Pasaulē priecājas, ka Eiropa izvēlējusies zaļo kursu, tā vājinot savu konkurētspēju. Kas notiks Latvijā?
Eiropas Savienības iecerētais zaļais kurss uz klimatneitrālu bezemisiju nākotni rada daudz jautājumu, jo arī Latvija ir apņēmusies tuvāko četru gadu laikā ievērojami samazināt emisiju apjomus. Tiek lēsts, ka šo ieceru īstenošanai ir nepieciešami 13 miljardi eiro, kuru mums, kā labi saprotams, nav. Zaļie plāni skar vairākas nozares, ko aplūkosim nākamajās publikācijās, taču sāksim ar lauksaimniecību - ar ko tad skaistās nākotnes ieceres draud Latvijas zemniekiem?
Parasti vairāk tiek runāts par tām klimata politikas sadaļām, kas attiecas uz rūpniecību, autotransportu un enerģētiku, bet lauksaimniecība paliek kaut kur otrajā plānā. Nepelnīti, jo gadījumā, ja Eiropa tiešām nopietni pievērsīsies izmešu mazināšanai arī lauksaimniecībā un īstenos ieceres, par kurām Briselē pārliecinoši runāja vēl pavisam nesen, tad mūs gaida nopietnas pārmaiņas, kuras pārdzīvos ne visi Latvijas zemnieki.
Mainot saskaitāmos vietām, summa nemainās
Līdz šim Eiropas vides politikā lauksaimniecība nav tikusi iekļauta ETS jeb emisiju tirdzniecības sektorā, kur tiek veikta katras valsts izmešu uzskaite un tidzniecība ar to kvotām, liekot tās pirkt lielākajiem vides piesārņotājiem. Būtībā tas ir tāds kā vides nodoklis, kura mērķis ir radīt motivāciju zaļāku saimniekošanas veidu ieviešanai. Uz lauksaimniekiem šī sistēma attiecas tikai daļēji. Proti, tā attiecas uz zemnieku izmantoto tehniku, kas tiek pieskaitīta transporta sektoram - kā zināms, lauksaimniecībā izmanto traktorus un kombainus, ko darbina iekšdedzes dzinēji, bet tas nesader ar Eiropas plāniem ieviest elektrotransportu. Traktori ar akumulatoriem nav kļuvuši par ikdienišķu parādību tīrumos, taču nevar arī teikt, ka zemnieki neko nav darījuši emisiju mazināšanai - racionālākais risinājums ir novecojušas un mazāk jaudīgas tehnikas nomaiņa ar lieljaudas. Ja ar veco "Belarus" traktoru vienu nosacīto lauku nācās apstrādāt veselu dienu, tad lieljaudas traktors ar to tiek galā pāris stundu laikā un tātad arī izmešu ir mazāk.
Taču ar to ir par maz, lai būtiski samazinātu emisiju apjomu. Līdz 2030. gadam uzstādītais mērķis ir lauksaimniecības radīto emisiju samazināšana par 17 procentiem, taču jau tagad diezgan droši var prognozēt, ka šo rādītāju sasniegt nebūs iespējams.
Problēma tā, ka liela daļa no emisijām ir saistīta ar dabiskiem vides procesiem, ko cilvēks īsti nevar ietekmēt.
"Augsni ar kaut ko ir jāmēslo - vienalga, minerālmēsliem vai kūtsmēsliem. Uz lauka paliek salmi un augu saknes, kas sadaloties arī kaut ko emitē. Augsnē taču ir dzīvi mikroorganismi! Labi, mēs varam samazināt slāpekļa minerālmēslu izmantošanu, taču kaut kādā veidā augiem barošanās procesā slāpekli tik un tā ir jānodrošina. Viena no pēdējā laika idejām ir likt klāt tauriņziežus, audzēt milzīgos apjomos proteīnaugus. Taču emisijas jau tāpēc nemazināsies, tās tikai nonāks augsnē un sadalīsies citā proporcijā, ja skatāmies pēc to rašanās veida. Cilvēks domā, ka iejaucoties vienā procesā, kaut ko izmainīs, taču daba jau pielāgojas un nulli tur nekad nevarēs panākt. Lauksaimniecībā nulles emisijas vienkārši nav iespējams panākt," skaidro Zemnieku saeimas (ZSA) eksperte Iveta Grudovska. ZSA ir Latvijas lauksaimnieku nevalstiskā organizācija, kas apvieno 800 biedrus un tās pamatfunkcija ir Latvijas zemnieku interešu pārstāvība valsts un Eiropas Savienības līmenī, tādēļ tā rūpīgi seko jaunākajām tendencēm un cenšas prognozēt notikumu attīstību un sekas. Pēc ekspertes domām, gana ambiciozs mērķis būtu saglabāt lauksaimniecības emisijas pašreizējā līmenī, nevis sapņot par 17 procentu samazinājumu. Jo lauksaimniecības radīto emisiju avotus statistikas grafikā gan var samainīt vietām un koriģēt proporcijas, taču kopējais apjoms būtībā tik un tā nemainīsies. Kā mācīja matemātikas stundā pamatskolā - mainot saskaitāmos vietām, summa nemainās.
Dānijas iniciatīva un tās iespējamās sekas
Te būtu vietā jautājums - vai tiešām Latvijā lauksaimniecība rada tāda apjoma emisijas, ka ar steigu jādomā, kā tās mazināt? Tā īsti nav. Piemēram, deviņdesmito gadu sākumā lauksaimniecības emisiju apjoms Latvijā bija ievērojami lielāks, jo tolaik vēl pastāvēja kolhozi ar lieliem ganāmpulkiem. Salīdzinot ar tiem laikiem, tagad emisiju apjoms ir ievērojami krities, jo mazinājies arī lopu skaits. Taču nav pamata domāt, ka ar lopu skaita samazināšanu vien izdosies emisiju apjomu vēl vairāk samazināt, jo, kā jau teikts, arī zemkopība bez emisijām nav iespējama. Tādēļ speciālisti uzskata, ka patlaban ir sasniegts praktiski zemākais iespējamais lauksaimniecības emisiju punkts, ko bez kaut kādām revolucionārām inovācijām būtiski samazināt vairs nav iespējams.
Lai motivētu lauksaimniekus meklēt šādas inovācijas, Eiropa apsver domu arī lauksaimniecību iekļaut ETS sektorā - tātad likt atvērt savus maciņus tiem, kuri nedomā pietiekami zaļi.
Nav izslēgts, ka šāds lēmums varēru tikt pieņemts pēc kādiem pieciem gadiem. Te pat var teikt, ka ideja par to nāk "no apakšas", šajā gadījumā no Dānijas, kas ir pirmrindniece zaļās domāšanas ieviešanā lauksaimniecībā un pati pēc savas iniciatīvas sāk ieviest pārmaiņas, tā rādot piemēru pārējai Eiropai. "Dānija vienmēr ir bijusi sociāldemokrātiska un zaļa. Jā, ar šādu virzību viņi zināmā mērā šauj kājā saviem lauksaimniekiem, taču acīmredzot sabiedrība kopumā grib būt pirmajās rindās, ieviešot pārmaiņas, kas attiecas uz klimatu un vidi. Dānijā arī pastāv dažādi iekšējie regulējumi par mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu, kas paredz nodokļus, ko pēc tam novirza subsīdijām lauksamniekiem videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešanai. Tātad, no vienas puses, lauksaimniekiem kaut ko atņem, bet no otras - atgriež atpakaļ, stimulējot jaunu tehnoloģiju ieviešanu," skaidro ZSA valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja - Burmistre.
Izklausās ļoti zaļi un pareizi? It kā jau jā, taču šādā pieejā slēpjas kāds paradokss, kas var nopietni ietekmēt visu Eiropas lauksaimniecības nākotni. Proti, lai segtu šādu pārmaiņu izmaksas, lauksaimniecības ražošanu neizbēgami nākas vēl vairāk intensificēt. Tas savukārt nozīmē, ka nākotnē, visticamākais, izdzīvos tikai lielās saimniecības, kurām būs brīvi līdzekļi jaunu tehnoloģiju ieviešanai, savukārt vidējās un mazās iznīks. Piemēram, lielā saimniecība varēs atļauties ne pārāk zaļas vidēja izmēra cūku fermas vietā uzbūvēt lielu un pilnībā automatizētu, kurā izmantoti moderni filtri un citas jaunās tehnoloģijas, bet vidēju izmēru saimniecībai tas nebūs pa kabatai. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ, piemēram, Vācijā tiek prognozēts, ka tuvāko 20 gadu laikā zemnieku saimniecību skaits ievērojami samazināsies. Vides prasības ir viens no faktoriem, kas to ietekmē, kaut gan ne vienīgais.
Gaidām Argentīnas steikus!
Ja šī prognoze piepildīsies, tad rodas nākamais jautājums - vai, samazinoties saimniecību skaitam, pārmaiņu vējus izturējušās vispār spēs mūs pabarot, un vai pārtikas cenas neuzkāps debesīs? Te mēs saņemam nākamo paradoksu - visticamākais, liels cenu kāpums eiropiešiem tomēr nedraud, jo lauksaimniecības produktus ražo arī citās pasaules malās.
"Te viss ir vienkārši - ja Eiropa grib tirgoties ar Dienvidamerikas valstīm un pārdot tām savu mašīnbūves produkciju ar augstu pievienoto vērtību, tad nāksies no tām pirkt pārtikas produktus. Piemēram, Dienvidamerikā no cukurniedrēm ražotajam cukuram ir par 50 procentiem zemāka pašizmaksa nekā Eiropā ražotajam. Vistas gaļas pašizmaksa ir par 40 procentiem zemāka, tātad pat ar vešanu un veikalu uzcenojumu tā tik un tā būs lētāka, nekā Eiropā ražotā. Un šāda starpība ir jau tagad, nemaz nerēķinot iespējamos Eiropas vides nodokļus," saka ZSA ārpolitikas speciālists Valters Zelčs.
"Tas draud ar to, ka mēs kļūsim arvien vairāk nekonkurētspējīgi un būsim spiesti sašaurināt ražošanu. Vai mums tādēļ kļūs mazāk piena un gaļas? Kopumā nebūs mazāk, taču būs mazāk vietējā ražojuma produktu. Cilvēkiem vajadzēs izvēlēties, vai nu par dārgāku naudu pirkt vietējos "zaļos" produktus, vai arī par lētāku naudu ievesto "nezaļo" produkciju," viņa teikto papildina Iveta Grudovska. Kaut gan vēl nesen tika uzskatīts, ka Eiropā pircēji priekšroku dos "zaļai" produkcijai, pēdējie pētījumi rāda, ka vismaz Austrumeiropā tikai pāris procenti vispār pievērš uzmanību, cik "zaļi" vai "nezaļi" ir pārtikas produkti. Tātad no šī viedokļa ārpus Eiropas ražotas pārtikas invāzija ir praktiski nenovēršama - atliek tikai gaidīt kuģus ar Argentīnas steikiem un Paragvajas kartupeļiem.
Pārmaiņas būs. Bet ne pārāk ātri
Bet vai tad citur pasaulē nevienu neuztrauc govju un pūstošu salmu radītās emisijas? Vai tiešām Eiropa ir vienīgais cīnītājs par planētas zaļo nākotni? Pagaidām izskatās, ka tā tiešām ir. Valters Zelčs min piemēru no dzīves: "Pirms gada bijām Kanādā uz pasaules lauksaimnieku konferenci un pie vakariņu galda parunājāmies ar kādu kanādiešu lauksaimnieku. Stāstījām viņam par Eiropas zaļo kursu, uz ko viņš atbildēja apmēram tā - jā, jā, mēs zinām par jūsu zaļo kursu, mums pret to nav nekādu iebildumu! Citur pasaulē neviens nedomā par pievienošanos Eiropas zaļajam kursam, drīzāk priecājas par to, ka Eiropa ir izvēlējusies šādu ceļu, tā vājinot savu konkurētspēju."
Patiesībā jau arī Eiropas cīņa pret emisijām lauksaimniecības sfērā pagaidām arī lielākoties ir tikai deklaratīvā līmenī. Nekāds reāls sodu mehānisms, kā piemērot emisiju kvotas lauksaimniecībai, nav izstrādāts, un arī spriešana par to ir vairāk domu apmaiņas līmenī, nevis strādājot pie konceptuāla risinājuma. Tādēļ eksperti uzskata, ka, zinot Eiropas lēno un birokrātisko lēmumu pieņemšanas sistēmu, ātrāk par 2030. gadu lauksaimniecībā emisiju kvotas diez vai tiks ieviestas. Jo, lai veiktu nopietnus aprēķinus, vispirms jāveic tikpat nopietni pētījumi, taču lauksaimniecības jomā tie prasa gadus. "Līdz 2030. gadam varbūt varētu tikai iezīmēties aptuvena metodika, pēc kuras noteikt, kurš lauksaimnieks tad ir zaļš un labs, bet kurš - ne pārāk. Taču nekādas sodu procedūras līdz tam laikam netiks izstrādātas," uzskata Zelčs.
Vēl līdz 2020. gadam Eiropā valdīja ilūzijas, ka vides pārmaiņas varēs ieviest ātri un viegli, taču dzīve šajos plānos ieviesa korekcijas Tagad ir izrādījies, ka lielas summas vajadzīgas citiem mērķiem, pirmām kārtām aizsardzībai, bet klimata politika varbūt var arī mazliet pagaidīt. Vismaz tāds iespaids radies Valteram Zelčam: "Personīgi man ir sajūta, ka Briseles politiķiem ir grūti atklāti pateikt, ka jaunajā realitātē ar tādu pompu uzsākto zaļo kursu īstenot nav iespējams. Tādēļ to vienkārši noklusina. Ja agrāk vienotajā lauksaimniecības politikā zaļie mērķi bija vieni no pirmajiem, tad tagad tie paklusām tiek aizbīdīti otrajā plānā."
Tas nozīmē, ka plāni par 2030. vai 2035. gadu kā vides pārmaiņu robežšķirtni izskatās arvien mazāk ticami. Taču pavisam tie no Eiropas dienaskārtības nav izlēgti, tādēļ mēs nevaram arī atļauties atmest ar roku un vispār nedomāt par iespējamām pārmaiņām un varbūtējām Briseles prasībām. To īstenošanai Latvijai ir kāds "slepenais ierocis", taču par to - rakstu sērijas nākamajā materiālā.
