Kas bija ģenerālvirsaiši? Kā radās Latvijas karavīru formastērpi

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Ardievas Krievijas armijai

Kad 1918. gada 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku, tā vēl atradās vācu okupācijas varā. Tādēļ jaunās valsts Pagaidu valdība, kā arī Apsardzības ministrija bija atkarīga no vāciešiem. Īpaši asi tas bija jūtams latviešu karaspēka vienību apgādes jautājumos. Pirmā latviešu karaspēka vienība, kuru ietērpa vienādos tērpos, bija 1918. gada 20. decembrī dibinātā Atsevišķā (Studentu) rota. Pateicoties rotas saimniecības pārziņa Fridriha Zommera iniciatīvai, izdevās iegūt vienādus baltus aitādas puskažociņus, vācu kājnieku parauga šņorzābakus un franču Adrian modeļa bruņucepures. Vairāk vai mazāk vienāds ietērps bija arī 3. decembrī dibinātajai Instruktoru rezervei (vēlākajai 1. Neatkarības rotai). Pārējās bija apģērbtas dažādos tērpos, bieži pašu karavīru sagādātos vai pat kaujaslaukam daudzmaz piemērotos privāttērpos.

1918. gada beigās virsnieki dienestā latviešu vienībās tika uzņemti ar Krievijas armijas pakāpēm. Pirmo vienoto jauno dienesta pakāpju sistēmu ieviesa 1919. gada 28. februārī, kad Apsardzības ministrija izdeva pirmo pavēli par ietērpu, atšķirības zīmēm un dienesta pakāpēm latviešu karaspēka vienībās. Pavēlē bija teikts: “Lai veicinātu Latvijas kareivjos viņu īpatnības apziņu un pārtrauktu arī ārīgos sakarus, kas viņus kādreiz saistījuši ar Krievijas armiju.” Saskaņā ar šo pavēli apģērbs sastāvēja no mēteļa (šineļa), frenča, cepures, biksēm un apaviem. Cepures forma pavēlē nebija noteikta, bet vēlākais Latvijas militārais atašejs Vācijā pulkvedis Aleksandrs Plensners atmiņās raksta, ka karavīri nesāja tolaik civiliedzīvotāju vidū, sevišķi Vidzemē, populāru galvassegu – naģeni ar stāvu un cilindrisku aploku, darinātu no pelēkas vadmalas, ar plakanu virsu, arī cepures nags bija apvilkts ar vadmalu. Tautā to sauca par Veidenbauma cepuri, bet karavīru vidū ieviesās apzīmējums Baloža cepure. Acīmredzot tas tāpēc, ka tieši Neatkarības rotas komandieris viens no pirmajiem nacionālās armijas karavīriem sāka tādu nēsāt, vēl pirms oficiālās apstiprināšanas.

Kā atšķirības zīmes dienesta pakāpēm tika izvēlētas pie apkakles nēsājamas zīmotnes. Tām par pamatu ņēma Latvijas karoga sarkano krāsu ar diagonāli uzšūtu baltu svītru. Dienesta pakāpes apzīmēja ar svītrām, mazām (piecstaru) zvaigznītēm un lielām (četrstaru) zvaigznēm jeb rombiem. Saskaņā ar 28. februāra pavēli ieviesa virsnieku dienesta pakāpes: leitnants (analogs agrākajam praporščikam) – viena zvaigznīte uz zīmotnes diagonālās svītras, virsleitnants (kādreizējais podporučiks un poručiks) – divas zvaigznītes, kapteinis (agrāk – štabskapitāns un kapitāns) – trīs zvaigznītes. Neilgi saglabājās arī bijušajās kavalērijas daļās iegūtā virsleitnantam atbilstošā korneta un kapteinim atbilstošā rotmistra pakāpe, vēl bija kopvedis (agrāk – apakšpalkavnieks) – viens rombs uz diagonālās svītras, pulkvedis (bijušais palkavnieks) – divi rombi, ģenerālis – trīs rombi.

Šo noteikumu īstenošanai pie Durbes komandantūras ierīkotajās darbnīcās sāka izgatavot arī atbilstošus formastērpa piederumus. Izmantoja pieejamo materiālu un pelēko lauku vadmalu.

Kopveži un ģenerālvirsaiši

Latviešu vienību apģērbšana jaunajos formastērpos ritēja ļoti lēni. Karavīru rindas auga straujāk nekā iespējas tos apgādāt ar jaunā parauga formām – kā nekā līdz 1920. gada sākumam Latvijas armijas personālsastāvs sasniedza 52 000 karavīru skaitu. Bieži vien kā atšķirības zīmes kalpoja cepures kokarde – tā sauktā latviešu karavīru saulīte, kas bija nedaudz pārveidota no mākslinieka Burkharda Dzeņa Latvijas ģerboņa varianta, un uz kreisās rokas nēsājama nacionālo krāsu lente. Piemērota materiāla trūkuma dēļ arī tās bija dažādas.

Nākamo soli dienesta pakāpju sistēmas izveidē spēra 1919. gada 7. augustā, kad izsludināja pagaidu noteikumus par karaspēku. Tajos noteica, ka visas militārpersonas ir karavīri, kuri savukārt dalījās kareivjos, instruktoros (apakšvirsniekos) un virsniekos. Virsnieku dienesta pakāpes un tām atbilstošos amatus noteica šādus: leitnanti un virsleitnanti – vadu komandieri un rotu komandieru vietu izpildītāji, kapteiņi – rotu komandieri, pulkveži – leitnanti (tā saskaņā ar Apsardzības ministra pavēli sāka saukt kopvežus) – bataljona komandieri, pulkveži – pulku komandieri un tiem pielīdzinātu karaspēka daļu, kā arī iestāžu komandieri; ģenerālmajori, ģenerālleitnanti un ģenerālvirsaiši – divīziju un augstāku karaspēka daļu komandieri. Drīz pēc tam minētais ģenerāļu pakāpju iedalījums tika atcelts un palika vienkārši ģenerālis. Jāpiebilst, ka Latvijas armijā līdz 1940. gadam bija tieši pulkveža–leitnanta dienesta pakāpe.

Jūras virsnieku dienesta pakāpes ievērojami atšķīrās no sauszemes karaspēka daļās pieņemtajām pakāpēm. Pamatojoties uz apsardzības ministra pavēli, 1919. gada 25. martā tika ieviestas pirmās flotes dienesta pakāpes, kaut gan pati flote tobrīd vēl bija tikai drosmīgāko ideālistu sapņos. 1920. gadā, kad armijā jau reāli pastāvēja jūras karaspēka daļas, ieviesa un 1922. gada 20. februārī apstiprināja sekojošas jūras spēku dienesta pakāpes: deķleitnants (atbilda armijas leitnantam), vaktsleitnants (virsleitnants), komandleitnants (kapteinis), komandkapteinis (pulkvedis–leitnants), jūras kapteinis (pulkvedis), admirālis (ģenerālis). 1927. gada decembrī deķleitnantus pārdēvēja par leitnantiem, vaktsleitnantus – par virsleitnantiem, bet komandkapteiņus – par kapteiņiem.

Karjeras kāpnes

1930. gada decembrī izsludināja Likumu par dienesta gaitu armijā un flotē, kas regulēja visus dienesta jautājumus. Likums apstiprināja pastāvošo aktīvā dienesta karavīru sadalījumu un dienesta pakāpes. Saskaņā ar likumu kara ierēdņus pārdēvēja par administratīvajiem virsniekiem. Paaugstināšana nākamajā dienesta pakāpē (līdz ar to arī paaugstināšana amatā) notika pēc izdienas laika beigšanās: par virsleitnantiem – pēc četru gadu izdienas leitnanta pakāpē, par kapteiņiem – pēc četru gadu izdienas virsleitnanta pakāpē, par pulkvežiem–leitnantiem – pēc četru gadu izdienas kapteiņa pakāpē, par pulkvežiem – pēc četru gadu izdienas pulkveža–leitnanta pakāpē, par ģenerāļiem – pēc sešu gadu izdienas pulkveža pakāpē. Nākamo dienesta pakāpi piešķīra tikai tad, ja pretendents bija iecelts attiecīgās dienesta pakāpes kandidātu sarakstā un beidzis noteiktu apmācības ciklu (rotas komandieru kursi – kapteiņiem, bataljonu komandieru kursi – pulkvežiem–leitnantiem, vecāko virsnieku kursi – pulkvežiem). Savukārt virsnieki, kuriem nebija pilnas izglītības, nākamajās pakāpēs saskaņā ar likumu bija paaugstināmi tikai līdz kapteinim pēc sešu gadu izdienas katrā dienesta pakāpē.

Taču nelielā rotas komandieru štata vietu skaita dēļ virsleitnantiem uz iecelšanu šajā amatā bija jāgaida vairāk nekā desmit gadu. 1932. gadā armijā bija apmēram 260 virsleitnantu, kuriem uz paaugstināšanu bija jāgaida vēl gadiem. Tādēļ 1933. gada novembrī tika ieviesta kapteiņa–leitnanta dienesta pakāpe, kas ierindas daļās atbilda rotas (baterijas) komandiera palīga amatam. Kapteiņa–leitnanta zīmotnēs bija trīs zvaigznītes uz diagonālās svītras, no kurām vidēja ietverta aplī. Togad kapteiņa–leitnanta dienesta pakāpe tika piešķirta vairāk nekā 350 virsniekiem, nākamajos gados to piešķīra vēl dažiem, un tad šis process beidzās.

Katram sava krāsiņa

1920. gadā armijas štāba tehniskā komisija sāka izstrādāt pirmos noteikumus par apģērbu, apavu, veļas, uzkabes u. c. priekšmetu kvalitāti un veidu. Gadu vēlāk izstrādāja priekšmetu aprakstus. Sākotnējās lauku pelēkās ietērpa krāsas vietā noteica aizsargu zaļo krāsu, kuru vēlāk nomainīja ar zaļgani brūnu jeb haki. Jau 1919. gadā pirmajās jātnieku vienībās sāka lietot dzelteno krāsu kā sava karaspēka veida pazīmi, dzelteni bija kavalēristu formas tērpu iekantējumi, cepures aploki un zīmotņu krāsa. Vēlāk ieviesa zilo krāsu kā atšķirības zīmi artilēristu formas tērpu atribūtos (iekantējumos, zīmotnēs un cepuru aplokos), armijas štābam un armijas štāba rotai (no 1936. gada – bataljonam) – zilgani balto. Kājnieku pulkiem zīmotņu, iekantējumu un cepuru aploku krāsa palika Latvijas karoga sarkanā. Armijas tehniskajām vienībām ietērpa krāsa bija zilgani melna, bet zīmotņu krāsa vairākkārt mainījās sakarā ar padotības pārkārtošanu. Tolaik Latvijas armija sastāvēja no piecām divīzijām – četrām kājnieku divīzijām ar četriem kājnieku un vienu artilērijas pulku katrā divīzijā, un vienu tehnisko divīziju, kurā ietilpa autotanku, aviācijas, sapieru pulki, dažādas artilērijas un tehniskās vienības. Karaspēku veidu un vienību apzīmējumi bija izvietoti uz uzplečiem; piederību pie noteiktas karaspēka vienības apzīmēja arī ar krūšu nozīmi pie formastērpa.

1932. gadā ar kara ministra pavēli tika ieviesti jauni noteikumi par karavīra formas ietērpu, kas paredzēja to padarīt ērtāku un izskatīgāku. Dienesta pakāpes apzīmējošo zīmotņu un karaspēka veida piederības zīmju izvietošanas vietas palika iepriekšējās: dienesta pakāpēm – uz formas tērpa apkaklēm, karaspēku veidus tāpat kā līdz tam apzīmēja iekantējumu un zīmotņu krāsa, kā arī speciālas uzpleču zīmes. Pārveidota tika Latvijas armijas karavīru cepure, padarot izteiksmīgāku tās siluetu un izveidojot savu, tikai Latvijas armijas karavīriem raksturīgu cepures formu. Ieviešot šo karavīru cepuri, bija izveidota viena no raksturīgākajām detaļām Latvijas armijas karavīru ietērpā. Saglabājot tradīciju, šādu cepures formu pārņēma arī atjaunotie Latvijas Nacionālie bruņotie spēki pēc neatkarības atgūšanas 1991. gada beigās. Ikdienā šādu formastērpu var redzēt mūsu godasardzei pie Brīvības pieminekļa un pie prezidenta pils.

Šie noteikumi bija spēkā līdz 1940. gadam. Tovasar Latvijā iebruka Padomju Savienības Sarkanā armija un Latvijas valsts beidza pastāvēt. Arī Latvijas armiju likvidēja, pārtaisot to par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu. Latviešu karavīriem okupācijas vara lika noņemt savas nacionālās zīmotnes, vietā uzšujot sarkanarmiešu atribūtiku…