Mācītāja Māra Ķirsona apbrīnojamie dzīves līkloči: no alkoholiķa līdz garīgajam līderim. FOTO

Pasaules uzmanību sev pievērsis gan Vašingtonā dedzinot PSRS karogu, gan Spānijas galvaspilsētā pārgriežot vēnas un uz padomijas karoga tecinot savas asinis. 1. februārī Rīgas Domā atvadīsimies no Mūžībā aizsauktā latviešu luterāņu mācītāja Māra Ķirsona, kurš savu lielāko mūža daļu kalpojis latviešu trimdas draudzēs Ziemeļamerikā – ASV un Kanādā, bet kopš 2013. gada pastāvīgi dzīvoja Latvijā un Dieva Vārdu sludināja Mērsraga baznīcā. Garīdznieka un Latvijas patriota dzīvesgājums ir raibs kā dzeņa vēders – no pagrimuma alkoholisma un atkarību dūksnājā līdz atzītam garīgam līderim un valsts patriotam.

Ziemassvētku bērns

Māris Ķirsons dzimis 1940. gada Ziemassvētkos – 26. decembrī, par ko īpaši nav priecājies. Bērnībā visi mājās esot svinējuši Ziemassvētkus un viņa dzimšanas diena palikusi otrajā plānā, bet vēlāk, kad jau viņš kalpoja kā garīdznieks, dzimšanas dienā vienmēr vajadzēja vadīt svētku dievkalpojumus un, kā pats reiz izteicies “parasti bija jāstrādā un atvilkt elpu neizdevās.”

Viņa tēvs Pāvils Ķirsons bija Jaunauces (tagad – Saldus novadā) mācītājs, un savulaik dēlam neesot novēlējis kļūt par garīdznieku, jo viņš tam “esot par gudru”. Savukārt māte bija Kaucmindes mājturības skolas absolvente un aizsargu organizācijas dalībniece. Tādēļ ģimenei pēc padomju okupācijas draudēja represijas un deportācija, ģimene bija iekļauta izsūtāmo sarakstā. Tomēr 1941. gadā sūrais liktenis gāja secen. Otrā pasaules kara beigās, nojauzdami, ka viņus padomju režīms nesaudzēs, Ķirsoni devās bēgļu gaitās. Vispirms uz Vāciju, bet 1949. gadā pārcēlās uz ASV, kur Māris ieguva bakalaura grādu filozofijā un vēsturē, kā arī maģistra grādu teoloģijā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā viņš studēja luterāņu seminārā Kanādā, kur ieguva maģistra grādu ģimenes un laulību terapijā. Bijis mācītājs latviešu Svētā Pāvila draudzē Čikāgā, vēlāk - Svētā Jāņa baznīcā Filadelfijā un Otavas draudzē Kanādā. No 2000. līdz 2005. gadam bija Latviešu evaņģēliski luteriskās Baznīcas pārvaldes priekšsēdis Amerikā.

2013. gada viņš pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un Dieva Vārdu sludināja Mērsragā baznīcā, nebūdams Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) garīdznieks. Viņš atteicās parakstīt dokumentu, ka apņemas bez ierunām pakļauties LELB arhibīskapa rīkojumiem, bet sludināt varēja, jo bija Kanādas luterāņu Baznīcas garīdznieks. Pats atzinies, ka vienmēr esot bijis strīdnieks un neapmierināts ar savas augstākās priekšniecības - arhibīskapu nostāju. Piemēram, Latvijā viņš protestēja pret LELB vēlmi atbrīvoties ne “neērtajiem” mācītājiem, bet ārpus Latvijas luterāņu Baznīcai pārmeta, ka tā pārsvarā orientējas uz “veco trimdu” un nevēlas uzrunāt jau pēc neatkarības atjaunošanas uz ārzemēm izbraukušos tautiešus. Tāpat viņš bija vienaldzīgs pret iesīkstējušām tradīcijām – viņam bija gluži vienalga liturģiskā kārtība, kā cilvēks lūdz Dievu – stāvot kājās vai nometies uz ceļiem, galvenais, ka ir saruna ar Dievu.

Alkoholisms līdz “baltajām pelītēm”

Latvijā Mārim Ķirsonam pirmo reizi iebraukt atļāva tikai PSRS norieta laikā – 1989. gadā, kad jau gaisā virmoja jaunās vēsmas un iespējas, arī alkoholisma ārstēšanā. Viņš uz Latviju atveda tā dēvēto Minesotas programmu, kas daudziem palīdzējusi izkļūt no atkarību jūga. Arī viņam pašam. 

Ap 1990. gadu Latvijas narkologiem pavērās iespēja iepazīties un pārņemt ārvalstu pieredzi. Uz to savus tautiešus tēvzemē mudināja arī Māris Ķirsons, kurš reiz intervijā Latvijas Radio teica: “Es uzzināju, ka tāda programma Latvijā nav, te šuva ampulas un tā tālāk. (..) Bet es zinu, ka Minesotas programma strādā. Ja cilvēks darbina to programmu, tā darbosies. Tā programma uzsver to, ka es lūdzu no rīta Dievu, lai Dievs man palīdz šodien neiedzert pirmo šņabi. Pa dienu uzņem kontaktu ar vēl vienu, kurš arī piekopj šo programmu, un vakarā Dievam pasaka paldies. Un tādā veidā nākošā rītā, kad es pamostos, es varu atkal to pašu iesākt. Te ir runa par 24 stundām. Tagad jau šī programma ir izplatījusies pa visu Latviju, jo tā strādā. Es zinu cilvēkus Latvijā, kuri jau ir skaidrā 20 gadus. Jo viņi sāka darīt to, ko es ieteicu, kad atbraucu.”

Un Māris pēc savas pieredzes zināja, ka Minesotas programma palīdz. Ja ne ar pirmo reizi, tad ar nākamo, jo pats Minesotas programma izgājis trīs reizes. Līdz 1977. gadam Māris Ķirsons, kā tautā saka, bija nodzēries līdz baltajām pelītēm. Daudz par savu dzīvi viņš nemīlēja stāstīt, bet atklājis, ka alkoholisma dēļ bija nonācis gan trakomājā un cietumā, gan atskurbtuvēs un policijā. 18 gadus dzēris, pēdējos gados nonācis arī “tablešu atkarībā”. Minesotas programma palīdzēja un tad viņš arī Rīgas klīnikā “Akrona 12” palīdzēja citiem. “Esmu pietiekami daudz gadu nodzēris, un lieliski zinu, ko pārdzīvo mani pacienti,” sacīja mācītājs.
 
Viņš dzēris kā “īsts latvietis”. Kāda intervijā sacījis: “Kopš 1977. gada 30. janvāra nolēmu, ka man ar dzeršanu neiet un tā ir jāizbeidz.” Jau šajā gadsimtā, kad iznācis tikties ar maestro Raimondu Paulu abi aprunājušies un papriecājušies, ka šodien ir skaidrā un devušies tālāk katrs savās gaitās.

Māris ar alkoholu esot sācis aizrauties studiju laikā un vēlāk bija priecīgs, ka viņa visdrūmāko dzeršanas periodu nepiedzīvoja tēvs, kurš Mūžība tika aizsaukts 1965. gadā. “Nodzēru 18 gadus. Man patika tas efekts. Turklāt mēs, kā jau īsti latvieši, nevis tie “vārguļi” amerikāņi, dzērām kārtīgi. Atzīmējām visu, ko vien var atzīmēt. Vēlāk alkoholam pievienojās tabletes. Tās sāku lietot, lai mazinātu paģiru sindromu. Biju iemanījies, pie kuriem dakteriem jāiet, lai dabūtu recepti,” kādā intervijā reiz teica Māris Ķirsons.

Viņš atzinis, ka nozīmīgākais, ko savā dzīvē izdarījis, ir uz Latviju atvedis un te iedarbinājis Minesotas programmu, kas ir efektīvākā alkoholisma terapijā: “Vislielākais gandarījums ir, kad pēc gadiem to cilvēku (kas izgājis Minesotas programmu) nejauši satiec Doma laukumā, un pirmais, ko viņš grib man pateikt – joprojām nedzer un dara to, ko mācīju. Tas priecē.” Tagad Minesotas programma - psihoterapeitiska īstermiņa atkarību ārstēšanas metode jeb stacionāra terapija, kas ilgst 28 dienas - Latvijā pieejama ne tikai klīnikā “Akrona 12”, bet arī Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā un Jelgavas slimnīcā “Ģintermuiža”.

Pārgrieztas vēnas un karoga dedzināšana

Bet Māris Ķirsons ievērojams ne tikai ar to, ka uz Latviju atvedis Minesotas programmu, bet arī ar savu patriotismu un mīlestību uz Latviju, kuras dēļ vārda tiešā nozīmē lējis savas asinis. Viņš Aizsardzības ministrijas izdevumam “sargs.lv” teicis: “Nerunāsim par tēvzemes mīlestību, ja neesi gatavs to apliecināt ar saviem darbiem.”

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū Māris Ķirsons kopā ar latviešu luterāņu draudzes jauniešiem pie PSRS vēstniecības ASV galvaspilsētā Vašingtonā dedzināja padomijas karogu ar mērķi vērst sabiedrības uzmanību uz padomju varas okupācijas faktu un cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs. “Tā bija pirmā reize, kad kāds sadedzināja Padomju Savienības karogu. Tas bija laiks, kad notika Vjetnamas karš, un Amerikas karogu dedzināja krustām šķērsām, bet mēs sadedzinājām krievu karogu,” stāstīja mācītājs.

Savukārt vislielāko pasaules uzmanību Māris Ķirsons ieguva 1980. gada 11. novembrī, kad Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas apspriedes laikā Spānijas galvaspilsētā Madridē, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju, stāvēja uz Padomju Savienības karoga, uz tā tecinādams savas asinis. Fotogrāfijas un reportāžas no šīs protesta akcijas izplatījās pa visu pasauli un sagādāja pamatīgas nepatikšanas padomju varai, kurai nācās neveikli taisnoties par Baltijas valstu okupāciju. Piemēram, Latvijas PSR komitejas kultūras sakaru izdotajā avīzē “Dzimtenes Balss”, kuru čeka izsūtīja tautiešiem ārzemēs, protests tika atspoguļots divējādi. Pirmais variants – Māris Ķirsons atsācis dzert, tātad viņš nav pie pilna prāta. Savukārt otrs variants - viņš gribējis izdarīt pašnāvību, bet nav pieticis drosmes. Todien pēc akcijas viņu aizveda arī uz Spānijas policijas iecirkni, kur viņam vajadzēja paskaidrot, ka protests netika vērsts pret Spāniju. “Tiklīdz visu paskaidroju viņi teica - ja tā, tad jau ļoti labi. Viņi atnesa man kafiju, un bijām pavisam citās attiecībās,” piedzīvotajā dalījās mācītājs. Viņa mērķis bija pasaulei vēstīt, ka Baltijas valstis PSRS nav iestājušās brīvprātīgi. Viņaprāt, tieši šo protestu dēļ viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, kļūstot par tā virsnieku.

Jau vēlāk viņš bija aktīvs Zemessardzes atbalstītājs un mudināja cilvēkus tajā iesaistīties. Pats par zemessargu viņš nebija tikai sava ievērojamā vecuma dēļ. Viņš arī domājis par Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienestu. Tomēr arī šī ideja nav bijusi īstenojama, jo viņš nebija oficiāls Latvijas luterāņu mācītājs (Māris Ķirsons oficiāli skaitījās piederīgs Kanādas luterāņu Baznīcai).

Paldies Mārim!

Mārim Ķirsonam veltītus sirsnīgus atvadu vārdus un līdzjūtības izsaka simtiem cilvēku, kas viņu pazina, kuri, pateicoties mācītājam, izķepurojušies no atkarību purva. Latvijas vēstniecība Spānijā raksta:

“Laikā, kad pieminam 1991. gada barikādes, atceramies mācītāju Māri Ķirsonu.
Latvijas vēstniecība Spānijā ar cieņu piemin mūžībā devušos mācītāju, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku un Latvijas patriotu - cilvēku, kurš savu dzīvi veltīja cīņai par taisnību, Latvijas neatkarību un tās tautas brīvību.

Viens no spilgtākajiem viņa dzīves notikumiem, kas atstāja pēdas starptautiskajā sabiedrībā, norisinājās 1980. gada 11. novembrī Madridē. Eiropas Drošības un sadarbības konferences laikā Māris Ķirsons drosmīgi protestēja pret Padomju Savienības okupāciju Baltijas valstīs. Šīs akcijas laikā, stāvot uz PSRS karoga viņš izlēja savas asinis, pieprasot ievērot starptautiskās cilvēktiesības un norādot uz netaisnībām, kas norisinājās Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.

Šis simboliskais un pašaizliedzīgais protests guva plašu starptautisku rezonansi. Par notikumu rakstīja laikraksti visā pasaulē, tostarp arī Spānijas laikraksts “Diario16”. Pateicoties šim drosmīgajam solim, Baltijas valstu jautājums Madrides konferencē kļuva neapstrīdams, liekot Padomju Savienības delegācijai skaidrot savu pozīciju. Tajā laikā, kad par Latvijas neatkarības centieniem starptautiskajā arēnā runāja maz, Māris Ķirsons neļāva šai netaisnībai palikt nepamanītai.

Māris Ķirsons uzskatīja, ka mīlestība pret tēvzemi nav tikai skaisti vārdi – tai ir jāizpaužas konkrētos darbos. Šī pārliecība vadīja viņa rīcību visa mūža garumā. Gan dzīvodams trimdā Amerikā un Kanādā, gan pēc atgriešanās Latvijā viņš vienmēr iestājās par šīm vērtībām. Viņš bija aktīvs Zemessardzes idejas atbalstītājs, mudinot jauniešus iestāties par valsts aizsardzību, kā arī ieviesa Latvijā Minesotas programmu, palīdzot cilvēkiem pārvarēt atkarības.”

Desmitiem cilvēku “Facebook” Mārim Ķirsonam veltījuši siltus atvadu vārdus. Rimants Ziedonis: “Ir aizgājis patiess Latvijas un savas tautas patriots mācītājs Māris Ķirsons. 1980. gadā Madridē, Eiropas drošības un sadarbības konferences laikā, viņš, pievēršot ļoti lielu pasaules mediju uzmanību padomju okupācijai Latvijā, tecināja savas asinis no vēnām uz sarkanā karoga. Mūža nogali viņš dzīvoja Latvijā un Latvijā arī tiks apguldīts. Visu cieņu.” Ieva Puķīte: “Diena, kad ne tikai atnāca Donalds Tramps, bet arī sasniedza ziņa par Minesotas programmas ieviesēja Latvijā mācītāja Māra Ķirsona aiziešanu. Pirms desmit gadiem, kad Latvijā bija īsta “spaisa” epidēmija, pazīstamais narkologs Jānis Strazdiņš Māri, kurš glāba atkarīgos, nosauca par svēto.”

Valters Korālis: “Māris Ķirsons - mācītājs, kuram varēja ticēt. Jo Māris nekad nebaidījās atzīt, ka bijis vājš. Gāja uz priekšu tik un tā. Bet nekādā veidā pie viņa neredzējām pārākuma demonstrēšanu vai kāri pēc varas. Viens no retajiem, kurā neredzēju arī kāri pēc intrigām un tukša teātra, lai aizpildītu garlaicību vai liktu kādam par kaut ko taisnoties.” Valda Liepiņa: “Viņš lika pasaulei par Latviju zināt vēl okupācijas gados. 1980. gada 11.novembrī Madridē, protestējot pret Baltijas valstu okupāciju Māris Ķirsons lēja savas asinis uz psrs karoga. Paldies!”