Kā vienā mirklī Kalningi un Ozolingi kļuva pat Kalniņiem un Ozoliņiem

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Karu latvieši sagaidīja ar dalītām jūtām. No vienas puses, ikvienam bija skaidrs, ka tas nesīs nelaimi un postu. Bet, no otras, tas pavēra iespēju revanšēties mūžsenajiem pāridarītājiem vāciešiem. Jautājumu par to, kas tieši vainīgs kara izraisīšanā, tobrīd nevienam nebija, – skaidrs, ka Vācija ar “nerimstīgo ieroču un kara piešu skandinātāju ķeizaru Viļumu” priekšgalā! “Visvācietības kara gājiens pret citām tautām nolūkā tikai vieniem valdīt un spēcīgiem būt nevar palikt nesodīts. Kas zobinu paceļ, tam ar zobinu būs tapt izdeldētam. Vācietība pacēla ilgi trītu zobinu pret slāviem un romāņiem vaj, citiem vārdiem, visiem nevāciem, bet ar to tā pate nostājās zem matā pakārta zobina,” tā 1914. gada augustā sludināja avīze Zemkopis.

Kara dvesma

To, ka karš būs smags, paredzēja daudzi. Jau kara sākumā parādījās prognozes, ka pirmām kārtām Vācija centīsies tikt galā ar Franciju, kas bija balta patiesība. Varas iestādes mierināja, ka tuvākajā laikā Baltijai tiešas briesmas nedraud, jo karadarbība norisināsies simtiem kilometru tālu. Tas gan izrādījās nepamatots optimisms, jo jau pēc dažiem mēnešiem fronte pietuvojās Kurzemei. Turklāt pašā kara sākumā vācu karakuģi apšaudīja Liepāju un Akmeņraga bāku, taču tā, kā rakstīja avīzes, esot tikai iebaidīšana: “Mums nav, ko baidīties no vācu karaspēka izlikšanas mūsu jūrmalā, jo Vācija, cīnīdamās uz visām pusēm, nevar nodalīt priekš tam pienācīgu spēku. Tāpēc mēs varam gluži mierīgi turpināt savus vasaras un rudens darbus paļāvībā, ka mūsu varonīgā armija apkaros mūsu ienaidniekus viņu pašu zemē.” Lai arī prognoze par to, ka vācu desants nav gaidāms, bija patiesa, tomēr Liepājas apšaudīšanu, ko kara pašā sākumā veica Vācijas kreiseri Magdeburg un Augsburg, par zemu novērtēt arī nevajadzētu – uz pilsētu un ostu raidīja vairākus simtus artilērijas šāviņu, kas sagrāva vai bojāja daudzas ēkas, bet deviņi cilvēki gāja bojā.

Baumu gūzmu un vieglu paniku optimistiskie preses paziņojumi novērst nespēja. Augustā daļa rīdzinieku pat pameta pilsētu un devās uz austrumiem, taču vairums jau pēc mēneša atgriezās, saprotot, ka tiešas briesmas tomēr vēl nedraud. Taču no pierobežas rajoniem gan cilvēki brauca uz Iekškrieviju, un plūsma bija tik liela, ka dažās turienes pilsētās sāka aptrūkties brīvu dzīvokļu. Prom brauca ne tikai draudošo briesmu, bet arī bezdarba dēļ. Piemēram, kara sākumā Liepājā izejvielu trūkuma un noieta tirgus mazināšanās dēļ apstājās daudzu uzņēmumu darbs un strādnieki palika bez darba. Iznākumā jau kara pirmajā mēnesī pilsētu pameta apmēram 30 000 cilvēku, kas brauca uz austrumiem meklēt darbu. Daudzi nami palika tukši, un to īpašnieki nevarēja nomaksāt kredītus. Līdzīgā kārtā apstājās arī darbi ostās, jo ārējie tirdzniecības sakari bija pārtraukti.

Patriotisma vilnis

Mums ar savu tagadējo domāšanu grūti izprast to patriotisma vilni, kas kara sākumā pārņēma latviešu sabiedrību. Vien retais šaubījās, vai tiešām latviešiem vajadzētu iet karā pret Vāciju Krievijas pusē. Naids pret vāciešiem bija tik liels, ka vīrieši uz iesaukšanas punktiem gāja bez šaubīšanās, bet sievietes un mājāspalicēji ar entuziasmu veidoja palīdzības biedrības, kuru uzdevums bija sniegt atbalstu karā mobilizēto ģimenēm. Rakstniece Ivande Kaija publiski aicināja sievietes atbalstīt savus vīrus, kuri dodas karā, bet latviešu biedrības dažādās pilsētās vāca naudu palīdzības komitejām. Pat mazu ciemu un apdzīvoto vietu iedzīvotāji uzskatīja par goda lietu ziedot naudu karavīru ģimenēm vai gultasvietu iekārtošanai ievainotajiem cīnītājiem.

Tomēr nevar teikt, ka visi kara sākumu būtu sagaidījuši, patriotiskas eiforijas pārņemti. Vairākās rūpnīcās tika aizturētas personas, kas bija strādniekus kūdījušas uz streiku, taču īpašu panākumu šai aģitācijai nebija. Te jāņem vērā, ka 1914. gada vasarā tiešām brieda lieli strādnieku streiki, taču kara sākumā strādnieku kopējā patriotisma noskaņa ņēma virsroku pār proletāriešu cīņas garu, un čiks vien no nemieriem iznāca. Tomēr aiz restēm uz pāris mēnešiem nonāca ne viens vien desmits dumpinieku, kuri, kā rakstīja avīzes, bija dziedājuši “revolucionāras dziesmas” un klieguši “Nost ar karu!”. Valmierā kāds kungs uz diviem mēnešiem bija nonācis aiz restēm, jo krogā noķengājis krievu armiju un mēģinājis pierunāt kādu kareivi nešaut uz ienaidnieku. Savukārt Raunā kādam vīrietim piespriests mēnesi ilgs arests par piedzeršanos mobilizācijas laikā.

Pa vidu visai šai uzbudinātajai burzmai rosījās dažādi veikli darboņi. Vieni izdeva jaunākās kara kartes, kas patiesībā bija diezgan atbaidoši smērējumi, kuriem visai attāls sakars ar reālo situāciju frontē, taču pēc informācijas izslāpusī publika pirka tāpat. Klīda baumas, ka Sarkanā Krusta pārstāvji staigājot pa dzīvokļiem un rekvizējot gultasveļu, atstājot tikai vienu segu un palagu, tādēļ tramīgākie iedzīvotāji sāka deķus un spilvenus slēpt malkas šķūņos. Prese gan rakstīja, ka patiesībā ar Sarkano Krustu tam visam nav nekāda sakara, vienkārši daži blēži bija uzdarbojušies šīs organizācijas vārdā.

Kalningi atkal kļūst par Kalniņiem

Jau no kara pirmajām dienām prese visā Krievijas impērijā uzkurināja pretvācisku noskaņojumu, brīžam aizejot galējībās. Piemēram, visa vācu kultūra tika pasludināta par ļoti zema līmeņa, īpaši jau salīdzinājumā ar krievu, franču un angļu. Lielākajās pilsētās operteātri steigšus mainīja repertuāru, no tā izravējot vācu komponistu darbus, arī vācu autoru lugām neklājās labāk. Asprāši vilka uz zoba komponistu Igoru Stravinski, kurš esot sācis rakstīt operu pēc brāļu Grimmu pasaku motīviem, taču līdz ar kara sākumu nācies no šīs domas atteikties, tādēļ Stravinskis pievērsies citu tautu pasaku tēmai – arābu Tūkstoš un vienas nakts pasakām, taču arī te nekas nav sanācis, jo turki iesaistījušies karā Vācijas pusē. Tepat Rīgā avīze Elles Vēstnesis, kurai gan iznāca tikai viens numurs, 1914. gada rudenī rakstīja, ka karu uzsākt Viļumu II esot sakūdījis alkohola velns, kuram miera laikos gaužām plāni esot klājies. Bet ellē kopš kara sākuma esot vērojams ogļu trūkums, jo pārāk daudz vāciešu un austriešu tur ierodas.

Krievijas impērijā dzīvojošajiem vāciešiem, tostarp arī vācbaltiešiem, sākās grūti laiki. Jau kara sākumā Tautas apgaismošanas jeb Izglītības ministrija Rīgā slēdza vācu skolas. Vācijas un Austrijas pavalstnieki, kuri kara pasludināšanas brīdī atradās Baltijā, tika aizturēti un nosūtīti uz Vjatkas guberņu, bet Vācijas kuģu apkalpes, kas kara pasludināšanas brīdī atradās Baltijas ostās, izsūtītas uz Permu. Vispārējās paranojas apstākļos brīžam cieta arī tie, kuri to nemaz nebija pelnījuši. Piemēram, Krimuldā slēdza firstienes Līvenas atvērto lūgšanu namu, jo tajā, lūk, kalpoja no Vācijas atbraucis priesteris.

Būt vācietim – tas tagad vairs nebija izdevīgi, un nesenie kārkluvācieši Kalningi un Ozolingi pēkšņi atkal kļuva pat Kalniņiem un Ozoliņiem. No veikalu izkārtnēm kā uz burvju mājiena pazuda vāciskie uzraksti, arī uz ielas agrāk tik izplatīto vācu valodu vairs praktiski nedzirdēja.

Diezgan likumsakarīgi, ka apsviedīgāki ļaudis karu centās izmantot, lai izspiestu no Krievijas ekonomikas vāciešus, kas tur spēlēja ne pēdējo lomu. Parādījās aicinājumi boikotēt uzņēmumus, kas pieder vāciskas izcelsmes cilvēkiem, un daudzām kompānijām ar vācu kapitālu tika iesaldēti rēķini, tā nostādot tās bankrota priekšā. Krievijas Iekšlietu ministrija pat aicināja atsavināt vāciešiem zemes īpašumus un atdot tos kara veterāniem, taču šī ideja tā arī palika tikai uz papīra, kaut gan, piemēram, Vidzemē tās realizācija būtu varējusi pašos pamatos mainīt zemes īpašnieku struktūru. Līdzīga programma tiks īstenota dažus gadus vēlāk, jau neatkarīgajā Latvijas Republikā, kad brīvības cīņu dalībniekiem piešķirs zemi, kas atsavināta vāciešiem.

Kā jau teikts, īpašumu rekvizēšanu Krievijas varas iestādes nepieļāva, taču daļa vāciešiem piederošu uzņēmumu izputēja objektīvu iemeslu dēļ. Piemēram, vācu grāmatveikali sāka bankrotēt jau kara pirmā mēneša beigās, jo nebija jaunu grāmatu pievedumu no Vācijas, turklāt arī vietējie pircēji izvairījās demonstrēt savu vāciskumu un lieku reizi virināt vācu veikalu durvis. Kopumā Krievijas impērijas vadītāji uz tās dienestā esošajiem vāciešiem raudzījās ar aizdomām, pie pirmās izdevības cenšoties tos nobīdīt kaut kur tālāk no acīm. Tā Kurzemes vācu apvienības vadītājam un apriņķa maršalam fon Manteifelam gan ļāva īsteni vāciskā kārtībā noorganizēt mobilizāciju, taču pēc tam izsūtīja uz Sibīriju. 1915. gadā no amata atstādināja un izsūtīja Rīgas pilsētas galvu Bulmeringu, tā pieliekot punktu vācu valdīšanai pilsētā.

Vērtīgas liecības par attieksmi, kas tolaik valdīja pret vāciešiem, atstājis Kurzemes vācbaltu muižnieks Silvio Brēdrihs, kuru kā līdz tam laikam diezgan lojālu Krievijas impērijas pavalstnieku līdz sirds dziļumiem aizvainoja jaunā kārtība: “Pavisam drīz tika izdots aizliegums runāt vāciski ielās, veikalos, gandrīz visur ārpus paša mājvietas slēgtajām telpām, un pastāvīgi bija dzirdams par labiem draugiem un mūsu tautiešiem vadošos amatos Rīgā, Rēvelē, kā arī Kurzemē, kas bija izraidīti uz Sibīriju vai Krievijas ziemeļaustrumiem tikai par to, ka viņi bija vāciskas izcelsmes.”

Šausmu stāsti par vāciešiem

Viens no pirmajiem propagandas uzdevumiem kara apstākļos ir pretinieka dēmonizēšana. Latvijas teritorijā šajā ziņā nebija īpaši jāpiestrādā, jo latvieši jau izsenis nemīlēja vāciešus, ko nepārprotami nodemonstrēja 1905. gada revolūcijas laikā, taču Iekškrievijā, kur vairums cilvēku dzīvu vācieti acīs nebija redzējuši, propagandistiem bija darba pilnas rokas, lai radītu naidu pret visu vācisko. Tādēļ jau kara pirmajos mēnešos iznāca publikācijas un grāmatas, kas detalizēti aprakstīja vāciešu briesmu darbus. Pa daļai pie tā bija vainīgi paši vācieši, kuru uzvedība iekarotajā Beļģijā bija tālu no džentlmeniskas, tur bija gan ķīlnieku saņemšana un masveida eksekūcijas, gan pilsētu un ciematu nopostīšana. Antantes valstu prese to visu detalizēti aprakstīja un daudz ko piepušķoja, lai radītu pēc iespējas atbaidošāku vāciešu tēlu.

Taču Beļģija bija tālu un daudziem pasveša, tādēļ Krievijā propaganda izmantoja sižetus par vācu zvērībām Austrumprūsijā. Piemēram, par krievu žēlsirdīgo māsu, kura kritusi gūstā un viņu vienas diennakts laikā izvarojuši vairāk nekā simts vācu karavīru. Plašu izplatību guva stāsts par kara pirmajās dienās notikušo asinspirti Kališas pilsētiņā: tajā vācieši iegāja bez kaujas, taču vakarpusē karavīri piedzērās, un, kad kāds virsnieks nošāva savu zirgu, kas bija sapinies vados un savainojis kājas, tad iereibušie karotāji šāvienu skaņas noturēja par uzbrukumu un atklāja haotisku uguni uz visām pusēm, nošaujot vairākus vietējos iedzīvotājus. Krievijas propaganda šo notikumu izpūta līdz neticamiem apmēriem, apgalvojot, ka vācieši pilsētu apšaudījuši ar lielgabaliem, bet pēc tam uz mierīgajiem iedzīvotājiem šāvuši ar ložmetējiem.

Vācbaltiešus šī propagandas kampaņa aizvainoja. “Vispretīgākā bija tieši šī šausmu kūdīšana – to mazajā un vidējā provinciālajā presē apzināti izplatīja Krievijas informācijas birojs, un tajos visu laiku tika attēlots, nepamatoti fantazējot, kā vācu karavīri saviem ienaidniekiem, viņu sievām, bērniem un sirmgalvjiem griež nost ausis un degunu, nocērt rokas, uzšķērž miesu, kā viņi visi zog, izlaupa un iznīcina. Vārdu sakot, nebija nevienas maskaviskas neģēlības, ar kuru netiktu apmelots godājamais vācu karavīrs. Kā es novēroju, ar laiku šādi attēlojumi atstāja iespaidu pat uz daudz vairāk izglītotajiem latviešiem, jo arī latviešu presei, protams, bija jānodarbojas ar kūdīšanu,” rakstīja Kurzemes muižnieks Silvio Brēdrihs.

Sausais likums un citas neērtības

Karš atnesa arī tīri sadzīviskas pārmaiņas. Viena no redzamākajām bija alkohola tirdzniecības aizliegums, kas stājās spēkā visā Krievijas impērijā. Stipro alkoholu vispār aizliedza tirgot, tāpat arī aptiekām aizliedza pārdot ēteri un tā atvasinājumus, ko varēja izmantot, lai apreibinātos. Visi dzērienu veikali tika slēgti, atstāja tikai dažus, kuros tirgoja denaturēto spirtu tehniskām vajadzībām. Alkohola tirdzniecības tiesības saglabāja tikai pirmās šķiras restorāniem.

Sausais likums ietekmēja gan krodziniekus, gan arī alkohola ražotājus, kuriem tagad nebija, kur likt savu produkciju. Latvija tolaik bija viens no lielākajiem alus ražošanas reģioniem Krievijas impērijā; tikai Rīgā vien darbojās deviņi lieli alus brūži, bet citur Vidzemē un Kurzemē vēl 110 mazāki. Tagad tiem pienāca grūti laiki, jo, lai gan alu kādu laiku vēl atļāva ražot, to bija praktiski neiespējami izvest tālāk uz Krieviju, jo dzelzceļš bija pārslogots ar militāriem ešeloniem. Kara pirmajās dienās stacijās stāvēja 120 vagoni ar alu, ko nekur nevarēja aizvest. Līdzīgas problēmas bija arī ar citiem produktiem, piemēram, noliktavās bija iestrēguši apmēram 200 vagoni ar olām.

Ziņa par krogu slēgšanu sabiedrībā izraisīja diezgan lielu viļņošanos, un Latgalē pat paklīda runas, ka, lai kompensētu zaudējumus, ko budžets cietīs krogu slēgšanas dēļ, zemniekiem tikšot uzlikts jauns nodoklis. Diezgan prognozējami uzplauka alkohola pagrīdes tirgus, ko varas iestādes visiem spēkiem centās apkarot, piemērojot aizturētajiem tirgoņiem vairāku nedēļu cietumsodu. Ik dienu avīzēs parādījās ziņas par alkohola tirgotājiem, kas nonākuši aiz restēm, mazliet vēlāk tās papildināja arī stāsti par cilvēkiem, kas sadzērušies denaturātu un nonākuši slimnīcā.

Sausais likums bija tikai viena no daudzajām kara laika neērtībām. Automobiļu īpašniekiem tika atsavināti viņu braucamie valsts vajadzībām, bet sabiedriskais transports kursēja ar pārtraukumiem, jo priekšroka bija militārajiem pārvadājumiem. Piegāžu pārrāvumu dēļ Rīgā sākās problēmas ar akmeņogļu apgādi, kas turpināsies visu kara laiku, – vēlāk pat tiks fiksēts gadījums, kad daži armijas intendanti bija krāsni kurinājuši ar sakaltušu rupjmaizi, kas bija domāta karavīru pārtikai. Gandrīz uzreiz pēc kara pasludināšanas sāka celties dažādu preču, tostarp arī pārtikas, cenas. Vidzemes gubernators ar to mēģināja cīnīties, nosakot pārtikas produktiem cenu griestus, taču tas tikai veicināja melnā tirgus pieaugumu.

Liepājā tika aizliegtas privātas telefonsarunas laikā no plkst. 9 vakarā līdz 8 rītā. Bolderājā tika ieviesta obligāta aptumšošana – diennakts tumšajā laikā visiem logiem bija jābūt aizklātiem, lai ienaidnieks no jūras puses neko nevarētu redzēt.

Sliktas ziņas bija noziedzniekiem. Tos, kuri jau sēdēja aiz restēm, pamazām pārveda uz cietumiem Vjatkas guberņā, bet tos, kuri bija kaut ko kriminālu pastrādājuši tik tikko, gaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums – viņus tiesāja jau pēc bargajiem kara laika likumiem. Vieni no pirmajiem to uz savas ādas dabūja izjust Aleksandrs Čepaitis un Elmārs Heinrihsons, kuri laupīšanas uzbrukuma laikā bija sašāvuši divus brāļus, no kuriem viens nomira. Saskaņā ar kara laika likumiem par tādu nodarījumu pienācās nāvessods.

Ziņas no frontes

Lielākā daļa Latvijas teritorijā mobilizēto karavīru tika aizsūtīti uz fronti Austrumprūsijā, tādēļ notikumi tajā pusē latviešus interesēja visvairāk. Sākums bija daudzsološs, jo divas krievu armijas iesoļoja pretinieka teritorijā un ar kaujām devās uz priekšu. Latviešu avīzes par Krievijas karaspēka ieiešanu Austrumprūsijā rakstīja pacilātos toņos, īpaši akcentējot, ka tās ir senās prūšu zemes, ko iekarojuši vācieši. “Tie paši vācieši iznīcināja arī daudz leišu un latviešu, kas apdzīvoja Prūšu zemi. Tādēļ krievu armijas panākumi Austrumprūsijā ir ievērojami notikumi leišu un latviešu vēsturē,” rakstīja Drywa, piebilstot, ka Austrumprūsijā dzīvo diezgan daudz etnisko lietuviešu un latviešu, kuri tagad var tikt iesaukti vācu armijā un kaujā satikties ar saviem tautiešiem. “Krievija, kas tik daudz tautas jau pratusi salasīt sava spārna drošībā, neatstās negaisu varā arī daudz cietušo latviešu–leišu cilti. (..) Ir pēdējais brīdis, lai izglābtu no galīgas pārvācošanas latviešus un leišus, kas dzīvo Vācijā.”

Realitāte gan izrādījās skarba – drīz vien vācu karaspēks, izmantojot abu krievu armiju nesaskaņoto rīcību, vienu no tām aplenca un sagrāva, bet tās komandieris ģenerālis Samsonovs izdarīja pašnāvību. Gūstā krita tūkstošiem karavīru, viņu vidū arī nezināms skaits latviešu. Nezināms skaits tāpēc, ka ne Krievijas armijas dokumentos, ne arī karagūstekņu sarakstos netika norādīta cilvēku tautība, tādēļ varam vien minēt, cik tur bija latviešu. Pacilājošas slavas dziesmas no laikrakstu slejām pamazām pazuda, toties vietā parādījās karā kritušo saraksti.

Mīti un varoņteiksmas

Karā nekādi neiztikt bez varoņiem, vienalga, īstiem vai izdomātiem. Krievijas impērijā kara pirmajās dienās par šādu varoni kļuva kazaks Kuzma Krjučkovs, kurš kā pirmais saņēma Jura krustu. Preses izklāstā varoņdarbs izskatījās apmēram šādi: veicot izlūkošanu, Krjučkovs kopā ar vēl četriem kazakiem pamanījis vācu kavalērijas vienību 22 cilvēku sastāvā. Neraugoties uz pretinieka pārspēku, Kuzma meties vāciešiem virsū un viens pats kapājis viņus ar zobenu un dūris ar pīķi, līdz piesteigušies biedri un kopīgiem spēkiem ienaidniekus piebeiguši, turklāt personiski Krjučkovs ticis galā ar 11 no viņiem. Tika pat ziņots, ka nevienlīdzīgajā kaujā Krjučkovs guvis 16 ievainojumus, bet viņa zirgs – vienpadsmit. Vēlākajos aprakstos jau ienaidnieku skaits auga augumā un sasniedza trīsdesmit divus. Krietni vēlāk gan parādījās arī piezemētākas un ticamākas notikušā versijas. Kāda no tām vēstīja, ka patiesībā Kuzma nogalinājis tikai vienu vācieti, toties tas bijis komandieris, kura nāve pārējos izraisījusi apjukumu, un viņi metušies bēgt. Mūsdienu vēsturnieki uzskata, ka sadursme starp četru kazaku vienību un apmēram 20 vācu kavalēristiem tiešām bijusi un Krjučkovs pat vienu no viņiem nošāvis, taču kā uzvarētāji kazaki no šīs kaujas izgājuši tikai tāpēc, ka palīgā piesteigušies krievu kājnieki. Bet par varoni viņu padarījis krievu 1. armijas komandieris Pauls fon Rennenkampfs, kurš apmeklējis hospitāli un kā pašam pirmajam šajā karā piešķīris Kuzmam Jura medaļu. Godīgāk gan būtu bijis apbalvot kazaku vienības komandieri Astahovu, kura nopelni bija lielāki, taču saskaņā ar apbalvojuma reglamentu viņš kā komandieris to varēja saņemt tikai tad, ja būtu iesaistījies cīņā vismaz ar pretinieka vadu, taču šajā gadījumā vācu vienība bija mazāka.

Lai kā arī būtu bijis, propaganda Kuzmu Krjučkovu padarīja par kara pirmo varoni. Viņa portreti greznoja papirosu paciņas, par godu viņa varoņdarbam pat uzņēma filmu. Pats viņš frontē vairs neatgriezās un līdz pat kara beigām dzīvoja pa aizmuguri, laiku pa laikam piedaloties svinīgos pasākumos un stāstot par savu varoņdarbu.