Dobelē dzimusī liepājniece Nataļja ir vairāk latviete nekā daudzi kopā

“Esmu dzimusi Dobelē. Tētis 1975. gadā no Baltkrievijas atbrauca šurp, bet mana mamma jau dzīvoja Dobelē, kaut gan viņa ir no Neretas puses. Mammas vecāki arī ir baltkrievi. Abi iepazinās Dobelē, tur mēs ar māsu piedzimām un uzaugām līdz 18 gadu vecumam, bet tad es ieprecējos Liepājā. Lielāko dzīves daļu esmu pavadījusi Vēju pilsētā un uzskatu sevi par liepājnieci,” teic Nataļja.

Bērnība Baltkrievijā

Visu bērnību Nataļja pavadījusi Baltkrievijā pie omītēm. Baltkrievu tauta vienmēr bijusi ļoti sirsnīga, un tie, kurus viņa sauc par īstiem slāviem, arī ukraiņi, viņai ir ļoti mīļi.

“Skatoties tagad, šķiet, ka tai bērnībā nekā daudz nebija, it īpaši baltkrievu ciemos. Tēvam vēl bija septiņas māsas un brāļi, liela ģimene, un dzīvoja diezgan nabadzīgi. Mani vienmēr interesējušas savas saknes. Viņiem līdz karam vēsture ir mazāk zināma, daudz kas ticis iznīcināts, bet kā sanāk, kad pašķetina vēsturi līdz revolūcijai? Ne velti saka baltkrievi, jo baltiem un baltkrieviem diezgan daudz vēstures ir kopīga, un tas viss arī vērojams latviešu un baltkrievu zīmēs – tās ir ļoti līdzīgas,” stāsta Nataļja.

Šobrīd gan domas par Baltkrieviju ir ļoti skumjas. “Man nesen bojā gāja māsīca, un jebkuros citos apstākļos būtu aizbraukusi uz bērēm Baltkrievijā, bet šobrīd tas netiek nemaz apspriests, un radinieki arī to saprot. Diemžēl arī radi savā starpā ir sadalījušies,” atzīst Nataļja.

Īstās mājas tikai Latvijā

Baltkrievu valodu viņa zina kopš bērnības, radi runājuši trosjankā –  dialektā, kur vienkopus sajaukti baltkrievu, krievu un ukraiņu vārdi. “Arī kad tētis ar mums runāja, šos vārdus ikdienā lietoja, bet pēc tam kaut kā aizmirsās. Taču līdz ar Ukrainas karu es sāku pastiprināti sekot līdzi notikumiem, lasīt ukraiņu valodā un šo valodu apgūt vairāk. Man bija viegli, jo baltkrievu un ukraiņu valodas ir ļoti līdzīgas,” salīdzina baltkrieviete.

Nataļja uzsver, ka Latvija ir viņas mājas un citu nav. “Man jāatzīst, ka, uzaugot padomju vidē, tie bija 80. gadi, gandrīz vispār neko nezināju par brīvvalsts laiku, par to, kas noticis pirms okupācijas. To visu sāku mācīties neatkarības laikā. Kad sākās cīņas par neatkarību, man bija 11 gadi. Vienkārši sāku interesēties, jo vēsture un ģeogrāfija man vienmēr bijuši mīļi priekšmeti. Man nekad nav bijis arī aizspriedumu, sapratu, ka dzīvoju Latvijā, latviešu valodu mācījos un zināju. Mana mamma un māsa ļoti labi runāja latviski. Taču šī ir tā dilemma, ka mans tēvs nerunā latviski, tikai kaut ko ļoti elementāri saprot, un Ukrainas notikumu sakarā mūsu attiecības arī ir saasinājušās valodas kontekstā, jo es vienmēr ļoti stingri iestājos par šo vienoto informatīvo vidi.”

Latviski runā arī ar krieviem

Diemžēl daudzi krievi, dzīvojot Latvijā, vairākus gadu desmitus nav iemācījušies latviešu valodu. “Es kā nelatviete šajā sakarā gribu mest akmeni arī latviešu pusē,” atklāta ir Nataļja. “Kāpēc jūs paši necienāt savu valodu un kultūru? Man ir cita mentalitāte, es aizstāvēšu Latviju un latviešu valodu ar baltkrievu mentalitāti. Neesmu tik ļoti pazemīga, neloku muguriņu.”

Nataļjai kādreiz pat sagādā gandarījumu iesaistīties diskusijā ar latviešiem, skaidri pasakot, ko domā par šo situāciju: “Zini, esmu nokārtojusi pilsonību, man tā netika dota kopš dzimšanas, bet es to ieguvu. Esmu iemācījusies visu, kas bija jāapgūst. Es varbūt labāk zinu visu Latvijas vēsturi un, iespējams, esmu lielāka valodas un kultūras aizstāve nekā tu, un tieši tāpēc no malas redzu, ko jūs paši darāt ar savu valodu un kultūru. Jūs visiem gribat izdabāt. Esat ļoti maza tauta pasaules mērogā. Vai tiešām domājat, ka šis mazais zemes pleķītis jums būs visu laiku, skatoties uz globālajām tendencēm? Uz to vienmēr kāds skatīsies, kāds gribēs iekarot.”

Viens varbūt vēlēsies draudzīgāk atnākt un līdzās sadzīvot, cits ne tik draudzīgi. Ko tad jūs, maza tauta, darīsiet?” vaicā Nataļja. “Jums nav citas vietas, kur iet.”

Viņa novērojusi, ka ļoti bieži, ja latvietim pretī runā krieviski, viņš arī pāriet uz krievu valodu, reizēm saka, ka pats vēloties patrenēties krievu valodā. Tikmēr Nataļja Latvijā runā latviski arī ar krieviem, kas bieži pat nesaprot, vai viņa var vai nevar runāt krieviski: “Mana latviešu valoda ir diezgan izkopta, un bieži nevar sadzirdēt, ka es nemaz neesmu latviete. Gadās arī situācijas, ka ierauga manu vārdu un uzreiz ar mani grib runāt krieviski. Es saku: nē, lūdzu, runā latviski, un viss kārtībā. Principā krieviski es runāju tikai ar tiem, kas man līdzi no bērnības nāk tādā kā mantojumā. Tā ir mana ģimene, klasesbiedri, ar kuriem kopā esmu mācījusies līdz devītajai klasei.”

Bagāžā pat septiņas valodas

Dobelē līdz devītajai klasei Nataļja mācījās krievu skolā, pēc tam pārgāja uz Jelgavas mūzikas koledžu, kur jau bija latviešu plūsma, un kopš tā laika sākās, kā pati saka, viņas Latvijas dzīve. Viņa neslēpj, ka pirmajā koledžas gadā bija grūti: “Es runāju kļūdaini, bet mani neviens nekad neapsmēja, skolotāji un kursabiedri atbalstīja, un tas deva tik ļoti lielu motivāciju, ka man pēc pirmā gada latviešu valodā un literatūrā bija visaugstākās atzīmes. Latvieši jau priecājas, ka cilvēks kaut vai izrāda, ka viņš ir gatavs to darīt. Viņi atbalstīs, ja redzēs, ka cilvēks cenšas.”

Nataļja gan piekrīt, ka ne visi ir piedzimuši ar valodas dotībām, viņas bagāžā ir pat septiņas valodas: “Brīvi runāju angļu valodā, diezgan brīvi ukraiņu, vācu valodā, runāju arī franciski, komunicēju spāņu valodā, cītīgi apgūstu ķīniešu valodu, un, protams, man ir arī baltkrievu valoda. Laikam man ir talants uz valodām un arī patīk mācīties,” atklāj Nataļja.

Viņa strādā Liepājas domē par vecāko eksperti starptautiskās sadarbības jautājumos un ārpus darba brīvajā laikā aizraujas ar tulkošanu – tā var iegūt daudz jaunu zināšanu.

Karavīra sieva

Par situāciju Ukrainā Nataļja nevar runāt bez emocijām un asarām, jo jau pirms vairāk nekā desmit gadiem iesaistījās palīdzības sniegšanā šai valstij.

“Līdz 2014. gadam man bija kaut kādas cerības, ka Krievija varētu vēl būt adekvāta valsts, bet šis gads izsvītroja pilnīgi visu. Kā saka, no mīlestības līdz naidam ir viens solis, un naids ir tik liels, ka man labāk uz ielas klātienē laikam nerādīties cilvēkiem, kuri ļoti atklāti aizstāv Krieviju. Es ar savu slāvu mentalitāti neesmu tik pacietīga, kādi reizēm ir latvieši,” saka Nataļja.

Viņa izvēlējusies palīdzēt tieši karavīriem frontē, jo tam ir arī saistība ar ģimenes situāciju – Nataļjas vīrs Vilmārs ir armijas pulkvežleitnants, un viņa vienmēr uzskatījusi, ka viņi visi ir viena liela, draudzīga ģimene.

“Es izprotu karavīru domāšanas veidu, un ir teiciens – neviens cits tik ļoti negrib mieru kā karavīri. Līdz ar to manos uzskatos palīdzēt karavīriem ir svēta lieta. Mēs esam Latvijas organizācija Palīdzība Ukrainas armijai, kas dibināta jau 2014. gadā. Atradām cits citu sociālajos tīklos, kopš tā laika regulāri vedam uz Ukrainu dažādas mantas, un tagad tas viss aizgājis lielos apmēros – pērkam arī dronus, dažādus elektroniskā kara rīkus, daudzi lej ierakumu sveces. Esam pa visu Latviju, brīvprātīgo tīkls ir diezgan plašs. Nekad neko neesam tērējuši administratīvām vajadzībām, visu cilvēki ziedo, paši apbraukājam un savācam.”

Šogad sākusies ļoti laba sadarbība ar Čikāgas latviešu biedrību Ligzda, tālienes tautieši ļoti aktīvi sāk iesaistīties un meklēt ziedojumus savā pusē, piemēram, bija liels simt dronu iepirkums. “Mums ar Ukrainu izveidojies tīkls ar uzticamiem karavīriem, kuri karo jau kopš 2014. gada, mēs visu sūtām vienībām, kuras varbūt ir vissliktāk apgādātas,” teic Nataļja.

Trīskārši svētki

Nataļjas vīrs pirms pusotra gada atvaļinājās pēc vairāk nekā 30 gadu armijas dienesta, tātad bijis Latvijas sardzē jau kopš atjaunotās neatkarības pirmsākumiem. Pēdējais amats – Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba Militāro mācību pārvaldes priekšnieks, kurš atbild par visām lielajām NATO mācībām Latvijā.

“Piemēram, “Namejs” bija viņa bērns,” lepojas Nataļja. Vilmārs Vecvagars ir arī vēsturē ilgākais Zemessardzes Liepājas 44. bataljona komandieris – astoņus gadus. Šobrīd viņš ir rezerves karavīrs un arī tiek iesaukts mācībās, nekad neatsaka sievai, kad kopā jābrauc savākt ziedojumus Ukrainas aizstāvjiem.

“Latvijas patriotisms mums ir ģimenisks. Es pat teiktu, ja varbūt nebūtu iepazinusi Vilmāru, dzīve kaut kā citādāk būtu iegrozījusies. Par patriotu nepiedzimsti, bet kļūsti. Man ģimenē tā bija neatņemama sastāvdaļa –  dzīvoju kopā ar virsnieku jau 26 gadus,” pasmaida Nataļja.

Un 18. novembris Vecvagaru ģimenei ir pat trīskārši svētki – vīram šajā datumā, bet dēlam, jaunsargam Miķelim 19. novembrī ir dzimšanas diena. “Šie svētki mums vienmēr ir Latvijas karoga krāsās. Gan 11., gan 18. novembrī mēs klausāmies gan latviešu leģionāru, gan patriotiskās dziesmas. Latviskais noskaņojums mūsmājās šai nedēļā vienmēr ir īpašs. Man varbūt nav latviešu tautastērpa, bet patriotisms sirdī ir arī kā nelatvietei. Es arī nekad neesmu teikusi, ka vilkšu mugurā latviešu tautastērpu, jo godāju savu baltkrievu senču tautastērpu un kultūru. Taču ļoti lepojos, ja man kādreiz ārzemēs vaicā par Latvijas kultūru – vienmēr pastāstu par fantastiskajiem tautas tērpiem, latviešu dejām un dziesmām,” stāsta Nataļja.

Būt ezim, ko viegli nepaņemt

“Man ir baltkrievu saknes, bet tomēr jūtos kā latviete. Man šķiet, esmu tā latviete ar bonusiņu. Tie ir latvieši, kuriem ir citas saknes, un šajā gadījumā, es domāju, pozitīvais pienesums ir mana baltkrievu mentalitāte. Mana mīlestība pret Baltkrieviju un Ukrainu – tā man dod lielo bonusu, to mīlestību, ko varu ieguldīt, lai Latvijai dotu kādu pienesumu. Vairāk esmu gatava cīnīties par Latviju ar visu savu bagāžu, kas man nāk no maniem baltkrievu senčiem,” pauž liepājniece.

Latvijai Nataļja novēl stipru mugurkaulu un lielu gribasspēku aizstāvēt savas vērtības gan šeit, gan plašajā pasaulē: “Visi zina, ka Latvija ir tāda maziņa, bet ezis, kurš neļaus, lai to paņem tik viegli ar plikām rokām. Latviju es nevaru iedomāties zem kādas citas varas vai valsts un novēlu – lai mēs katrs nesam to uguntiņu sevī un ticam, ka Latvija vienmēr būs brīva un neatkarīga. Pats galvenais – ja vajadzēs, lai mēs katrs esam gatavi palīdzēt. Mums ir jāpaliek šeit, jāaizstāv sava valsts. Es to novēlu saprast katram cilvēkam iekšēji, ka nekur citur tā zāle nebūs zaļāka.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Dobelē dzimusī liepājniece Nataļja ir vairāk latviete nekā daudzi kopā" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".