Par godu Maijas Eliases 100 gadu piemiņai īpašā personālizstādē atklāta biogrāfiska mākslinieces grāmata
Jelgavā par godu gleznotājas Maijas Eliases (1924–1991) 100 gadu piemiņai 2025. gada 10. janvārī atklāta personālizstāde, un pasākuma ietvaros tika prezentēta arī mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes veidotā biogrāfiskā grāmata “Māksliniece Maija Eliase. Dzīves un radošā darba fragmenti”, kas stāsta par būtiskākajām epizodēm Maijas Eliases dzīvē, vienlaikus ieskicējot tās nozīmīgumu mākslā. Izstāde ir aplūkojama līdz 16. februārim Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, un grāmata, kuru izdevuši mākslinieces dēli, būs iegādājama muzeja kasē.
Māksliniece Maija Eliase nāk no Eliasu dzimtas. Viņas tēvs ir erudītais mākslas zinātnieks, vēsturnieks un pirmo četru Latvijas Saeimu deputāts Kristaps Eliass (1886–1963), savukārt tēvabrālis – izcilais gleznotājs Ģederts Eliass (1887–1975), kurš bija Maijas profesors un arī diplomdarba vadītājs Mākslas akadēmijā. Mākslas akadēmijā Maija skolojusies pie izciliem pedagogiem – latviešu glezniecības vecmeistariem kā Ģederts Eliass, Uga Skulme un Oto Skulme, un arī studiju biedri bija mākslinieki, bez kuriem latviešu mākslas vēsture nu jau nebūtu iedomājama – Džemma Skulme, Leo Kokle un Harijs Veldre.
Maijas Eliases darbi sakņojas gandrīz visos glezniecības žanros, galvenokārt gleznās atspoguļojot lauku dzīves ainas, kultūras darbinieku portretus un klusās dabas. Līdzīgi kā Ģederta Eliasa, arī Maijas Eliases darbos bieži redzamas dzimtās Zemgales lauku ainavas un klusās dabas. Maija Eliase strādājusi arī visos stājglezniecības žanros, un gleznojusi portretus, tostarp arī savu dēlu. Kā stāsta Valdis Ginters, Maijas Eliases dēls, viņš bijis visvairāk gleznotais mammas darbu vidū. Maijas Eliases dēli, mamma daudz gleznojusi līdz sava mūža galam, īpaši Atmodas laikā, bet Padomju varas gados nācies gleznot arī pasūtījuma darbus un obligātās nodevas tā laika ideoloģijai. “Zīmīgi, ka tieši šobrīd, pēc daudziem samudžinājumiem Latvijas glezniecības attīstībā, mēs atkal atgriežamies pie stabilizējošām kvalitātēm mākslā, un tajās ir arī Maijas Eliases talanta saknes.” uzsver grāmatas autore Ingrīda Burāne.
Maijas Eliases īpašā personālizstāde Jelgavā
Jelgavā par godu gleznotājas Maijas Eliases (1924–1991) 100 gadu piemiņai 2025. gada 10. janvārī tika atklāta personālizstāde, un pasākuma ietvaros ...
1949. gadā, tēvabrāļa vadībā ar diplomdarbu “Ābolu novākšana” Maija Eliase pabeidza Mākslas akadēmijas stājglezniecības nodaļu, un tolaik Ģederts Eliass atzina, ka Maijai ir skaidra, dzīvespriecīga īstenības izjūta un piemīt visas dotības izaugt par vērtīgu mākslinieku. Arī oficiālie kritiķi par jauno mākslinieci izteicās labi, piebilstot, ka viņai tomēr krietni vēl jāapgūst padomju mākslas idejiskā izpratne, savukārt diplomdarba recenzents Arturs Lapiņš Maiju raksturoja kā spožu gleznotāju, kurai pagaidām trūkst laikmetam līdzi pukstošas sirds. Taču sirds gan māksliniecei stipri sitās laikmetam līdzi, jo tieši diplomdarba gleznošanas laikā “Zīlēnos” Maijas tēvamāti izveda uz Sibīriju, savukārt gadu vēlāk, 1950. gadā arestēja un notiesāja tēvu Kristapu Eliasu.
Daudzu gadus garumā atsevišķi mākslinieces darbi tikuši izstādīti dažādās izstādēs, bet personālizstādi Maija Eliase piedzīvoja tikai 1986. gadā Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. 1989. gadā tai seko izstāde Stokholmā un 1991. gadā Rīgā. Latviešu mākslai Maijas Eliases pāragrā aiziešana mūžībā ir liels zaudējums, jo mākslniecei bija vēl daudz jaunu ieceru, kā attīstīt savu daiļradi. Tomēr viņa vēl pguva piedzīvot Latvijas valsts neatkarības proklamēšanu un atzīšanu visā pasaulē, kas viņai pēdējās mūža dienās esot bijis liels gandarījums — šķirties no ģimenes pārliecībā, ka bērniem un mazbērniem nebūs vairs jādzīvo apspiestībā un bailēs.
