Stulbums, vai kaitniecība? Kremļa propaganda Latvijas kinoteātros

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Zinot tālāko notikumu gaitu, var tikai pabrīnīties, ar kādu aklumu bija sisti trīsdesmito gadu Latvijas kinosaimniecības vadītāji, ļaujot bez īpašiem ierobežojumiem kinoteātros ieplūdināt padomju kinofilmas. Kinoteātru īpašniekus var saprast – tās nesa krietnus ienākumus, jo skatītājiem itin labi patika. Taču kinorepertuāru regulēja valsts iestādes, par kuru attieksmi gan var pabrīnīties – līdz pat pēdējam brīdim tās padomju kinoindustrijas produkcijā nesaskatīja neko bīstamu. Vēl vairāk, savā ziņā valsts vara pat veicināja padomju kino popularitāti…

Zociķi un kino

Līdz pat trīsdesmitajiem gadiem satraukties par kino kā ideoloģiskas ietekmēšanas līdzekli īsti nebija pamata, jo kinoteātru repertuāru lielākoties veidoja Holivudas mēmās filmas par mīlestību, Mežonīgajiem Rietumiem un tādā garā. Viens no pirmajiem mēģinājumiem kinematogrāfu izmantot politiskiem mērķiem fiksēts 1930. gadā, kad Latvijā atzīmēja 1905. gada revolūcijas gadadienu un sociāldemokrāti par godu šim notikumam bija sarūpējuši demonstrēšanai Rīgā dzimušā režisora Sergeja Eizenšteina filmu Bruņukuģis Potjomkins. Visā Latvijā tika rīkoti strādniekiem domāti kinoseansi, pirms kuriem parasti ar runu uzstājās kāds no sociāldemokrātu politiķiem. Vispār jau Bruņukuģis Potjomkins bija iekļauts Latvijā nevēlamo filmu sarakstā, tomēr sociāldemokrātiem kaut kā izdevās saņemt atļauju tās izrādīšanai, uzņemoties atbildību par iespējamiem kārtības traucējumiem. Tādi gan izpalika, neraugoties uz to, ka piekrišana filmai bija tik liela, ka dažos kinoteātros visi gribētāji netika iekšā, un nācās rīkot papildseansus. Interesanti, ka dažviet Potjomkinu demonstrēja vienā seansā kopā ar vietējā ražojuma filmu Rainis dzīvē un darbā, kā atceramies, tobrīd jau mirušais slavenais dzejnieks bija viens no sociāldemokrātu vadošajiem politiķiem.

Lielā mēmā pēdējie gadi

Līdz pat trīsdesmito gadu vidum Latvijas publikas gaume īpaši neatšķīrās no pārējās Eiropas, kur noteikumus diktēja Holivuda. Tādā daudzumā kā amerikāņi neviens cits nespēja piegādāt krāšņas kinofilmas, turklāt ilgu laiku nepastāvēja arī valodas barjera – mēmajās filmās praktiski visu varēja saprast bez vārdiem, pietika ar darbību uz ekrāna un aktieru mīmiku.

Tomēr trīsdesmito gadu sākumā veidojās diskusijas par to, kādas filmas tautai vajadzētu skatīties. Tobrīd Holivudas kino uzvaras gājiens jau sāka kaitināt daļu publikas – dekorācijas un aktieri amerikāņu filmās gan bija skaisti, taču sižeti parasti diezgan vienveidīgi un, kā likums, beidzās ar happy end. Tādēļ žurnāls Domas 1931. gadā nāca klajā ar drosmīgu atziņu: “Neatlaidīgākos meklējumus un drošākos sasniegumus kinomākslā (un arī citās mākslās!) pašlaik uzrāda PSRS filma. Tur noteikti un apzinīgi cenšas izsmelt visu vērtīgāko un noderīgāko. Šeit krāsas, dramatiskās un vokālās mākslas apkopotas mašinerizētā apvienojumā, lai tādā kārtā sekmētu sociālistisko dzīves celtniecību. Vētra pār Āziju, Ģenerālā līnija, Bruņukuģis Potjomkins, Turksib u. c. Rīgā redzētās labākās mēmās filmas sniedza grandiozas dabas ainas, elementu cīņas, varenu masu kustību, mašinerisma, tehnikas triumfu iespaidojošā izkārtojumā, precīzā tehniskā izpildījumā – tuvinot skatītāju tālumiem, masām, sava laikmeta monumentālām ekonomiskās dzīves pretešķību radītām norisēm.” Iespējams, ne visi lasītāji saprata gudro vārdu virknējumu, taču tas bija fakts, ka krievu kino būtiski atšķīrās no amerikāņu.

Līdzīgi padomju kino slavēja arī avīze Sociāldemokrāts, uzsverot tā dziļumu un nopietnību. Krievu taisītās filmas nemaz neesot filmas, bet gan visīstākā patiesība bez kosmētikas. “Tie nav pārģērbti un grimēti aktieri, bet no dažādām malām pa vienam izmeklēti cilvēki, kā krāsas, kas nepieciešamas attiecīgai gleznai.” Interesanti, ka sociāldemokrātu izdevums jau trīsdesmito gadu sākumā precīzi pateica, ar ko padomju kino atšķiras no citu valstu filmām, proti, PSRS kino pieder valstij. Nākamais secinājums gan jau ir strīdīgāks: šī piederība ļauj padomju kino kalpot kultūras interesēm. Nepaies necik ilgs laiks, kad kļūs skaidrs – padomju kino galvenais uzdevums ir kalpot valsts interesēm kā vienam no efektīvākajiem propagandas veidiem. Tikai Latvijas skatītājs to sapratīs pārāk vēlu.

Krievu mūzika un dejas

No trīsdesmito gadu vidus, kad modē nāk skaņu kino, aina sāk mainīties, un pamazām vien arvien lielāku vietu kino repertuārā iekaro padomju filmas. Viens no iemesliem ir ļoti prozaisks – skatītāju valodas zināšanas. Latviešu valodā filmas nedublē, tādēļ jāiztiek ar oriģinālvalodu. Holivudas filmām tā ir angļu valoda, kas Latvijā nav tā izplatītākā, tāpēc daļu amerikāņu filmu iepērk caur Vāciju, jo tās ir dublētas vāciski, un šo valodu latvieši zina labāk. Tiesa, tas rada nelielu psiholoģisku diskomfortu, jo pie varas ir nācis Kārlis Ulmanis, kurš vācisko mantojumu visiem spēkiem cenšas iznīdēt, tādēļ filmu skatīšanās vācu valodā var tikt uzskatīta par nepatriotisku.

Cita lieta – krievu valoda! Pret krieviem latviešiem tobrīd nekādu lielu pretenziju nav, katrā ziņā ievērojami mazāk nekā pret senajiem kaklakungiem vāciešiem. Tie, kuri ir vecāki par 20 gadiem, krievu valodu vairāk vai mazāk zina, tādēļ arī filmas var skatīties bez lielām problēmām.

Pirms brīnīties par to, kādēļ latviešiem tik ļoti gāja pie sirds krievu kino, atcerēsimies, ka līdz pat 1940. gadam jūtami lielāka nepatika presē un arī sabiedrībā valdīja pret vāciešiem, nevis pret krieviem un PSRS. Kad 1932. gadā Rīgā ar viesizrādēm uzstājās no Berlīnes atbraukušais aktieris H. Timings, avīzes sacēla lokāla mēroga vētru par to, ka vienu no izrādēm uzņemošā puse, Vācu drāmas teātris, sarīkoja Nacionālajā teātrī. “Mums liekas, ka Nacionālais teātris, kas saņem lielas summas no valsts, nav tā vieta, kur vāciešiem demonstrēties kāda vācu aktiera viesošanās gadījumā, jo taisni šīs sabiedrības aprindas, kas grupējas ap vācu drāmu, ir vienmēr noliegušas latvju kultūru,” šķendējās laikraksts Filma un Skatuve, atgādinot, ka Rīgas dome grūti saprotamu iemeslu dēļ vācu teātrim ir izsniegusi 16 000 latu avansu.

Vēl viens krievu kino popularitātes iemesls ir personāži. Ja Amerika, kur kungi tērpjas smokingos, brauc ar limuzīniem un dzer kokteiļus, vidējam latvietim ir kaut kas tāls un ne vienmēr saprotams, tad ar krieviem viss ir skaidrs – tos mēs pazīstam un zinām, kā viņi izskatās un uzvedas. Turklāt arī daudzu filmu sižeti bija viegli uztverami, dabas skati skaisti, tur skanošās dziesmas prātā paliekošas, bet joki asprātīgi. Kas gan varēja būt iebilstams pret tādām muzikālām komēdijām kā Volga, Volga, Cirks vai Bez pūra? Jā, cilvēki tajās viens otru uzrunāja par biedru un runāja krieviski, bet citādi tieši tādi paši kā mēs! Patīkama pārmaiņa pēc uzpūtīgajiem un glancētajiem amerikāņiem.

Šo atšķirību uzsvēra arī tā laika prese. “Cik ātri attīstījusies padomju filmu rūpniecība, rāda jaunākā krievu filma Natalka Poltavka, kuru šonedēļ redzam kino Rojalā. Tā ir populāra ukraiņu operete, kuras sižets ņemts pēc kādas krievu lugas. Darbība risinās kādā Ukrainas sādžā. Skaistuli Natalku no Poltavkas grib iegūt par sievu sādžas vecākais, bet Natalka mīl jaunu ceļinieku, kas sarunā ar savu nejaušo ceļabiedru nopūšas: “Cik grūti jaunam burlakam būt!” Viņš ierodas tieši precību ceremonijas brīdī. Skaistule paliek pie sava mīļākā, bet arī sādžas vecākais par savu neveiksmi daudz neskumst. Opereti krievi darinājuši ļoti reālā uztverē. Mums, kas pieraduši skatīties Vakareiropas un amerikāņu filmās greznos rēviju skatus un tualešu spožumu, ir mazliet neparasti redzēt pinkainus krievu zemniekus (kuri patiesībā ir slaveni krievu dziedoņi) dziedam skaistas zolo partijas un duetus. Bet tieši šīs īpatnības paceļ krievu filmu māksliniecisko vērtību. Filmā nav arī straujas dinamikas un raibu skatu maiņas kā, piemēram, amerikāņu filmās, bet tās darbība notiek uz skaisto Ukrainas dabas ainavu mierīgā fona un vietām apstājas tīri skatuviskās robežās,” rakstīja Kurzemes Vārds.

Vēl dažas rindas no preses, atklājot 1937. gada kino sezonu: “Kino Viktorija atklāj sezonu ar krievu lielfilmu Laimes meklētāji no klejotāju tautas dzīves. Arī otrā ir krievu filma – Maskavas kinostudijas ražojums Parādes maršs, kurā redzami arī 100 000 sportistu Maskavas Sarkanajā laukumā. [..] Šīs nedēļas kinoteātru programmās ievērību pelna filma Pēteris I ar Maskavas Dailes teātra aktieru labo spēli un teicamo režiju. Kā tas parasti mēdz krievu filmās būt, Pēteris I nav gluži brīvs no zināmas pieskaņas, bet visumā filma tomēr stādāma augstāk par tiem viduvējību ražojumiem, kas parasti nāk no Amerikas vai Vakareiropas filmu centriem.”

Puškins, Pugačovs un Ņevskis

Diez vai tā bija pārdomāta taktika, taču dzīvē sanāca tā, ka pamazām vien jautrās krievu komēdijas papildināja arvien nopietnākas filmas ar vēsturisku pieskaņu, ko mēs tagad droši vien sauktu par krievu impērisma propagandu. Piemēram, vēsturiskā filma Pugačovs pēc Aleksandra Puškina romāna Kapteiņa meitiņa (tolaik gan presē rakstīja Kapitana meitiņa). Arī pašam Puškinam bija veltīta filma ar nosaukumu Puškina ceļojumus uz Ezerumu. Lūk, kā to 1938. gada augustā slavēja laikraksts Rīts: “Filma attēlo ģeniālā krievu dzejnieka ierašanos Kaukāzā, kur patlaban notiek krievu karaspēka operācijas pret gruzīniem, kas noslēdzas ar Ezerumas cietokšņa ieņemšanu un gruzīnu padošanos. Redzama Puškina dzīve Tiflisā un vēlāk karaspēka nometnē kalnos. Neaizmirstamā atmiņā iespiežas kalnu skati un Puškina viesošanās pie gruzīniem, kur dzejnieks deklamē savus dzejoļus. Cara spiegi tomēr visur seko Puškinam, kas nostājies dekabristu pusē, un dzejniekam ar sarūgtinājumu jāatgriežas atpakaļ. Filmā saista dzīvie aktieru tēlojumi, masu skati un savdabīgie gruzīnu nacionālās mūzikas motīvi. Puškina cienītājiem filma patiks sava satura un izturētās zīmīgās tēlotāja spēles dēļ.”

Tolaik jau visai populāri ir preses seansi, kuru laikā žurnālistiem tiek demonstrētas jaunākās padomju filmas, cerot saņemt pozitīvas atsauksmes. Parasti tās tiešām neizpaliek. Piemēram, 1938. gadā greznajā kinoteātrī Splendid Palace vienā dienā notika divu padomju filmu preses seansi. Pirmā bija Dziesma jaunībai, kur, kā rakstīja avīze Sporta Pasaule, “redzami Padomju Savienības sporta jaunatnes izcilie sasniegumi fiziskā audzināšanā. Šeit arī nācās vērot, ka Krievija iziet uz to, lai sportam piesaistītu visplašākās masas. Redzam arī, cik augstā cieņā viscaur turēta disciplīna.” Otra filma bija veltīta Ivana Papaņina polārpētnieku ekspedīcijai.

Atsevišķos gadījumos preses seansi norisinājās PSRS vēstniecībā ar padomju sūtņa piedalīšanos, tā tas notika 1939. gadā ar vēsturisko propagandas filmu Aleksandrs Ņevskis. Tās satura pārstāsts latviešu presē rada iespaidu, ka žurnālisti vienkārši pārrakstījuši padomju vēstniecības atsūtīto relīzi. Te ir gan tēze par to, ka vācu ordenis gribējis pārcelt savas robežas līdz Urāliem (interesanti, kā mazskaitlīgais ordenis spētu tik milzīgu teritoriju kontrolēt), gan apgalvojumi, ka vācu tauta jau sen sapņojusi iekarot krievu zemes. Krievi sapratuši draudošās briesmas un aicinājuši karaspēka priekšgalā stāties kņazu Aleksandru, kurš tad uz Peipusa ezera ledus sakāvis krustnešus. “Ar šo, tā saukto Ledus kauju bija uz ilgiem laikiem apturēts daudzinātais vācu gājiens uz austrumiem. Tos senos dramatiskos notikumus un pašu Ledus kauju šonedēļ rādīs grandiozā krievu filmā Aleksandr Ņevskij kinoteātris Palladium. Filma pilna krievu tautas lielā naida pret svešu zemju tīkotājiem un bagāta gan ļoti spraigiem cīņas momentiem, gan arī ar humoru un mīlas skatiem,” rakstīja Brīvā Zeme. Interesanti, ka šīs rindas tapušas 1939. gada novembrī, tātad jau pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas un laikā, kad Padomju Savienība Latvijā sāka izvietot savas karabāzes.

Cenzūras šķēres

Te vietā būtu jautājums: kas tad īstenoja filmu iepirkšanu, un vai tiešām neviens nekontrolēja filmu saturu? Ar filmu sagādi nodarbojās vairāki privāti uzņēmumi, taču kino satura kontrole pēc Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma bija Sabiedrisko lietu ministrijas pārziņā. Tās ierēdņi noskatījās potenciāli izrādāmās filmas un pēc tam deva slēdzienu, vai tās var rādīt plašākai publikai vai arī varbūt jāveic kādi cenzūras izgriezumi. Piemēram, 1937. gadā Latvijā bija ievestas 711 filmas, lielākoties no ASV, Lielbritānijas, Vācijas, Austrijas, PSRS un Francijas. 490 filmas atļautas bez izgriezumiem, bet 40 vispār aizliegts izrādīt. No aizliegtajām 25 bija amerikāņu filmas un tikai trīs krievu. Aizlieguma iemesli parasti bija vai nu citu valstu cieņu aizskarošs, vai arī jaunatni maitājošs saturs. Dažās padomju filmās tomēr cenzūra veica īsinājumus, piemēram, revolūcijai veltītajās izgrieza ainas ar virsnieku slepkavošanu.

Okupāciju gaidot

Jo tuvāk nāca liktenīgais 1940. gads, jo vairāk kinoteātros parādījās padomju filmas un arvien cildinošākas kļuva tām veltītās recenzijas. Turklāt padomju kino kļuva arvien agresīvāks. Pusgadu pirms Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas Latvijas kinoteātri sāka rādīt kādu filmu, ko grūti nosaukt citādi kā par biedējošu propagandas gabalu, filmu Uz robežas, kas stāsta par Sarkanās armijas cīņām Tālajos Austrumos. “Nebeidzamas cīņas, bet cauri tām skan krievu dziesmas un krievu dejas. Filma izgatavota pēc Padomju Savienības rakstnieka P. Pavlenko romāna, piedaloties slavenākiem Maskavas un Ļeņingradas mākslas teātru aktieriem,” tā filmu reklamēja laikraksti. Bet pēc padomju karabāzu izvietošanas presē sāka parādīties ziņas par PSRS kinoindustrijas tālākajiem plāniem, piemēram, par ieceri uzņemt filmu, kas veltīta karavadonim Aleksandram Suvorovam.

Pēc padomju karabāzu parādīšanās Latvijas teritorijā jau tā Kremlim visai iztapīgā Ulmaņa valdības nostāja kļuva klaji lišķīga. To redzam arī kinorepertuārā, kur 1939. gada beigās parādās filma Vilciens dodas uz Maskavu. Pats par sevi šis fakts varbūt nebūtu nekas īpašs, taču diezgan pārsteidzošas ir preses anotācijas. “Filma ir saistošs izgriezums no krievu jaunatnes dzīves. Ievērojot programmas vērtīgo un audzinošo saturu, ieeja jaunatnei atļauta un katram ieteicams šo filmu noskatīties,” rakstīja Zemgales Balss. Nav pamata domāt, ka slavas dziesmas bija tikai Zemgales Balss redaktora iniciatīva, jo visu nopietnāko preses izdevumu vadītāji regulāri pulcējās Sabiedrisko lietu ministrijā un tur saņēma instrukcijas, kā pareizāk atspoguļot tos vai citus jautājumus. Tas, ka lielo padomju kaimiņvalsti vajag glaudīt pa spalvai, viņiem jau sen bija pateikts.

Tendence vēl izteiktāka kļuva Latvijas Republikas pēdējos pastāvēšanas mēnešos 1940. gadā, kad padomju filmas kinoteātru repertuārā bira kā no pārpilnības raga – vēsturiski gabali par Miņinu un Požarski, kā arī filmas Cīņa par Minsku un Stepans Razins, pasaku filma Pēc līdakas pavēles, piedzīvojumu filma par padomju lidotājiem Drošsirdīgais, kā arī “pamācoša filma no krievu tautas dzīves Traktoristi”. Sākoties okupācijai, citu valstu kino vispār pazuda no kinoteātriem, toties 1940. gada vasarā itin bieži tika rīkoti brīvdabas kinoseansi ar padomju filmām, ko kuplināja Sarkanās armijas muzikanti.

Tagad varam tikai minēt, cik lielu lomu padomju kino invāzija nospēlēja Latvijas iedzīvotāju morālajā sagatavošanā gaidāmajai okupācijai. It kā jau nekā slikta šajās filmās nebija, joki, dziesmas, dejas, mazliet vēstures, lai arī savdabīgā interpretācijā. Taču tas viss pamazām vien vedināja uz domām – nav taču tie krievi un komunisti nemaz tik slikti; paskat, cik smuki dzied, un cik glītas viņiem pilsētas! Informāciju par to, kas patiesībā tajā laikā notika Padomju Savienībā un kāds asiņainu represiju vilnis pār to vēlās, tā laika avīzēs ir velti meklēt. Tikai retos gadījumos pavīdēja tāda reportāža, kāda publicēta 1938. gada Jaunākajās Ziņās, kuru līdzstrādnieks bija apmeklējis Maskavu un rakstīja: “Visi latvieši, kas ieņēma atbildīgākos posteņus, apšauti vai bez vēsts pazuduši, slēgts latviešu klubs, latviešu teātris, latviešu izdevniecība Prometejs. Ne vairs kādu latviešu grāmatu kur redz, nedz kādu latvieti jūt. It kā tie nekad šeit savu kāju nebūtu spēruši, nekad nebūtu bramanīgi soļojuši pa sarkanās Maskavas ielām.” Taču uz lielajiem ekrāniem viss bija kārtībā, tur vēl arvien visi dejoja un dziedāja.

Ko skatījās rīdzinieki

Katram Rīgas kinoteātrim savs repertuārs: Maska specializējas kovboju un džungļu piedzīvojumu filmās, kamēr Splendid Palace un Forums deva priekšroku solīdākie ražojumiem, tā dēvētajām salona filmām. Vēl bija arī daudz mazu kinoteātru, kas izrādīja tās filmas, ko varēja atļauties.

1937. gadā vislielākos ienākumus bija nesušas amerikāņu filmas ar Žaneti Makdonaldu galvenajā lomā, tikai viena no viņas filmām Reiz maijā vien rādīta 23 nedēļas no vietas un nopelnījusi 60 000 latu. Padomju filmu Laimes meklētāji 12 nedēļu laikā noskatījušies 75 000 skatītāju, samaksājot nepilnus 50 000 latu. Publikai paticis arī Pēteris I, ko sešu nedēļu laikā noskatījušies gandrīz 60 000 cilvēku. Interesanti, ka topā bijusi arī Lenijas Rīfenštāles Olimpija, ko redzējuši vismaz 43 000 skatītāju. Rīgā 1937. gadā nopirkti gandrīz pieci miljoni biļešu, tātad katrs rīdzinieks kino apmeklējis vismaz 13 reizes. Biļešu cena bija atkarīga no filmas reitinga un svaiguma – no 30 santīmiem līdz pat diviem latiem.

Kā kino skatījās Sibīrijā

Preses arhīvos var uzdurties arī padomju laikrakstu reportāžām par to, kā trīsdesmitajos gados latvieši kino baudīja Sibīrijā. Novosibirskas latgaliešu avīze Taisneiba kādu 1936. gadā notikušu kinoseansu Kroslovas ciemā aprakstīja šādi: “Kroslovieši dienu agrāk izdzirda, ka atbrauks ceļojošais kino. Šo paziņojumu satika ar lielu prieku, jo kolektīva valdes un ciema padomes nolaidības dēļ jau veselu gadu kino neapmeklēja krosloviešus. Bet te prieki palika vēl lielāki, kad kroslovieši uzzināja, ka parādīs kino filmu Čapajevs.

Daži kolektīvisti pat negribēja noticēt, ka tādu augstvērtīgu filmu atvedīs uz ciemu. Agrāk parasti uz ciemu veda sliktākas kino filmas. Par filmu Čapajevs kroslovieši jau bija dzirdējuši no avīzēm un sarunām, daži bija lasījuši Furmanova romānu Čapajevs, pa kuram ir taisīta kino filma Čapajevs. Visi gribēja redzēt, kas tad īsti bija Čapajevs.

Jau iepriekš norādītā laikā sāka pulcēties ļaudis. Sākās kino seanss. Simtiem acu vērās uz ekrāna, un nevienam negribas palaist garām neievērotu vismazāko pārmaiņu. Uz baltā palaga, izstiepta uz sienas, parāda bēgošu ļaužu pulku, līdzīgu galīgi dezorganizētai karaspēka daļai. Pa lielu gabalu nesas kā viesulis pāris tačankā aizjūgtu zirgu. Zirgi, pieskrējuši pie ļaužu pulka, apstājas. Uz tačankas pieceļas pasakainais pulkvedis. Zāle kā vienā balsī sauc: “Čapajevs…”

Dēļ tā, lai atsistu baltgvardu uzbrukumu, pietiek Čapajeva rokas mājiena. Izklīduši pa krūmiem, sarkanarmieši apvienojas un pēc sava vadoņa sviežas bezbailīgi kaujā. Acumirklī baltgvardu uzbrukums atsists. Čapajevs, salasījis otrjadu, pārbauda ieročus. Dažiem nav vintovku, ložmetēju trūkst, kurus atkāpšanās panikā noslīcināja upē. Čapajeva pavēle īsa: “Nekavējoši atrast!”

Čapajevs, stāvēdams uz tilta, veras, kā cīnītāji velk no upes noslīcinātos ieročus. Uz ceļa parādās jauna sarkanarmiešu daļa. Daļas komandiers pieiet pie Čapajeva un tam padod roku. Zālē uz reizes nošalc: “Komisārs Furmanovs…””