Andrejs Upīts, Džemma Skulme, Juris Lejaskalns un citi - iznācis žurnāla "Latvijas Leģendas" jaunākais numurs
Cilvēks dzīvo tik ilgi, kamēr vien viņu atceramies. Žurnāls "Latvijas Leģendas" savās lappusēs atgādina par vēsturiskiem notikumiem un Latvijas izcilākajiem cilvēkiem. Kādi viņi bija patiesībā?
Rakstnieks, par kura pieminekli pašlaik diskutē; gleznotāja un vienlaikus sabiedriskās dzīves vadītāja; komponists, kuram daudz ar dzelzceļu saistītu piedzīvojumu; aktieris, kurš iemīlējās kolēģēs; mākslinieks, kuru interesēja tikai triumfs; publicists, kuram nepatika Francijas imperators; rakstnieks, kura darbos netrūka erotisku piedzīvojumu; vilkači, kas pasargāja cilvēkus no nešķīstiem spēkiem.
Astoņi dažādi stāsti un likteņi.
Mērot un sverot sarakstītā apjomu, Andreju Upīti var droši saukt par čempionu, jo viņš ir visu laiku ražīgākais rakstnieks latviešu literatūras vēsturē. Tik daudz, cik sarakstījis viņš, nav iespējis neviens – un diezin vai kādreiz arī sarakstīs. Maz ticams, ka kādam izdosies septiņdesmit gadu pēc kārtas rakstīt tik apmātā un intensīvā režīmā, kā to darīja Upīts.
Māksliniece Džemma Skulme vienmēr bija gatava jauniem izaicinājumiem, turklāt turēja rūpi ne tikai par sevi, bet arī par apkārtējiem. Viņai piemita spēja paskatīties uz procesiem plašāk un vērtēt lietas kopsakarībās. Māksliniece bija atvērta visam jaunajam, it sevišķi viņai patika cilvēki, kas uzdrošinājās lauzties ārā no klišejām un dogmām. Dzīves nogalē Džemma Skulme atzina, ka tieši vecumā nokļuvusi vistuvāk visu lietu būtībai – tam, ko īsts mākslinieks meklē visu mūžu.
Talantīgs aktieris un lādzīgs cilvēks – tā visbiežāk raksturots Nacionālā teātra aktieris Juris Lejaskalns, kurš tiek uzskatīts par vienu no prasmīgākajiem raksturlomu atveidotājiem. Viņam bija kāda vājība – iemīlēties kolēģēs. Reizēm šāda aizraušanās turpinājās arī ārpus teātra.
Viens no slavenākajiem Latvijas māksliniekiem un pilnīgi noteikti izcilākais scenogrāfs, kā arī nepārspēts sava laika teātra tērpu mākslinieks. Viņš noteica stilu, ietekmēja kolēģus un gadiem ilgi atradās Latvijas mākslas dzīves centrā. Neatkārtojams, vienreizējs un ļoti, ļoti talantīgs. Ludolfs Liberts.
Kad 1812. gadā Napoleona armija jeb Grande Armée iebruka Krievijā, viens no enerģiskākajiem cīnītājiem propagandas frontē bija Garlībs Merķelis. Viņa nepatikai pret Napoleonu bija senas saknes.
1923. gadā Rīgas sabiedrību pāršalca pārsteidzoša vēsts – pazīstamo rakstnieku Pāvilu Rozīti gatavojas tiesāt par pornogrāfijas izplatīšanu. Viņš tik tiešām stājās tiesas priekšā, ilgi un gari skaidrojot, ka tas, ko sarakstījis, nav nekāda pornogrāfija. Pēc pāris gadiem liktenis bija sagatavojis jaunu triecienu – Rozīša sieva Antonija sāka attiecības ar rakstnieku Arvedu Švābi, bet pēc tam izdarīja pašnāvību.
Ja kādai reklāmas aģentūrai pirms gadiem četrsimt būtu jāveido kampaņa ārvalstu tūristu pievilināšanai, sauklis tai nebūtu ilgi jādomā: “Apciemojiet vilkaču zemi!” Jo tolaik Livonija pārējā Eiropā tiešām pirmām kārtām asociējās ar vilkačiem. Vilkaču valstība Livonija.
Rubrikā Leģendāra intervija – Sandras Landorfas saruna ar komponistu Juri Kulakovu.
“Es izjūtu pasaules lielos garus kā savus gara radiniekus. Un kaut kad es ceru satikties, piemēram, ar Veidenbaumu. Un vēl ar saviem mīļajiem dzejniekiem Melgalvu un Elsbergu kaut kur lidojumā kosmosā. Man šķiet, ka no manas klātbūtnes un no manas lielummānijas visi cilvēki, kas man ir blakus, mulst. Ārkārtīgi samulst.”
Pērc žurnālu visās preses tirdzniecības vietās vai abonē zurnali.lv
