Vai Latvijas iedzīvotāji būtu gatavi veikt vērienīgu evakuāciju?

Ja modelējam iespējamo Maskavas agresiju, tad, jau paraugoties kartē, redzam, ka Latvijas lielākais mīnuss ir garā sauszemes robeža ar Krieviju un Baltkrieviju, kas lielu daļu mūsu austrumu un dienvidaustrumu rajonu padara par piefrontes zonu. Tas nozīmē, ka jau kara sākumā nāktos evakuēt lielu daļu šīs zonas iedzīvotāju, lai paglābtu no ienaidnieka apšaudes. Teorijā tas varbūt neizklausās pārāk sarežģīti – visi sakāpj automašīnās un autobusos un dodas rietumu virzienā –, taču realitātē masu evakuācija ir sarežģīts uzdevums, kura veiksmīgai īstenošanai mums vēl ir daudz darāmā.

Kurp man doties?

Runājot par iespējamo X stundu, bieži vien cilvēki saka – es nemaz nezinu, ko man tādā situācijā darīt un uz kurieni doties! Neviens man to nav pateicis! Precīzu darbības plānu neviens jums arī šobrīd nepateiks, jo tas lielā mērā būs atkarīgs no notikumu gaitas, taču pamatprincipi valsts un pašvaldību līmenī ir izstrādāti un pēc šiem algoritmiem tad arī viss droši vien norisināsies.

Galvenais, ko der paturēt prātā – slīcēju glābšana, kā teica klasiķi, ir pašu slīcēju rokās. Tāpat arī evakuācija vairumā gadījumu gulsies uz pašu iedzīvotāju pleciem, jo visus nodrošināt ar transportu valsts un pašvaldības gluži vienkārši nespēs. Tādēļ lielākajai daļai nāksies kāpt savās personīgajās automašīnās vai vienoties ar kaimiņiem un doties rietumu virzienā, ievērojot varas iestāžu rīkojumus. Piebilde par rīkojumiem ir īpaši būtiska, jo karastāvokļa apstākļos vairs nebūs iespējams braukt, kur vien acis rāda – visur būs kontrolposteņi, un daļa ceļu būs rezervēti militārām vajadzībām.

Te vietā ir jautājums – bet kā es uzzināšu, ko tieši man darīt? Arī te daudz atkarīgs no pašiem. “Iedzīvotājiem ir jāapzinās, ka krīzes gadījumā arī pašiem nāksies iesaistīties tās risināšanā un informācijas meklēšanā. Šaubos, vai tiešām mēs spēsim katru konkrēti sasniegt. Tādēļ arī pašiem vajag ieslēgt televīziju vai radio, lai uzzinātu, ko darīt,” saka Valmieras novada domes priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums, kurš savā pašvaldībā ir atbildīgs par civilās aizsardzības jautājumiem.

Tikai pieci procenti

Valmierā ir papildus izstrādāta sava apziņošanas sistēma gadījumam, ja visi sakaru līdzekļi ir atslēgti – tad tiks izmantoti ziņneši un pašvaldības policijas ekipāžas.

Plānojot iespējamo evakuāciju, tagad tiek izstrādāta kārtība, kādā evakuējami iedzīvotāji. Priekšroka dodama vismazāk aizsargātajām kategorijām – ģimenēm ar bērniem, pensionāriem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Jādomā arī par tiem, kuriem nav sava transportlīdzekļa, un vientuļiem cilvēkiem, kuriem nav neviena, kas varētu palīdzēt.

“Jāsaprot, ka nevar gaidīt visu palīdzību tikai no valsts vai pašvaldības vien. Cilvēkiem arī pašiem laikus vajadzētu padomāt, kā viņi var sagatavoties krīzes situācijai un kaut mazliet atvieglot dzīvi pašvaldībai, kurai jau tāpat būs darba pilnas rokas, palīdzot tiem, kuri paši par sevi nespēj parūpēties. Ir noteikts, ka pašvaldībai jābūt gatavai ar saviem līdzekļiem evakuēt apmēram piecus procentus no kopējā iedzīvotāju skaita. Valmieras novadā tie būtu apmēram 2500 cilvēku, kurus mums jāspēj evakuēt,” atklāj Gailums.

Sadarbība ar pasažieru pārvadātāju

“Vēl viena nianse ir, piemēram, sociālās aprūpes centru evakuācija – vai, evakuējot cilvēku, kuram nepieciešams īpašs dzīvības nodrošināšanas aprīkojums, uzņemošajā pusē tas būs pieejams? Ir arī daļa pansionātu iemītnieku, kuri ir nestaigājoši – arī viņus tātad nevar tā vienkārši izmitināt skolas sporta zālē uz matračiem. Visiem šiem jautājumiem ir jāpievērš uzmanība,” atzīst Gailums.

Valmiera gan evakuācijas gadījumā varētu būt diezgan privileģētā stāvoklī, jo šajā pilsētā darbojas liels pasažieru pārvadātājs, "VTU Valmiera", ar kuru ir noslēgts līgums par sadarbību krīzes situācijā. Saskaņā ar šo līgumu uzņēmumam konkrētā laikā un vietās jāsagādā noteikts skaits autobusu.

Plānus lasa arī ienaidnieks

Līdzīgus evakuācijas plānus izstrādā arī citas pilsētas, piemēram, Rēzekne un Daugavpils. Gandrīz katra novada mājaslapā var atrast civilās aizsardzības plānus, kuri gan ne vienmēr ir ļoti detalizēti, taču tam ir savs iemesls – piemēram, valmierieši nav publiskojuši pielikumu ar iespējamām patvēruma un bēgļu izmitināšanas vietām, apzinoties, ka par šo informāciju var interesēties ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī ienaidnieks.

“Ukrainas pieredze ir iemācījusi, ka tik detalizētu informāciju nevajag padarīt visiem publiski pieejamu. Vajadzības gadījumā iedzīvotāji par šīm vietām tiks informēti,” saka Gailums. Valmierā Ukrainas pieredze tiešām tiek analizēta, piemēram, domei ar padomiem par konkrētu situāciju risināšanu palīdz Ukrainas mazo pilsētu asociācijas pārstāve.

Vadoties no ukraiņu pieredzes, ļoti svarīga ir krīzes situācijā iesaistīto personu psiholoģiskā noturība – lai būtu cilvēki, kuri ir gatavi sabiedrības labā ziedot savas intereses. “Kā mums teica kādas Ukrainas pilsētas mērs par evakuāciju – jā, man ir autobusi, taču daļa šoferu nav uz vietas, sēdies kaut pats pie stūres. Ar šādām situācijām ir jārēķinās – ka var pietrūkt šoferu,” atzīst Gailums.

Zaļā kursa lamatas

Plānojot iedzīvotāju evakuāciju ar pašvaldību transportu, gan ir kāds zemūdens akmens – Eiropai tik tuvais zaļais kurss. Tā ietvaros pašvaldībām tiek piedāvāts finansējums elektrisko autobusu iegādei, kas pats par sevi ir skaisti un pareizi, taču krīzes situācijā, kad jāveic evakuācija, šāds transportlīdzeklis var radīt papildu problēmas, jo ar vienu uzlādi nekur daudz tālāk par 200 kilometriem neaizbrauksi.

Autobuss ar iekšdedzes dzinēju var aizvest vienu partiju bēgļu un uzreiz apgriezties un braukt pēc nākamās, bet elektrobusam nāksies ņemt pauzi uzlādei – ar noteikumu, ka elektrības apgādes sistēma vispār vēl funkcionē.

Šā iemesla dēļ tās pašvaldības, kas iegādājušās elektrobusus, piemēram, skolēnu pārvadāšanai, tik un tā savās garāžās patur arī vecos iekšdedzes dzinēja autobusus. Protams, arī tiem kara gadījumā var rasties problēmas ar degvielas sagādi, taču vismaz evakuācijas transportam tā droši vien būs pieejama kaut vai no armijas krājumiem.

“Tādēļ zaļo kursu vajag salāgot ar krīzes situāciju iespējamību un sabiedrisko drošību. Miera laikos par to neaizdomājamies, taču varbūt ir vērts iepirkumu noteikumos kaut ko pamainīt, jo patlaban pašvaldību iepirkumos daļai jauno transportlīdzekļu ir jābūt zaļajam kursam atbilstošiem. Taču evakuācijas gadījumā tas var radīt riskus,” atzīst Valmieras domes priekšsēdētāja vietnieks.

Ja jau esam pieskārušies degvielas tēmai, tad tiem, kuri domā evakuēties paši ar savu  transportu, der atcerēties, ka miera laikā ierastā kārtība, kad jebkurā brīdī var iebraukt degvielas uzpildes stacijā un pieliet pilnu tvertni, visticamāk, vairs nedarbosies. Labākajā gadījumā jārēķinās ar degvielas iegādes limitu, teiksim, 20 vai 40 litru apmērā un lielām rindām, bet sliktākajā – pat ar pilnīgu degvielas tirdzniecības aizliegumu privātpersonām.

Turklāt gadījumā, ja traucēta elektroapgāde, var rasties problēmas uzpildīt degvielu, pat ja uzpildes stacijā ir tās krājumi. Tādēļ visās instrukcijās lasāmajā atgādinājumā allaž turēt automašīnai pilnu tvertni ir vērts ieklausīties.

Kā pabarot bēgļu tūkstošus

Pieņemsim, ka informācija par to, uz kurieni evakuēties, ir saņemta. Noteikti būs arī papildu norādes par ceļiem, jo daļu no tiem jau izmantos militārā tehnika, kurai šajā situācijā būs priekšroka, un civilistiem liks izmantot citus maršrutus. Evakuācijas virziens puslīdz skaidrs – uz Rīgu vai Kurzemi. No katra novada evakuējamām personām tiks norādīts galamērķis – vieta, kur viņus sagaidīs un izmitinās.

No kurienes uz kurieni tieši cilvēki tiks evakuēti – tas šobrīd, miera laikā, nav zināms, jo situācijas var būt ļoti dažādas. Tādēļ arī ir grūti iedalīt katram potenciāli evakuējamam novadam pretī konkrētu pašvaldību un iepriekš noteikt, ka Limbažu novada iedzīvotāji evakuējas uz Kuldīgu. Jo var gadīties tā, ka limbažniekus nekur nevajag evakuēt, toties jāevakuē ir visa Rēzekne.

Bet tādā gadījumā loģiskāk bēgļus ir izvietot dažādās pašvaldībās, nevis visus aizsūtīt, piemēram, uz Ventspili, kas ar tik lielu skaitu netiek galā, kamēr turpat netālu esošā Kuldīga neuzņem nevienu. Tādēļ evakuācijas plāni krīzes situācijā tiks koordinēti visas valsts mērogā, vadoties pēc konkrētiem apstākļiem.

Tālāk jau bumba nonāk bēgļus uzņemošo pašvaldību laukuma pusē. Tām ir ne tikai laikus jāatrod viņu izmitināšanai piemērotas telpas, bet arī jāsagādā matrači un gultasveļa. Tos valsts iegādājas centralizētā iepirkumā, un katra pašvaldība var pieteikties uz noteiktu skaitu komplektu.

Vēl viens būtisks jautājums ir par evakuēto personu apgādi ar pārtiku. Pat ja cilvēks ir apzinīgs un savlaicīgi sapakojis 72 stundu somu, tad ceturtajā dienā paša sagatavotie pārtikas krājumi ir beigušies un sāk gribēties ēst. Labi, ja vēl darbojas veikali un ir iespējams iegādāties ēdienu, taču ko iesākt, ja ierastās pārtikas piegādes ķēdes ir pārrautas un veikalu plaukti ir tukši?

Šādā situācijā valstij ir pienākums parūpēties par saviem iedzīvotājiem, izsniedzot pārtiku no valsts rezervēm. Ir pat noteiktas konkrētas apgādes normas, kas pienākas valsts iekšienē pārvietotajām personām: 200 līdz 300 grami makaronu, graudu pārslu vai sausā kartupeļu biezeņa, 170 līdz 250 grami gaļas vai zivju konservu, 150 grami maizes vai 40 grami sausiņu, 20 grami olu vai piena pulvera, trīs litri dzeramā ūdens ziemā un četri litri vasarā. Zīdaiņiem un maziem bērniem pienākas 200 grami barojošā maisījuma. Mazliet bagātīgākas pārtikas devas pienākas tiem, kuri veic valsts apdraudējuma seku likvidēšanu.

Visus šos krājumus iepērk valsts un sadala pašvaldībām, kuru uzdevums tad ir krīzes situācijā nodrošināt cilvēku ēdināšanu. Noteikumi paredz, ka valsts teritorija tiek noklāta ar noliktavām, ko ar nepieciešamajām precēm apgādā valsts uzņēmums, kas savukārt sadarbojas ar pašvaldībām to sadalē. Patlaban šis noliktavu tīkls un preču rezerves tiek veidotas, un tuvāko mēnešu laikā tam visas valsts teritorijā vajadzētu būt gatavam.

Neatbildēti jautājumi

Taču te ir vairāki līdz šim neatbildēti jautājumi. Piemēram, cik ilgam laikam tad pašvaldībām gatavot pārtikas rezerves kādam noteiktam cilvēku skaitam?

Pašlaik neviens likums to nenosaka, bet tas apgrūtina plānošanu, uzsver Rīgas Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītājs Gints Reinsons: “Iedzīvotāji tiek mudināti savlaicīgi sagatavot 72 stundu somas, taču mums nav normatīvo aktu, kas noteiktu, cik ilgi pašai valstij, uzņēmumiem un pašvaldībām jābūt pašpietiekamiem.”

Tas ir svarīgi kaut vai tādēļ, lai plānotu pārtikas rezerves, jo patlaban nav īsti skaidrs, cik ilgam laikam tad tās iepirkt. Trim dienām? Divām nedēļām? Mēnesim?

“Ņemot vērā Rīgas iedzīvotāju skaitu, mainoties termiņam, radikāli mainās arī iepirkumu summas. Ja kādam liksies, ka esmu iepircis pārāk daudz, man pārmetīs līdzekļu izšķērdēšanu. Piemēram, Norvēģijā aiz polārā loka dzīvojošajiem šajā ziņā ir skaidri pateikts, ka viņiem ir jāspēj 14 dienas būt pašpietiekamiem gadījumā, ja sākas ilgstoša sniega vētra. Līdzīgi ir Zviedrijā, savukārt Somijā šis termiņš noteikts septiņas dienas. Mums pagaidām tas nav noteikts, taču vajadzētu. Tad pašvaldībai būtu skaidrs, ka septiņas dienas jāiztiek ar savām pārtikas un degvielas rezervēm, līdz smagnējais valsts mehānisms būs iekustējies un sāktu pienākt ārvalstu palīdzība,” stāsta Reinsons.

Savs sakāmais te ir arī Valmieras pārstāvim Ričardam Gailumam: “Sadarbības modelis ar valsti mums ir skaidrs, un pašvaldība jau ir nozīmējusi cilvēku, kas no mūsu puses atbild par to. Taču vēl vajadzētu padomāt, ko iesākt situācijā, ja, piemēram, pie mums ierodas bēgļi, bet vietējie ēdināšanas uzņēmumi nevar visus pabarot. Te varbūt nevajag no jauna izgudrot divriteni, bet gan pārņemt militāristu pieredzi. Viņiem ir jau sagatavotas individuālās pārtikas devas, kurās jau iekļauts viss nepieciešamais. Manuprāt, mums nevajadzētu veidot noliktavas, ko piekraujam ar precēm, kam ir ierobežots derīguma termiņš un daļu varbūt sagrauž peles, bet gan uzticēt mūsu uzņēmējiem, kuri jau gatavo militārpersonām domātus pārtikas komplektus, sagatavot tādus arī bēgļiem. Tur taču viss nepieciešamais kaloriju daudzums ir aprēķināts un katrs pats to ēdienu var pagatavot, jo komplektā ir arī sildelements. Ļoti apšaubu, vai krīzes situācijā mums izdosies visur salikt lauka virtuves, kas kūpēs un gatavos pusdienas. Drīzāk jāiet tas ceļš, lai varam cilvēkiem izdalīt jau sagatavotus pārtikas komplektus, kuriem ir ilgs derīguma termiņš.”

Kur viņus visus likt?

Visticamāk, liela daļa bēgļu ieradīsies Rīgā. Daļa te kādu laiku arī paliks, daļa dosies tālāk. Lai arī Rīga ir liela un gana turīga pilsēta, tomēr desmitiem tūkstošu bēgļu vienā laikā nespētu uzņemt arī tā. Reālais skaits, ko Rīga varētu uzņemt, ir apmēram 15 000, taču arī tad būtu nepieciešama valsts palīdzība bēgļu apgādei ar pārtiku.

“Patlaban mēs savu kapacitāti veidojam, par pamatu ņemot šos 15 000 cilvēku. Jāņem vērā, ka ne jau Rīga vienīgā uzņems bēgļus, kaut gan tā varētu viņiem būt pirmais pieturas punkts. Tālāk migrācija var būt dažādos virzienos – uz Igauniju, uz Lietuvu, uz Latvijas rietumu rajoniem. Rīga atrodas pa vidu visiem šiem virzieniem, kaut gan, godīgi sakot, nav pats labākais tranzīta punkts, jo pilsētā ir daudz objektu, kurus ienaidnieks varētu gribēt iznīcināt,” skaidro Reinsons.

Gatavojoties uzņemt bēgļus, Rīgas pašvaldība sarūpētu telpas viņu izmitināšanai – līdzīgi kā dziesmu svētkos, daļa droši vien nonāktu skolās, bet daļa viesnīcās. Būtu arī jānodrošina ēdināšana, un šajā ziņā pašvaldība jau ir apzinājusi privātuzņēmējus, kas ar to varētu nodarboties.

“Mēs izstrādājam algoritmus sadarbībai ar privātuzņēmējiem gan ēdināšanai, gan sociālās aprūpes, gan speciālās tehnikas nodrošinājuma jomā. Ir saraksti ar visu šo jomu uzņēmumiem un tad, skatoties pēc apstākļiem, mēs ar tiem sazinātos. Piemēram, noskaidrotu, kuras viesnīcas var uzņemt bēgļus un kuras nē. Daļa droši vien tiktu izmitināta skolu zālēs – jārēķinās, ka X stundā izglītības process droši vien uz pāris dienām tiktu pārtraukts.”

Pats bēgļu izmitināšanas process būtu visai līdzīgs dziesmu svētku dalībnieku uzņemšanai, un arī organizētu vairumā gadījumu to tie paši cilvēki, jo no organizatoriskā viedokļa lielas atšķirības nav – vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku jāizmitina šā vai tā. Tiesa, ir gan viena cita atšķirība – pēc dziesmu svētku nedēļas visi laimīgi un pacilāti dodas mājās, taču kara gadījumā tālākie ceļi paliek miglā tīti.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Vai Latvijas iedzīvotāji būtu gatavi veikt vērienīgu evakuāciju?” saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.