Piemirstais augstais Latvijas militārais apbalvojums - Aizsargu Nopelnu krusts
Lāčplēša diena ir īstais brīdis, lai atgādinātu par starpkaru Latvijas vienu no augstākajiem valsts militārajiem apbalvojumiem – Aizsargu Nopelnu krustu, kurš pasniegts arī daudziem jo daudziem Latvijas brīvības cīnītājiem, tostarp arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Ar šo pēc būtības militāro apbalvojumu laikā no 1927. līdz 1939. gadam tika apbalvoti simtiem patriotu un mūsu valsts neatkarības sargu.
To piešķīra aizsargiem un aizsardzēm, godinot viņus par pašaizliedzīgu darbu valsts iekšējā miera un kārtības uzturēšanā, ar nosacījumu, ka viņi Aizsargu organizācijā bija sastāvējuši vismaz piecus gadus. Bet bija arī izņēmumi – ar to varēja apbalvot arī valsts amatpersonas, Latvijas armijas karavīrus un ārzemniekus. Pēc būtības šis ordenis bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums starpkaru Latvijas posmā pēc tam, kad tika pārtraukta Lāčplēša Kara ordeņa pasniegšana par dalību Neatkarības karā (1928. gadā) un kad šo apbalvojumu aizstāja ar Viestura ordeni (1938. gadā).
Vairāki simti apbalvoto
Tā kā ar Aizsargu Nopelnu krustu pārsvarā (izņemot ārvalsts augstākos vadītājus un valsts amatpersonas) apbalvoja militārpersonas – aizsargus (Aizsargu organizācija 1921. gadā tika pārorganizēta par brīvprātīgu patstāvīgu militāru formāciju, ko tautā dēvēja par “militāro policiju”) un Latvijas armijas karavīrus. Tas bija viens no augstākajiem valsts apbalvojumiem, jo likums noteica, ka tas pie goda mundiera nēsājams uzreiz pēc Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa.
Pastāvējis nerakstīts princips, ka Aizsargu Nopelnu krustu pasniedz vienam no tūkstoša aizsargu. Līdz ar to jāsecina, ka ar to tika apbalvoti simtiem aizsargu un aizsardžu (1940. gadā Latvijas okupācijas brīdī Latvijā Aizsargu organizācijā bija 60 684 dalībnieku (no tiem - 31 874 aizsargi, 14 810 aizsardzes un 14 000 jaunsargi). Bez Latvijas aizsargiem šo Nopelnu krustu saņēmuši arī 196 ārvalstnieki, 245 sabiedriskie darbinieki un 205 Latvijas armijas karavīri. Kopējais apbalvoto skaits lēšams uz dažiem simtiem.
Kā sava vīra Ēvalda Kuplis vectēva, baptistu mācītāja, Latvijas finanšu ministra (1934), 3. un 4. Saeimas deputāta un Liepājas mēra (1922-1928; 1934-1940) Ēvalda Rimbenieka (1888-1943) biogrāfijas “Jērs un lauva Rimbenieks” autore, austrāliete Džēna Kuplis raksta, tad arī viņas vīra vectēvs bija apbalvots ar Aizsargu Nopelnu krustu, kas tagad ir kļuvis par faleristikas (ordeņu, medaļu, goda zīmju, kā arī dažādu nozīmīšu kolekcionēšana) retumu. Tāpat viņa savā monogrāfija par Ēvaldu Rimbenieku publicējusi dokumentus, kas liecina, ka padomju okupantiem jau vien cilvēkam piešķirtais Aizsargu Nopelnu krusts bija “nāves grēks”. Tā čekistu sastādītājā “apsūdzības rakstā” par bijušā Liepājas mēra izsūtīšanu uz Sibīriju viens no lielākajiem viņa “noziegumiem” bija pie krūts piespraustais Aizsargu Nopelnu krusts. Katrā ziņā šī apbalvojama esamība okupantiem deva skaidru norādi par to, ka kā tā nēsātājs visdrīzāk jau nebūs nekāds “Staļina saules” cienītājs un ir gatavs cīnīties pret okupantu varu.
Ne visi Aizsargu Nopelnu krusti ir aizgājuši zūdībā. Tos glabā gan apbalvoto radinieki un mantinieki, daļa no kuriem tos nodevuši muzejiem, piemēram, Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam, Kara muzejam, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, Turaidas muzejrezervātam, Viesītes muzejam “Sēlija” un citiem. Tie ir arī faleristikas privātkolekcijās. Un arī ceļo no viena īpašnieka pie otra. Pašlaik pāris Latvijas izsoļu namos notiek solīšana par šo Nopelnu krustu (sākumcena – ap 200 eiro).
Roka ar zobenu
“Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis” 1927. gada 20. novembrī ziņo, ka nodibinātas jaunas goda zīmes: “Lai atzīmētu aizsargu pašaizliedzīgo darbu valsts iekšējā miera un kārtības uzturēšanā, aizsargu organizācija ar iekšlietu ministra piekrišanu ir nodibinājusi divas aizsargiem piespriežamas goda zīmes: 1) aizsargu “Nopelnu Krusts” - piešķirams par varonību, vai izcilus darbību aizsargu organizēšanā un apmācībā un 2) medalis “Par uzcītību” - piešķirams par ilggadīgu kārtīgu dienesta pienākumu izpildīšanu organizācijā.”
Tika noteikts, ka Aizsargu Nopelnu krusts nēsājams ripsa auduma lentē – baltā ar sarkanbaltsarkanu vidusjoslu un dzeltenām malu joslām. Aizsargu Nopelnu krusts nēsājams aizsargiem tikai pie formas tērpa tikai svētkos un svinīgos gadījumos pēc Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa. Ikdienas dzīvē bija jālieto lentes atgriezums Aizsargu Nopelnu krusta lentes krāsās. Goda zīmes piešķiršanu izlēma aizsargu valde, kas sastāvēja no aizsargu priekšnieka un pa vienam vēlētam aizsargu priekšstāvim no Latvijas novadiem, un tā piešķiršana bija jāakceptē iekšlietu ministram.
Goda zīme bija balts, emaljēts krusts ar zelta malām uz ozollapu vainaga fona. Vidū rombs ar sarkanu fonu, kurā attēlota roka, kas satvērusi zobenu. Lente sarkan-balt-zelta krāsās. Tā dizaina autors bija mākslinieks, arī Neatkarības cīnu dalībnieks Reinholds Kasparsons (1889-1966). Pēdējoreiz apbalvojums tika pasniegts 1939. gada 20. martā, jo tad jau par Latvijas augstāko militāro apbalvojumu bija kļuvis nu jau 2004 . gadā atjaunotais Viestura ordenis.
Tiek pieļauts, ka daļu Aizsargu Nopelnu krustus bija izgatavojis juvelieris Stefans Bercs, kurš 1939. gadā nopirka repatriējušamies vācbaltieša Vilhelma Fridriha Millera Ordeņu un medaļu rūpnīcu Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī, Rīgā. Bet vairums Nopelnu krusta esot izgatavoti Vilhelma Fridriha Millera uzņēmumos – sākumā viņa Graviera un emaljēšanas darbnīcā Vaļņu ielā, bet pēc tam Ordeņu un medaļu rūpnīcā “V. F. Müller”, kurā, starp citu, arī izgatavoja Triju Zvaigžņu ordeņus, par ko liecina Nopelnu krusta aizmugurē iegravētais paraksts “V. Millers”.
