Pārdrošie nākotnes paredzējumi: mīla bez progresa, maratonlidojums apkārt pasaulei, angļu izmiršana... Kas piepildījies un kas nē?

Pirms vairākiem gadu desmitiem nākotnes pareģi paredzēja pārdrošas lietas, ar kurām mums šodien būtu jāsadzīvo. Nav piepildījušās idejas, ka vasaras Olimpiskās spēles notiks Āfrikā, mūsu pastkastītēs joprojām būs pārpilnas ar debeszilām mīlas vēstulītēm un britu salās katastrofāli samazināsies iedzīvotāju skaits. Bet ir arī lietas, ko samērā precīzi prognozēja - gan par pasaules rekordiem kārtslēkšanā, gan arī par plastisko ķirurģiju un ģenētiski modificēto pārtiku. Ielūkojamies šajos dažos pārdrošajos paredzējumos.

Maratonlidojums apkārt zemeslodei

Latvijas kara resora (pēc pašreizējās mērauklas – Aizsardzības ministrijas) oficiozs „Latvijas Kareivis” 1927. gada 3. jūlijā publicēja plašu iedomātu reportāžu no 2028. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm, kuras notikušas Kapštatē (tā tolaik sauca vienu no trim Dienvidāfrikas galvaspilsētām – Keiptaunu). Raksta autors, kurš gan bija mūsu pašu vietējais žurnālists, bet ne vairuma prognožu sastādītājs – viņš vienkārši sakompilējis ārzemju kolēģu rakstīto, kļūdījies ar vietas izvēli, jo līdz šim Āfrikas kontinentā nav notikušas nevienas Olimpiskās spēles, un arī 2028. gada spēles paredzētas okeāna viņā krastā – ASV, Losandželosā. Tā kā 2028. gada Olimpiāde būs pēc trīsarpus gadiem, tad varam iztēloties, vai pareģojumi par tās norisi un sasniegtajiem rekordiem varētu atbilst patiesībai:

“Svētku atklāšanas priekšdienā gaisa kuģu piestātnē strauji pulsē kustība: nepārtrauktā rindā no visām pasaules malām ierodas gan gaiskuģi - milzeņi ar tūkstošiem pasažieru, gan arī veikli kustīgie privātie gaisa limuzīni un jahtas. No piestātnes pastāvīgi plūst auto trauksme, kura viesus un aktīvos sportistus izvadā pa iepriekšnoteiktām viesnīcām. Visu nāciju karogi grezno pilsētas namus un grandiozo stadionu, kurā vietas 300 000 skatītājiem un 10 000 dalībniekiem.”

Iztēlojoties grandiozo stadionu, nākotnes pareģi bijuši visai pārdroši - 300 000 skatītāju vietas ir pārāk daudz. Pašreiz pasaules lielākais stadions, ko 1989. gadā XIII Vispasaules Jaunatnes un studentu festivāla priekšvakarā uzbūvēja Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā ietilpina „vien” līdz 150 000 skatītāju (oficiāli – tikai 114 000 skatītājus), bet pasaules lielāko stadionu desmitnieku noslēdz Melburnas (Austrālija) Kriketa stadions ar 100 000 skatītāju vietām. Patiesība gan ir par televīzijas un video translācijām, kuras gan toreiz dēvēja mazliet savādāk: “Strādā radiokino aparāti, kuri rāda un vēstī visai pasaulei notiekošo.”

Sporta prognožu devēji pirms 98 gadiem ir smagi kļūdījušies arī par nākotnes olimpiskajiem sporta veidiem, no kuriem vispopulārākais būšot „maratonlidojums apkārt zemeslodei”: „Stadionā nosēžas 54 delfīnveidīgi sacīkšu gaisa kuģi, kuri izcīnīs maratonlidojumu apkārt zemes lodei. Aparātu būve vienkārša, bet ļoti izturīga. Ātruma nezvērus dzen mazi, bet ārkārtīgi spēcīgi motori. 40 000 km garo ceļa gabalu tie cer veikt bez nosēšanās apmēram 40 stundās! Piloti-maratonisti apgādāti ar dažādiem uzturas un atspirdzināšanas līdzekļiem, kuri sagatavoti tablet- un ekstraktveidīgi. Moderns atpūtas līdzeklis gādās par to, lai lidonis nesajustu ne mazāko nogurumu. 10:30 atskan signāls, un visas lidmašīnas viegli paceļas gaisā. Dažās sekundēs tās pazūd aiz apvāršņa.”

Tālāk jau sacensību rezultāti. Kārtslēkšanā sacenšas pieci atlēti, kuri pārsniedz piecu metru augstumu. Par dienas varoni kļūst 40 gadus vecais amerikānis Čārlzs Adams, kurš pārlec 5,25 metrus. Labāko dāmu sasniegumu šai nozarē uzrāda vāciete Dinere, pārlecot 3,5 metrus. Te nu prognozes ir ļoti pieticīgas. Pašreiz pasaules rekords kārtslēkšanā vīriešiem ir 6,26 metri, bet sievietēm 5,06 metri. Ja šai disciplīnā piedalītos latvieši pēc teju gadsimtu senām prognozēm, tad mums zelta medaļu birums būtu garantēts, jo Latvijā šie rekordi attiecīgi ir 5,8 un 4,2 metri. Savukārt šķēpa mešanā dominē zviedrs Bergstroms, kurš pārsniedz 81 metru līniju (pašreizējais pasaules rekords šķēpa mešanā vīriešiem ir 98,48 metri). Arī šai ziņā prognoze vairāk nekā pieticīga. Bet teju vai īstenībai atbilst tāllēkšanas rezultāti – uzvar ķīnietis ar 8,9 metriem (pašreizējais pasaules rekords – 8,95 metri). 5000 metros uzvar soms ar 12 minūtēm un 50 sekundēm (pašreizējais pasaules rekords - 12:35,36 minūtes), bet 10 000 metru skrējienā esot uzvarējis latvietis – „veco skrējēju slavenā atvase” (kāds bija viņa rezultāts gan nav minēts).

Olimpiādes kulminācija ir „gaisa balles finālspēle starp Amerikas un Japānas komandām. Spēle sakombinēta no futbola, regbija un lidošanas. Zemes spēle dominē amerikāņi, bet gaisā veiklāki japāņi, kuri arī gūst pirmos vārtus. Puslaika beigās amerikāņi tomēr rezultātu izlīdzina un otrā puslaikā gūst otros un izšķirošos vārtus.”

Ģenētiski modificētā pārtika un plastiskā ķirurģija

Padomju okupācijas laikā lielākais un populārākais Rīgas ilustrētais žurnāls „Zvaigzne” 1958. gada jūlijā atreferē Rietumvācijas laikraksta „Der Stern” rakstu „Kas būs pēc simt gadiem?”. Šādu jautājumu vācu laikraksts uzdevis dažiem ievērojamiem zinātniekiem. Tā kā šis laiks pienāks pēc 33 gadiem, tad varam palūkoties, vai viņu teiktais ir par pilnu ņemams:

„Profesors Sent Giorgi (Alberts Sentģerģi), Nobela prēmijas laureāts, C vitamīna (askorbīnskābes) atklājējs, iepriecina mūs ar to, ka cilvēki, ielauzušies saules starojumu noslēpumos, varēs izaudzēt augus un augļus vajadzīgā lielumā, tā radot pamatu veģetārismam, bet medicīna cilvēka mūžu pagarinās par daudziem gadiem. Bet slavenais amerikāņu profesors Džons Veirs sola, ka pēc 100 gadiem būs iespējams likvidēt visas slimības un... (sekos kaut kas ārkārtīgi vilinošs daudzām sievietēm)... pārveidot (protams, uzlabojot) savu augumu un tā proporcijas!” 

Te nu jāteic, ka zinātnes vīru teiktais jau tagad piepildījies. Ģenētiski modificētā pārtika jau kļuvusi par mūsu ikdienu. Tāpat pieaug arī mūža ilgums: ja prognozes izteikšanas brīdī Latvijas iedzīvotāja vidējais mūža ilgums bija 70 gadi, tad tagad jau 75 gadi. Tāpat uzplaukusi arī plastiskās jeb estētiskās ķirurģijas joma, un tagad jebkurš var pēc savas iegribas gan uzlabot savas ķermeņa aprises, gan arī izmainīt sejas vaibstus vai izlīdzināt sejas grumbas.

Savukārt šai pašā gadā intervijā ietekmīgajam amerikāņu laikrakstam “New York Times” būs nokļūdījies pazīstamais raķešu speciālists Verners fon Brauns, kurš teica, ka 2058. gadā cilvēki jau sen būs apciemojuši Marsu un Venēru un pirmās ekspedīcijas būs tikušas jau tālāk — līdz Jupiteram un Saturnam: „Braukšana uz Mēnesi būs jau ikdienas parādība, un tur atradīsies ne tikai svarīgu minerālu un metālu raktuves, bet arī dažādu valstu iekārtotas tūristu viesnīcas ar plastikas jumoliem, zem kuriem būs mākslīgi regulēts kā gaisa spiediens, tā temperatūra.”

Bet kļūdījies nav Bufalo universitātes kanclers un ķīmiķis Klifords Ferness, kurš prognozēja plašu saules enerģijas izmantošanu: „Cilvēki vispirms noskaidrošot, kā stādi fotosintēzes ceļā uzsūc saules enerģiju, „lai padarītu zāli zaļu”, lai tad mākslīgi atdarinātu dabas procesus enerģijas uzkrāšanai un šos dabas procesus vēl pārspētu.”

Viss tas būšot, ja vien krievi nepatraucēšot, teica Dr. Verners Magnuss Maksimiliāns brīvkungs fon Brauns, kurš gan nebija tas īstais “miera balodis”, jo līdz Otrā pasaules kara beigām viņš apkalpoja nacistiskās Vācijas kara mašinēriju, bet pēcāk viņu savervēja amerikāņi. Ņujorkas latviešu trimdas laikraksts “Laiks” atreferē viņa teikto: “Tas būs iespējams, ja līdz tam cilvēki ar jauniem kariem nesagraus pašu pasauli un ja pasaule neaizies politiskos neceļos. Par šīm negatīvām iespējām runājot, Dr. fon Brauns brīdina, ka krievi gatavojoties iekarot pasauli, vispirms iekarojot pasaules telpu.”

Britu salu izmiršana un mīlas vēstules

Galīgi patiesībai neatbilst pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē publicētās prognozes dienas laikrakstā “Rīts”. 1937. gada 4. septembrī tas raksta, ka pēc simts gadiem Anglijā būs vien pieci miljoni iedzīvotāju: „Veselības inspektoru savienības sanāksmē Braitonā savienības priekšsēdētājs Hills runāja par Anglijas iedzīvotāju kustības problēmu. Ja dzimstība nepieaugšot, tad pēc viņa aprēķina pēc 100 gadiem Anglijā būšot vairs tikai pieci miljoni iedzīvotāju, tas ir mazāk iedzīvotāju, kā tagad ir Londonā.” Lai arī šis simtgades atskaites periods iestāsies tikai pēc 12 gadiem, diez vai varam prognozēt, ka šo gadu laikā Apvienotās Karalistes iedzīvotāju skaits samazināsies par 63 miljoniem (pašreiz britu salās dzīvo ap 68 miljoniem cilvēku). Tieši otrādi tiek prognozēts, ka 2036. gadā Apvienotajā Karalistē būs 73,7 miljoni iedzīvotāju.

Tāpat 1936. gada 15. jūnijā „Rīts” alojies pārpublicējot sarunu ar populāro angļu mīlas romānu rakstnieci Elinoru Glinu, kura iztēlojusies mīlas idilli ap 2000. gadu: “Viņa pareģo 2000. gadā debeszilas vēstulītes, mīlas dzejoļus un maigumu. Mīlā nebūs progresa, kāds sagaidāms tehnikā un zinātnē.” Bet tieši ap gadsimtu miju, uzplaukstot interneta ērai, tieši debeszilās vēstulītes ar mīlas vārsmām izgaisa no mūsu pastkastītēm.

Savukārt žurnāla “Rīgas Viļņi” vectētiņš – žurnāls “Radiofona Programmas” 1928. gada jūlijā publicējis radiofantāziju, kurā vēstīts, ka mirušu cilvēku pie radiofona mikrofona ierakstīta runa saglabāsies ne tikai ierakstos un skaņu platēs, bet arī klīdīs izplatījumā un cilvēki ar īpaši izsmalcinātu dzirdi to varēs uztvert:

“Franču radiolaikraksts “Haut – Parleur” („Skaļrunis“) izsakās, ka pazīstamais radio zinātnieks Dr. Lee de Forests apgalvojis, ka ar radiotehnikas attīstību tagad pa radiofonu izrunātie vārdi varēšot tikt uztverti arī pēc, piemēram, simts gadiem. Tas nozīmē, ka sen mirušu cilvēku balsis vēl klīdīs pasauļu izplatījumā.

Pamats šīm domām, liekas, meklējams tai apstāklī, ka no radioantenas izstarotās svārstības iziet uz visām pusēm un arī ir domas, ka tās izplatās starpzvaigžņu telpā. Elektromagnētiskās svārstības kustās ar gaismas ātrumu, kamdēļ viņu ceļus nav iespējams vairs mērot mums parastās attālumu vienībās, piemēram, kilometros, bet tās jāmēro „gaismas sekundēs, -minūtēs, -stundās, -dienās un -gados. Var jau būt, ka kāds svārstību kūlītis atstarojas no kādas tālas zvaigžņu atmosfēras, un pēc daudz gadiem atgriežas atpakaļ uz mūsu zemīti.

Ja nu mūsu dižajiem pēcnācējiem būs sevišķi jūtīgi uztverošie aparāti, tie varēs noklausīties savu senču balsīs. Tamdēļ, ja vēlaties palikt nemirstīgi, vismaz attiecībā uz balsi, mēģināt ierunāt radioraidītāja mikrofonā.” Patiesībā mūsdienās nekas ekstraordinārs – šodien taču jebkurš internetā var ieiet raidierakstu bibliotēkā un noklausīties kādu pirms daudziem gadiem ierunātu stāstījumu, kurš glabājas kaut kur “mākonī”.