Piemērs latvietim Zviedrijā. Pāvila Johansona atceres vakars Stokholmā

Jau piedzimstot 1947. gadā Stokholmā, Pāvils Johansons saņēma apbrīnojamu dāvanu - savus vecākus, kas arī ierakstīti latviešu kultūrvēstures zelta fondā - kultūrvēsturnieku Andreju Johansonu un dzejnieci Veroniku Strēlerti. Vismaz sākotnēji, tieši vecāku ietekmē viņš izveidojās par izcilu kultūras personību.

Ne tikai Zviedrijas, bet pasaules latviešu kopienā Johansons bija pazīstams ar savu literāro un muzikālo darbību. Viņš publicēja vairākus dzeju krājumus, rakstus un dzejoļus latviešu un zviedru periodikā, Stokholmas universitātei uzrakstīja Latvijas literatūras vēstures kopsavilkumu zviedriski, tulkoja un rediģēja dzeju.

Viņš ir reprezentēts šogad iznākušajā Zviedrijas latviešu literatūras izlasē “Skat, skatt!”. Johansons sniedza koncertus un literāri muzikālus priekšnesumus Zviedrijā, Latvijā, Vācijā, ASV, Kanādā un Austrālijā. Ar grupu “Dundurs” ierakstīja piecas skaņu plates, kā arī vienu solo plati, kur dzied pats savas dziesmas.

Turklāt Johansons bija aktīvs arī daudzos citos veidos. Viņš bija Stokholmas Latviešu skolas skolotājs un vadītājs, Vasaras skolas vadītājs Minsterē, Anglijā un Zviedrijā, Latvijas PENkluba sekretārs, zviedru kora “Hägerstens motettkör” dalībnieks, kā arī Stokholmas Latviešu kora dalībnieks vairākos Dziesmu svētkos. Viņš bija solists latviešu sarīkojumos un dievkalpojumos, Literārā rīta vadītājs Lesteres dziesmu dienās un Helsingborgas Dziesmu svētkos, kā arī aktieris Stokholmas Latviešu teātrī.
 
“18. oktobris ir Pāvila Johansona dzimšanas diena, un šī bija pirmā dzimšanas diena, kad viņa vairs nav mūsu vidū. Mums bija ļoti svarīgi sanākt kopā un godināt viņa piemiņu,” speciāli portālam Jauns.lv stāsta sarīkojuma vadītāja Signe Rirdance no Zviedrijas Latviešu kultūras fonda SKAT.

“Pāvils Johansons bija viena no izcilākajām otrās paaudzes Zviedrijas latviešu personībām. Viņš ir stāvējis kā kultūras ozols, kas Zviedrijas latviešus saturēja kopā tieši kultūras ziņā, un rādījis piemēru, kādam jābūt latvietim Zviedrijā,” uzsver S. Rirdance.

Tas, ka Pāvils Johansons patiešām ir magnēts, bija skaidrs, jau sarīkojumu organizējot. Zviedrijas latvieši ļoti atsaucās. “Mēs sākām ar piecdesmit cilvēku ietilpīgu zāli Stokholmas vecpilsētā, taču interesenti ļoti ātri izpirka visas biļetes, tādēļ nācās meklēt papildu iespējas,” stāsta Signe Rirdance.

Sarīkojums pārcelts uz lielāku - uz Igauņu namu Stokholmā. Zīmīgi, ka tieši Igauņu namā 2019. gadā bija arī Pāvila Johansona pēdējā muzikālā uzstāšanās Stokholmā - plates “Vilcienā” piecdesmitgades svinības.
“Arī Igauņu namā sarīkojums “Pāvils un patskaņi” jau labu laiku iepriekš bija izpārdots, un mēs tik un tā turpinājām saņemt e-pastus ar jautājumiem, kā vēl varētu tikt iekšā,” atceras S. Rirdance. Viņa priecājas, ka vakaru apmeklēja vismaz 100 cilvēki, no tiem vairāki bija mērojuši ceļu no Rīgas, kā arī no Skones Zviedrijas dienvidos un pat no Somijas.

Vai tas nozīmē, ka arī latviešu jaunizbraucējiem Johansons ir svarīgs? - “Daudziem un personīgi man jau no jaunības Pāvils Johansons bija Zviedrijas latvieša paraugs - viņš jau 20. gs. 80-to gadu beigās, 90-tajos bija viena no spilgtākajām Zviedrijas latviešu kultūras personībām, ko Latvijā pazina,” teic S. Rirdance. “Un to, ko viņš kopā ar Juri Kronbergu un Jāni Zālīti ir devis latviešu mūzikai, mēs ar “Stokholmas spēlmaņiem” jau ilgāku laiku esam spēlējuši un interpretējuši.

Ja skatāmies, kādi cilvēki piedalījās atceres vakarā - tie bija gan Pāvila laikabiedri, gan ļoti daudzi no vidējās paaudzes - Latvijā un ārpus Latvijas dzimušie, un arī jaunieši, kuri nāca mums palīgā un piedalījās muzicējot. Tā caur piedalīšanos viņi arī iepazīst to, kas Zviedrijas latviešiem un latviešiem vispār ir Pāvils Johansons.”
 
Atceres vakarā Jura Rozīša un Vitas Viktorsones lasījumā skanēja Pāvila Johansona dzeja, muzicēja latviešu un zviedru visu paaudžu mūziķi no Zviedrijas, Latvijas un pasaules: Kristaps Grasis, “Stokholmas spēlmaņi”, “Kristera ansamblis”, Gundars Rullis, Jānis Zālītis, Raitis Freimanis, izpildot Johansona skaņdarbus un dziedot viņa dziesmas.

Ar aplausiem tika godināta Johansona atraitne Lotta Bonner, kura, aizkustināta līdz asarām, uzrunāja klātesošos, un 98 gadus sasniegusī Zuzanna Kancāne - Aleksandra Kancāna apgāda “Latvian Music” vadītāja kundze, mīļi saukta arī par “Mrs. Latvian Music”.

Dažādos formātos - gan klātienē, gan video, gan arī atsūtījuši rakstveidā, atmiņās dalījās Pāvila Johansona laikabiedri un svarīgie cilvēki: Austris Grasis, Jānis Zālītis, Austra Krēsliņa, Agnese Blaubārde un Inguna Daukste-Silasproģe.
 
“Pāvils bija viens no maniem labākajiem draugiem. Viņš bija mīļš un labs cilvēks, uz kuru vienmēr varēja paļauties,” speciāli portālam Jauns.lv stāsta soloģitārists Jānis Zālītis, kurš ar Pāvilu Johansonu spēlēja kopā jau grupā “Pagraba kratītāji”, vēlāk “Saulesbrāļos” un “Dundurā”. “Mūsu draudzība sākās ar mūziku. Viņš, tāpat kā es, nevarēja bez tās dzīvot. Mums visiem mūzika bija ļoti svarīga.”

J. Zālītis atceras, ka sākotnēji latviešu “Pagraba” programmā muzicēja divatā ar vēlāk slaveno dzejnieku Juri Kronbergu. Reiz tur bijis arī Pāvils Johansons, kurš dziedājis līdzi, turklāt labi dziedājis: “Tā tas viss sākās. Kad pievienojās Uldis un Austris Graši, nolēmām dibināt nopietnu grupu, taču Pāvils teica, ka neprot spēlēt ģitāru. Tomēr solīja, ka iemācīsies. Mēs ar Uldi jau spēlējām ģitāru, Uldis arī basu, taču mums nebija arī bundzinieka. Un Juris Kronbergs teica - es to varu darīt. Tā mēs iesākām ar diviem instrumentālistiem, kas nemācēja spēlēt. Taču tas nebija ilgi, viņi abi drīz iemācījās.”

Zālītis teic, ka kopš tiem laikiem visi grupas dalībnieki bija ļoti tuvi: “Pāvils bija tas maigais un mīļais no mums… Viņš rakstīja arī savas dziesmas, jo bija ļoti apdāvināts. Īpaši rokmūzikā.” Jānis Zālītis uzteic Johansona skaisto balsi: “Reiz latviešu jauniešu koncertā Stokholmā 1979. gadā Pāvils brīnišķīgi dziedāja Emīlu Dārziņu - kopā ar manu māti, kura pavadīja kā pianiste. Un kad Latvija atguva neatkarību, Pāvilam radās iespēja arī braukt uz Latviju, uz radiofonu.”

Valodnieks un folklorists Austris Grasis speciāli portālam Jauns.lv atceras, ka Pāvilu Johansonu iepazina 1962. gadā, kad aizbrauca studēt uz Zviedriju. Johansons, tāpat kā Juris Kronbergs un Jānis Zālītis, vēl bija vidusskolnieki, bet viņš ar brāli Uldi Grasi bija pāris gadus vecāki, jau pirmos semestrus pastudējuši: “Kad mēs ar brāli Uldi pievienojāmies Pāvilam, Kronbergam un Zālītim, izveidojās “Saulesbrāļi”. Mēs bijām pirmā latviešu rokgrupa, kas dziedāja latviešu valodā. Un Pavils bija galvenais dziedātājs - spēlēja ģitāru un dziedāja gan savas, gan citu autoru dziesmas.”

Austris Grasis stāsta, ka no Johansona dziesmām viņam visvairāk atmiņā ir palikusi “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” – to Johansons dziedāja pats ar savu meldiju, kas bija pilnīgi atšķirīga no Latvijā pazīstamās Imanta Kalniņa melodijas.

“Pāris gadus mēs kā “Saulesbrāļi” kopā spēlējām latviešu sarīkojumos un Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības kongresos, taču tad pašķīrāmies. Mēs ar brāli Uldi turpinājām uzstāties kā “Brāļi Graši”, bet atlikušie “Saulesbrāļi” izveidoja grupu “Dundurs”. Taču arī pēc “Saulesbrāļu” izjukšanas mēs vienmēr esam palikuši draudzīgās attiecībās,” atmiņās dalās Austris Grasis.

Arī viņš uzsver, ka Johansons bija lēnīgas dabas: “Man patika, ka Pāvils bija miera mika vislabākajā nozīmē, viņš nekad neeksplodēja. Ja izcēlās kādas domstarpības, Pāvils vienmēr visu mēģināja izlīdzināt. Pāvils Johansons kā dzejnieks bija liels estēts. Viņš mazliet atgādina Ēriku Ādamsonu. Uzskatu, ka Pāvils mums visiem – latviešiem Zviedrijā, Latvijā un pasaulē galvenokārt ir svarīgs ar savu dzeju. Ar to viņš arī ir iegājis latviešu kultūrvēsturē.”
 
Austra Krēsliņa, aktīva Zviedrijas latviešu sabiedriskā darbiniece, speciāli portālam Jauns.lv vērtē, ka Pāvils Johansons ļoti lielu nospiedumu daudziem ir atstājis, būdams skolotājs. Un ļoti labs skolotājs: “Zviedrijas skolās var mācīties to valodu, kas mājās tiek runāta - mājas jeb ģimenes valodu, tāpēc Pāvils nāca uz zviedru ģimnāziju un bija latviešu valodas skolotājs gan man, gan arī citiem.”

Arī A. Krēsliņa novērtē P. Johansona devumu latviešu sabiedrībā Zviedrijā un kultūrvēsturē vispār: “Pāvils, būdams savu vecāku - reliģijas un kultūras vēsturnieka Andreja Jansona un dzejnieces Veronikas Strēlertes dēls, saņēma garīgo mantojumu, ar kuru viņš dzīvoja, kuru elpoja un kuru nesa tālāk. Un ļoti spēcīgā veidā viņš to spēja arī pārvērst modernā izpausmē. Līdzīgi kā viņa vecāki to darīja - ienesa jaunas vēsmas latviešu kultūrā.”

Austra Krēsliņa uzskaita daudzās jomas, kurās Johansons pievienojis nozīmīgu devumu: “Viņa dzeja, darbs Stokholmas universitātes Baltu valodu institūtā, ļoti daudzās uzstāšanās, kur viņs ir dziedājis un kuplinājis sarīkojumus ar savu brīnišķīgo balsi un savu muzikalitāti, nemaz nerunājot par visu to, ko viņš darījis Latvijā un kopā ar brāļiem Grašiem, Juri Kronbergu un Jāni Zālīti, latviešu valodu savienojot ar rokmūziku. Tā ir gara virkne ar lietām, kuras viņš darīja un kas visas ir atstājušas paliekošas pēdas latviešu kultūras vēsturē.”
 
“Pāvilā dzīvoja divas balsis - latviskā un zviedriskā,” atceres vakarā nolasīja arī literatūrzinātnieces Ingunas Daukstes-Silasproģes atsūtītās atmiņas. “Viņš teicis, ka Latvijai pieder caur saviem vecākiem, kuri, visticamāk, simboliski atvēra viņam ceļu uz Latviju, kas līdz pirmajai braukšanai 1973. gadā bija mītiska zeme, jo dzīvoja vecāku stāstos un atmiņās.
Pāvila pasaule un viņš pats atklājas un vēl atklāsies, lasot viņa dzeju. Un tai nav robežu. Tā dzīvos, kamēr mēs to lasīsim, vai kamēr klausīsimies viņa balsī, kas izskan ierakstos.”

Programmas noslēgumā mūziķi kopīgi atskaņoja brīnišķīgo Pāvila Johansona “Lūgšanu” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, taču skatītāji prasīja piedevas. Sarīkojumu noslēdza īpaši spoža dziesmas “Tu esi sarkans” interpretācija ar Pāvila Johansona mūziku un vārdiem.

Jā, “Pāvils un patskaņi” Stokholmā ir izskanējis. Taču jau tagad dzirdamas balsis, ka kaut ko līdzīgu noteikti vajag sarīkot arī Latvijā. Kāpēc? – Tāpēc, ka Pāvils Johansons, jau būdams mūžībā, joprojām uzjunda un rosina.

Jau atceres vakara starpbrīdī raisījās daudz privātu sarunu un atmiņu par Johansonu. Tās risinājās arī vēl labu laiku pēc vakara beigām – Johansona talanta apbrīnotāji, laikabiedri un draugi negribēja šķirties.

“Es nekad to neesmu izjutis kā nastu,” runājot par dzīvi divās valodās un kultūrās, pirms diviem gadiem, 2022. gada 6. oktobrī, konferencē “Strēlerte un divi Johansoni” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā uzsvēra Pāvils Johansons. “Latviešu puse arvien bija tik dabīga. Tas vienkārši bija pašsaprotami. Nekad te neesmu izjutis kādu sadursmi.”

P. Johansons šajā konferencē vērtēja, ka viņa latvietības nostiprināšanā liela nozīme bija latviešu rokgrupai, kurā viņš piedalījies, un brāļiem Austrim un Uldim Grašiem: “Viņi man bija labi stabilizatori latviskuma ziņā.” Un piebilst: “Interesanti saprast, kurā valodā tu domā. Man tas ir atkarīgs no vides, kur atrodos. Latvijā - latviski, Zviedrijā - zviedriski, pie sevis klusumā - tad ir valodu mistrojums, kas lai zina, kas tā īsti ir par valodu!