Deja vienmēr bijusi kā svētki: Arvis Zēmanis par dalību tautas deju kolektīvā un dziesmu un deju svētkos
Pasākumu vadītājs Arvis Zēmanis atzīst, ka deja ir palīdzējusi veidot viņu kā personību un stiprinājusi gan disciplīnu, gan radošumu.
Viņam deja ir vienmēr bijusi kā svētki, kā izpausmes forma un radoša sevis apzināšanās. Kā Arvis stāsta sarunā ar Dziesmu un deju svētku lieldraugu "Swedbank", viņš ir dejojis tautiskās dejas no agras bērnības, kad dzīvoja Gaiziņkalna apvidū, un turpināja to darīt arī pārnākot dzīvot uz Rīgu, kur ilgus gadus dejoja tautas deju ansamblī “Līgo”, līdz ar to latviskās tradīcijas ir iemantojis tieši šādā veidā.
Deja kā disciplīna
Arvis atzīst, ka viens no dejas ieguvumiem ir ne tikai tradīciju apzināšanās, bet arī disciplīna. “Man kā skatuves māksliniekam deja ir disciplinējusi radošumu, parādījusi, ka radošums ir arī disciplīna, tādējādi iztaisnojusi manu mugurkaulu. Turklāt esmu iemācījies labāk uztvert kritiku.”
“Dejojot kolektīvā “Līgo”, mums bija ļoti daudz skatuves priekšnesumu, daudz uzstāšanās un konkursu. Līdz ar to deja bija daļa no manas ikdienas. Savukārt dalība Dziesmu un deju svētkos bija visa ieguldītā darba kulminācija, jo tad svētki ienāk ne tikai pilsētā, bet tu saproti, ka arī pats esi daļa no šiem svētkiem,” stāsta Arvis.
Viņš kopumā Dziesmu un deju svētkus atceras kā ļoti gaišu pasākumu ar vieglu gaisotni, taču arī nenoliedz, ka, ejot uz mēģinājumiem, nereti sev uzdevis jautājumu: “Kāpēc es to daru?”. Atbildi gan vienmēr guvis mēģinājumos un koncertos.
Būt uz viena kultūras viļņa
“Deju kolektīvs ir komūna, kas stiprina. Savukārt, kad nonāc līdz Dziesmu un deju svētkiem un vari dejot kopā ar vēl tūkstošiem citu dejotāju no visas Latvijas, būt uz viena kultūras viļņa, tā ir neaprakstāma sajūta un atmiņas mūža garumā. Tieši šādā veidā, manuprāt, mums tiek nodotas latviskās tradīcijas, un svētki mūs vieno kā tautu. Šo sajūtu es redzu arī šobrīd, vadot kāzas un dažādus pasākumus, kur cilvēki sanāk kopā, nostājas zem klajām debesī, dzied dziesmas, kurina ugunskurus – tas ir latviskums. Un tas noteikti kaut kādā veidā ir iekodēts, izdzīvojot un pieredzot Dziesmu un deju svētkus vairākās paaudzēs,” saka Arvis.
Viņš aicina bērnus un jauniešus iesaistīties svētku kustībā. Tas nozīmē – vest bērnus dziedāt, dejot, apgūt folkloru. “Atskatoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka es noteikti būtu priecīgs, ja vecāki mani arī šodien aizvestu uz kori vai deju kolektīvu. Tur veidojas ļoti spēcīgas draudzības, tā ir kā komūna. Esmu dzirdējis, ka citi pat saka, ka tā ir mafija. Jā, ir mēģinājumi, uz kuriem nereti jāpiespiežas aiziet, bet ir arī skaisti pasākumi un superīgas ballītes, kas man pat pietrūkst. Kopumā varu teikt, ka deja un dziesma ļoti satuvina. Turklāt mums Latvijā ir ļoti lieliska vide, lai šo mūzikas un dejas mākslu apgūtu.”
