Trīs sociālās mājas pilnībā tiks renovētas.

Tāpat mums ir izdevies piesaistīt finansējumu - vairāk nekā 3 miljonus eiro - pašvaldībai piederošo mājokļu remontam. Tas ir tā saucamais pašvaldības dzīvojamais fonds, kurā dzīvo dažādas iedzīvotāju grupas - daudzbērnu ģimenes, cilvēki ar invaliditāti.

Nu klīst baumas, ka šie dzīvokļi ir tādi, kuros neviens nevēlas iet dzīvot.

Tie ir dažādos stāvokļos. Mums ir vairāk nekā 11 000 dzīvokļu, kas pašvaldības rīcībā ir nonākuši dažādos ceļos. Kaut kas ir nopirkts, kaut kas nonācis kā bezmantinieka manta utt. Es esmu uzdevis šos dzīvokļus sagrupēt pēc noteiktiem kritērijiem, kuri ir pārdodami, kuri ir neremontējami utt., lai mēs paši saprotam, kāds ir dzīvojamā fonda portfelis un kā ar to virzīties uz priekšu. Naudu mēs, šos dzīvokļus remontējot, iztērējam pietiekami daudz, bet rindas uz tiem joprojām saglabājas. Pašlaik rindā ir apmēram 1700 cilvēku. Četru gadu laikā rinda ir samazinātā par vienu tūkstoti. Es jau minēju, ka renovēsim trīs sociālās mājas, kas uzreiz nozīmē, ka būs pieejami vairāk nekā 200 dzīvokļi. Arī pēc remontiem klāt nāks dzīvokļi, kurus varēs izmantot.

Tomēr neatbildēts jautājums ir, vai arī šeit mēs nevaram izdomāt efektīvāku risinājumu? Piemēram, noteiktu sociālo grupu vajadzībām dzīvokļus īrēt, nevis turēt tos pašvaldības īpašumā un pašiem apsaimniekot.

Pašlaik dzīvokļu īrei ir augstas cenas.

Kamēr tirgū nenāks iekšā jauni daudzdzīvokļu māju projekti, cenas paliks augstas, jo nekas tās nespiež uz leju. Vienlaikus jāatzīst, ka šodien jaunu māju uzcelt ir dārgāk nekā vēl pirms pieciem gadiem, jo materiālu cenas arī ir pieaugušas.

Tomēr vai tādēļ ir pareizi, ka pašvaldība iet iekšā īres tirgū?

Mums agresīvāk ir jāstrādā uz to, lai īres tirgus iekustētos, nevis pašiem tas jāveido.

Vai tas tomēr īres cenas necels vēl augstāk?

Tāds risks pastāv, ka, Rīgai īstenojot mājokļu politiku, varētu tikt ietekmēts kopējais tirgus. Tādēļ mums ir jāiet soli pa solim. Mēs nevaram pateikt: hei, mums ir 30 miljoni eiro, ko mēs tagad investēsim īres dzīvokļos pedagogiem un jaunajiem speciālistiem! Efekts būs pretējs - īres cenas kāps debesīs. Ejam soli pa solim.

Tas, ko mēs runājām par sociālajiem dzīvokļiem, nozīmē, ka ir jāvērtē iespējami sadarbības modeļi ar privātajiem izīrētājiem, kas ļauj šo pakalpojumu sniegt efektīvāk.

Pirms vairākiem gadiem Rīga sociālos dzīvokļus meklēja arī ārpus Rīgas.

Jā, tādi ir palikuši, bet pašlaik mēs savu dzīvojamo fondu cenšamies konsolidēt, nevis izplest vēl vairāk. Paralēli notiek veco līgumu pārskatīšana. To paredz gan likums, gan arī loģika prasa ik pa laikam pārskatīt, kas tad šajos dzīvokļos dzīvo un vai tie netiek izmantoti arī ļaunprātīgi.

Tiek atklāti arī pārkāpumi?

Mēs pārbaudes veicam, ja ir saņemtas sūdzības, veicam arī ārpuskārtas pārbaudes.

Vai raksturīgākais pārkāpums nav, ka cilvēks pašvaldības piešķirtajā dzīvoklī nemaz pats nedzīvo, bet to izīrē?

Jā, tas ir viens no raksturīgajiem pārkāpumiem. Dažus šādus gadījumus mēs esam noķēruši, bet teikt, ka tā ir sistēmiska problēma, nevar. Tā tas nav. Tie ir atsevišķi gadījumi. Es jau minēju, ka mums ir 11 000 dzīvokļu, tādēļ arī uzraudzība ir mežonīgs darbs.

Rindā uz pašvaldības piešķirtiem dzīvokļiem tomēr joprojām ir 1700 cilvēku. Kā šo rindu likvidēt?

Pirmais solis ir jau pieminēto trīs sociālo māju rekonstrukcija, kur būs gandrīz 200 dzīvokļi. Tad ir esošo dzīvokļu revīzija, kuri ir piešķirti "simts gadus" atpakaļ. Un tad ir kaut kādas sadarbības veidošana ar privātajiem izīrētājiem, jo mēs tik daudz dzīvokļu neuzcelsim. Tas nozīmē, ka, iespējams, ir jāīrē tirgū jau esošie dzīvokļi. Turklāt, iespējams, galu galā tas izmaksās lētāk, nekā tad, ja mēs paši visu uzturam.

Vēl viena iespēja ir segt vismaz daļu īres maksājumu, jo, atbalstot tos, kuri kaut vai daļēji paši var segt īres maksājumus, mums atbrīvojas vairāk līdzekļu tiem, kuri tos nevar segt vispār. Tomēr līdz šim šī iespēja nav "kustināta", jo tur ir nepieciešami ļoti detalizēti aprēķini, un tas ir ļoti pamatīgs darbs.

Faktiski Rīgas domē tikai tagad ir izveidots Mājokļu kompetences centrs, kura darba prioritāte ir tieši politikas instrumentu izstrāde un skatīties, ko mēs varam darīt labāk, kā mēs šo rindu varam radikāli samazināt. Rinda jau ir samazinājusies, un mēs redzam labu tendenci. Tomēr šis ir sociāls pakalpojums, un ir jāskatās, kā mēs to varam strukturēt arī no otras puses. Proti, kas notiek ar pansionātiem, kas notiek ar veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu sniegšanu mājās utt. Proti, ir svarīgi paskatīties sadarbību ar citiem departamentiem, kāds ir sociālo pakalpojumu klāsts. Savukārt, lai veicinātu jaunu dzīvokļu būvniecību, mēs esam nākuši pretī attīstītājiem, piemērojot nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi līdz brīdim, kad mājas tiek nodotas ekspluatācijā.

Tīri vizuāli neizskatās, ka pašlaik Rīgā taptu daudz jaunu daudzdzīvokļu ēku projektu.

Pandēmija un karš Ukrainā, protams, iecirta robu. Tomēr pāris tūkstošu dzīvokļu apritē gada laikā nonāk. Sliktā tendence savukārt ir tā, ka virkne attīstītāju iet ārpus Rīgas robežām un arvien vairāk daudzdzīvokļu mājas mēs redzam ārpus Rīgas. Līdzi tam jau sāk pārvietoties arī biroju centri.

Trešā un pati smagākā problēma mājokļu jomā ir daudzdzīvokļu ēku atjaunošana un siltināšana. Godīgi sakot, ar to iet kā pa celmiem. Ilgi tika runāts par to, ka tam nav finansējuma. Finansējums ir gan no "Attīstības finanšu institūcijas "Altum"", gan arī to var piesaistīt papildus, ja ir projekti, kurus finansēt. Tāds arī ir galvenais uzdevums gan "Rīgas namu pārvaldniekam", gan Rīgas Enerģētikas aģentūrai, proti, strādāt pie māju atjaunošanas projektu sagatavošanas. Un tagad mēs esam nonākuši pie reālās situācijas. Ja uz pagājušā gada sākumu bija burtiski 10-20 mājas, kur sagatavoti siltināšanas projekti, tad tagad "Rīgas namu pārvaldnieks" un Rīgas Enerģētikas aģentūra kopā strādā ar vairāk nekā 150 mājām, vēl vairāk Rīgas Enerģētikas aģentūra strādā arī pie vairākiem kvartālu atjaunošanas projektiem. Arī tas priekš Rīgas ir maz. Pašlaik tiek strādāts ar "Altum" finansējumu. Paralēli mēs veidojam Rīgas Energoefektivitātes fondu, kur tiek strādāts ar pensiju fondiem, kuri ir gatavi investēt siltināšanā, kas savukārt nodrošinās finansējumu, ja "Altum" atbalsts vairs nebūs pieejams. Tas nebūs kā kredīti bankā, bet investīcijas uz vienkāršākiem nosacījumiem, jo viņu finanšu portfelī ir būtiski, lai būtu projekti ar energoefektivitātes un zaļināšanas mērķiem.

Cik 2024.gadā ir īstenoti siltināšanas projekti?

20-30 projekti. Kad beidzās iepriekšējā programma 2022., 2023. gadā Latvijas kopējais skaitlis bija 157, no kā Rīgā bija 50 projekti. 2025. gadā projekti dažāda veida gatavības pakāpē ir ap 150, un skaits turpina augt. No valdības puses pašlaik tiek vienkāršoti noteikumi - vajadzīgs mazāks līdzīpašnieku kvorums lēmuma pieņemšanai, redzēsim, kā tas strādā.

Tomēr no otras puses tas rada jautājumus, cik tas ir godīgi? Piemēram, ja es esmu pensionārs un kredīta atmaksāšanas termiņš visdrīzāk ir garāks nekā mans paredzamais mūžs…

Tas jautājums ir jāskatās citādāk. Mēs nedrīkstam neieguldīt šajās mājās, citādi tās vienkārši sabruks. Mēs pieejam no pragmatiskās puses. Rīgas Enerģētikas aģentūrai ir atsevišķa programma, kuras ietvaros tiek veikti energo un tehniskie auditi. Kad tiek veikts pilnais audits, speciālists var arī precīzāk pateikt, ko mājai vajag - pilnu renovāciju, atjaunot tikai jumtu, logus nomainīt vai galu galā nesošās konstrukcijas. Manuprāt, šī pieeja ir daudz labāka, lai pārliecinātu iedzīvotājus ieguldīt pašiem savā īpašumā...

Tomēr galvenā problēma ir cilvēku nespēja vienoties par sava īpašuma renovēšanu?

Jā.

Varbūt jālikvidē "Rīgas namu pārvaldnieks", lai iedzīvotāji paši aktīvāk iesaistītos sava nama apsaimniekošanā?

Pašlaik notiek analīze par visām pašvaldības kapitālsabiedrībām, kādas ir alternatīvas finansējuma piesaistei un to attīstībai. No "Rīgas namu pārvaldnieka" savukārt tiek sagaidīta aktīva loma māju siltināšanā, uzņemoties arī papildu aktivitātes un riskus. Jautājums ir, kā "Rīgas namu pārvaldnieku" attīstīt nākotnē - kur paliek parastā namu apsaimniekošanas funkcija un kas notiek ar siltināšanu? Viļņas gadījumā no kādreizējā pašvaldības namu apsaimniekošanas uzņēmuma tika nodalīta daļa, kura nodarbojās tieši ar māju siltināšanu un energoefektivitātes pasākumiem. Iespējams, tas ir viens no modeļiem, jo tad var izmantot namu apsaimniekošanas uzņēmuma resursu, lai piedāvātu ESKO pakalpojumus un paši uz sevi kā liela organizācija nedaudz paņemtu arī kredītriskus, līdz ar to ietu straujāk uz priekšu, jo cilvēkiem pašiem ir grūti vienoties.

Varbūt "Rīgas namu pārvaldnieks" ir jāprivatizē?

Līdzīgi kā citas Rīgas kapitālsabiedrības, arī "Rīgas namu pārvaldnieks" ir piedalījies tā saucamajā akciju sākotnējā publiskā piedāvājuma "smilšukastē", lai novērtētu nākotnes attīstības scenārijus.

Tas, iespējams, būs viens no politiskās pozicionēšanās jautājumiem pirms nākamajām pašvaldības vēlēšanām, kur katrai politiskajai partijai vajadzēs paust savu redzējumu. Attiecībā uz klasisko ēku apsaimniekošanas funkciju vai pakalpojumu Konkurences padome mums vairākkārtīgi norādījusi, ka tā īsti nav pašvaldības funkcija.

Kāds redzējums ir "Latvijas attīstībai"?

Mūsu nostāja ir, ka "Rīgas namu pārvaldnieks" ir jāsadala divās daļās. Viena nodarbotos ar ikdienas namu apsaimniekošanas pakalpojumu sniegšanu. Tas ir brīvajā tirgū esošs bizness, un tur pakalpojumu kvalitāte varētu tikai augt, jo sūdzības mēs saņemam vēl joprojām. Otra ir ESKO darbība, kur "Rīgas namu pārvaldnieks" var strādāt kā fonds, kā pakalpojumu sniedzējs, kā kreditors faktiski kā vienas pieturas punkts siltināšanai.

Mans uzstādījums "Rīgas namu pārvaldniekam" ir diezgan skaidrs - strādājiet pie siltināšanas, lai nebūtu tikai 50 mājas gadā, bet vismaz 500... Otrs - strādājiet pie pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas. Sagaidu rezultātu gan no padomes, gan jaunās valdes.

Jau pieminējāt, ka sūdzību skaits par "Rīgas namu pārvaldnieka" darbu būtiski nesarūk. Kur ir galvenā problēma?

Mainoties valdei un kaut kur arī attīstības prioritātēm, "Rīgas namu pārvaldnieks" iziet restrukturizācijas ciklu, visa esošā saimniecība tiek pārskatīta, un šajā laikā esošais pakalpojums neuzlabojas. Mēs ceram uz drīzu rezultātu, jo kamēr šo lielo kuģi pagriež… Labās ziņas ir tādas, mēs redzam apkaimes un segmentus, kur pakalpojumi uzlabojas. Mēs virzāmies uz labo pusi, bet mēs būtu sagaidījuši daudz ātrākus soļus, jo pašlaik faktiski stāvam uz vietas.

Vai Rīgai draud padomju laikā būvēto mikrorajonu strauja degradācija un ēku sabrukšana?

Kritiskās mājas, kur varētu būt problēmas, ir identificētas. Tāds uzdevums pašvaldībai arī bija dots no Ekonomikas ministrijas puses. Tā ir arī pašvaldības atbildība šādās situācijās iesaistīties. Taču te ir arī jāatceras, ka jebkura māja ir cilvēku grupas kopīpašums un nevar sagaidīt, ka pašvaldība parūpēsies par katru individuāli, jo arī kāpņu telpa, pagrabs un jumts ir šo cilvēku kopīpašums.

Tomēr kāda ir kopējā situācija? Mājas degradēsies un sabruks?

Es to negribētu teikt. Tomēr līdzīpašnieku grupai ir jāizrāda interese, ka mums sava māja rūp. Ja pašiem tā māja nerūp, tad kādēļ pašvaldībai par to uzņemties atbildību? Protams, ja redzam ēku, kurā ir nepieciešama intervence, tad mums ir piespiedu izpildes mehānisms, un pēc tam iedzīvotājiem var piestādīt rēķinu. Tas ir birokrātiski pietiekami sarežģīti, bet nav arī tā, ka tas nav izdarāms.