Rēzeknē joprojām godina Latgales pirmo komjaunieti. Kas īsti bija Jānis Zvīdra?
Pirms vairākiem gadiem, atjaunojot ielas Rēzeknē, pašvaldība iztērēja naudu arī Jāņa Zvīdras, Latgales pirmā komjaunieša, pieminekļa restaurācijai. Tagad jādomā par tā novākšanu.
Rēzeknes pašvaldība vērtē iespēju demontēt pieminekli kādreizējam pilsētas izpildkomitejas darbiniekam un publicistam Jānim Zvīdram (1895–1920).
Apzina izmaksas
Pašvaldība saņēmusi vēstuli no “Publiskās atmiņas centra”, kas apzina komunistu un okupantu varas laika propagandas liecības Latvijā un aicina līdz Lāčplēša dienai demontēt Zvīdras bisti. Pilsētvides un attīstības pārvaldes speciālisti veic cenu aptauju, lai noskaidrotu, cik lielas varētu būt izmaksas, taču šā gada budžetā līdzekļi tam nav paredzēti.
Pašvaldība arī uzrakstījusi vēstuli Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei ar lūgumu precizēt pieminekļa māksliniecisko nozīmi, jo autore ir nopelniem bagātā tēlniece Olita Nigule. Ja eksperti dos pozitīvu atzinumu par māksliniecisko vērtību, tad demontāžas gadījumā būs nepieciešams rēķināties ar papildu izdevumiem skulptūras nogādāšanai uzglabāšanas vietā.
Miris jauns
Kas tad īsti bija Zvīdra, kurš mira jauns, nepaspējis pieredzēt sapni par proletariāta paradīzes nodibināšanu Latvijā – viņa mūžs aprāvās jau 25 gadu vecumā 1920. gadā.
Dzimis 1895. gadā Makašānu pagasta Škērbinīku ciemā trūcīga zemnieka piecu bērnu ģimenē, mācījies gan garīgajā seminārā, gan Pēterburgā studējis filoloģiju, agrā jaunībā kļuvis par komunistu. Savas īsās dzīves laikā Zvīdra paspēja būt Pētera Stučkas vadītās padomju valdības Rēzeknes izpildkomitejas darbinieks 1919.–1920. gadā.
1917. gadā minēts kā Latgales kongresa dalībnieks un ievēlēts Latgales Pagaidu zemes padomē, kuru politisko uzskatu dēļ atstājis. 1918. gadā Zvīdra pārtulkoja latgaliski boļševiku politiķa un marksisma teorētiķa Nikolaja Buharina darbu Komunistu propaganda un Ļeņina rakstus.
Nekādu kompromisu
Vēsturnieks Kaspars Strods, lsm.lv aprakstot Zvīdras darbību, norāda, ka viņš neatbalstīja Latgales apvienošanos ar pārējām latviešu apdzīvotajām teritorijām – tādējādi šā pieminekļa atrašanās Rēzeknē vēl jo vairāk ir nevietā.
Pēc 1917. gada boļševiku jeb lielinieku apvērsuma Zvīdra bija zirgā –uzsāka darbību revolucionārajā tribunālā Rēzeknē, sarkanā terora izpildorgānā. Kad sarkanie līdz 1919. gada janvāra beigām okupēja lielāko daļu Latvijas teritorijas, Zvīdra Rēzeknē nodarbojās ar komunistu ideju propagandu.
“Vienu no 1919. gada maija publikācijām, runājot par šķiru cīņu un komunisma “pūlēm apgaismot tautu”, Zvīdra noslēdza ar tekstu: “Nawajag aizmērst, ka kas na ar mums, tys pret myusim, widejo celia naw.” Nereti padomju literatūrā viņu dēvē par “Latgales boļševistiskās preses pamatlicēju”,” raksta Strods.
Zvīdra bija arī komjaunatnes – Latvijas Komunistiskās Jaunatnes savienības Centrālās komitejas loceklis. Viņa pārliecība paša vārdiem izsakāma īsi un skaidri: “Ar Padūmju Krīvijas un Latvijas strōdnīku šķiru uz socialismu – taids un tikai taids ir Latgolas ceļš.”
Pat pēc sarkano sakāves un padzīšanas no Latvijas Zvīdra, slēpdamies sava tēva mājās Makašānos, turpināja aģitāciju, viņam bijis uzticēts izveidot pagrīdes tipogrāfiju un darboties kā Latvijas komjaunatnes Latgales organizācijas vadītājam.
Padomju laika varoņteikas
Jaunā Latvijas valsts ar komunistiem pēc pieredzētā sarkanā terora daudz neauklējās, un 1920. gada 25. martā Rēzeknes apriņķa drošības dienests Zvīdru arestēja.
Pēc trīs dienām, pārvedot uz Viļāniem, viņš mēģinājis bēgt un nošauts. Zvīdru apbedīja Makašānu pagasta Adamovas kapsētā, bet 1959. gada rudenī īpašā bēru ceremonijā pārapbedīja Rēzeknē, netālu no Otrajā pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem veltītā obeliska Dārzu ielā.
Okupācijas laika prese par Zvīdru uzbūra varoņteikas, piemēram, laikraksta Padomju Jaunatne versijā viņš nodurts ar zobenu sānos. Žurnāls Karogs 1968. gada oktobra numurā vēstīja: “Trīs dienas politpārvaldes aģenti neatlaidīgi jaunieti turēja Rēzeknes kara komandantūrā un nežēlīgi spīdzināja, prasot nodot pārējos biedrus. Spīdzināšana nedeva nekādus rezultātus, un Zvīdru nolēma noslepkavot. 28. marta agrā rītā viņš tika izvests no cietuma uz Rēzeknes–Viļānu ceļa un divus kilometrus attālumā no pilsētas ar durkli nonāvēts.”
Zvīdras vārdā nosauktā iela Rēzeknē atguvusi Viļānu vārdu (līdz 1940. gadam Franča Trasuna iela), pērn Zvīdras iela Vērēmu pagasta centrā pārsaukta par Centra ielu, bet biste vēl palikusi.
