Brāļi - Imants Kalniņš un dzejnieks Viks nostājušies frontes pretējās pusēs
Krievijas agresīvā politika un Krimas okupācija frontes pretējās puses likusi nostāties diviem pazīstamiem brāļiem – komponistam Imantam Kalniņam un dzejniekam Viktoram Kalniņam (Viks). Ja mūziķis atbalsta Krimas pievienošanu Krievijai, tad viņa brālis nosoda Putina politiku.
Imants Kalniņš: „Krievija rīkojās adekvāti, sev pievienojot Krimu”
Pēdējās nedēļas laikā izskanējušie abu brāļu publiskie paziņojumi liecina, ka brāļi Kalniņi ir diametrāli pretējos uzskatos par Krievijas – Ukrainas pretstāvi un Krimas aneksiju. Ja Imants Kalniņš jau sen kā neslēpj savas simpātijas pret Krieviju, tad viņa brālis Krievijas politiku dēvē par „zudušā laika” (impērijas) meklējumiem.
Piektdien, 9. janvārī, radio „Baltcom” ēterā ar prokrieviskiem izteikumiem kārtējo reizi izcēlies Imants Kalniņš. Mūziķis, bijušais Saeimas deputāts paziņoja, ka Krimas pievienošanu Krievijas Federācijai nevar uzskatīt par aneksiju, jo „Krimas tauta izteikusi savu gribu un vēlmi apvienoties ar Krieviju”.
„Ja runājam par Krimu, tad uzskatu, ka Krievija rīkojās adekvāti. Tā nebija aneksija. Bija referendums un Krimas tauta izteica savu gribu un vēlmi apvienoties ar Krieviju,” radio „Baltkom” teica Imants Kaliniņš. Vienlaikus viņš arī nosodīja savulaik PSRS vadītāja Ņikita Hruščova rīcību Krimu atdāvinot Ukrainas republikai, jo tas neatbilda PSRS konstitūcijai.
Dzejnieks Viks: „Krievijā brīva izvēle ir kļuvusi par deficītu”
Savukārt Imanta Kalniņa brālis, dzejnieks Viktors Kalniņš jeb Viks šonedēļ „Latvijas Avīzē” publicējis rakstu, kurā nosoda Krievijas impēriskās tieksmes. Viņš, cita starpā, raksta:
„Redzot Vladimiru Putinu televīzijas raidījumos atkal un atkal cenšamies spodrināt tā dēvēto mačo tēlu, nākas secināt, ka iemīļotajās Austrumu cīņās viņu drīzāk interesē vien fiziskais aspekts. Apvainoties par to, ka ukraiņu tauta izvēlējās eiropeisko attīstības ceļu, un izturēties pret citu tautu kā pret savu īpašumu – vai tas neliecina, ka Krievijā dzimtbūšana joprojām (vismaz mentāli) nav atcelta?
Nereti dzird piesaucam tādu argumentu kā Krievijas intereses. Bet vai intereses drīkst būt tikai Krievijai? Krievu tautai esot īpaša loma, misija? Kāda? Citu tautu pakļaušana? Paga, paga, vai tikai nebūs tā, ka pašas sev piedēvēto diženumu tai sācis iedvest Pēteris I ar saviem „loga izciršanas uz Eiropu” pasākumiem? Bet tad taču iznāk absurds – Krievija ir eiroorientējusies jau kopš kura gadsimta, bet nu, kad Ukraina kaut ko līdzīgu vēlas uzsākt 21. gadsimtā, Kremlim spuras gaisā.
Psiholoģiski izskaidrojamas un saprotamas ir izjūtas, kas var pārņemt impērijas vadītājus, kādreizējām saglabātajām teritorijām nometot koloniālā jūga važas, lai dzīvotu saskaņā ar savu brīvu izvēli, taču Krievijai nav pat visniecīgāko juridisko tiesību pretendēt uz kaut kādām pašas izdomātām interesēm, jo savā laikā PSRS sludinātajā mierīgas līdzāspastāvēšanas (lasi: aukstā kara) fāzē tai bija dotas visas iespējas pierādīt slavinātā sociālisma pārākumu pār kapitālismu. Pietrūka tikai galvenā – paša pārākuma.
Krievijā brīva izvēle jau ir kļuvusi par deficītu. Ja pakustinām vēsturisko atmiņu, atceramies, ka vārds „deficīts” bija viens no vispopulārākajiem leksikas elementiem PSRS tautu valodās. Ja pašreizējais Kremļa priekšnieks atrodas zudušā laika meklējumos, tad vismaz šo sastāvdaļu viņš var uzskatīt par atkal atgūtu.
Savukārt mēs paturēsim prātā to, ka sabiedrība bez iespējām brīvi izvēlēties pārtop ganāmpulkā, un, kāds ir ganāmpulka liktenis, diez vai mūsu tautai tas vēl ir jāatgādina.”
Imants Kalniņš par Krimas aneksiju (no 24 min.)
