Tukuma novada "Laimīgo kolliju zemē" tapuši jauni kino stāsti
Par Veco Kolliju, kā viņš pats sevi dēvē, var rakstīt un rakstīt – jaunumu netrūkst. Nule nofilmēts dokumentālais stāsts par kollija Hosento braukšanas prieku, turklāt uzņēmīgais saimnieks savām rokām meistaro jaunu transportlīdzekli – sak, kal ratus ziemā.
Tukuma novada Vānes pagasta Variebā jau daudzus gadus Vecā Kollija virsvadībā darbojas “Laimīgo kolliju zeme” un astoto gadskārtu nosvinējusi “Kolliju kino” studija.
Patīk viss, kam riteņi
“Pirms Ziemassvētkiem izlaidām dokumentālo filmu “Hosento garāža”, kurā vēlējāmies pastāstīt mūsu fermas kollija piedzīvojumus – kā tas viss tapis un sācies pavisam nejauši. Hosento ir viens no mūsu četriem kollijiem, kuram ļoti patīk braukt ar jebko, kam apakšā atrodas riteņi,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Vecais Kollijs. Janvāra beigās filma piedzīvos savu anglisko versiju, ierunājamais teksts ir iztulkots un patlaban tiek koriģēts.
Vismaz Latvijā Hosento ir vienīgais suns, kuram kāds speciāli taisa braucamos, “visādus smieklīgus elektrotraktorus”. Turklāt pirms gadumijas viņam veltīta dziesma “Hosento – Heart of the farm” (“Hosento –Fermas sirds”). Ieraksts nav tapis Latvijā, un izpildītāja vārds pagaidām tiek turēts noslēpumā.
Ikdienā prot vadīt tikai ķerru
“Mēs ikdienā iztiekam bez jebkādas tehnikas, traktoru un citu lauksaimniecības mašīnu mums nav. Nekad neesmu draudzējies ar motoriem un ikdienā protu vadīt tikai stumjamo ķerru,” atzīst Vecais Kollijs. “Tādēļ pats vairs īsti nesaprotu, kādēļ man ienāca prātā izgatavot braucamo Hosento.”
Viss sācies ar bildēšanu. Vecais Kollijs nolēmis jautrai fotosesijai no dažādām šķūnī atrastam grabažām izgatavot tādu kā traktoru vai vismaz ko līdzīgu, kurā Hosento sēdētu un pļavā ganītu aitas. “Gudrs kollijs taču var braukt ar traktoru, vai ne?” spriež Vecais Kollijs.
Kad braucamais jau bija pabeigts, ienākusi prātā ideja iecerēto bildi pārvērst “Fermas kolliju piedzīvojumu” sērijā “Traktors”. Tajā darbojas arī ezis Kaktuss ar savu mini braucamo, bet āzītis Plampačs noskatījies pa gabalu uz abiem traktoristiem, un viņam arī sagribējies izgatavot pašam savu transporta līdzekli, kuru darbina printera motoriņš ar vienu kronas bateriju.
“Īsi pirms brauciena piekabē jau biju uzbūvējis Hosim elektrotraktoru. Nolēmu izpausties ļoti radoši un to aprīkot ar daudzām un dažādām lampām. Piemēram, priekšpusē ir lampas no BMW, pagriezienu rādītāji no vecās hondas,” teic meistars.
Gurķus novāc ar putekļu sūcēju
No šķūnī atrastiem krāmiem arī agrāk meistaroti dažādi jocīgi braucamie, kāds veiksmīgāks, cits neveiksmīgāks. Tapušas arī radio vadāmas ierīces. Diemžēl nav iespējams no krāmiem vien izveidot motorus, tāpēc no radio vadīšanas nācies pāriet uz šo transportlīdzekļu vilkšanu. “Filmā, protams, nav redzams, kā tie tiek vilkti,” pasmaida Vecais Kollijs.
Veidojot fermas stāstu filmas, Vecajam Kollijam netrūkst ne ideju, ne humora. Tā tapusi sērija “Kombains 2: Gurķu sūkšana.” Nabaga krupis, dārzā vācot un ripinot gurķus pa vienam, bija galīgi nomocījies, kļūstot pumpains, un izpalīdzīgais Hosento nolēma doties talkā. Vislabāk gurķus novākt, iesūcot vecā putekļu sūcējā, turklāt šis agregāts tos ne tikai salasa, bet uzreiz pārvērš konservos.
Pērn izauguši brangi ananasi, to pacelšanas ierīcei labi noderēja vecs velosipēda ritenis un daudzkārt izmantotais automašīnu logu tīrītāju motoriņš.
Suņi meklēs apslēpto mantu
Nākamā iecerētā sērija būs “Supervāģis”. Mašīna būšot ļoti jaudīga, detaļas pasūtītas, tikai visas vēl nav pienākušas no ārzemēm. “Šogad būvēsim supervāģi un radio vadāmu mini ekskavatoru. Pēc scenārija suņi saodīs, ka kaut kas ir noslēpts, un ar ķepām mēģinās izrakt. Kad tas neizdosies, Hosento atbrauks ar nelielu ekskavatoru. Tā būs lāde, kurā atradīsies briljanti un kauliņš. Dārgakmeņi tiks izbērti vienkārši kā nevērtīgas lietas, bet kauliņus dzīvnieki apēdīs,” atklāj Vecais Kollijs.
Būs arī filma “Ķerra–4. Ziema”. Ķerras tiks novietotas uz slēpēm, dzīvnieki vizināsies un citādi darbosies. Gandrīz visi fermas iemītnieki piedalās filmēšanā, īpaši kaza Doro, āži Azimuts un Olimps, aita Herta.
Zināmi arī Holivudā
Pasaulē nav daudz cilvēku, kas šādi prot apmācīt četrkājainos aktierus, un Latvijā Vecais Kollijs tāds ir vienīgais. Ne velti viņš ar savu saimi ir zināms arī Holivudā.
“Es ilgus gadus draudzējos ar daudziem cilvēkiem no Holivudas – ar kino suņu treneriem, aktieriem. 60., 70. gados bija populārs melnbaltais seriāls par puisīti Timmiju ar kolliju Lesiju (amerikāņu seriāls “Lassie”, rādīts no 1954. līdz 1973. gadam – Red.). Tam puisītim, aktierim Džonam Provostam, ir jau 74 gadi, mēs ilgus gadus esam čomi. Reizēm arī “Lesijas” treneri un citi aktieri skatās mūsu darbošanos, sajūsminās un saka, ka esot ļoti aizraujoši – neko tik smieklīgu iepriekš neesot redzējuši. Mūsu Hosento ir zināms arī Holivudas kino dzīvnieku treneriem,” palepojas Vecais Kollijs.
Rekords ar veļas mašīnām
Hosento nenoliedzami kļuvis par galveno fermas zvaigzni, ieguvis pat pasaules rekordu staigāšanā pa veļas mašīnām. Sasniegums gan nav oficiāli pieteikts Ginesa rekordiem, jo procedūra ir sarežģīta.
“Tas arī bija vesels stāsts, risinājās pagājušajā vasarā. Filma tā arī saucas “Pasaules rekords”. Rindā pļavā tika nostādītas 50 veļas mašīnas “Rīga”. Hosis staigāja pa šo rindu, un katru dienu likām pa desmit veļas mašīnām klāt, līdz bija piecdesmit. Varbūt šķiet, ka tas ir ļoti vienkārši, bet es ieteiktu nolikt veļas mašīnas Rīga uz grīdas, uzkāpt uz tām un noiet,” uzsver Vecais Kollijs.
No jaunā gada Laimīgo kolliju zeme gaida veselību un mieru, mierīgu, idillisku dzīvi. “Es turpināšu kolekcionēt veļas mašīnas Rīga, pērn pat bija rekords. Sākām 2024. gadu ar 54 veļas mašīnām un līdz 1. maijam, kad leģendārajai Rīgai bija 70. jubileja, ieguvām vēl sešas. Šobrīd ir tāds jubilejas skaitlis – jau 80 veļas mašīnas, tostarp arī ļoti reti eksemplāri,” priecājas kolekcionārs.
Šķūnī ir izveidota vesela šīs ekspozīcijas tehnika, un Vecais Kollijs gatavs stāstīt. Dzīvnieki gan nav orientēti uz tūrismu, ciemos pārsvarā brauc cilvēki ar suņiem, kuri grib izmēģināt iepazīšanos ar aitām. “Mēs vēl joprojām turpinām suņus iepazīstināt ar aitu ganīšanas iespējām. Latvijā vienīgā vieta, kur to var izmēģināt, ir pie mums,” uzsver Vecais Kollijs.
Dzīvnieki jāpierunā ar labu
Darbs ar dzīvniekiem prasa ļoti labas novērošanas spējas un milzīgu pacietību. Ne velti daudzi režisori nevēlas strādāt ar dzīvniekiem un bērniem, uzsver Vecais Kollijs.
“Ja ar pēdējiem vēl var kaut ko sarunāt, tad ar dzīvniekiem vajadzīgajā brīdī tas var arī neizdoties. Visā pasaulē profesionāli kino dzīvnieku treneri, tāpat kā mēs, gandrīz visu laiku velta darbam ar saviem dzīvniekiem, tas ir kļuvis par mūsu dzīvesveidu,” norāda zinātājs.
Āzis lec bez piespiešanas
“Man ir ļoti skumji, kad maz zinoši cilvēki cenšas apgalvot, ka dzīvniekus pirms filmēšanas badina vairākas dienas, sit un pazemo, lai viņi izpildītu prasīto,” teic Vecais Kollijs.
Viņš izmanto vienīgi pozitīvas apmācības metodes. Kāds paziņa jautājis, kā panākts, ka āzis Olimps lec pāri barjerām kā suns. “Mūsu uzdevums nav piespiest āzi lēkt, bet panākt, lai viņš, ierodoties filmēšanas laukumā, pats vēlētos pārlēkt pāri barjerām, jo zina, ka galā viņu gaida nopelnītie kārumi. Viņš grib pats!” skaidro Vecais Kollijs.
Nereti bijušas situācijas, kad filmē skatus ar citiem dzīvniekiem, bet āži to pamana, tūlīt pat ir klāt un ir gatavi strādāt. Vai arī pēc skata nofilmēšanas āžus nevar dabūt prom no laukuma – viņi grib darīt (un ēst kārumus) vēl!
Tikai ar labu
“Es ne tikai neesmu sitis savus dzīvniekus – es nekad neesmu uz viņiem pat bļāvis! Bailes, stress un badināšana nepavisam nav efektīvas metodes, lai kaut ko iemācītu. Tieši pretēji, ar šādu izturēšanos pret dzīvniekiem visu var tikai sabojāt un iedzīt apmācāmajiem uz mūžu riebumu pret dažādu uzdevumu izpildi. Visbiežāk tas nebūs vairs labojams,” norāda Vecais Kollijs.
Protams, ir minimālās prasības, lai dotos uz filmēšanu. Jābūt apgūtai un noslīpētai elementārai paklausībai, sunim, piemēram, pēc prasības jāsēž, jāguļ, jāpaliek uz vietas (vismaz divas minūtes), jāpienāk pēc aicinājuma, jārej pēc komandas. Jābūt apgūtām dažādu šķēršļu pārvarēšanas un aportēšanas (priekšmetu pienešanas un mutē turēšanas) iemaņām.
Tālāk jau seko dažādi vienkārši un sarežģītāk veicami triki, piemēram, iemaņa ar purnu vai ķepu aizskart dažādus priekšmetus (imitēt televizora ieslēgšanu vai kādas sviras nospiešanu). Filmēšanas laukumā dzīvnieks visbiežāk tiek vadīts no attāluma, tāpēc viņam nepieciešama noturība un savaldība.
Nereti suņiem jāpiedalās spriedzes filmās, kur jāizpilda sarežģīti triki, piemēram, lēciens no augstuma vai cauri loga rūtij (kas izgatavota no cukura maisījuma), bet arī ģimenes filmās triku netrūkst. Piemēram, pieiet pie kāda cilvēka un uzlikt savu galvu uz ceļiem vai tēlot, ka ir klibs, ļoti pārguris, smagi ievainots, guļ narkozē nekustīgi uz operāciju galda vai pat miris.
Pirmajam Lesijas lomas atveidotājam Palam viņa saimnieks un treneris Ruds Vēdervokss bija iemācījis vairāk nekā 100 dažādu komandu un pat izstrādājis īpašu apmācību metodi, kuru daļēji izmanto arī Vecais Kollijs.
Baltā Bima traģēdija
Tomēr tam, ko redzam kino un TV ekrānos, ir arī neredzamā, tumšā puse, neslēpj Vecais Kollijs, kurš vairāk nekā divdesmit gadu veido suņu filmu kolekciju un pamatīgi izpētījis šīs aizkulises. Viņš joprojām ar nepatīkamām emocijām atceras bērnībā skatīto padomju spēlfilmu Baltais Bims, melnā auss: “Kad to noskatījos, ieslēdzos vannas istabā un raudāju. Psiholoģiski smagāku darbu neesmu redzējis.”
Bimu spēlēja angļu seters Stīvs, kurš tobrīd kļuva par slavenāko padomju kino suni, bet emocionāli nežēlīgā izturēšanās noveda pie viņa pāragras bojāejas. Skats, kurā Bima ekrāna saimnieks Vjačeslavs Tihonovs (Štirlics no Septiņpadsmit pavasara mirkļiem) tēloja mirēju gultā, bet nelaimīgais Bims smilkstēdams pārdzīvoja mirkļa traģismu un lēkāja apkārt, sunim bija nebija tēlojums, bet gan īsts pārdzīvojums.
Kad vajadzīgais bija uzfilmēts, aktieris mierīgi piecēlās, bet Bims, redzot, ka ir tik nežēlīgi apmānīts, apvainojās un apgūlās malā. Filmā sunim pa īstam nācās pārdzīvot ne reizi vien, un Stīvs pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem nodzīvoja pavisam maz.
Šarika mocības "Suņa sirdī"
Kā otru slikto piemēru Vecais Kollijs min fizisku vardarbību pret bezšķirnes suni Karaju, kurš nospēlēja galveno lomu filmā pēc Mihaila Bulgakova romāna "Suņa sirds" motīviem.
Lai izskatītos nelaimīgāks, salā tam lika sēdēt uz ielas, ar ventilatoru pūta virsū sniegu, imitējot puteni, vairākas reizes pārfilmēja skatu, kurā sunim uzgāž spaini ūdens, bet, filmējot ainu, kurā profesors operē suni, Karajs jeb Šariks no narkozes gandrīz gāja bojā.
“Mēs, uzņemot Fermas kolliju piedzīvojumus, nekad neizmantojam situācijas, kad dzīvniekiem ir jāpārdzīvo un jācieš, taču pasaules kino praksē šādu gadījumu netrūkst vēl šobaltdien,” atzīst Vecais Kollijs.
