Vakariņas zelta gaismā: kā Jasmīna Simsone glezno Latvijas stāstus
Pretēji vairumam meiteņu jaunā māksliniece Jasmīna Simsone savos darbos nekad nav aizrāvusies ar skaistuļu un princešu atainojumu, un tas spilgti redzams arī viņas jaunajā izstādē "Nemierīgo atmiņu tilti". Dzirdēts par dzimtas atmiņu, kas dzīvo ikvienā no mums. Šī asiņu balss urda Jasmīnu, un viņa rūpīgi turpina strādāt pie senču mantojuma apzināšanas un iedzīvināšanas savās gleznās.
No Simsones gleznām uzstaro silts zeltījums, atspīd vaska notecējumi, raisot asociācijas ar baznīcu. Kaut kas no reliģisko celtņu svinīguma jaušas arī mākslas galerijā Ola Foundation, kur vienlaikus ar Jasmīnas veikumu skatāmi Vilhelma Purvīša laikabiedra Johana (Jāņa) Valtera darbi. Jaunību un klasiku vieno izvēle par labu eļļas krāsai uz audekla, un arī Jasmīnai patīk gleznot dabu – tāpat kā Valteram. Taču pagaidām māksliniece paliks pie dzimtas un tautas vēsturiskās pieredzes izpētes, jo padomju laiki viņas paaudzei ir diezgan tukši vārdi; ar emocionālu saturu tie piepildās pamazām – no ģimenes fotoalbumiem, filmām, stāstiem. Otra Jasmīnas interešu joma ir kino. Gan to, gan vizuālo mākslu viņa apgūst studijās Vankūverā, Britu Kolumbijas Universitātē.
Jūs esat sākusi zīmēt, pirms vēl iemācījāties runāt. Kādi bija pirmie tēli? Vai māksla kļuva par pašizteikšanos?
Bērnībā man, protams, bija daudz dažādu pulciņu, nemitīga aktīva darbošanās kļuva par ieradumu. Visa diena līdz vakaram bija piepildīta – dziedāju, dejoju, spēlēju klavieres. Jā, biju ļoti žiperīga un aktīva, man bija svarīgi visu laiku kustēties, kaut ko uzzināt, izdarīt. Tikai nesen sapratu, ka visi bērni nav tādi kā es, daži nodarbojas tikai ar kaut ko vienu.
Protams, mamma ir saglabājusi daudz manu zīmējumu, kurus esmu jau aizmirsusi, daļa glabājas pie vecvecākiem. Sākumā ar prieku zīmēju savai ģimenei apsveikumus Ziemassvētkos un dzimšanas dienās. Centos zīmēt, cik vien skaisti varu, biju ļoti paškritiska un to, kas man nepatika, nevienam nedāvināju. Kopš mazotnes visu gribēju uzzīmēt perfekti, sākot ar sirsniņu. Zīmēju vai nu visu, ko redzēju, vai to, kas patiks tētim vai mammai. Opim, mammas tētim Jānim Simsonam, uzgleznoju jūru ar lielu jahtu un zilām debesīm, jo viņam ļoti patika fotografēt dabu. Kad braucām kopā pastaigāties pa jūrmalu, viņš, protams, fotografēja jūru. Tas opim bija hobijs, viņam ir daudz fotoalbumu ar dabas skatiem, puķēm – visur gāja ar kameru rokās. Viņam tagad ir pāri astoņdesmit, vairs jau nefotografē, viņi abi ar omi dzīvo Salaspilī. Ja no tēta, kurš savulaik pat mācījies Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos, esmu mantojusi interesi par glezniecību, tad vēlme pievērsties kino, strādāt ar kamerām varbūt nāk no mammas vecākiem.
No malas tā arī šķiet, ka jaunajā izstādē esat apvienojusi glezniecību ar fotogrāfiju, gleznu varoņi izskatās kā izkāpuši no albuma. Tie nav mūsdienu cilvēki, un ir jūtams, ka interesējaties par vēsturi.
Jā, ņēmu ģimenes fotogrāfijas, un visi, protams, nesēdēja vienā istabā kā tagad manās gleznās. Izskatīju omes un opja albumus, meklēju arī attēlus ar galdiem, svinībām, tad to visu saliku kopā.
Ar šiem portretiem sākumā biju iecerējusi imitēt baznīcas stiklus un svētbildes. To var uztvert arī kā atsauci uz Svēto vakarēdienu, un angļu valodā izstādes nosaukums ir tieši tāds – The Last Supper. Ļoti gribēju ar vasku uz gleznām atainot stikla atspīdumus, radīt neērtības izjūtu, kāda rodas, ienākot telpā, kur tu esi svešs, bet visi citi ir labi pazīstami savā starpā – it kā skatītājs būtu ienācis kādas ģimenes privātā, ļoti personiskā pasākumā, to iztraucējot.
Biju jau redzējusi vasku lietojam glezniecībā, bet man šai tehnikai šoreiz bija konkrēts iemesls, atspoguļojot baznīcas motīvus. Vienlaikus pētīju attiecības starp privāto un publisko, kur baznīcu svētbildes domātas apskatei – cilvēks stāv lejā un skatās uz augšu. Man likās interesanta šī nianse, centos to īstenot gleznās.
Jāņa Valtera un Jasmīnas Simsones izstāžu atklāšana Ola Foundation izstāžu zālē
25. septembrī, Ola Foundation (Ogļu iela 12a, Rīga) izstāžu zālē tika atklātas divas izstādes – “Gleznojama esība. Jāņa Valtera darbi ...
Papildu aizkustinājumu raisa jūsu gleznu ieloka centrā novietotais apaļais galds. Uz tā redzami Rīgas porcelāna fabrikas skaistie trauki, kas atkal ir modē, bet daži tos izmetuši kā pagātnes palieku.
To izdomāja kuratore Katrīna Jaunupe, talkā nāca paziņas, un interesanti, ka uz galda ir servīze Ārija, kas sakritības dēļ ir arī manas omes vārds. Uz galda ir manas omes glāzes, dažus traukus no savas mammas atveda Katrīna – katrai lietiņai ir stāsts.
Tikai tad, kad pārcēlos uz Vankūveru Kanādā, tā līdz galam apzinājos, cik unikāla ir Latvija, tās vēsture, kultūra, tautasdziesmas. Es jau vienmēr to it kā esmu zinājusi, bet attālums lika spilgtāk apjaust, cik brīnišķīgs ir latviešu mantojums. Ziemeļamerikā kultūras ir salīdzinoši maz, un, kad universitātē gleznoju, tad tikai Latviju, pētīju un analizēju latviešu vēsturi, filmas. Ļoti ietekmēja filmas Mātes piens un Bille. Vēlreiz izlasīju grāmatu, ko biju lasījusi jau skolā, toreiz varbūt stāsts man šķita garlaicīgs, bet filma palīdzēja daudz ko saprast, piemēram, ikdienas dzīvi, attiecības. Ar faktiem vēsturē ir par maz, vajag iedarbināt iztēli. Mani ļoti interesē arī sieviešu, mātes un meitas attiecības padomju laikā, kurā pati, protams, neesmu dzīvojusi. Unikāli, ka latviskās tradīcijas ģimenē padomju laikos galvenokārt nācās turpināt sievietēm – vīriešu pēc kara bija maz. Arī savā izstādē Nemierīgo atmiņu tilti, kur redzamas kādas ģimenes vakariņas, centos atainot Latvijas vēsturi un tradīcijas, lai tā sniegtu informāciju arī tagadējiem jauniešiem.
Vai vēlaties veidot starptautisku karjeru? Un kāpēc izraudzījāties Kanādu, no kuras tūristi brauc uz Eiropu, lai jūsmotu par mākslu?
Vankūveru izraudzījos tieši kino dēļ, tur ir liela industrija. Pagaidām nekādas žanra specializācijas studijās man nav, bet man ļoti patīk dokumentālais kino. Esmu veidojusi filmu par fotogrāfu Uldi Briedi, un skaidrs, ka dokumentālajā kino jau filmējot katrs projekts top ļoti atšķirīgi. Ir maza radošā grupa, tu pat īsti nezini, kas beigās iznāks, pašam ļoti daudz jādarbojas. Mākslas kino vairāk jādomā par scenāriju, kur varbūt grūti saprast, kāds būs galarezultāts, kamēr dokumentālajā kino ļoti interesants ir viss process.
Piekrītu, ka vizuālajā mākslā Latvijā var izpausties daudz vairāk nekā Kanādā. Pietiekami bieži braucu uz Latviju, te arī plānoju un analizēju, ko gribu darīt tālāk. Kā mazai valstij mums ir tik daudz izcilu mākslinieku pasaules līmenī, vienkārši neticami! To varu teikt droši, jo esmu iepazinusi Vankūveras mākslas galerijas, viņu mākslas pasauli. Par Latvijas mākslu mēs noteikti varam būt lepni.
Stāvu zemāk apskatāmi deviņdesmit klasiķa Johana Valtera darbi. Jūs vieno ne tikai mīlestība pret ainavām, bet arī eļļas krāsas.
Jau kopš pirmsākumiem gleznoju tikai ar eļļu. Vankūverā uzzināju, ka eļļas krāsas lietot nav ierasts, jo tajās jāiegulda daudz naudas. Akrils ir daudz populārāks un lētāks.
Nopietni mākslai pievērsos tikai 12 gadu vecumā. Daba bija pirmais, ko studēju. Lai apgūtu, kā gleznot debesis, mākoņus, mācījos privāti pie Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras profesora. Bija mākslas nodarbības skolā pie Ingas Maltas, vienas no manām mīļākajām skolotājām. Esmu pārgleznojusi arī sava vectēva – tēva tēva – gleznu. Pati viņu nekad neesmu satikusi, bet viņa darbu palicis ļoti daudz, gleznas stāv mūsu mājās. Viņš gluži kā Purvītis gleznojis tikai dabas skatus. Arī man ainavu glezniecība ir tuva, tā ir kā terapija, sniedz mieru.
Vidusskolas laikā, meklējot universitātes, arvien vairāk apzinājos, ka gribēšu savu mākslu izplatīt, ka tā ir kaut ko vērta. Vienmēr esmu gribējusi darboties radoši, taču pārvērst mākslu no hobija par darbu nav viegli, to es labi apzinos.
Kādi ir Kanādas jaunieši, vai izdevies atrast ar viņiem kopīgas intereses?
Es nedzīvoju kopmītnē, studiju biedrus satieku nodarbībās, un Vankūverā diemžēl nav klubiņu, uz kuriem aiziet. Šai ziņā Rīga ir daudz plašāka, pat ja fiziski mazāka. Vankūverā visi orientējas uz dabu, tur ir skaisti kalni, skati, okeāns, visi ir kustīgi un sportiski, attiecīgi arī ģērbjas, pie kā es nevaru pierast. Jaunieši universitātē ir no visas pasaules, tur var satikt visdažādāko valstu pārstāvjus, un tas man ļoti patīk – kaut vai uz ielas redzēt tik dažādu kultūru un nacionalitāšu cilvēkus. Latvijā tas pašlaik nav iespējams. Ziemeļamerikā visi ir ļoti draudzīgi un runīgi, taču attiecības ir virspusējas. Pie latviešiem man ļoti patīk tas, ka viņi ar tevi nerunās tikai pieklājības pēc, kā to dara Kanādā. Sākumā tur šķita, ka visi grib ar mani draudzēties, bet, ja aicinu aiziet uz kafiju, jāklausās atrunas par nogurumu vai ko citu. Iznāk, ka sarunājos ar tevi par velti, nekāda turpinājuma nav.
Man atlicis vēl viens studiju gads. Jau šogad meklēšu darbu Vankūverā, gleznošu, turpināšu iesākto pieredzes vēstures tematikas pētīšanu un ar lielu prieku ik pa laikam atkal lidošu uz mājām, uz Latviju.
