Tēva zīmētā karte palīdz kādam Polijas iedzīvotājam atrast 80 gadus apraktas ģimenes bagātības

Glaževsku ģimene Otrā pasaules kara laikā dzīvoja Ļvivā, kas reiz atradās Polijas sastāvā. Dzirdot runas par Padomju Savienības armijas tuvošanos, ģimene netālu no mājas apraka viņiem piederošās sudraba vērtslietas, bet pēc tam četri ģimenes dēli devās bēgļu gaitās. Ģimenes galva Ādams Glaževskis palika mājās.

Ierodoties armijai, Ādams no ģimenei piederošās muižas tika izmests, bet viņa dēli Ļvivā nekad tā arī neatgriezās. Par apslēptajiem dārgumiem liecināja vien Ādama dēla Gustava ar roku zīmētā karte, kas norādīja uz dārgumu atrašanās vietu.

Gustava dēls Jans Glazevskis pirmo reizi apmeklēja kādreizējo dzimtas īpašumu 2000. gadā, taču tikai 2019. gadā viņš izlēma uzsākt reālus dārgumu meklējumus. Sākotnēji meklēšana šķita gandrīz neiespējama – vectēvam piederošā muiža sen bija iznīcināta, zeme bija aizaugusi ar krūmājiem, un lauks, kas reiz bijis kultivēts, nu bija kļuvis par savvaļas mežu. “Tā bija kā adatas meklēšana siena kaudzē,” viņš norāda.

Tomēr viņš nepadevās un vadījās pēc tēva zīmētās kartes, kurā bija norādīts: ejot aptuveni 100 metrus no mājas pāri laukam un dodoties lejā pa nogāzi, sudrabs aprakts vietā, kur sākas mežs. Ar šo informāciju un tēva pievienotajām piezīmēm viņš devās ceļā, bruņojies ar karti, atmiņām par tēvu un cerību. Viņam palīgā nāca brāļameita Leila un divi ukraiņu metāla detektoru entuziasti.

Vietai, kurā bija noslēpti dārgumi, piekļūt bija grūti – tā bija aizaugusi un reljefs bija mainījies. Tomēr Jana intuīcija nelika vilties – ar metāla detektora palīdzību viņiem izdevās atrast lādi ar dārgumiem, kas stāvēja aprakti kopš 1939. gada. “Tas bija ārkārtīgi emocionāls brīdis,” atceras Jans, “jo pieskāros lietām, kuras mana māte bija savākusi un noslēpusi pirms 80 gadiem.” Starp atrastajiem priekšmetiem bija kristību karote ar viņa tēva vārdu un rotaslietas ar vecmāmiņas iniciāļiem – liecības par ģimenes vēsturi, kas šķita zaudēta uz visiem laikiem.

Neskatoties uz to, ka atrastajiem priekšmetiem varētu būt ievērojama materiāla vērtība, Jans tos uzskata par nenovērtējamu ģimenes mantojumu un neplāno tos pārdot. Tā vietā viņš pauž cerību, ka daļai no šīm relikvijām kādreiz atradīsies vieta vietējā muzejā. "Tas nav tikai vērtslietu atradums – ar dārgumu atrašanu es piepildīju tēvam doto solījumu, kurš lūdza šo sudrabu atrast. Man šis notikums sniedzis dziļu gandarījumu un sajūtu, ka esmu piepildījis savas ģimenes sapni." Savu piedzīvoto Jans aprakstījis grāmatā "Blood and Silver: A true story of survival and a son’s search for his family treasure".