Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina: kādas “sāpes” ir Latvijas sabiedrībā, tādus jautājumus mēs risinām

Jautājums par ievēlēšanas procesu – Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētāja amatam tikāt izvirzīta tikai jūs. Vai pirms tam jau bijāt noskaņojusies, ka kandidēsiet, vai ir bijušas šaubas, lai uzņemtos šo amatu?

ST vadības komandā strādāju jau kopš tā laika, kad par tiesas priekšsēdētāju uz otru pilnvaru termiņu tika ievēlēts Aldis Laviņš. Tajā pašā dienā tiku ievēlēta par priekšsēdētāja vietnieci, un rezultātā mēs strādājām kopā vairākus gadus. Faktiski kopš šā gada augusta, kad Laviņa kungam beidzās pilnvaru termiņš, es vadīju šo tiesu, pārzinu gan tiesvedības procesu, gan tiesas darba organizāciju. Mani kolēģi, tiesneši, to novērtēja un ar vienbalsīgu balsojumu apliecināja savu uzticēšanos. Viennozīmīgi ar savu darbu šo uzticēšanos centīšos attaisnot.

Vai tiesneša darbs ir izaicinājums un kādi bijuši jūsu lielākie izaicinājumi tiesneša amatā?

Tas ir arī filozofisks jautājums, ne tikai juridisks. Patiesībā manā izpratnē jebkura tiesneša darbs ir izaicinājums – vai tiesnesis strādā Satversmes tiesā, vai jebkurā tiesu sistēmā ietilpstošā tiesā, piemēram, pirmās instances tiesā. Tas viennozīmīgi ir darbs ar lielu atbildību, izaicinājumu un, protams, kvalitāti. Tiesnesim vispirms jau ir jābūt tādai personībai, kas zināmos apstākļos prot atteikties no sava viedokļa. Cilvēkiem piemīt savs viedoklis – arī jums, man, kolēģiem, bet tiesnesim jāprot atturēties no sava viedokļa, jo tiesnesis ir pakļauts vienīgi tiesībām, tostarp vispārējiem tiesību principiem. Tiesības ir tās, kas vada tiesnešu darbu.

Otra lieta, kas ir būtiska tiesneša darbā jeb kas raksturo tiesneša amata būtību, ir virzība uz pareizu un taisnīgu rezultātu, kas atkal ir pakļauts tiesībām. Trešā lieta ir stingrs mugurkauls – lai vai kādi vēji pūš – ārējie un iekšējie drošības apstākļi, ģeopolitiskie apstākļi, kādu grupējumu vēlme ar retoriku ietekmēt tiesas domu. Šajā ziņā tiesnesim jābūt ar stingru mugurkaulu, vadoties no tiesībām, nevis ārējiem vai iekšējiem potenciāliem riskiem.

Satversmes tiesas darbā izaicinājums viennozīmīgi ir dažādu pamattiesību un tiesisko interešu svēršana, līdzsvara meklēšana. Bieži Satversmes tiesneša darbā mēs redzam, ka juridisku problēmu varētu risināt ar vairākiem alternatīviem līdzekļiem, un var gadīties, ka pirmšķietami šie abi varianti varētu būt atbilstoši, taisnīgi un pareizi. Tad tiesneša darbu var jau salīdzināt ar juveliera darbnīcu, kur smalki, detaļu pēc detaļas veidot juridisko argumentāciju un atrast atbilstošāko un taisnīgāko risinājumu. Apkopojot sacīto, gan no tiesneša amata būtības, gan darba specifikā izaicinājumi viennozīmīgi ir.

Vai kopumā sabiedrība izprot Satversmes tiesas darbu un tā jēgu Latvijas pamatlikuma ievērošanā?

Es ticu, ka mūsu sabiedrība ir gudra un ka tā apzinās Satversmē nostiprinātās vērtības, saprot, kādēļ valstī ir izveidota Satversmes tiesa un ir nepieciešams konstitucionālās kontroles mehānisms, kāpēc nevar būt tā, ka valstī visi paļaujas tikai uz likumdevēju, bet neviens likumdevēja darbību nepārbauda. Demokrātiskā tiesiskā valstī ir normāli, ka likumdevēja darbs vai pieļautās kļūdas tiek kontrolētas un pārbaudītas atbilstoši Satversmei. No pieteikumu skaita un pieteikumos ietvertajiem problēmjautājumiem redzam to, ka sabiedrība to apzinās un saprot. Pieteikumi ar katru gadu kļūst kvalitatīvāki.

Kādi būs jūsu svarīgākie mērķi, atrodoties ST vadītājas amatā? Vai ir lietas, ko vēlētos būtiski reformēt vai uzlabot?

Pirmkārt, vēlētos uzvērt, ka Satversmes tiesa nav politiska institūcija, mēs neesam politiķi un jauns vadītājs nenāk klājā ar kādu individuālu politisku programmu. Man gribētos, lai sabiedrība to saprot un apzinās. Mūsu pamatdarbība un funkcija ir tiesas spriešana. Tas ir svarīgākais darbs, ko tiesa dara, un mums nav jāuzstājas ar kādu programmu vēlētāju priekšā. Darām darbu, ko valsts un likumdevējs mums ir uzlikuši Latvijas tautas labā un tautas vārdā – spriest tiesu. Prioritātes tiesas spriešanā veido neviens cits kā mūsu cilvēki – pieteikumi un tajos norādītās problēmas, ar kurām cilvēks atnāk uz tiesu. Protams, prioritātes katru gadu var mainīties – kādi jautājumi nonāk ST redzeslokā, kādas “sāpes” ir Latvijas sabiedrībā, tādus jautājumus mēs risinām. Tas ir galvenais, kas veido mūsu prioritātes tiesas spriešanā.

Runājot par tiesvedību, mūsu uzdevums, par ko ar kolēģiem esam apspriedušies, ir censties, lai spriedumu sagatavošana būtu nemitīgā evolūcijā, lai redzam, ka spriedumu rakstīšanas metodoloģija un prasmes attīstās, lai spriedumi kļūtu vēl skaidrāki un saprotamāki. Piemēram, lai cilvēks, izlasot tiesas spriedumu, teiktu – jā, es saprotu, kāda ir bijusi problēma, kāpēc šāda norma ir apstrīdēta un kāpēc tiesa ir nonākusi pie konkrētā galarezultāta. Lai, izlasot spriedumu, ir saprotams, kāda ir tiesas domu gaita, kādas ir atziņas un kā strukturēti ir veidojies spriedums.

Otrs virziens, kas ir visas tiesas un tiesnešu jau uzsāktais darbs, ir saistīts ar spriedumu skaidrošanu. Tā var izpausties, piemēram, izvērstā preses relīzē, kuru izlasot spriedums ir saprotams un tas tiek atspoguļots ne gluži juridiskā valodā. Nevar aizmirst to, ka tiesneši, rakstot spriedumu, ir saistīti ar normatīvajos aktos un tiesību zinātnē izmantoto valodu. Juridiskajai valodai ir jābūt, likumi ir rakstīti juridiskā valodā un arī spriedums tiek gatavots juridiskā valodā. Taču to var attīstīt, lai valoda ir lakoniska, skaidra un saprotama. Preses relīzes mēs veidojam kodolīgas, saprotamā valodā, lai tās sasniegtu indivīdu un izlasot būtu skaidrs, kāpēc ir šāds spriedums un rezultāts. Tāpat ir ļoti būtiskas preses konferences, īpaši lietās, kuras interesē lielu sabiedrības daļu. Manuprāt, tiesas spriedumu skaidrošanas būtība ietilpst tiesas pamatdarbā. Tas ir otrs virziens, ko turpināšu attīstīt, un tam piekrīt arī tiesneši.

Vēl viena lieta, ko esmu pamanījusi un piedāvāšu uzlabot, ir ne tikai spriedumu skaidrošana, bet pašas tiesas darba, uzdevumu un kompetences skaidrošana – kāda ir tiesas loma valstī, kādas ir citu institūciju lomas, lai sabiedrība, īpaši jaunieši, apzinās ko katra institūcija valstī var viņiem dot, kāpēc tā ir nepieciešama. Kāpēc esam nonākuši pie šādas atziņas? Jau divus gadus pēc kārtas esam iesaistījušies Muzeju naktī, kad tiesa bija atvērta sabiedrībai. Arī personīgi pati piedalījos un sarunājos ar tiesas apmeklētājiem. No apmeklētājiem pēc tam dzirdējām, ka tādā veidā tika lauzts priekštats, stereotips, ka tiesa ir kā tiesību templis, kuru cilvēki no iekšienes nevar iepazīt. Skaidrojot tiesas darbu, no jautājumiem sapratu, ka cilvēki grib zināt plašāk, piemēram, ko dara Ministru kabinets, ko Saeima, kādus jautājumus skata citas Latvijas tiesas, ko Satversmes tiesa dod sabiedrībai demokrātiskā tiesiskā valstī. Manuprāt, šāds skaidrojošais darbs ir jāturpina vēl aktīvāk. Mūsdienu jauniešu paaudze ir piedzīvojusi vairākas krīzes, tostarp Covid krīzi, ir liecinieki karam Ukrainā, un līdz ar to viņiem rodas vērtību jautājumi ne tikai no mācību satura, kas tiek pasniegts skolās, bet arī no dzīves notikumiem: kas notiek ar Latvijas drošību, stabilitāti, ilgtspēju. Šie jautājumi noteikti ir mūsu dienaskārtībā sarunās ar jauniešiem. Es vēlētos, lai mūsu jaunieši kļūtu par Satversmes vērtību vēstnešiem savā vidū, savā paaudzē, jo Satversme ir arī viņu kompass nākotnei.

Tāpat ļoti svarīga ir starptautiskā sadarbība. Kurss, ko ir uzņēmusi Satversmes tiesa, ir ļoti jaudīgs, un iepriekšējie priekšsēdētāji starptautiskajā arēnā ir bijuši ļoti aktīvi. Šo darbu es viennozīmīgi turpināšu. Būt aktīviem starptautiskajā tiesiskajā vidē nav mūsu iegriba, tas ir valsts prestižs un iespēja runāt, skaidrot mūsu konstitucionālo identitāti un īpašo vēsturisko kontekstu, būt tiesību evolūcijas centrā un spēt prognozēt, domāt “soli uz priekšu”, būt vieniem no labākajiem. Mums ir ar ko lepoties ne tikai kultūrā un sportā, bet varam būt lepni par tiesu darbu, par tiesiskuma līmeni, kāds tas ir nostiprināts Latvijā.

Mums ir iespēja runāt par mūsu vēsturisko atmiņu. Kad sākās karš Ukrainā, arī mēs bijām ļoti aktīvi un kā tiesa atbalstījām ukraiņus starptautiski ar skaļu balsi. Rezultātā tika pieņemta Satversmes tiesas sagatavotā pasaules konstitucionālo tiesu organizācijas rezolūcija par starptautiskās tiesiskās kārtības atjaunošanu – ka mēs iestājamies par mieru Ukrainā, par mieru pasaulē. Kopīgiem spēkiem tika panākts, ka Krievijas konstitucionālā tiesa vairs nav pasaules un Eiropas konstitucionālo tiesu saimē, kaut arī ne visas valstis tam piekrita.

Satversmes tiesai patiešām ir augsta starptautiskā reputācija, mūsu rīkotās konferences tiek raksturotas kā augstvērtīga starptautisko diskusiju platforma. Nākamgad aprīlī Satversmes tiesa organizēs starptautisku konferenci par izaicinājumiem, kas skar demokrātiju, tiesiskumu un plurālismu, kā arī cilvēka cieņu un cilvēktiesību ievērošanu. Jāsaka, ka katru gadu Satversmes tiesa organizē saturīgu un padziļinātu starptautisko juridisko diskusiju – kā valsts un tās konstitucionālā tiesa esam kļuvuši par vienu no Eiropas tiesiskās telpas centriem, kas aicina, veido juridisko domu un tālāk to nes Eiropā un pasaulē. Šis darbs tiek ļoti novērtēts, Rīgā notiekošās konferences tiek starptautiski atzītas un atpazītas.

Svarīga ir arī divpusējā sadarbība, kad Satversmes tiesa var sniegt savu ekspertīzi un atbalstu citām valstīm, palīdzēt attīstīt tiesisko sistēmu tā, lai tās kļūtu par pilntiesīgām Eiropas tiesiskās telpas dalībniecēm. Esam piedalījušies vairākos projektos, piemēram, Ukrainas un Moldovas konstitucionālo tiesu atbalstam, jo uzskatījām par savu pienākumu palīdzēt šīm valstīm virzīties uz Eiropas vērtībām un pamattiesību standartiem. Tomēr līdz šim vērienīgākais ir Eiropas Savienības un Eiropas Padomes kopīgās programmas “Partnerība labai pārvaldībai” īstenotais projekts “Atbalsts konstitucionālās justīcijas attīstībai Ukrainā”, kurā no visas Eiropas konstitucionālajām tiesām esam izraudzīti par galvenajiem sadarbības partneriem. Ir ieguldīts milzīgs darbs, un ir ārkārtīgi liels prieks redzēt, kā Ukrainas tiesneši strādā kara laikā, viņi turpina savu darbu spriest tiesu, viņi turpina stiprināt tiesiskumu, palīdz savai tautai un grib ienest Eiropas vērtības un standartus savā valstī. Diskusijās ar ukraiņu tiesnešiem ir jūtams, ka viņu apziņa mainās. Lai mainītu sistēmu, vispirms ir vajadzīga ticība, kas nāk no sevis paša, pretējā gadījumā tu vari mācīties, gūt pieredzi, bet, ja iekšēji netici, ka vari būt Eiropā, būt ar Eiropas vērtībām un domāšanu, nekas neizdosies. Viss sākas ar cilvēka ticību savai valstij, tiesiskumam, labumam, kas ir nepieciešamas savai tautai. Šajā projektā, kas beigsies 2025. gada augustā, es to redzu, redzu šo apziņas maiņu pašos ukraiņu tiesnešos, ka viņi ir daļa no Eiropas, taču ir vēl procesi, darbi, kas jāpadara.

Nesen Venēcijas komisijas sēdē mani uzrunāja Moldovas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja un izteica vēlmi sadarboties jauna divpusējā projekta ietvaros, līdzīgi kā ar Ukrainu. Arī Moldova ir ceļā uz Eiropas Savienību un viņi ir gatavi pieteikties projektā un aicināt Latvijas Satversmes tiesu kā savu galveno sadarbības partneri, kas palīdzētu šajā procesā. Arī šeit saredzam nākamo iespēju mūsu tiesai palīdzēt arī Moldovai, kuras tautas ceļš uz Eiropas vērtībām un pamattiesību standartiem nebūt nav viegls.

Ja runājam par projektu ar Ukrainu, kurā Satversmes tiesa Eiropas finansētā projektā ir iecelta par galveno sadarbības partneri Ukrainas Konstitucionālajai tiesai, vai kopumā galvenais mērķis ir šī apziņas maiņa, ka Ukraina var virzīties uz Eiropas vērtībām?

Apziņas maiņa ir mans novērojums, ka cilvēkam ir jāsāk ar sevi. Projekts ietver piemērus par mūsu darbu, labāko praksi par Satversmes iztulkošanu un Satversmes tiesas likuma piemērošanu, Satversmes tiesas judikatūru, to, kā mēs paši esam virzījušies un iestājāmies Eiropas Savienībā, kāda bijusi mūsu pieredze. Tāpat runājam par to, kā Latvijas Konstitucionālā tiesa ir atvērta Eiropas un starptautiskajām tiesībām, proti, kāds ir mūsu dialogs ar Eiropas Savienības Tiesu, Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Saturisku jautājumu šajā projektā ir ārkārtīgi daudz, tie ir sadalīti vairākās daļās un tādēļ jau projekts nav uz vienu mēnesi, bet uz vairākiem gadiem. Kā jau minēju, mans novērojums ir, ka Ukrainas tiesnešu izpratne mainās, viņi paši vēlas būt par Eiropas tiesnešiem. Arī tad, kad Latvija pirms 20 gadiem iestājās Eiropas Savienībā, šajā procesā atbalstu Latvijas tiesām sniedza citu Eiropas valstu tiesneši. Toreiz strādāju Tieslietu ministrijā ar Latvijas iestāšanās jautājumiem, un mēs tik ļoti novērtējām citu valstu atbalstu, kas būtiski palīdzēja mūsu ceļā uz Eiropas Savienību. Tagad palīdzēt varam mēs paši.

Jūs nesen norādījāt, ka Latvijai ir plašas iespējas efektīvāk izmantot Venēcijas komisijas atbalstu tiesiskuma stiprināšanā. Vai varat to komentēt plašāk un kāpēc līdz šim šis atbalsts nav izmantots plašāk?

Jāatzīmē, ka Venēcijas komisija primāri palīdz tām valstīm, kuras saskaras ar augstākiem demokrātijas, tiesiskuma, pamattiesību aizsardzības apdraudējuma riskiem. Protams, tādas valstis pasaulē ir, un Venēcijas komisija ar viedokļiem un atzinumiem palīdz situāciju risināt. Ne velti komisijas oficiālais nosaukums skan kā devīze – “Demokrātija caur tiesībām”.

Vienlaikus komisija var palīdzēt un palīdz arī tiem, kuriem ar tiesiskumu viss ir kārtībā, bet rodas valstiski svarīgi juridiski jautājumi, kuros komisijas atzinums nāktu par labu, izstrādājot vai veicot kādus grozījumus, kas ir saistīti, piemēram, ar tiesu neatkarības jautājumiem. Īpaši pēdējā laikā Venēcijas komisija daudz strādā un dod rekomendācijas un atzinumus par valstu nacionālo vēlēšanu likumiem vai elektronisko vēlēšanu sistēmām un to ieviešanu.

Atgriežoties pie jautājuma, mēs kā valsts Venēcijas komisijas ekspertīzi atzinuma formā vēsturiski pēdējo 25 gadu laikā esam pieprasījuši divas reizes. 2009. gadā tika lūgts Venēcijas komisijas atzinums par Satversmes tiesas likuma grozījumiem, savukārt 2002. gadā attiecībā uz tiesu sistēmā plānotajām reformām. Statistiski citas Eiropas valstis komisijas atzinumus ir lūgušas biežāk nekā Latvija. Tādēļ domāju, ka ir jāapzinās un jāatceras, ka mēs varam komisijas kapacitāti izmantot tur, kur tas ir nepieciešams, un es pat redzu vairākus jautājumus, kuros Latvijas likumdevējs vai valdība varētu lūgt Venēcijas komisijas vērtējumu – teikt, ka mums ir šāds plāns, likuma grozījumu ideja, kas stiprinātu tiesiskumu Latvijā. Tas ļautu apzināt riskus vai gluži pretēji – kliedēt bažas.

Kādos jautājumos jūs domājat ir nepieciešams Venēcijas komisijas atzinums?

Piemēram, diskusijā par tiesu varas neatkarību un likumdevēja sniegto demokrātisko leģitimāciju attiecībā uz tiesnešu iecelšanu un apstiprināšanu amatā. Pirmais jautājums ir saistīts ar tiesnešiem, kuri sākotnēji ienāk tiesu sistēmā – pirmās instances tiesās. Ir trīs gadu periods, un tad atkal tiesneša darbs tiek vērtēts Saeimā. Šajā jautājumā es viennozīmīgi piekrītu tiem ekspertiem, kas norāda uz to, ka, ja vienreiz tiesnesis jau ir pārbaudīts un likumdevējs ir devis savu jāvārdu, tad gadījumā, ja nepieciešama tiesneša atkārtota pārbaude, ar to tālāk var tikt galā pati tiesnešu saime, kas ir izveidojusi Tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju. Regulējumu var labot, piemēram, ka jaunu tiesnesi novērtē ātrāk, nevis reizi piecos gados, bet reizi pirmajos divos gados – ja novērtējums ir negatīvs, dod iespēju gadu laboties. Arī sarunās ar Eiropas Komisiju šis jautājums no komisijas puses bieži tiek aktualizēts, tomēr pagaidām netiek tālāk risināts. Iespējams, Latvija var lūgt viedokli Venēcijas komisijai. Attiecībā uz likumdošanas iniciatīvām un grozījumiem tiesību normās to nevar lūgt Satversmes tiesa – tas jādara Saeimai vai Ministru kabinetam.

Otrs jautājums, piemēram, būtu par Satversmes tiesas tiesnešu turpmākās karjeras iespējām Augstākajā tiesā – ir vai nav nepieciešama jauna leģitimācija no Saeimas puses un identiska zvēresta došana Valsts prezidentam. Arī šajā jautājumā var lūgt Venēcijas komisijas atzinumu, lai kliedētu bažas attiecībā uz to, vai neveidojas pretruna – no vienas puses likums paredz, ka Satversmes tiesas tiesnesim pēc pilnvaru termiņa izbeigšanās ir tiesības pretendēt uz vakantu Augstākās tiesas tiesneša amatu, bet no otras puses, līdzīgi kā pirmajā jautājumā, mēs atgriežamies pie likumdevēja veiktas sākotnējās pārbaudes attiecībā uz tiesnesi, kurš visaugstākā līmeņa tiesu varas institūcijā ir strādājis desmit gadus. Uzskatu, ka šim procesam ir jābūt paredzamam un jābalstās uz konstitucionālo tiesību principiem, pareizu varas dalīšanas un tiesu varas lomas izpratni.

Tāpat redzu, ka Venēcijas komisijai varētu dot vērtēt jautājumu, kas izskanējis diskusijās, vai Satversmes tiesai vajadzētu papildu kompetenci attiecībā uz politisko partiju publiskās darbības satversmības pārbaudi. Diskusijas ir bijušas un, visticamāk, arī vēl būs. Kādēļ lai arī šajā jautājumā nevērsties Venēcijas komisijā, kura dotu skaidras vadlīnijas parlamentam un pārējai sabiedrībai, vai tas būtu Latvijas tiesiskās sistēmas kontekstā nepieciešams? Redzu, ka šie vismaz trīs jautājumi ir tādi, kuros var vērsties Venēcijas komisijā. Ir jāizmanto potenciāls, ko šī komisija var dot.

Paturpinot par komunikāciju ar likumdevēju, mēs redzam dažādus politiķu izteikumus no visādām partijām, piemēram, kādreizējās Satversmes tiesas priekšsēdētājas Santitas Osipovas jautājumā, kur daudz kas tika teikts un varbūt arī kas tāds, kas politiķim par tiesnesi nebūtu jāsaka, vai kopumā politiķi izprot Satversmes tiesneša lomu un vai dialogs starp tiesnešiem un politiķiem ir vērtējams pozitīvi?

Vienmēr ir kāds izņēmums un jūs jau minējāt konkrētu gadījumu, bet kopumā es gribētu teikt, ka dialogs ir labs un pozitīvs, jo Latvijas likumdevējs, manuprāt, apzinās, kāda ir Satversmes tiesas loma un kompetence, proti, kontrolēt, vai Latvijas likumdevējs nepieļauj kļūdas un tā darbība jeb pieņemtais tiesiskais regulējums atbilst Satversmei. Satversmes tiesas dialogs ar Saeimu veidojas pārbaudē, vai likumdevējs ievēro Satversmi un nav kļūdījies. Latvijas gadījumā likumdevējs saprot, ka šāda kontrole valstij ir nepieciešama, Saeima to apzinās un ciena. Vēl jo vairāk, pats likumdevējs, piemēram, opozīcija, var vērsties Satversmes tiesā, kas nereti tiek darīts.

Šajā dialogā starp likumdevēju un Satversmes tiesu ir nepieciešams līdzsvars, nedrīkst būt tā, ka tiesa vai likumdevējs ņem pārsvaru, jo tad veidojas sadursme. Tas, ka likumdevējs var kļūdīties, ir normāli. Es nezinu nevienu valsti, kura kaut kādā regulējumā vai likumdošanas procesā nebūtu kļūdījusies, tāpēc ir konstitucionālās kontroles mehānisms un iespēja kļūdas labot.

Vairāki ST priekšsēdētāji ir izteikušies, ka ir jāveido kāds mehānisms, lai uzraudzītu Satversmes tiesas spriedumu izpildi. Ko jūs par to domājat?

Es sākšu ar mītu vai pieņēmumu kliedēšanu. Satversmes tiesas spriedumi tiek pildīti labi. Nav tā, ka būtu attieksme – mēs nepildīsim, mēs nesaprotam, mēs negribam. Latvija ir demokrātiska tiesiska valsts, likumdevējs apzinās tiesas lomu, mācās no tiesu spriedumiem un saprot, kādas prasības tiesa izvirza pret viņu, lai pieņemtie risinājumi būtu atbilstoši Satversmei.

Tomēr, kā vienmēr, no jebkuras labas kārtības ir izņēmumi. Šeit var minēt patiešām ļoti retus gadījumus, kurus negribētos, lai likumdevējs atkārto. Kā veidojas mūsu dialogs ar likumdevēju? Ja mēs redzam brāķi vai kļūdu un regulējums ir pieņemts, pārkāpjot Satversmi, nereti jautājums pēc būtības ir juridiski sarežģīts un prasa laiku, tādēļ mēdzam dot saprātīgu laiku Saeimai tiesiskā regulējuma labošanai. Pats ilgākais ir bijis pusotrs gads. Tas ir diezgan pamatīgs laika posms, lai likumdevējs lēni un pārdomāti grozītu pieļauto kļūdu. Bet ir bijuši reti gadījumi, kad šis grozījumu uzsākšanas process notiek pēdējā brīdī un vēl sliktākā gadījumā – steidzamības kārtībā –, bet vēl sliktāk – lielās steidzamības kārtībā, kad Valsts prezidentam nav iespēju nodot likumu otrreizējai caurlūkošanai. Tas rada pamatotu jautājumu, vai kļūda tiešām tiks labota? Vai arī tas ir tikai iluzori. Būtu nepieciešams, lai likumdevējs un ministrijas, kas ir atbildīgas par konkrēto jautājumu, strādā pēc precīzi saplānota laika grafika, lai jaunais regulējums tiktu apspriests, izvērtēts, izdiskutēts un lai mēs redzam, ka Satversmes tiesas spriedums ir saturiski izprasts un izpildīts, nevis viss notiktu pēdējā brīdī tikai tāpēc, ka tas ir nepieciešams.

Bijuši arī ir reti gadījumi, kad tiesas spriedums tiek “pildīts nepildot”. Piemēram, publiskajā telpā jau tiek izteiktas bažas, ka arī jaunais regulējums par augstskolu programmu īstenošanu svešvalodās, kas tika pieņemts vasarā, vairāk vai mazāk parāda pieeju, ka likumdevējs tiesas spriedumu pilda nepildot. Par šiem grozījumiem tiek teikts, ka normas ir kļuvušas vēl ierobežojošākas nekā ir spriedusi Satversmes tiesa. Šobrīd jaunie grozījumi Augstskolu likumā nu jau trešo reizi vēl nav nonākuši tiesas darba kārtībā, taču nav izslēgts, ka tiesai vēl var nākties izteikties šajā jautājumā. Atbildīgajām iestādēm vajadzētu būt vērīgām attiecībā uz publiski izskanējušām bažām.

Tāpat, raugoties uz Satversmes tiesas judikatūru, redzam garantētā minimālā ienākuma lietas, kur tiesiskajā regulējumā ir bijusi noteikta naudas summa, ko tiesa atzina par neatbilstošu Satversmei un norādīja konkrētu pamatojumu, kā valstij vajadzētu noteikt garantēto minimālo ienākumu un pie kādiem kritērijiem pieturēties. Pēc tam regulējumā tika vienkārši mehāniski noteikta cita summa bez izvērtējuma un pamatojuma par to, kāpēc tieši šādā, bet ne citā apmērā. Tad jau pēc deputātu pieteikuma šo it kā laboto regulējumu atkal vērtēja tiesa, un tikai 2023. gadā likumdevējs šo normu laboja un beidzot piemēroja Satversmes tiesas atziņas.

Es ļoti ceru, ka likumdevējs tomēr saprot, ka ir tādi, es gribētu teikt, riska gadījumi, kur potenciāli var kļūdīties, ja rīkojas steigā, vai izpilda spriedumu, lasot tikai nolēmuma daļu. Juridiskais svars ir sprieduma secinājumu daļai, kurā ir tiesas atziņas, kā arī tiesa vērtē vairākas iespējamās regulējuma alternatīvas. Riski ir jāapzinās, un es ticu, ka likumdevējs tam pievērsīs arvien lielāku uzmanību, katrā atsevišķā gadījumā nonākot līdz labākajam risinājumam.

Savā laikā Tieslietu ministrijā bija atbildīgā amatpersona par Satversmes tiesas spriedumu izpildi. Toreiz tika gatavoti informatīvie ziņojumi Ministru kabinetam, noteiktas atbildīgās institūcijas un termiņi, kādā būtu jālabo pieļautās kļūdas un jāgroza kāds no normatīvajiem aktiem. Izvērsti, argumentēti, pamatoti. Tolaik strādāju Tieslietu ministrijā un varu darbu jautājumos ar Satversmes tiesas spriedumu izpildi novērtēt atzinīgi. Tomēr nu jau labu laiku šis mehānisms vairs nepastāv. Manuprāt, risinājuma varianti var būt dažādi, bet valstī tomēr būtu jābūt centrālajai institūcijai, kura pārrauga Satversmes tiesas spriedumu izpildi ne tikai termiņu ziņā, lai viss noritētu laicīgi, bet arī saturiski – juridiski precīzi. Šāda institūcija nav jāveido no jauna, bet jāizraugās atbilstošākā no esošajām. Pie tam arī šīs institūcijas atbildīgajai struktūrvienībai nav jābūt lielai, bet gan tādai, kura spēj uzturēt ekspertīzi un kontroli. Manā skatījumā, piemēram, tā varētu būt Tieslietu ministrija vai Valsts kanceleja, kuras labi pārzina ministriju darbu un arī to, kā procesi notiek Saeimā. Kādēļ lai šādu risinājumu nevarētu paredzēt kaut uz laiku un tad novērtēt, vai tas patiesi vērtīgi strādā, lai būtu ilgtermiņā pilnveidojams? Valsts no šāda izvērtējuma tikai iegūtu.

Iepriekš Laviņa kungs teica, ka pašlaik vien 10% no Satversmes tiesā saņemtajiem pieteikumiem atbilst prasībām, jo lielākoties pieteikumos iztrūkst juridiskā pamatojuma. Advokātu biroju pakalpojumi ir samērā dārgi, bet juridiskās palīdzības saņemšana cilvēkiem, kas vēlas vērsties tiesā, nav tik vienkārša. Ko jūs domājat par šo sistēmu un kas būtu jāmaina?

Es absolūti piekrītu viņa viedoklim. Darbs jau bija uzsākts un tagad tas organiski pāriet šā brīža tiesas sastāva rokās. Man gan gribētos atzīmēt, ka 10% nav maz, tas pat ir salīdzinoši daudz. Vācijas Federālajā Konstitucionālajā tiesā tālākai izskatīšanai pēc būtības tiek virzīti mazāk par 2% no visiem pieteikumiem.

Laviņa kungs ir uzsācis un es ticu, ka mēs kopā ar tieslietu ministri Inesi Lībiņas-Egneres kundzi, Tieslietu ministriju, Tiesu administrāciju un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes vadību izveidosim tādu risinājumu, kas varētu uzlabot sociāli mazāk aizsargātu Latvijas iedzīvotāju iespējas vērsties Satversmes tiesā. Iespējams, tieši advokāti, kuri specializējas Satversmes tiesas procesā, varētu būt tie, kuri dotu savu artavu vienam no atbilstošākajiem risinājumiem. Tālākais darbs ir dialogs juridiskā regulējuma sakārtošanai un finansiālo iespēju apzināšanai.

Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka visas problēmas mēs šādā veidā tāpat neatrisināsim, jo valsts budžeta iespējas ir ierobežotas, bet cilvēku vajadzības ir ļoti daudz un dažādas. Tādēļ šeit ir jāraugās arī uz citiem iespējamiem risinājumiem, ko indivīds un sabiedrība var izmantot, lai pieeja Satversmes tiesai kļūtu vēl labāka. Neaizmirsīsim par to, ka Satversmes tiesā var vērsties, piemēram, tiesībsargs. Es domāju, ka šo institūtu Latvijas iedzīvotāji var arīdzan izmantot. Ja ir jautājumu kopums, par ko sabiedrībai ir bažas, un tiesībsargs redz, ka to pamatā, iespējams, ir likumdevēja kļūdas, tiesībsargs var vērsties Satversmes tiesā. Tas ir labs risinājums, ko var turpināt attīstīt vēl efektīvāk.

Tāpat Satversmes tiesā var vērsties ne mazāk kā 20 Saeimas deputāti, uzklausot savu elektorātu. Viennozīmīgi arī tas ir viens no risinājumiem. Arī ģenerālprokurors var vērsties Satversmes tiesā, arī Valsts prezidents.

Bet mēs no savas puses ar priekšlikumiem turpinām uzlabot juridiskās palīdzības sistēmu Latvijā un es ceru, ka mums izdosies.

Pašlaik strauji attīstās mākslīgais intelekts. Kā moderno tehnoloģiju laikmets var ietekmēt pamattiesības?

Tas ir aktuāls jautājums, jo mākslīgais intelekts attīstās ļoti strauji un maina arī sabiedrības dzīvi, sabiedrības nostāju pret atsevišķiem jautājumiem. Valstis pašlaik aktīvi meklē risinājumus, kā novērst mākslīgā intelekta potenciālo apdraudējumu demokrātijai, tiesiskumam, pamattiesībām. Mākslīgā intelekta straujā attīstība nostāda sabiedrību pilnīgi jaunā situācijā un līdz ar to arī valstij ir jātiek līdzi šai situācijai, meklējot atbilstošus un tiesiskus risinājumus. Pozitīvi, ka Eiropas Savienībā jau ir sperti drosmīgi soļi. Bet, protams, ir jāredz, kā šie risinājumi strādās, turklāt viennozīmīgi tie nebūs noslēdzošie. Pašlaik Eiropas Savienībā ir pieņemts Digitālo pakalpojumu akts un Digitālo tirgu akts, kas digitālajiem milžiem uzliek zināmus pienākumus. Piemēram, sociālo tīklu platformu turētājiem ir uzlikts pienākums ierobežot naida runu un iespējamās manipulācijas digitālajā vidē. Jauns regulējums Eiropas Savienībā ir pieņemts arī attiecībā uz mākslīgā intelekta izmantošanu, lai aizliegtu bīstamus rīkus, kas potenciāli var nodarīt pāri cilvēka pamattiesībām. Piemēram, ir aizliegta biometrisko datu izmantošana, kas norāda uz personu politisko vai reliģisko pārliecību.

Arī Latvijas likumdevējs ir izaicinājumu priekšā, lai meklētu risinājumus šiem iespējamiem apdraudējumiem, ko mēs izjūtam vai varēsim izjust no mākslīgā intelekta puses. Viens darbs manā izpratnē jau ir labi izdarīts, jo ir paredzēta kriminālatbildība par dziļviltojumu izmantošanu, kas var ietekmēt vēlēšanu procesu. Tajā pašā laikā ir jāatzīmē, ka mēs kā valsts vēl neesam sasnieguši to kritisko punktu, kur būtu vajadzīgas steidzamas reformas. Bet to nedrīkst arī nogulēt. Likumdevējam vajadzētu būt aktīvākam arī nacionālajā līmenī, sekojot Eiropas piemēram.

Starptautiskā krimināltiesa ir izdevusi aresta orderus Izraēlas premjera Benjamina Netanjahu un citu Gazas konfliktā iesaistīto amatpersonu aizturēšanai. Līdz ar to Netanjahu ir kļuvis par pirmo demokrātiskas valsts vadītāju, pret kuru ir vērsusies šī tiesa. Tiesas lēmumu kritizē ASV esošā vadība, nākamā ASV prezidenta administrācija vispār sola spēcīgu reakciju par šiem izsniegtajiem orderiem. Mēs daudz runājam par to, kādas tiesiskās normas ir pārkāptas Ukrainas konfliktā, bet te ir redzams, ka viena no lielākajām pasaules demokrātijām vēršas pret tiesas lēmumu. Kā sabiedrībai skaidrot, kur ir tiesiskums?

Te saturiski interesantas diskusijas noteikti būtu ar starptautisko tiesību ekspertiem, bet es atbildēšu no sava skatupunkta, runājot tieši par starptautiskajām tiesībām un to nozīmi Latvijas vēstures kontekstā. Latvijas valsts atjaunošana balstījās uz starptautiskajām tiesībām, un starptautiskās tiesības ir bijušas mūsu cerība okupācijas laikā. Starptautiskās tiesības un to nozīme ir izcelta arī 4. maija deklarācijā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tas nozīmē, ka starptautiskās tiesības ir ieaustas Latvijas pasaules skatījumā un Latvijas līdzdarbībā pasaules valstu saimē. No tā arī izriet atbilde, ka ir jāciena un jārespektē Starptautiskās krimināltiesas Hāgā lēmumi.

Protams, kādam tie var nepatikt, kādam tie var patikt, bet tie ir lēmumi, kuri ir jāpilda. Tas ir arī Latvijas ārpolitikas princips. Ja valstis sāks selektīvi izvēlēties, kuru Starptautiskās krimināltiesas Hāgā lēmumu pildīt, bet kuru nepildīt, tas būs kārtējais trieciens jau tāpat apdraudētajai starptautiskajai kārtībai, kas balstās uz tiesībām. Tādēļ šāds risinājums – pildīt, nepildīt –, nāks tikai un vienīgi par sliktu jebkurai pasaules valstij.

Kuras varētu būt sabiedrībai interesantākās lietas, ko 2025. gadā skatīs ST?

Sabiedrības intereses vienmēr dalās atkarībā no tā, kāds ir tiesā izskatāmais jautājums. Piemēram, Rēzeknes iedzīvotājiem un bijušajiem pašvaldības domes deputātiem noteikti interesēs jautājums, kā ST izskatīs lietu par Rēzeknes domes atlaišanu. Otrs jautājums, kas varētu piesaistīt noteiktas sabiedrības daļas interesi, būs par nikotīna spilventiņiem un tā dēvētajiem veipiem un komercdarbības ierobežojumiem attiecībā uz to tirdzniecību Latvijā. Šeit ļoti svarīga ir sabiedrības veselība, un noteikti tiks sekots līdzi, kā līdzsvarot komersanta tiesības veikt komercdarbību ar sabiedrības veselības aizsardzības jautājumu, it īpaši jauniešu vidū. ST savā spriedumā šo līdzsvaru sameklēs.

Tāpat lielu sabiedrības daļu interesēs, kā 2025. gada pirmajā pusē tiks skatīts “SEB Bankas” pieteikums par normu, kas bankām uzliek pienākumu maksāt kredīta ņēmēju aizsardzības nodevu un aprēķināt ar to saistīto kredītu procentu kompensāciju, kas izmaksājama hipotekārā kredīta ņēmējam saistībā ar augstajām kredītu likmēm. Nākamās lietas, kas varētu būt interesantas, ir lieta par valsts valodas lietojumu pirmsvēlēšanu aģitācijā, kuru skatīsim janvārī, un lieta par valsts valodas lietojumu sabiedrisko mediju darbā, kuru plānots izskatīt 2025. gada otrajā pusē.

Tomēr es gribētu uzsvērt, ka spriedumiem, ko mēs pieņemam, vajadzētu būt ne tikai tādiem, kas risina šodienas problemātiku, bet arī stiprina valsti nākotnē. Proti, lai Satversmes tiesas secinājumi, atziņas un redzējums būtu devums valsts ilgtspējai, drošībai, demokrātijas un tiesiskuma noturībai, nākamo paaudžu pamattiesību aizsardzībai.