Par godu "Rīgas atbrīvošanas" mītam galvaspilsētā ar svecēm izgaismots viens no palikušajiem okupekļiem ar sirpi un āmuru
Piemineklis padomju karavīriem Pokrova kapos ir viens no tiem, kurš palicis nenoņemts, jo likuma grozījumi, kas ļāva Latvijai tikt vaļā no liela skaita PSRS laikos izvietotu okupantu slavas simbolu, liedz aizskar apbedīšanas vietas. Šīs vietas nu zīmīgajos datumos centīgi izmanto prokrieviskie spēki, kuru mērķis, cita starpā, ir turēt dzīvus sarkanarmiešus slavinošos mītus par Otro pasaules karu.
Viens no šādiem datumiem ir 13. oktobris - tā saucamās "Rīgas atbrīvošanas" gadadiena. Padomju propaganda savās vēstures grāmatās to ir ierakstījusi kā varonīgu cīņu pret nacistiem, bet faktiski tas bija samērā garlaicīgs militārs manevrs un sākums ilggadējai, mokošai Latvijas okupācijai.
Tālā 1944. gada 12. un 13. oktobrī Otrā pasaules kara plosītās Latvijas galvaspilsētas pievārtē sarkanās armijas 374. un 376. strēlnieku divīzijas un 285. mehanizētais speciālo uzdevumu bataljons no Jaunciema puses sāka Ķīšezera forsēšanu ASV ražotās amfībijās, pēc kā arī sekoja tā dēvētā "Rīgas atbrīvošana".
Iepriekšējos gados Ķīšezera krastā pat notika pašmāju krievu aktīvistu un propagandistu organizēta simboliska "Ķīšezera forsēšana" ar laivām, lai pieminētu šo kara epizodi.
Taču Rīgas dome 2022. gada vasarā nolēma demontēt tur uzstādīto obelisku un piemiņas akmeni Ķīšezera forsētājiem.
Šie esot mūsu valsts "īstie varoņi"
Taču Pokrova kapos esošais piemineklis joprojām stāv un vizuāli iemieso it visu, kas varētu būt vajadzīgs propagandistiem. Tostarp pasaulē plašāk pazīstamo PSRS simbolu - sirpi un āmuru.
Tur arī šogad 13. oktobrī tika noliktas un iedegtas svecītes. Kaismīgu runu savos sociālajos tīklos, pieminot "atbrīvotājus" teica jaunais partijas "Latvijas krievu savienība" (LKS) līderis Andrejs Pagors.
"Neskatoties uz to, ko skolās māca bērniem par vēsturi, mēs visi zinām, kas ir īstie mūsu valsts varoņi!" savā runā, acīmredzot godinot sarkanarmiešus-okupantus saka Pagors. LKS akcijas "Piemiņas svece" kapos iedegti vairāki desmiti sveču minētā pieminekļa pakājē.
Stāsts par varonīgo Rīgas atbrīvošanu ir 80 gadus vecas viltus ziņas
Skaidrojumu par to, kas realitātē notika Rīgas pievārtē pirms teju gadsimta savulaik Jauns.lv sniedza Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta un Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) vadošais pētnieks, starptautisko attiecību un ārpolitikas pētnieks, kā arī vairāku zinātnisku rakstu, grāmatu autors un līdzautors Dr.hist. Ainārs Lerhis.
“Visu laiku, kamēr Otrā pasaules kara gados Latvijas teritoriju bija okupējis nacistiskās Vācijas karaspēks, Padomju Savienība uzskatīja Latviju, tāpat kā Igauniju un Lietuvu, par ienaidnieka uz laiku okupētām PSRS teritorijām. PSRS karaspēkam pārņemot iniciatīvu karā un uzsākot pretuzbrukumu rietumu virzienā, tam tika dots uzdevums atbrīvot no nacistiskās Vācijas karaspēka visu PSRS teritoriju, kāda tā bija uz PSRS – Vācijas kara pirmo dienu 1941. gada 22. jūniju,” sarkanarmiešu patieso misiju ieskicē pētnieks.
Saskaņā ar reālām vēstures liecībām, 1944. gada 13. oktobra agrā rītā pēdējās vācu sedzējvienības pārcēlās uz Pārdaugavu, pirms tam paspējot saspridzināt Daugavas krastmalu, tiltus, pasta un telegrāfa ēku, sapostīt pilsētas dzīvei svarīgās komunikācijas.
13. oktobrī sarkanarmieši tikai pamazām pārņēma Latgales priekšpilsētu un Mežaparku, kur 12. oktobra vakarā pēc Ķīšezera šķērsošanas amfībijās bija izcēlies viens bataljons.
“Padomju laikā plaši tiražētajiem apgalvojumiem, ka padomju karaspēka vienības veikušas desanta operāciju pāri Ķīšezeram zem ”fašistu ložu krusas”, nebija absolūti nekāda pamata, jo vācu karaspēka tobrīd Mežaparkā gluži vienkārši vairs nebija,” skaidro vēsturnieks, piebilstot, ka vācu karaspēks neaizkavējās ielu kaujās, jo tā galvenais uzdevums bija atkāpties uz Kurzemi, izvedot no iespējamā ielenkuma pēc iespējas vairāk karavīru un tehnikas. Kam pieder Rīga, šajā situācijā viņiem bija otršķirīgs jautājums.
“Vāciešiem nepastāvēja plāns aizstāvēt Rīgu līdz pēdējam vīram, kā padomju laikā nereti tika apgalvots. 13. oktobrī PSRS karaspēks bez kaujas ienāca vācu atstātajā Rīgas centrā. Tādējādi pilsētai laimējās iztikt bez ielu kaujām. Faktiski pilsēta sarkanās armijas rokās pilnībā nonāca tikai 15. oktobrī ap pusdienlaiku, kad pēdējās vācu vienības atstāja Pārdaugavu,” stāsta Lerhis.
Viss pārējais savukārt ir Holivudas manierē izstrādāts padomju vēstures zinātnes izdomājums, kuram ar realitāti ir tikpat daudz sakara, cik 2007. gada filmai “Transformeri” ar autobūves industriju.
Realitātē tolaik vienu noziedzīgu un postošu okupējošo armiju lēnā solī pa Brīvības ielu nomainīja otra, savās izpausmēs ne mazāk iznīcinoša.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju “Par godu "Rīgas atbrīvošanas" mītam galvaspilsētā ar svecēm izgaismots viens no palikušajiem okupekļiem ar sirpi un āmuru” saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".
