Neērti pieminekļi un ielu nosaukumi: kā Latvijā lemj, ko paturēt un ko novākt?
Pēdējā laikā atkal aktuāls kļuvis jautājums par dažu neērtu pieminekļu novākšanu un ielu pārdēvēšanu. Patiesībā jau tas nav nekas jauns, jo pēdējos 100 gados Latviju cikliski piemeklē šādas pārmaiņas. Kur meklējami pirmsākumi šādai apsēstībai ar pieminekļiem, un kā tie mainījušies gadu gaitā – par to saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru.
Kad pirmoreiz Latvijā sāka ņemt nost tos pieminekļus, kas sabiedrības lielākajai daļai bija netīkami?
Latvijā pieminekļu novākšana sākās ar 1923. gada likumu par pieminekļu aizsardzību, kas cita starpā paredzēja nojaukt ar krievu un vācu režīmiem saistītos objektus. Taču toreiz situācija bija atšķirīga no tagadējās, jo 1923. gadā Latvijā nebija īpaši daudz šādu pieminekļu. Tos, ko uzcēla pirms Pirmā pasaules kara, piemēram, Pēterim I un Barkaljam de Tolli, demontēja un izveda uz Krieviju jau kara laikā, jo tie bija no krāsainā metāla. Tas pats rīkojums attiecās arī uz baznīcu zvaniem.
Tātad pieminekļus izveda tīri militāru apsvērumu dēļ, lai ienaidnieks nepārkausē ieročos, nevis kā kultūras vērtības?
Tieši tā, jo krāsainais metāls bija vērtība. Bija domāts pēc kara pieminekļus atvest atpakaļ un uzstādīt no jauna, taču, tā kā karš beidzās ar Krievijas impērijas sagrāvi, nekas no tā neiznāca. 1923. gada lēmums bija pieņemts ar domu, ka šādiem pieminekļiem, kas nu vēl bija palikuši, no Latvijas zemes jāpazūd. Taču pati ideja par iepriekšējā režīma simbolu likvidēšanu nāk vēl no Lielās franču revolūcijas laikiem, kad tika izdots dekrēts, kas noteica, ka visi ar feodālismu un cilvēku apspiešanu saistītie pieminekļi jāaizvāc no publiskās telpas.
Nost vecos karaļus!
Jā, izvērtās pat diskusija, ko iesākt ar Šartras katedrālē esošajām karaļu skulptūrām. Šķiet, ka tās tomēr neaiztika, jo baznīcu postīšanu pat tajos laikos uzskatīja par vandālismu. Klosterus gan slēdza, taču tajos esošos mākslas priekšmetus un grāmatas pasludināja par nacionālajiem pieminekļiem un valsts īpašumu. Tiek uzskatīts, ka ar to Eiropā sākās vēstures pieminekļu uzskaite. Var teikt, ka šāda pieminekļu apzināšana sākās politisku iemeslu dēļ, tieši tāpat kā to celšana un ielu pārsaukšana. Tas nav raksturīgs tikai mums vien – pirms vairākiem gadiem ASV bija dekoloniālisma vilnis, kas noslaucīja britu kolonizatoriem un vergturiem veltītos pieminekļus.
Bet Vašingtonu tomēr nepārdēvēja, kaut gan Džordžs Vašingtons arī bija vergturis…
Jā, ASV dibinātājus Vašingtonu un Džefersonu tas neskāra. Viņiem paveicās – atšķirībā no Andreja Upīša, kuram nelaimējās ar sociālistisko reālismu… Upīša gadījumā gan argumentācija, ko piesauc iniciatīvas grupa, kas sevi dēvē par Publiskās atmiņas centru, manuprāt, ir diezgan formāla, proti, novākt piemiņas zīmes tām personām, kas bijušas saistītas ar padomju okupācijas režīma pārvaldes sistēmu. Vadoties pēc šīs loģikas, Rīgā nekad nevarētu būt Imanta Ziedoņa iela, jo viņš taču bija PSRS un LPSR Augstākās padomes deputāts. Toties ir Emīlijas Benjamiņas iela, kaut gan viņas paspārnē žurnāla Atpūta redakcijā izauga viss 1940. gada kolaborantu zieds ar Vili Lāci priekšgalā. Tas vien, manuprāt, ir pietiekami pretrunīgs fakts, lai būtu vērts padomāt, vai viņas vārdā jānosauc iela.
Galvenā problēma jau nav tā, ka kaut ko pārdēvē, bet gan tas, ka – vismaz Rīgas gadījumā – nav izstrādāti konkrēti kritēriji, kā tad šo vēsturisko topogrāfiju mainīt. Labi, Latgales iela pastāvēja jau no 1928. līdz 1940. gadam; diezgan veiksmīgs risinājums ir atdot vēsturisko Lastādijas nosaukumu Maskavas ielas centrālajai daļai līdz Zinātņu akadēmijas ēkai. Taču nekādas konsekvences nav tajā, ka Mīlenbaha iela tagad ir Latgales priekšpilsētā, bet Endzelīna iela tālu Pārdaugavā. Ja jau Mīlenbahu iecēlām Latgales priekšpilsētā, tad Endzelīns būtu jāliek kaut kur turpat blakus. Vilhelms Purvītis vismaz ir saistīts ar šo lokāciju, jo tur savulaik atradās Mākslas akadēmijas ēka, kur viņš darbojās. Taču kopumā tā ir lēkāšana no cinīša uz cinīti, jo nav izstrādāti kopēji principi vēsturiskās topogrāfijas veidošanā Rīgas pilsētā.
Visu interviju ar Mārtiņu Mintauru lasi žurnāla “Latvijas Noklusētā Pagātne” jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi stāstu par Eduarda Pāvula kinolomām, diviem brāļiem, kuri 1949. gada martā izlēca no deportējamo vagona, par Valentīnas Freimanes un Valta Grēviņa mīlestību, Trīskārtīgā odekolona pretrunīgo vēsturi un daudz ko citu.
