Zolitūdes traģēdijā cietušais glābējs atgriežas, lai atkal palīdzētu

Ierodoties pie sagruvušā veikala, glābēji metušies iekšā un sākuši glābšanas darbus. „Viss bija sabrucis, redzējām mirušus cilvēkus, visus spēkus veltījām cilvēku glābšanai, dzirdējām kliedzienus, līdām zem blokiem, runājāmies ar viņiem, centāmies kaut kā atbalstīt un izvilkt,” atceras Turoks.

Tajā mirklī viņi bija ar hidraulisko domkratu pacēluši vienu bloku un vilkuši ārā cietušo, kad pēkšņi noticis otrs nogruvums.

Staņislavs un vēl divi viņa biedri, kas stāvēja plecu pie pleca blakus, saņēma stipru triecienu pa muguru. Visiem trijiem traumas, bet dzīvi. Vienam lauztas ribas, otram – plecs un atslēgas kauls, bet Staņislava mugura kā atspere, zem lielā trieciena saspiežoties, sadragāja 12. krūšu un 1. jostas skriemeli. Pāris metru tālāk stāvējušajiem glābējiem krītošais jumta bloks bija nāvējošs.

„Tas notika vienā momentā, putekļi, troksnis: kur katrs tajā mirklī bija, tur arī palika. Es biju pie samaņas, vēl ar saviem spēkiem izlīdu, centos palīdzēt kolēģiem, uzmundrināt viņus un tad pēc brīža sapratu, ka man sāp mugura. Nedomāju, ka man ir tik nopietni. Turpināju strādāt. Kad aizgāju pie ātrajiem, mani nekavējoties noguldīja uz nestuvēm un aizveda uz 2. pilsētas slimnīcu.

Dzimis laimes krekliņā

„Izrādījās, man ir divu mugurkaulāja skriemeļu lūzums,” atceras Turoks. Sākumā sāpes nejutis šoka iespaidā, bet pēc tam līdz operācijai bija mierīgi jāguļ, un, pat nedaudz pagrozoties, sāpes atgādinājušas, ka problēma ir nopietna.

„Esmu dzimis laimes krekliņā,” atzīst Staņislavs. „Bet to jau nevar paredzēt. Gāja bojā mans komandieris Edgars. Viņš bija kā draugs. Gāja bojā kolēģis un draugs Sergejs, ar kuru esam daudz kopā strādājuši. Pazīstu arī cietušos Valdi un Romu. To bija grūti apjēgt,” atzīst glābējs.

Tomēr arī pēc traģēdijas viņš vēlas turpināt darbu savā profesijā un doties palīgā cilvēkiem. „Es drīz atgriezīšos – gaidiet mani!” tā Staņislavs Turoks dažas dienas pēc traģēdijas optimistiski solīja televīzijas sižetā. Lai gan priekšā bija sarežģīta operācija un ilga rehabilitācija, viņš jau aprīļa vidū atgriezās darbā. Tiesa gan – pēc ārstu ieteikuma pagaidām saudzējošākā režīmā.

Sākotnēji glābējs nokļuva Rīgas 2. pilsētas slimnīcā Ģimnastikas ielā. Pēc dažām dienām, kad bija pilnībā noteikta diagnoze, atbrauca ķirurgs traumatologs, ortopēds Jānis Osītis no Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas. Tad Turoku pārveda uz Stradiņiem un gatavoja operācijai. Nākamajā dienā operēja. Mugurkaulājā ar astoņām skrūvēm un metāla plāksnītēm savienoja četrus skriemeļus – divus cietušos un tiem blakus esošos veselos. Ārsti bija nobažījušies, kā būs ar starpskriemeļu diskiem. Paldies Dievam, viss bija kārtībā. Ja skriemeļi būtu nedaudz nobīdījušies, iestātos paralīze. Iespējams, šajā situācijā glāba lieliskā fiziskā forma un trenētā mugura, kas pirmajā mirklī darbojās kā korsete. Operācijas laikā, lai tiktu pie skriemeļiem, bija jāveic griezieni mugurkaulāja muskuļos, un pēc operācijas jāļauj tiem saaugt un pēc tam atkal jānostiprina. Kad skriemeļi būs pilnībā saauguši, paredzēta vēl otra operācija, kurā izņems skrūvi un mugura varēs atgūt iepriekšējo kustīgumu un lokanumu.

Nedēļu pēc operācijas Staņislavs Turoks devās uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari.

 Fizioterapija, masāža, ārstnieciskā vingrošana ļāva strauji atlabt. Pēc divām nedēļām varēja turpināt atlabšanu mājās.

Kā disciplinēts dienesta cilvēks Staņislavs mājās turpināja pildīt uzdotos vingrinājumus, vingrot ar gumiju. Ārsts bija izrakstījis mugurai arī nodarbības baseinā – tas nāca veselībai par labu. Pēc tam sekoja ārstēšanās vēl divās sanatorijās.

Trīs nedēļas, sākot no 23. februāra, Staņislavs Turoks atguva veselību Vācijā. „Berlīnē mūs sagaidīja pats Juris Jansons, latviešu ārsts, kas strādā lielā slimnīcā Cvikavā. Šajā slimnīcā bijām trīs dienas, mani kārtīgi izmeklēja, veica visas analīzes, datortomogrāfiju, magnētisko rezonansi. Pēc tam braucām uz citu mazu pilsētiņu Badelsteru. Tur, kalnos, reabilitācijas centrs, daba un miers, kur trīs nedēļas nostiprināju veselību,” atceras glābējs.

Rehabilitācija Vācijā bija ļoti piesātināta. Dažādi vingrošanas veidi, ārstnieciskā fizkultūra, nodarbības baseinā, muguru sildīja ar karstajiem māliem. Bija nodarbības ar psihologu. Ārstēšanās no paša rīta līdz vakaram, kad savukārt bija izklaidējošās programmas. „Viss nāca par labu, jutos pēc notikušā drošāk. 12. martā atgriezos Latvijā, un ap 20. aprīli jau biju darbā,” smaida Turoks.

Ārsts gan darbā ieteica mierīgāku režīmu. Sākumā atgriezies savā 1. daļā, kurā visu laiku strādājis kopš 2001. gada par ugunsdzēsēju glābēju. „Pēc slimošanas drusku cits amats – biju dispečers, saņēmu izsaukumus, aizpildīju kartītes, ugunsgrēka aktus, mierīgāks darbs. Man vajadzēja sagatavot visus dokumentus, lai augustā pārietu uz Bolderājas posteņa komandiera amatu. Nu izbraucu tikai uz lieliem ugunsgrēkiem un glābšanas darbiem Kurzemes priekšpilsētā. Ne ar lauzni strādāt, bet komandējošā sastāvā. Pieredze ir, darbs jau mierīgāks.”

Gribas glābt

„Mūsu darbs ir ļoti interesants, jo reāli glābjam cilvēkus. Izdzirdu, ka kaut kur ugunsgrēks, un tad tikai atjēdzos – es šobrīd nevaru uz turieni braukt.

Cik žēl, ka nevaru palīdzēt! Gribas. Tas ir fiziski smags darbs. Adrenalīns. Bet nekas. Varbūt varu tikt štābā, kur visi piedalās, viss notiek. Laiks rādīs,” azartu un mīlestību uz savu profesiju Turoks nav zaudējis.

Viņš atzīst: „Slimojot man gribējās ātrāk atpakaļ. Un bija vieglāk veseļoties, zinot, ka tevi gaida darbā. Tad arī optimisms rodas un palīdz.”

Kolēģi, draugi, radi nāca katru dienu kā pēc pieraksta gan slimnīcā, gan rehabilitācijā. Kad pārbraucis mājās, jau pats staigājis, varēja iet pie draugiem. „Atbalsts bija kapitāls.”

Visiem Zolitūdes glābējiem bija piešķirts papildu desmit dienu atvaļinājums un iespēja atpūsties Jaundubultos, Sociālās Integrācijas Valsts aģentūrā. „Tikai septembrī izmantoju šo iespēju. Tur bija rehabilitācija, nodarbības ar bumbu, ar visām vingrošanām, baseins, zemūdens masāžas, ar strūklu. Tur bija labi,” par valsts un dienesta atbalstu ir gandarīts glābējs.

„Jānim Osītim, ķirurgam, kas mani operēja, vislielākais paldies! Paldies Jurim Jansonam Vācijā, Angelikai Miglānei, kas izkārtoja Vācijas braucienu, paldies ārstam rehabilitologam Uģim Beķerim no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas, kurš parakstīja, kādi vingrinājumi un kādā veidā veicami gan ar vieglajām hantelēm, gan gumijām.”

Staņislavs Turoks ir pateicīgs visiem, kas palīdzēja viņa atlabšanā, – ārstiem, fizioterapeitiem, māsiņām, sanitāriem.